www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Inguna, Inguns, Ausma, Ausmis
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Samierināšanās un pieņemšana28.07.2012
Ja paraugāmies tuvāk uz jau pieminētajām „lietām” un „nelietām”, mēs ikdienas dzīvē varam saskatīt daudz interesantu aspektu, pie kuriem ir vērts nedaudz pakavēties.
Viens no šādiem aspektiem ir divi cilvēka emocionāli stāvokļi. Sauksim tos tā, lai gan patiesībā emocionāls (lasi – saistīts ar emocijām) ir tikai viens no turpmāk apskatītajiem stāvokļiem, tomēr ērtības labad paliksim pie šī apzīmējuma attiecībā uz abiem. Runa būs par samierināšanos un pieņemšanu.            
Ikdienas dzīvē šie stāvokļi nereti tiek jaukti. Cilvēkam kaut kas nepatīk, tomēr uzskatot, ka viņam ir jābūt „labam”, „pareizam”, „pieklājīgam”, negāciju patur sevī, domājot (nereti arī skaļi deklarējot), ka situāciju ir „pieņēmis”. Sevišķi teiktais attiecas uz tā saucamajiem garīgā ceļa gājējiem, kuri ļoti vēlas būt „labi” un „pareizi”, kārtējā krupja norīšanu uzskatot par jaunu sasniegumu savā garīgajā izaugsmē.            
Jā, tas ir tiesa, ka ikdienā mēs ar daudzām lietām esam spiesti (vai vismaz mums liekas, ka cita ceļa nav) samierināties. Tomēr samierināšanās nekādi nav pieņemšana.           
Samierināšanās ietver iekšēju konfliktu. Iekšējās negācijas vulkāns virmo, tomēr lava neizplūst, jo mēs esam krāteri nobloķējuši. Otrs salīdzinājums – mūsos ir nospriegota atspere, kura tiek varmācīgi noturēta, lai tā neizšaujas. Kas ir tas spēks, kas vulkānu/ atsperi notur? Tā ir mūsu pašu dzīvības enerģija. Tādējādi katra samierināšanās laupa daļu mūsu dzīvības enerģijas, samazinot dzīvošanas kapacitāti (lasi – dzīvesprieku). Iespējams, ka depresija nav nekas cits kā samierināšanās daudzums, kurš ir nolaupījis itin visu dzīvības enerģiju. Atspere ir jānotur, tās noturēšanai tiek patērēta visa dzīvības enerģija un cilvēkam vairs neatliek spēka dzīvošanai.            
Ja dzīvības enerģijas vulkāna noturēšanai kaut uz brīdi nepietiek, notiek izvirdums, kurš izpaužas agresijas veidā uz līdzcilvēkiem (no līdzcilvēkiem tiek nolaupīta daļa viņu dzīvības enerģijas vulkāna turēšanai). Ja tās pietiek, ir nosacīti stabils stāvoklis, kurā:
1)     iekšā verdošā lava agri vai vēlu izraisīs fiziskā ķermeņa slimības;
2)     iekšā verdošā lava, attiecīgi vibrējot, pēc principa „līdzīgais pievelk līdzīgo” no Esamības izveidos notikumus, kas ar tādu pašu agresijas devu būs vērsti pret konkrēto cilvēku. 
Pieņemšana neietver iekšēju konfliktu
Nav vulkāna, nav atsperes, nekas nav jātur, un visa enerģija tiek veltīta dzīvošanai tās visradošākajā izpausmē. Pieņemot cilvēks tiek dziedināts (Nereti „pieņemšana” un „piedošana” tiek lietoti kā sinonīmi. Tas nav gluži viens un tas pats, taču par to ir atsevišķs stāsts). Ar katru patiesas pieņemšanas soli cilvēks pietuvojas līdzsvaram, harmonijai; varbūt var apgalvot, ka tieši spēja pieņemt ir cilvēka garīgās evolūcijas pamatā. Tieši spēja pieņemt noved pie sapratnes par to, ko īsti nozīmē daudz kur sastaptā tēze, ka „viss ir viens” un ka pasaule nav „balta” vai „melna”, „laba” vai „ļauna”. Tā ir tāda, kāda tā ir – dižena savā daudzšķautņainībā, kur viena lieta papildina otru. 
Padomājot par to dziļāk, mēs varam nonākt pie vēl vienas atziņas. Bībeles stāsts vēsta, ka Ādams un Ieva zaudēja paradīzi brīdī, kad nobaudīja augļus no „laba un ļauna atzīšanas koka”. Šis stāsts patiesībā ietver diženu atslēgu. Attiecībā uz mūsu šā brīža tēmu – varbūt var paraudzīties uz šo vēsti kontekstā, ka, dalot pasauli „labajā” un „ļaunajā” (laba un ļauna atzīšanas koka augļi!), Ādams un Ieva zaudēja spēju pieņemt lietas tādas, kādas tās ir? Un varbūt, ka tieši tas ir cēlonis paradīzes zaudēšanai?    

Kā atšķirt samierināšanos no pieņemšanu? Pati vienkāršākā (vienīgā?) metode ir ieklausīšanās savā ķermenī. Ja konkrētās situācijas, cilvēka, notikuma atcerēšanās izsauc negatīvu emociju uzvirmojumu, notiek samierināšanās. Ja nekas neuzvirmo, notikusi pieņemšana.
Kā pieņemt? Tas ir miljonu dolāru vērts jautājums, uz kuru nevar sniegt atbildi, jo vārdi to vienkārši nesatur. Varbūt iesākumā var palīdzēt apcere par jau pieminētajām „lietām” un „nelietām”: 
- šķiet, kas var mazām karūsiņām dīķī būt ļaunāks par līdaku, tomēr cilvēki ar attiecīgu pieredzi jums pateiks, ka karūsiņas, līdakām dīķī neesot, vai nu neaug vispār, vai aug ļoti ļoti lēni;
- ja vasarā līst, mēs sakām, ka ir „slikts” laiks, taču varbūt, ka tieši šis lietus (lasi – tas „sliktais” laika maitātājs!) ir nepieciešams, lai izaugtu augļi, dārzeņi, labība un lai mums būtu ko ēst.
Šādu sarakstu var turpināt. No tā garuma nemainās jau „Dainu Alķīmijā” pieminētais, ka viss ikdienā sastopamais „sviests” nav nekas cits, kā materiāls mūsu izaugsmei. Kur tad lai mēs ņemtu to „svinu” no kā „zeltu” uzradīt? „Zelta” radīšanas process notiek neatkarīgi no mūsu gribas, jo tam pamatā ir evolūcijas likums. Mums ir dota izvēle – vai ļauties šim likumam neapzināti, tādējādi ejot cauri sāpēm, ciešanām, asarām, vai ienest šajā procesā kaut nelielu apzināšanās dzirksti, ar to izgaismojot savas attieksmes tumšos kaktus un tādējādi iegūstot sapratni, ka tas velns patiesībā nemaz nav tik „melns”. „Melnumu” tam esam piedēvējuši mēs paši. Kolīdz būsim to sapratuši, velns mums šķelmīgi uzsmaidīs un atvadoties pateicībā pamās ar asti. Viņš būs atbrīvots no nepateicīgo pienākumu veikšanas. Pasaule būs palikusi kaut nedaudz un tomēr gaišāka. Un ziniet? Varbūt šajā brīdī velns zaudē savus ragus,  asti un iegūst spārnus? Varbūt tā rodas eņģeļi?


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv