www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Leonīda, Leonīds
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Prof. Aleksis Rubulis.26.07.2005

Dievs negribēja radīt mechaniskus robotus un bez nopelniem tos apveltīt ar mūžīgo svētlaimi. Tāpēc Viņš radīja cilvēkus ar brīvu gribu. Kristus Evaņģēlijs ir kristiešu likumu kodekss resp. ceļvedis uz Dieva valstību. Katram ir brīvība to ievērot vai noraidīt.

Tālab mūsu sūtība šai "asaru ielejā" ir parādīt, vai mēs esam cienīgi saņemt Dieva pārmilzu mīlestību. Citas jēgas mums nav. Kas nesīs savu krustu, kaut klupdams palaikam, tas būs tur, kur Viņš ir (Jņ.14:3). "Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība: kas uz mani tic, kaut arī viņš būtu nomiris, dzīvos" (ib.,11:25).

Dievs vienmēr rūpējās par savu radību. Pat tad, kad Ādams un Ieva sazvērējās pret savu Radītāju. Viņš apsolīja sūtīt Pestītāju (Gen.3:15).

Pāvests Leons XIII norāda: "Dažas patiesības, būtu tās Dieva iedvesmotas vai iziet no ticības, pazina pagānu gudraveči, orientējoties pēc dabas" (Aeterna Patris, 1879). Galu galā "ar Svētā Gara iedarbi ik katrs var gūt Visvarenā atklāsmi" (Īj.32:8). Antropoloģiskas skulptūras un kapa artifakti liecina, ka baltā rase, ko 1814.g. angļu ēģiptologs Tomāss Jungs nodēvēja par indoeiropiešiem, ticēja nemirstīgai dvēselei (sanskr. bhs) vismaz 28.000 g.pr.Kr. Indijas aizsena filozofiskā monisma skola Advāita Vedānta ar galveniem pārstāvjiem Gaudapadu un Šankaru uzskata dvēseli (ātman) par vienīgo reālitāti. Kopš 3.500 g.pr.Kr. vēdas (sanskr. vēda - zināšana) lūdz kremācijas uguni nesadedzināt mirušā dvēseli (amartja), kas dosies pie Kunga uz senču pasauli (pirtloku) pie visa Radītāja (Visvakarmana). Senas budistu tradicijas vēsta, ka viņu senči dzīvo kosmosa dažādos līmeņos atkarībā no to nopelniem (sanskr. karma - darbs, rīcība).

Ēģiptiešu hieroglifi apraksta mirušā garu (akh), kura vērtību pēc nāves sver kāda pārdabiska būtne, tad tas atstāj mūmiju, saules kuģī paceļas debesīs un pievienojas savu radinieku sadraudzībai, kuri tur līksmo neizsakāmā gaismā.

Tago ciltīs valdīja pārliecība, ka dvēsele nāk no Augstākā Radītāja (Mavu Lisa) un atgriezīsies pie Viņa. Kristīgie kosmoloģi secina, ka, ja Dievs pārtrauktu vadīt universu uz vienu minūti, tad tas viss sabruktu chaosā. Konsekventi apustulis Pāvils pārskaidri deklarē: "Dievu var uztvert ar prātu Viņa radībā" (Rom.1:20). Tālabad Austrālijas aborigēni, ēģiptieši, indonēzieši, sumēri, asīrieši u.c. primitīvas tautas ticēja Augstākai Būtnei, Spēkam, Gudrībai, Kosmosa Architektam, Patiesībai, Gaismai u.t.t., kas ir Dievs (sanskr. Devas). Amerikas indiāņi, atdalīti no citiem kontinentiem, pielūdza Lielo Garu (dakot. Vakan Tanka).

Savā attīstībā visas tautas virzījās no elkdievības uz viendievību. Tādējādi Homērs (arch.gr. homēr - dziesminieku kolektīvs) konstatē, ka ķermenis zaudē dzīvību, kolīdz dvēsele to atstāj (Odiseja,14). Līdz ar to dzejnieks ataino Oriona un Hērakla pēcnāves darbību (ib.,11). Pirmie grieķu filozofi, piem. Anaksīmens (588-524 pr.Kr.) domāja, ka tā ir dvēsele, kas vada cilvēku. Anaksāgors (500?-428 pr.Kr.) analizēja dabas pamatelementus un pēc tiem spekulēja par Augstāko Prātu, dvēseli un universu. Sokrāts mācīja pēcnāves dzīvi un dvēseles nemirstību. Viņš sacīja draugiem: "Kad es izdzeršu indi, es nebūšu ar jums, bet gan došos svēto valstībā" (Phaedo,85E-86D).

Platons izsaka sava skolotāja pārliecību, ka dvēsele ir persona: "Lietotājs vienmēr atšķiras no lietas. Mēs lietojam savas rokas, acis un visu ķermeni. Redzat, es nevaru būt savs ķermenis. Tātad es esmu dvēsele" (Alcibiades,1:129B-130C). Filozofs secina: "Dvēsele rada morālas vērtības, tā vada, tā dod padomu. Bez dvēseles cilvēks nevarētu attīstīties" (Respublica,1.352-353D).

Dvēsele ir jākopj (gr.epimeleisthai). Cilvēka augstākā vērtība ir dvēsele, nevis bagātība un prieks (Apologia,30b). Pēc nāves taisnīgie līksmo "debesu mājoklī", kalaik netaisnīgos tiesā, labo un soda "pazemē" (Phaedrus,248-249). "Dvēsele ir dievišķa," tā vērtē Sokrāta skolnieks Ksenofons (434?-355 pr.Kr.). Dievs to iedeva cilvēkam, caur dvēseli Viņš to vada (Memorabilia, 4.3.14). Pēc Platona, ķermenis ir tikai dvēseles apvalks (peribolon). Dievs ir absolūti labs un mūžīgs. Tā kā dvēsele nāk no Viņa un atgriezīsies pie Viņa, tad tā ir mūžīga. "Mūsu dvēsele dzīvos kaut kur citā pasaulē" (ib.,106E-107A). Aristotelis, kas uzskatīja, ka Dieva eksistenci var pierādīt ar prātu, uzsvēra, ka universs ir laicīgs, kalaik dvēsele ir mūžīga. Pēc viņa, kā to Fr. Magills interpretē, dvēsele ir būtība, kuras dēļ ķemenis eksistē (World Philosophy,1:348). Tā ir dzīvības princips, dievišķais elements.

Dvēsele ir spēks, kas darbina cilvēku; tā ir uguns, kas rada degsmi (De Anima, 407b22). Pēc drāmatiķa Sofokla (496?-406 pr.Kr.), dvēsele ir tik stipri saistīta ar ķermeni, ka termins "mana dvēsele" ir identisks ar vietniekvārdu "es" (Antigone, 227). Atomu teorijas pārstāvis Demokrits(460-370 pr.Kr.) skaidroja, ka dvēsele sastāv no atomiem, izkaisītiem pa visu ķermeni. Filonā valdīja pārliecība, ka dvēsele ir nemirstīga (Conf.ling.,161). Tai jāpraktizē tikumība un jāslavē Dievs (Op.mundi,155), tad tā pacelsies uz mūžīgo un neiznīcināmo mājokli (De migr.Abrahami,18). Filozofs uzskatīja universu par Dieva svētnīcu, kurā mitinājas bezķermeņa dvēseles - eņģeļi (De sacrificiis,5). Balstoties uz grieķu filozofu Aleksandru no Afrodīzijas, muhamedāņu skola Falasifa attīstīja teoriju, ka Augstākā Būtne resp. Allāh izstaro dvēseli (arab. nafs), kas ir inteliģenta, nemateriāla, neiznīcināma un nemirstīga. Dvēsele ir virs ķermeņa. "Katra dvēsele ir atbildīga par savu rīcību" (Korāns,III:55). Taisnīgo dvēseles nokļūst paradīzē pirms pastarās dienas, bet ļaundaru - ellē (ib.,8:49; 101:32).

Izraēlis kopš aizlaikiem gaidīja Mesiju (ebr.māšiah un aram. mašihā - Pestītājs), kas būs "lielāks par Mozu un visiem patriarchiem" (Sotah,9b). Salamans raksta, ka Dievam ir "vara pār dzīvību un nāvi. Viņš spēj nogrūst ellē un dabūt atpakaļ" (Gudr.gr.16:13; 1.Sam.2:6). Isaja priekšredzēja Kristu, kas "iznīcinās nāvi" (Is.25:8).

Tad "mirušie atkal dzīvos, to ķermeņi celsies augšā" (ib.,26:19). Vietvietām pravieši to izteica pavisam precīzi: "Visi no tiem, kas atdusas zemes putekļos, uzmodīsies: daudzi mūžīgai dzīvībai, citi - mūžīgam kaunam un nēžēlastībai" (Dān.12:2;Mak.7:23). Talmūds, kas ir jūdu reliģisko un civīlo normu kodekss, mirušo augšāmcelšanos (ebr.tehijjat hammētim) min 41 reizi.

Atnācis uz zemes, Kristus mācīja mīlēt Dievu, savus līdzcilvēkus un palīdzēt ik katram. Tas nepatika ļaundariem, kālab tie Viņu piekala krustā. To apliecina Izraēlas autoritātes: "Augstiem priesteriem interesēja atbrīvoties no Jēzus, kas runāja pret tiem un paredzēja tempļa iznīcināšanu" (Enc.Judaica,X:11. Jerūzalēme,1971).

Trešajā dienā Kristus augšāmcēlās, kā to daudzkārt bija priekšteicis (Mt.16:21;17:9,22;20:19;26:32;27:63+;Mk.8:31; 9:9,31;10:34;14:28;Lk.9:22;18:33;24:7,46). Šai vissvarīgākajā fainomenā iesaistījās Sv. Trīsvienības hipostaze: kā Dieva Dēls Jēzus pats augšāmcēlās (Mt.14:28;Lk.24:34;Jņ.2:22;21:14), kalaik kā cilvēku Viņu augšāmcēla Dievs Tēvs (Ap.d. 2:24;17:31;Pēt.1:21;Gal.1:1) un Svētais Gars (Rom.8:11).

Visaipirms augšāmcēlušais Kristus parādījās Marijai Magdalēnai (Jņ.20:10-18), tad Pēterim (Lk.24:34;1.kor.15:5), Pēterim un Kleofasam ceļā uz Emmausu (Lk.24:13-31), visiem apustuļiem bez Toma (Lk.24:36-45;Jņ.20:19-24), ar Tomu (Jņ.20:25), septiņiem pie Tibērijas jūras (Jņ.21:1-23), 500 cilvēkiem Galilējā (1.kor.15:6), Jēkabam (ib.,7), Jaunavai Marijai, apustuļiem un 3.000 pirmkristiešiem Olīvkalnā (Ap.d.1:3-11), Stefanam (ib.,7:55), Pāvilam (1.kor.15:8; Ap.d.9:3-6; 22:17-21;23:11) un Jānim Patmosa salā (Atkl.1:10-19). To dokumentēja apustuļi-aculiecinieki u.c.

Kristus teica: "Kas manus vārdus klausa un tic uz to, kas mani sūtījis, tam ir mūžīga dzīvība. Viņš tiesā nenāk, bet no nāves pāriet dzīvībā" (Jņ.5:24). Un Pāvils papildina: "Kā Jēzus augšāmcēlās, tāpat Dievs uzcels tos, kuri mirst Jēzū" (1.tes.4:14). Lieldienu mistērijā kristietis saredz savu augšāmcelšanos (1.kor.6:14). Tātad, kas tic Dievam un cenšas sekot Kristum, to ne nāve, ne eņģeļi, ne kosmiskie spēki (ļaungari, kas ir izmesti no debesīm un nevar atrast patvērumu virs zemes, A.R.) un nekāda cita radība vai vara nevar šķirt no Dieva (Rom.8:29-30).

Maran ata! Kungs, nāc!

Speciālraksts no Čikāgas, ASV
Raksts ir prof.J.Endzelīna pirmskara pareizrakstībā

http://www.tvnet.lv/


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv