www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Māra, Marita, Mārīte
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Aleksandrs Asejevs "Okultās jaunrades ceļi"12.08.2005

Aleksandrs Asejevs "Okultās jaunrades ceļi"


Līdzīgi jaunpiedzimušam bērniņam, māceklis spontāni un nepārvarami tiecas uz gaismu. Grūti staigājamā praktiskā okultisma taka viņam šķiet vienkārša un viegli noejama. Vēl neapzinātā, bet jau izjustā, pārjutekliskās pasaules pievilcība pārveido visu dzīvi. Visas iepriekšējās sagatavošanās pakāpes ceļam – labu ieradumu audzināšana, elpas un domas koncentrācijas vingrinājumi, gribas spēka attīstība – šķiet viņam kā droša taka uz Apslēptās Viedas templi. Neatlaidīgi iet māceklis pa nosprausto taku un viņam liekas, vēl tikai daži soļi un okultā pasaule ar saviem dziļajiem noslēpumiem pavērsies viņa priekšā.

Neatlaidīgi pa nosprausto taku iet māceklis. Gara, vienmuļa taka. Templis nav redzams. Laiks tin pelēkā kamolā nedēļas, mēnešus, gadus. Atkāpjas izmisušie, pārstājušie ticēt, mazdūšīgie. Viņi aizmirst, ka diženie okultie sasniegumi prasa daudz laika – daudzus gadus, reizēm gadu desmitus ilga spriega iekšēja darba. Tikai nedaudziem izredzētajime tempļa durvis atveras viegli un ātri. Atveras to priekšā, kuri šajā iemiesojumā jau piedzimuši kā siddhas (cilvēks, kurš guvis sekmes). Ezotēriskajā literatūrā ir aprakstīta vesela virkne tādu gadījumu. Jogi uzskata, ka Kapila – Sankjas filozofiskās sistēmas pamatlicējs – ir piedzimis kā siddha. Šrī Rāmakrišna Paramahamsa, kuru simtiem tūkstoši indiešu uzskata par Dievības iemiesojumu, jau četru gadu vecumā reizēm nonāca samādhi stāvoklī, kas ir joga augstākais sasniegums, dārgs kronis, kas vainago spriegu darbu daudzu iemiesojumu ilgumā. Taču tādu nav daudz. Visiem pārējiem daudz, neatlaidīgi, intensīvi un sistemātiski jāstrādā.

Potenciāli visai cilvēcei piemīt pārjutekliskie spēki un spējas, bet tās sevī atklāj tikai nedaudzie, tie, kuriem izdodas atmodināt dažu orgānu slēpto darbību, izveidot jaunus reflektorus ceļus, kas ierindas cilvēkam nefunkcionē. Pēc okultās mācības, šo orgānu atmoda cilvēces kopējā masā gaidāma tikai pēc simtiem tūkstošu gadu, no teiktā izriet, ka māceklim, kurš vēlas atmodināt savus pārnormālos spēkus jau šajā iemiesojumā, savā īsajā dzīvē jāpaveic darbs, kas normāli būtu izdarāms tikai krietna desmita iemiesojumu laikā.

Šim darbam jābūt sasprindzinātam, neatslābstošam, nepārtrauktam! Arī mehāniskas pūles vienas pašas nedos māceklim atslēgu, lai nokļūtu okultās jaunrades ceļos. Vingrinājumu mehānika nevar pavērt gaišos ceļus, kā īstenot Dievu sevī, tā māceklim var vienīgi palīdzēt izveidot iekšējas sviras, dvēseliskos dzinējus, bet iedarbināt tos spēj tikai jaunrades dinamika. Pārjuteklisko uztveri, mācekļa apziņas pāriešanu augstākā Esamības kārtā, nosaka šo iekšējo sviru mehānisma darbības aizsākšanās.

Šis raksts veltīts intelekta polarizācijai, ārkārtīgi svarīgam psiholoģiskam procesam, kas būtībā ir patiesa okulta darba condition qua non (obligāts nosacījums).

 

Intelekta polarizācija

 Okultajā literatūrā bieži sastopams norādījums par monoideisma milzīgo nozīmi mācekļa iekšējā darbā. Par monoideismu mēs saucam tādu apziņas stāvokli, kad ārkārtīgi attīstās viena ideja, pakļaujot sev visas pārējās domas un dominējot pār visu cilvēka domāšanas sfēru. Aplūkojamā intelekta polarizācija ir monoideisma augstākā pakāpe. Viena varena ideja vai viendabīgu ideju komplekss tirāniski valda pār apziņu, iznīcina vienas domas, pilnīgi apspiež citas un tādā mērā piesātina visu apziņu ar sevi, ka viss domāšanas aparāts cilvēkā sāk vibrēt unisonā ar to, kā harmoniski noskaņota stīga. Šī ideja viņa dzīvē ieņem centrālo vietu, kļūst par sauli, kas ar savu staru vareno enerģiju piesātina un virza visus viņa darbus, jūtas, domas. Visa viņa iekšējā dzīve dinamizējas, vibrē vienā virzienā, viņa organisms pakāpeniski kļūst, ja tā var teikt, par milzīgu elektromagnētu – dzīvu rezervuāru un ģeneratoru enerģijai, kas jebkurā mirklī var tikt triekta jebkurā virzienā.

Intelekta polarizāciju nosacīti var iedalīt vispārējā un speciālajā, ilgstošajā un īslaicīgajā, spēcīgajā un vājajā. Ilustrēsim mūsu pieņemtos iedalījumus ar piemēriem no to cilvēku dzīves, kuru ceļu ir pārvērtusi jaunrades gaisma.

Patiesu dzejnieku, gleznotāju, aktieru dzīvi polarizē mākslinieciskā jaunrade. Viņi uztver ārējo un iekšējo pasauli caur tās prizmu, ar to ir iekrāsoti visi viņu darbi, pārdzīvojumi, domas, visu laiku, pat miegā, šī ideja dominē viņu apziņā. Viņi dzīvo dubultu dzīvi – ēd, dzer, pastaigājas, apmeklē teātri, spēlē kārtis, lakstojas, bet visu šo laiku, apzināti vai neapzināti, viņos dominē mākslieniskās jaunrades ideja. Vienā no saviem romāniem Gonkūns apraksta smagu ainu, šausmīgās mokās kādas aktrises acu priekšā mirst viņas iemīļotais, viņa no bēdām ir kļuvusi gandrīz ārprātīga, tomēr automātiski atkārto viņa grimases, neapzināti cenšoties tās iegaumēt, lai vēlāk uz skatuves izmantotu šo bagāto mīmikas materiālu… Tā ir intelekta vispārēja polarizācija.

Intelekta vispārējā polarizācijā ir ielikti speciālās polarizācijas trofiskie centri. Visu psiho – animisko spēku ilgstoša traukšanās noteiktā virzienā nav iespējama, ja trūkst intelekta vispārējās polarizācijas, gluži tāpat kā elektriskais lādiņš nav iespējams bez elektriskā lauka. Dzejnieka apziņā, kas spēcīgi polarizēta uz dzeju, uzplaiksnī radošu ideju zibens un aizdedzina visas viņa domas, jūtas un pārdzīvojumus. Arī agrāk mākslinieciskā jaunrade bija dzejnieka dzīves priekšplānā, bija viņa galvenai mērķis, taču blakus šim priekšplānam pastāvēja arī otršķirīgi plāni, kas pastāvīgi ielauzās viņa dzīvē un valdonīgi prasīja savu tiesu. Taču tagad jaunrades lāpa aizdedzina otršķirīgo plānu pelēkos tīmekļus, dzejnieka apziņa attīrās no visām sīkajām ikdienas interesēm un priekšplāna robežas izplešas līdz bezgalībai. Tas ir apziņas augstākā sprieguma stāvoklis, kad dzejnieks spēj uztvert “debesu trīsas un virsotņu eņģeļu lidojumu, un jūras briesmoņu zemūdens gaitas, un vīnkoku nīkuļošanu ielejā”. Dzejnieks aizmirst ēdienu, draugus, atpūtu, miegu, viņu pārņēmis radošais viesulis, kurš uz saviem spārniem paceļ viņu jo augstu virs zemes.

Tāds “neliela ārprāta” stāvoklis lielākā vai mazākā mērā pazīstams visiem, kuri nodevušies intensīvam radošam darbam. Līdzīgā stāvoklī cilvēks pilnīgi pārstāj apzināties apkārtni un nereaģē uz ārpasaules kairinājumiem, laiks un izplatījums zaudē savu varu pār viņu. Par Edisonu stāsta, ka strādājot pie saviem ģeniālajiem izgudrojumiem, viņš tik lielā mērā aizgāja no fiziskā plāna, ka reizēm 10 – 12 diennaktis pēc kārtas iztika bez uztura, atpūtas un miega. Reiz Rāmakrišna tik lielā mērā iegrima savas Dievišķās Mātes apcerē, ka uz vairākām nedēļām viņa fiziskā auguma funkcijas gandrīz pilnībā izdzisa, viņš pārstāja reaģēt uz ārējiem kairinājumiem, un viņu sita rungām, lai atgrieztu sevī un piespiestu norīt dažus malkus piena. Reiz Gijoma Budē kabinetā iedrāzās sulainis un kliedza: “Kungs, mājā izcēlies ugunsgrēks!” Zinātnieks bija tā nogrimis savā darbā, ka šī ziņa par draudošajām briesmām nenonāca līdz viņa apziņai, un viņš, nepārtraucot lasīšanu, mierīgi atbildēja sulainim: “Labi, pasaki to kundzei, tu taču zini, ka saimniecības lietās es neiejaucos.”

Diženiem cilvēkiem tādas dienas, kurās dzīve pārvēršas, ir ļoti daudz, un, kad inkarnācijas beigās viņi atskatās atpakaļ uz noieto ceļu, viņi redz nepārtrauktu Dvēseles lāpu virkni – ugunīgu ceļu pie Dieva. Diletantiem Dvēseles svētku dienas ir daudz retākas, arī vispārējā polarizācija viņiem ir vājāka. Dvēseles ugunīgie svētki retumis iekaisīti viņu ikdienas pelēkajā audumā. Radošās uguns atsevišķi uzliesmojumi var pacelt viņus ievērojamos dvēseliskos augstumos, priekšējais (radošais) plāns gūst viņu dzīvē izšķirošu pārsvaru, tomēr Dvēseles lāpa drīz dziest un ikdienas astoņkāji atkal apvij viņus ar saviem taustekļiem.

Ordināros cilvēkos intelekta vispārējā polarizācija ir niecīga. Ikdiena ar tās rūpēm, priekiem un bēdām atrodas viņu dzīves priekšplānā, viņi nespēj noturēties pie vienas idejas, pastāvīgi novirzās un rezultātā nesasniedz neko augstāku. Uz speciālo polarizāciju viņi ir spējīgi tikai īslaicīgi, taču drīz vien ikdienas dzīve atkal ievelk viņus savā atvarā.

Lai studētu Neredzamo Pasauli, okultisma rīcībā ir daudz un dažādu metožu, viena no visievērojamākajām un universālākajām ir Analoģijas Likums. Izmantosim analoģiju ar fiziku, tā palīdzēs mums paskaidrot psiho-fizioloģiskā procesa būtību intelekta polarizācijas gadījumā.

Ņemsim tērauda serdeni un uztīsim tam stieples spirāli, laidīsim pa spirāli strāvu. Tad šis serdenis kļus par elektromagnētu, kas būs jo spēcīgāks, jo lielāks būs strāvas spēks un tinumu skaits.  Eketromagnēta tērauda serdenis ir analoģisks tādam cilvēkam, kurš spējīgs atmodināt un uzkrāt okultos spēkus, magnetizējošā spirāle – viņa kontakts ar augstākiem plāniem, ko atdzīvina karsta vēlēšanās operēt šajos plānos, beterija, kas producē strāvu ir Prānas bezrobežu okeāns, pār kuru var iegūt kontroli, studējot Apslēpto Viedu.

Cilvēces vairumu veido primitīvi cilvēki, kuriem Dzēseles Zinātnes ir pilnīgi vienaldzīga. Viņi vienaldzīgi iet garām lielākajiem dvēseliskā vieduma dārgumiem un pat min tos kājām.Viņi līdzinās vienkāršiem dzelzs gabaliem, kuru magnetizēošās spirālēs nekad neplūst strāva, viņi nav spējīgi pievilkt pat sīkāko dzelzs skaidiņu. Šiem cilvēkiem mav kontakta ar Dievišķā Vieduma Avotu, viņi ir pilni ar Tamasu un nav spējīgi asimilēt nevienu graudiņu no Apslētās Viedas – pašas svarīgākās un vērtīgākās dzīvē.

Īstam okultistam jāpadara savs organisms spēcīgs un izturīgs, kā lieliski norūdīts tērauds, jārada varena magnetizējoša spirāle, detalizēti un zinātniski jāizveido vingrinājumu sistēma, jāapdvēseļo ar karstu mīlestību uz Apslēto Viedu un , visveidzot, jāliek plūst strāvai, radošās enerģijas plūsmai, kas veidojas, mostoties augstākajiem centriem.

 


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv