www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Paulis, Pauls, Pāvils, Pēteris
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Rudolfs Šteiners" Kā sasniegt augstāko pasauļu atziņas?"25.07.2005

Personības šķelšanās garaskološanās laikā

Miega laikā cilvēka dvēsele nesaņem ziņas no fizisko maņu instrumentu puses. Uztveres no parastās ārpasaules tai šajā stāvoklī nepieplūst. Tā patiesībā zināmā attiecībā ir ārpus tās cilvēciskās būtības daļas, ko sauc par fizisko ķermeni, kas nomodā nodrošina maņu uztveres un domāšanu. Tad tā ir saistīta tikai ar smalkākajiem ķermeņiem (ēterisko un astrālo ķermeni), kas nav pieejami fizisko maņu novērojumiem. Bet šo smalkāko ķermeņu darbība miegā neizbeidzas. Tāpat kā fiziskais ķermenis ir saistīts ar lietām un būtnēm fiziskajā pasaulē, kā uztver no tām iedarbības un pats iedarbojas uz tām, tā dvēsele dzīvo augstākajā pasaulē. Un šī dzīve miega laikā turpinās. Patiešām dvēsele miega laikā ir pilna rosības. Tikai cilvēks par šo paša darbību nezina tikmēr, kamēr viņam nav garīgo uztveres orgānu, ar kuriem viņš miega laikā varētu tikpat labi novērot, kas norisinās ap viņu un ko dara viņš pats, kā viņš to var ar savām parastajām maņām dienas dzīvē pret savu fizisko apkārtni. Slepenskološanās būtība (kā tas ir ticis parādīts iepriekšējās nodaļās) ir šādu garīgo maņu instrumentu izveidošana.

Ja tagad ar slepenskološanos cilvēka miega dzīve pārveidojas tajā nozīmē, kā tas ir ticis aprakstīts iepriekšējā nodaļā, tad viņš var apzināti izsekot visam, kas ap viņu norisinās šajā stāvoklī; viņš var pēc savas gribas orientēties savā apkārtnē, kā tas ir ar viņa pārdzīvojumiem nomoda ikdienas dzīvē ar parastajām maņām. Pie tam gan ir jāņem vērā, ka parastās jutekliskās apkārtnes uztveršanas priekšnosacījums ir jau augstākas pakāpes gaišredzība. (Uz to jau ir norādīts iepriekšējā nodaļā.) Attīstības sākumā slepenskolnieks uztver tikai tās lietas, kas pieder tai citai pasaulei, nespējot vēl pamanīt to kopsakarību ar priekšmetiem savā ikdienas jutekliskajā apkārtnē.

Kas ar šādiem raksturīgiem piemēriem no sapņu un miega dzīves kļūst uzskatāms, tas nemitīgi notiek cilvēkos. Dvēsele bez pārtraukuma dzīvo augstākās pasaulēs un ir tajās darbīga. No šīm augstākām pasaulēm tā smeļas ierosmes, ar kurām tā nepārtraukti iedarbojas uz fizisko ķermeni. Tikai cilvēkiem šī sava augstākā dzīve paliek neapzināta. Bet slepenskolnieks to paceļ apziņā. Ar to viņa dzīve pilnībā kļūst citāda. Kamēr vēl dvēsele augstākā nozīmē nav redzoša, tikmēr to vada augstākstāvošas pasaules būtības. Un tāpat kā kāda akla cilvēka, kurš ar operāciju ir kļuvis redzīgs, dzīve kļūst citāda, nekā tā bija pirms tam, kad viņam vajadzēja paļauties uz citu vadību, tāpat mainās cilvēka dzīve ar slepenskološanos. Viņš kļūst izaudzis no citu vadības un no tā brīža pašam ir jāpārņem vadību. Tikko tas iestājas, viņš ir, kā apjēdzams, pakļauts maldiem, par kuriem parastā apziņa neko nenojauš. Viņš tagad rīkojas vadoties no pasaules, no kuras agrāk augstākas varas viņu ietekmēja pašam neapzināti. Šīs augstākās varas ir vispārējās pasaules harmonijas sakārtotas. Slepenskolnieks izstājas no šīs pasaules harmonijas. Tagad viņam pašam ir jāpaveic lietas, kuras pirms tam tika izpildītas bez viņa līdzdalības.

Tā tas notiek, tādēļ rakstos, kur runa ir par šādām lietām, tiek runāts par briesmām, kas ir saistītas ar pacelšanos augstākajās pasaulēs. Tēlojumi, kuri dažkārt parāda šīs briesmas, ir labi piemēroti, lai bailīgākiem raksturiem liktu tikai ar šausmām nolūkoties uz šo augstāko dzīvi. Taču ir jātiek pateiktam, ka šīs briesmas pastāv tikai tad, ja no uzmanības loka tiek izlaisti nepieciešamie drošības pasākumi. Ja tiešām tiek ņemts vērā viss, ko patiesa slepenskološanās dod kā padomus, tad augšupceļš gan ved cauri pārdzīvojumiem, kas ar savu varenumu un lielumu pārsniedz visu, ko vien var iztēloties visdrosmīgākā maņu cilvēka fantāzija; bet par ierobežojumiem veselībai vai dzīvei nevar būt ne runas. cilvēks iepazīst šausminošas, dzīvi no visiem stūriem un malām apdraudošas varas. Viņam kļūst iespējams pašam izmantot zināmus spēkus un būtnes, kas jutekliskai uztverei nav pieejami. Un kārdinājums ir liels – piesavināties šos spēkus pašam savas neatļautas intereses kalpībā, vai nepietiekamas augstāko pasauļu izziņas dēļ izmantot šādus spēkus aplamā veidā. Daži no šādiem īpaši nozīmīgiem pārdzīvojumiem (piemēram, tikšanās ar “Sliekšņa sargu”) vēl tiks attēloti šajā grāmatā. – Bet tomēr ir jāapdomā, ka šīs dzīvībai naidīgās varas pastāv arī tad, ja par tām nezina. Patiesi gan ir tas, ka to attiecības pret cilvēkiem nosaka augstāki spēki un ka šīs attiecības arī mainās, kad cilvēks apzināti ieiet šajā, viņam pirms tam slēptajā pasaulē. Bet toties tiek kāpināta viņa paša esamība, viņa dzīves loks tiek bagātināts ar ārkārtīgiem plašumiem. Patiesi draudi pastāv tikai tad, ja slepenskolnieks ar nepacietību vai nepieticību attiecībā pret pieredzēm augstākajā pasaulē pārāk agri tur iejauc zināmu patstāvību, ja viņš nespēj nogaidīt, kamēr iegūst tiešām pietiekamu ieskatu pārjutekliskajos likumos. Šajā jomā tieši pazemība un pieticība vēl daudz mazāk ir tukši vārdi nekā parastajā dzīvē. Bet ja skolniekam tas piemīt vislabākajā nozīmē, tad viņš var būt drošs, ka pacelšanās augstākā dzīvē notiks bez draudiem visam tam, ko parasti sauc par veselību un dzīvi. – Galvenais, nedrīkst parādīties nekāda disharmonija starp augstākajiem pārdzīvojumiem un procesiem un prasībām ikdienas dzīvē. Cilvēka uzdevums caurcaurēm ir meklēt te, uz Zemes. Un kurš grib izvairīties no uzdevumiem te, uz Zemes, un aizbēgt citā pasaulē, tas var būt drošs, ka savu mērķi nesasniegs. – Bet tas, ko uztver maņas, ir tikai daļa no pasaules. Un garīgajā ir būtības, kas izpaužas jutekliskās pasaules faktos. Ir jāiegūst gara uzticību, lai tā atklāsmes varētu ienest maņu pasaulē. Cilvēks pārveido Zemi, iedēstot tajā to, ko izzina no garu zemes. Tas ir viņa uzdevums. Tikai tādēļ, ka maņu Zeme ir atkarīga no garīgās pasaules, tādēļ, ka patiesi uz Zemi var iedarboties tikai tad, ja ir līdzdalībnieks tajās pasaulēs, kur slēpjas radošie spēki, tā dēļ ir jāgrib pacelties tajās. Ja ar šādu noskaņojumu ķeras pie slepenskološanās un ja nevienu mirkli nenovirzās no tādējādi noteiktā virziena, tad nav jābaidās ne no vismazākajām briesmām. Nevienam nevajadzētu ļaut sevi atturēt no slepenskološanās sagaidāmajām briesmām; bet katram šis sagaidāmais varētu būt kā stingra prasība pilnībā iegūt sev tās īpašības, kādām ir jābūt patiesam slepenskolniekam.

Pēc šiem priekšnosacījumiem, kas visu šausminošo nobīda malā, tagad būtu jāķeras pie dažu tā saucamo “briesmu” attēlošanas. Ar slepenskolnieka augstākminētajiem smalkākajiem ķermeņiem norisinās lielas pārmaiņas. Šādas pārmaiņas ir saistītas ar zināmām attīstības norisēm trīs dvēseles pamatspēkos, gribā, jūtās un domāšanā. šie trīs spēki pirms cilvēka slepenskološanās atrodas pilnīgi noteiktā, augstāku pasaules likumu nosacītā saistībā. Cilvēks grib, jūt un domā ne jau jebkurā veidā. Ja, piemēram, apziņā uznirst noteikts priekšstats, tad tam pēc dabiskiem likumiem pieslēdzas zināmas sajūtas, vai tam seko likumsakarīgi ar to kopsakarībā esošs gribas lēmums. Ieiet kādā istabā, tā šķiet smacīga un atver logu. Dzird saucam savu vārdu un seko saucienam. Tiek jautāts un dod atbildi. redz kādu pretīgi smirdošu lietu un sajūt nepatiku. Tās ir vienkāršas kopsakarības starp domāšanu, jušanu un gribēšanu. Bet, ja pārskata cilvēka dzīvi, tad var atklāt, ka viss šajā dzīvē balstās uz šādām kopsakarībām. Jā, kāda cilvēka dzīvi pat apzīmē kā “normālu” tikai tad, ja tajā pamana tādu pašu domāšanas, jušanas un gribas saistību, kāda tā ir dibināta cilvēka dabas likumos. Tas šķistu pretrunā ar šiem likumiem, ja cilvēks, piemēram, ieraugot kādu pretīgi smirdošu lietu, sajustu prieku, vai arī ja viņš neatbildētu uz jautājumiem. Panākumi, ko sola ar pareizu audzināšanu vai piemērotām mācībām, balstās uz to, ka iepriekš pieņem, ka ir iespējams audzēknī radīt cilvēka dabai atbilstošu saistību starp domāšanu, jūtām un gribu. Ja viņam iemāca zināmus priekšstatus, tad to dara ar pieņēmumu, ka vēlāk izveidosies likumsakarīga to saistība ar jūtām un gribas lēmumiem. – Tas viss ceļas no tā, ka cilvēka smalkākajos dvēseles ķermeņos šo trīs spēku – domāšanas, jūtu un gribas centri ir likumsakarīgā veidā saistīti. Un šai saistībai smalkākajā dvēseles organismā ir arī sava kopija rupjākajā fiziskajā ķermenī. Arī tajā gribas orgāni atrodas zināmā likumsakarīgā saistībā ar domāšanas un jūtu orgāniem. Tādēļ noteikta doma likumsakarīgi izsauc kādu sajūtu vai gribas darbību. – Līdz ar cilvēka augstāko attīstību tagad šie pavedieni, kas saista vienu ar otru šos trīs pamatspēkus, tiek pārrauti. Sākumā šis pārtraukums notiek tikai raksturotajā smalkākajā dvēseles organismā; bet līdz ar vēl augstāku pacelšanos atdalīšanās izplešas arī fiziskajā ķermenī. (Līdz ar cilvēka augstāko garīgo attīstību tiešām, piemēram, viņa smadzenes sadalās trīs nošķirtās daļās. Atdalīšanās gan ir tāda, ka parastajam jutekliskajam skatam tā nav uztverama un nav arī pierādāma pat ar vissmalkākajiem jutekliskajiem instrumentiem. bet tā iestājas, un gaišreģim ir līdzekļi, lai to novērotu. Augstāka gaišreģa galvas smadzenes sadalās trīs patstāvīgi darbīgās būtībās: domāšanas, jušanas un gribas smadzenēs.)

Tātad domāšanas, jušanas un gribas orgāni tad stāv pilnīgi brīvi katrs par sevi. Un saistība starp tiem no šī brīža netiek radīta ne ar kādiem tajos iedēstītiem likumiem, bet gan to ir jānodrošina cilvēka paša augstākajai apziņai, kas ir pamodusies. – Proti, tās ir tās izmaiņas, kuras slepenskolnieks sevī pamana, ka neiestājas nekāda kopsakarība starp kādu priekšstatu un kādu sajūtu, vai starp kādu sajūtu un kādu gribas lēmumu, un tā tālāk, ja viņš pats tādu nerada. Nav nekāda dzinuļa no domas uz rīcību, ja viņš pats sevī brīvi šo ierosmi nerada. No šā brīža viņš var pilnīgi bez jūtām stāvēt kāda fakta priekšā, kas pirms skološanās būtu viņam izraisījis viskvēlāko mīlestību vai visniknāko naidu; viņš var palikt bezdarbīgs ar kādu domu, kas agrāk it kā pati no sevis būtu ar sajūsmu novedusi pie kādas darbības. Un viņš ar gribas lēmumiem var paveikt darbus, kam cilvēkiem, kas nav izgājuši slepenskološanos, nebūtu ne mazākā pamudinājuma. Lielais sasniegums, ko iegūst sev slepenskolnieks, ka viņš sasniedz pilnīgu kundzību pār trīs dvēseles spēku kopdarbību; bet līdz ar to arī šī kopdarbība tiek pilnībā atstāta viņa paša atbildībā.

Tikai caur šo savas būtības pārvērtību cilvēks var stāties apzinātā saskarsmē ar zināmiem pārjutekliskiem spēkiem un būtībām. Jo viņa paša dvēseles spēkiem ir zināmiem pasaules pamatspēkiem atbilstoša radniecība. Piemēram, spēks, kas ir gribā, var iedarboties uz zināmām augstākās pasaules lietām un būtībām un arī uztvert tās. Bet tas to var tikai tad, kad ir kļuvis brīvs no savām saistībām dvēselē ar jušanu un domāšanu. Tiklīdz šī saistība ir atraisīta, priekšplānā parādās gribas iedarbība uz āru. Un tā tas ir arī ar domāšanas un jušanas spēkiem. Ja kāds cilvēks sūta pret mani naida sajūtas, tad gaišreģim tas ir saredzams kā smalks gaismas mākonis ar noteiktu nokrāsu. Un šāds gaišreģis var šādas naida jūtas atvairīt, kā maņu cilvēks atvaira fizisku sitienu, kas tiek vērst pret viņu. Naids pārjutekliskajā pasaulē kļūst par saskatāmu parādību. Bet gaišreģis to var uztvert tikai tādēļ, ka spēj spēku, kas ir viņa sajūtās, sūtīt uz āru, kā maņu cilvēks vērš uz āru savu acu uztvērīgumu. Un līdzīgi kā ar naidu ir arī ar daudz nozīmīgākiem jutekliskās pasaules faktiem. Cilvēks var stāties ar tiem apzinātā saskarsmē tādēļ, ka ir atbrīvoti viņa dvēseles pamatspēki.

Līdz ar atainoto domāšanas, jušanas un gribas spēku nošķiršanu tagad, izlaižot no uzmanības loka garazinātnes priekšrakstus, cilvēka attīstības gaitā ir iespējama trīskārša maldīšanās. Viena var iestāties, ja saistību ceļi tiek izjaukti, pirms augstākā apziņa ar savām atziņām ir tiktāl, ka spētu kārtīgi saņemt rokās grožus, kas radītu brīvu, harmonisku nošķirto spēku kopdarbību. – Jo, kā likums, ne jau visi trīs cilvēka pamatspēki kādā noteiktā viņa dzīves posmā ir tikuši vienādi tālu savā attīstībā. Vienam cilvēkam domāšana ir izrāvusies priekšā jušanai un gribai, otram kāds cits spēks ir guvis virsroku pār saviem biedriem. Kamēr saglabājas augstāko pasaules likumu radītā kopsakarība starp šiem spēkiem, tikmēr ar viena vai otra izraušanos priekšā nevar rasties nekāda augstākā nozīmē traucējoša neregularitāte. Piemēram, gribas cilvēkā domāšana un jušana caur šiem likumiem tomēr darbojas izlīdzinoši, un tie arī novērš, ka pārsvarā esošā griba varētu iekrist īpašos izkropļojumos. Bet ja šāds gribas cilvēks uzsāk slepenskološanos, tad likumsakarīgā jūtu un domu ietekme uz gribu, kas ar ārkārtīgu spēku laužas priekšā, pilnīgi izbeidzas. Ja cilvēks tad pilnīgā augstākās apziņas pārvaldīšanā vēl nav tik tālu, ka pats varētu izsaukt harmoniju, tad griba dodas pati pa saviem, neiegrožotiem ceļiem. Tā nemitīgi pārvar savu nesēju. Jūtas un domāšana iekrīt pilnīgā bezspēcīgumā; cilvēku pātago viņu kā vergu pārvaldošā gribas vara. Ir radies vardarbīgs raksturs, kas soļo no vienas neapvaldītas rīcības uz otru. – Cits maldu ceļš rodas, ja jūtas neizmērojamā veidā atbrīvojas no likumsakarīgajiem ierobežojumiem. Persona, kam ir nosliece uz citu cilvēku godināšanu, tad var nonākt bezgalīgā atkarībā, līdz pat jebkuras paša gribas un paša domu zaudēšanai. Augstākās izziņas vietā tad visnožēlojamākā iztukšošanās un bezspēks ir šādas personības liktenīgā loze. – Vai arī, ja pārsvarā ir sajūtu dzīve, persona, kam ir nosliece uz svētulību un reliģisku pacilātību, var iekrist visu aizraujošā reliģijas baudīšanā. – Trešais ļaunums izveidojas, ja pārsvarā ir domāšana. Tad parādās dzīvei naidīga, sevī noslēgta apdomība. Šādiem cilvēkiem tad pasaule šķiet nozīmīga tikai tiktāl, cik tā piegādā priekšmetus viņu bezgalīgi kāpinātās gudrības alkatības apmierināšanai. Neviena doma viņus neierosina rīkoties vai just. Viņi visur parādās kā nelīdzdalīgi, auksti cilvēki. No jebkuras saskarsmes ar ikdienas realitātes lietām viņi bēg, it kā tās izraisītu riebumu, vai vismaz būtu zaudējušas priekš viņiem jebkuru nozīmi.

Tās ir šīs trīs maldu takas, uz kurām var nonākt slepenskolnieks: vardarbīgums, jūtelīgums, auksta, bezmīlestības tieksme pēc gudrības. Ārējam apskata veidam – arī parastās medicīnas materiālistiskajam – šāda, uz maldu ceļa esoša cilvēka tēls, atkarībā no pakāpes, daudz neatšķiras no vājprātīgas vai vismaz smagi “ar nerviem slimas personas”. Tādam slepenskolnieks, dabiski, nedrīkst līdzināties. Viņam galvenais ir tas, lai domāšana, jušana un griba, šie trīs dvēseles pamatspēki, būtu izgājuši harmonisku attīstību, pirms tie var tikt atraisīti no sev piemītošajām saitēm un tikt pakļauti augstākajai apziņai, kas ir pamodusies. – Jo, ja reiz kļūda ir notikusi, ir pārņēmis nesavaldības pamatspēks, tad augstākā dvēsele piedzimst nevesela. Neapvaldāmais spēks tad piepilda visu cilvēka personību; un ilgu laiku nav ko domāt, ka viss atkal atgriezīsies līdzsvarā. Kas šķiet kā nevainīga rakstura pārmaiņa, kamēr cilvēks ir bez slepenskološanās, proti, vai viņš ir pēc dabas gribas, jūtu vai domāšanas cilvēks, tas slepenskolniekā kāpinās tā, ka pret to pilnīgi zaudē dzīvei nepieciešamais vispārcilvēciskais. – Par patiesi nopietnām briesmām tas gan kļūst tikai tajā acumirklī, kad skolnieks sasniedz spējas izjust pārdzīvojumus kā miega apziņā, tā arī nomoda stāvoklī. Kamēr tas paliek tikai pie miega brīžu noskaidrošanās, tikmēr vispārējo pasaules likumu regulētā maņu dzīve nomoda stāvoklī vienmēr atkal iedarbojas izlīdzinoši uz iztraucēto dvēseles līdzsvaru. Tādēļ ir tik nepieciešami, lai slepenskolnieka nomoda dzīve visos virzienos būtu regulāra un veselīga. Jo vairāk viņš ievēro prasības, ko ārējā pasaule uzstāda veselīgai, spēcīgai miesas, dvēseles un gara veidošanai, jo labāk tas ir viņam. Turpretī ļauni viņam var klāties, ja ikdienas nomoda dzīve iedarbojas satraucoši vai novārdzinoši, ja tātad lielajām izmaiņām, kas norisinās viņa iekšienē, pievienojas kaut kādas graujošas vai kavējošas ārējās dzīves ietekmes. Viņam ir jāmeklē viss, kas ir atbilstošs viņa spēkiem un kas dod netraucētu, harmonisku kopdzīvi ar savu apkārtni. Un viņam ir jāizvairās no visa, kas traucē šai harmonijai, kas ienes dzīvē nemieru un steigu. Pie tam nav tik svarīgi, ka šis nemiers un steiga tiek novelti ārējā nozīmē, bet gan daudz vairāk svarīgi  ir rūpēties, lai noskaņojums, nodomi un domas, un ķermeņa veselība nemitīgi netiktu pakļauti svārstībām. – Tas viss cilvēkam slepenskološanās laikā nenākas tik viegli kā pirms tam. Jo augstākie pārdzīvojumi, kas no šā brīža iespēlējas viņa dzīvē, darbojas nepārtraukti uz visu viņa esamību. Ja šajos augstākajos pārdzīvojumos kaut kas nav kārtībā, tad šī neregularitāte uzglūn nemitīgi un var pie katras izdevības izmest viņu no sakārtotajām sliedēm. Tādēļ slepenskolnieks nedrīkst būt nolaidīgs nekur, kas viņam nemitīgi nodrošina kundzību pār visu viņa būtību. Nekad viņam nedrīkst pietrūkt atjautas vai mierīga pārskata pār visām dzīvē notiekošajām situācijām. Bet īsta slepenskološanās, pamatā ņemot, rada visas šīs īpašības pati caur sevi. Un tās laikā briesmas iepazīst tikai tā, ka tūdaļ pareizajā acumirklī iegūst pilnu varu, lai tās patriektu.

http://www.antroposofija.lv/

 


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv