www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Inguna, Inguns, Ausma, Ausmis
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Koku un augu ezotēriski simboliskā izpratne07.10.2005

Koku, kā Dievību, pielūgsme bija izplatīta visā antīkajā pasaulē. Lūgšanu tempļi bieži agrāk tika celti svētajās birzīs. Naksnīgās ceremonijas bieži vien notika zem milzīgo koku vainagiem, kas tika fantastiski izgreznoti par godu to aizbildniecībā esošajām dievībām. Antīkajā pasaulē senajie ticēja, ka kokiem piemīt dievišķa spēka un saprāta atribūti, tāpēc arī caur lūgšanām cilvēki vērsās pie tiem. Ozolu, gobu un ciedru skaistums, cildenums un spēks tika izmantots kā varenuma, kopuma, mūžības, dzīves spēka un dievišķās aizsardzības simbols. Piemēram, skandināvi un indusi agrāk Makrokosmosu vai Lielo Visumu uzskatīja par dievišķu Koku, kas izaudzis no vienas visumā iesētās sēklas. 

Grieķiem, persiešiem un haldejiem, arī japāņiem ir saglabājušās vēsturiskās leģendas, kurās tiek stāstīts par koku kā par asi, vai niedri, uz kuras griežas zeme. Vēsturiskā persona Kapila saka, ka Visums ir mūžīgais koks - Brahma, kurš radies no nesajūtamas un neuztveramas sēklas - materiālās monādes. Viduslaikos kaballisti jaunrades attīstību uztvēra kā koku, kura saknes tiecās gara realitātē un zari iluzorajā neapzinātajā eksistencē. Sefirota kaballas koks, izrietoši – apgriezta veidā - saknes vērstas pret debesīm un zari balstās uz zemes.

Skandināvu pasaules koks, Iggdrasils, uz saviem zariem uztur deviņas pasaules vai sfēras, kas simbolizēja ēģiptiešus ar deviņām persiku vai avokado daiviņām. Visi viņi ir ieslēgti desmitajā noslēpumainajā sfērā vai kosmiskajā olā – nenosakāmajā Mistērijas Šifrā. Ebreju kaballistiskais koks, mitoloģiskā izpratnē, sastāv no deviņiem zariem vai pasaulēm, kurš radies no Pirmā Aizsākuma vai Kroņa, kas apņem savas emanācijas kā čaumala apņem olu. Vienīgais avots dzīvībai un bezgalīgai dažādībai, tā izpausmē, atrodas brīnišķīgā analoģijā pašā koka struktūrā. Stumbrs stāda priekšā vienīgo dažādību avotu, saknes, kuras ietiecas dziļi zemē, ir barības avota simbols un daudzie no stumbra izejošie zari, stāda priekšā universālo efektu bezgalību, izrietošus no viena pirmsākuma. Koku agrāk apskatīja kā Mikrokosmosa simbolu – salīdzinājumā ar cilvēku. Saskaņā ar ezotērisko doktrīnu, iesākumā cilvēks potenciāli eksistēja pasaules koka ķermenī, bet vēlāk tas uzplaukst objektīvajās manifestācijās caur saviem zariem.

Saskaņā ar agrīno grieķu Mistēriju mītu, Dievs Zevs radīja trešo cilvēku rasi no koka pelniem. Čūska, kura bieži tiek parādīta apvijusies ap koka stumbru, parasti nozīmē gudrību, domu spēku un mūžīgo kārdinātāju, nepieciešamību, kas ved visas saprātīgās būtnes pie galīgās realitātes atklāsmes, tādā veidā noliedzot dievu pārvaldību. Čūska, kura paslēpusies Visuma koka lapotnē, stāda priekšā kosmisko gudrību - prātu, bet cilvēciskajā kokā - individuālo intelektu. Koncepcija, pēc kuras viss dzīvais radies no sēklas, dod pieņēmumu, ka dažādu augu sēklas ir kā kvalitātes emblēma cilvēka spermatozoīdam, bet koks tiek aplūkots kā organizētās dzīves simbols, kurš veras vaļā no primitīva dīgļa(aizmetņa). Visuma izaugsme no šī primitīvā aizmetņa var tikt pielīdzināta milzīgam ozolam, kas izaudzis no mazas zīles. Kaut arī koks ir ievērojami lielāks par paša izcelsmes avotu, tomēr šis avots potenciāli sevī uztur katru koka zaru, zariņu, lapiņu, kas turpmāk sakuplosies.

Koka pielūgsme, kā abstrakta gudrības un kopuma simbols, noveda pie tā, ka cilvēki, kuriem piemita dievišķas īpašības pārdabiskajā izpausmē simbolizējās kā koki. Tā laika izglītotākie filozofi un priesteri bieži tika dēvēti par kokiem vai koku cilvēkiem. Piemēram, druīdi, kuru vārdi saskaņā ar kādu interpretāciju, tika dēvēti par ozolu cilvēkiem, vai arī dažu sīriešu Mistēriju iesvētītie, tika saukti par Līvāniešu Ciedrām. Īstenībā visticamāk liekas, ka slavenās Līvāniešu Ciedras, kas tika nocirstas, lai uzceltu karaļa Salamona Templi, bija iesvētītie gudrajie. Mistiķis zina, ka patiesais Dieva Slavas Mājas balsts nav viss baļķis, kas varētu satrūdēt, bet gan nedziestošais un mūžīgais intelekts priesteru kokam. Vecajā un Jaunajā Derībā, kā arī dažādu tautu svētajos rakstos pastāvīgi tiek pieminēti koki, kā - Dzīvības Koks, Labā un Ļaunā Apzināšanas Koks, ko mēs varam atrast pieminētu arī Esības Grāmatā. Degošie krūmi, kuriem par eņģeli ir Moisejs, slavenā vīnogulāja stīga Jaunajā Derībā, olīvkoku birzs Gevsimona dārzā, kurā lūdzas Jēzus, un brīnumainais Atklāsmas Koks, kura zaros karājas divpadsmit dažādi augļi un kura lapas tika izmantotas tautas dziedināšanai, - tas viss liecina par cieņu ar kādu pret kokiem izturējās Svētajos rakstos. Budda zem bodhi koka, Madrasas tuvumā, saņēma atklāsmi. Dažas austrumu dievības tiek attēlotas sēžot un meditējot zem varenu koku noliekušamies zariem. Daudzie slavenie glābēji un gudrajie nēsāja zižļus un nūjas, kuras bija darinātas no svētajiem kokiem. Piemēram, Moiseja un Ārona, Gungnira zižļi, Odina šķēps, kas darināti no Dzīvības Koka, svētais Hermesa zizlis, ap kuru apvijušās čūskas.

Ievērojams simbolisma faktors ir tas, cik dažādi senie cilvēki izmantoja kokus un to augļus. Koka pielūgsme daļēji pamatojās pēc tā lietderīguma. Šajā sakarībā Dž. Lundi raksta:” Koks dabas saimniecībā ieņem svarīgu vietu, jo tas piesaista un atgrūž mitrumu, saglabā pazemes avotus un augsni, kas novērš zemes pārvēršanos tuksnesī. Koki cilvēkiem sniedz ēnu, augļus, ārstnieciskos līdzekļus, malku, celtniecības materiālus mājām un kuģiem, mēbelēm. Tāpēc neliekas dīvaini, ka ievērojamākie koki, tādi kā ozols, priede, palma bija svēti un tika pielūgti. Senā kristiānisma baznīcu tēvi dažreiz koku izmantoja kā Kristus simbolismu. Viņi ticēja, ka kristiānismam jāaug līdzīgi kā varenam ozolam, kas aizēno visas citas cilvēces ticības. Tā kā koks katru gadu met lapas, koki tika aplūkoti kā piemērots augšāmcelšanās un iemiesošanās simbols, jo, neskatoties uz it kā iestājušos nāvi, koks atkal katru pavasari sazaļo no jauna. Nosaukumā Dzīvības Koks, Labā un Ļaunā Apzināšanas Koks paslēpts liels antīkais noslēpums – līdzsvarotības mistērija. Dzīvības Koks norāda uz garīgā līdzsvara punktu – nemirstības noslēpumu. Labā un Ļaunā Apzināšanas Koks, kā izriet no tā nosaukuma, norāda uz polaritāti vai nelīdzsvarotību – mirstības noslēpumu. Kaballisti to atklāja, pierakstot savas Sefirota diagrammas centrālajai taisnei Dzīvības Koku, bet divām blakus taisnēm – Labā un Ļaunā Apzināšanas Koku. “ Nesabalansētie spēki pazūd tukšumā”, tā teikts slepenajā darbā, ar to viss kļūst skaidrs.

Auglis ābols norāda uz atražošanas procesa apzināšanu, ar kura sākšanos tiek noteikts materiālais visums. Alegorija par Ādamu un Ievu Ēdenes dārzā ir kosmisks mīts, kas atklāj universālās individualitātes rašanos. Patiesā vēsture, ko daudzus gadsimtus pieņēma nedomājošā pasaules tauta, īstenībā bija kļūdaina, bet radošā mistērija, kuras simbols ir šis stāsts, izrādās ir viena no dziļākajām Dabas patiesībām. Orfīti (čūsku pielūdzēji) dievināja Ēdenes čūsku par to, ka tā bija viņu individuālās eksistences iemesls. Kaut arī lielāka cilvēces daļa vēl joprojām maldās pasaulē starp labo un ļauno, tā tomēr nonāks pie apziņas un apēdīs Dzīvības Koka augļus starp iluzorā dārza un Zemes lietām. Tādā veidā Dzīvības Koks ir piemērotākais Mistērijas simbols, kura augļus nobaudot cilvēks iegūst nemirstību. Ozols, priede, osis, ciprese un palma simbolismā ir vieni no pieciem svarīgākiem un varenākiem simboliskiem kokiem. Mistēriju Dievu Tēvu pielūdza zem ozola vai tā formas vārda; Dievu Glābēju pielūdza zem priedes vai tās formas vārda, kas bieži vien tika izmantota arī pielūdzot Dievu Mocekli; pasaules asi un dievišķo dabu pielūdza zem oša vārda; dievietēm vai materiālajam principam – cipreses formā; radīšanas pozitīvo polu – vīrišķās palmas veidā. Iepriekšējā senajā pasaulē priedes čiekurs vienmēr ir bijis falliskais simbols. Vakhas zizlis – tirsus – gara nūja, kuras galā atradās priedes čiekurs vai augļu saišķis, kas apvīts ar vīnstīgām , dažreiz arī ar lentām, nozīmēja, ka Dabas brīnumus var veikt vienīgi saules vīrišķība, kuru simbolizēja čiekurs vai augļi.

Senie ēģiptieši un ebreji vislielāko reliģiozo cieņu piešķīra akācijai vai tamariskam. Akācijas, cipreses, ciedra un vispār visu mūžzaļo koku zari arī šodien ir svarīgi mūsdienu masonu simboli. Arī Izraēla dēli būvniecībā izmantoja akācijas paveida koku – goferu. Alberts Paiks apraksta šo svēto koku:” Īsta akācija ir arī ērkšķainais tamarisks, tas pats augs, kurš izauga apkļaujot Ozīrisa ķermeni. Akācija bija svēts koks arī arābiem, kuri no tā izveidoja elka Al-Ucca tēlu, kuru iznīcināja Muhameds. Tura tuksnesī akāciju krūmu ir ļoti daudz; no akāciju zariem bija darināts arī Jēzus Kristus ērkšķu vainags. Akācija, pateicoties tās izturībai un dzīves spējai, simbolizē mūžīgu dzīvošanu. Ja akācija ir iestādīta pie mājas sliekšņa, koks uzreiz izlaiž saknes un augot apvij mājas ieeju. Pilnīgi iespējams, ka akācijas pielūgsme attiecināma uz mimozu, šo ļoti maigo augu, kuru bieži vien senie cilvēki jauca ar akāciju. Ir kāda leģenda par to, ka šis maigais augs bijis viens no pirmajiem trim augiem, kuri tika izmantoti Kristus pielūgšanā. Akācijas straujā augšana un tās skaistums kļuva par iemeslu tam, ka tā tika izvēlēta par auglības un atdzimšanas emblēmu. Akācijas simbolisms izraisa interesi sekojošu tā izpausmju dēļ: pirmkārt, kā pavasara saulgriežu emblēma, saules dievības ikgadējā augšāmcelšanās; otrkārt, jutekliskā auga forma, kura cilvēkam pieskaroties sakrunkojas, liecina par akācijas kā tīrības un nevainības simbolu, kas izriet arī tās grieķiskā nosaukuma, treškārt, tā ir cilvēces nemirstības un atdzimšanas simbols, jo akācijas mūžīgais zaļums norāda uz cilvēka nemirstīgo daļu, kas pārdzīvo tā redzamās dabas sabrukumu; ceturtkārt, akācija ir sena un iecienīta Mistēriju emblēma, kur pirms ceremonijām kandidāti, pirms pilno mocību pārbaudījumu sērijas, nesa sev līdz šī svētā koka zarus vai nelielus ziedu pušķīšus.

Alberts Makkejs pievērš uzmanību faktam, ka katrai Mistērijai bija piesaistīts kāds noteikts augs, kas bija saņēmis svētību no Dieva vai Dievietes. Vēlāk šie svētie augi tika uzskatīti par dažādu pakāpju simboliem. Šajā sakarībā Adonisa Mistērijās par svētu tika uzskatīti salāti, bramīniem un ēģiptiešiem – lotoss, grieķiem – mirtes. Vīnogu ķekari un vīģes bija fallistisks simbols. Granātābols bija rituālu mistiskais auglis, kur augļi nozīmēja jūtu dzīvi un, kurus nobaudot, cilvēks sev atņēma nemirstību. Tas, ka granātābolā ir liels daudzums sēklu, izskaidro to, kāpēc šis auglis tiek uzskatīts par auglības simbolu. Tāpēc arī Jakobs Braijans savā grāmatā “Antīkā mitoloģija” atzīmē, ka senajie šo augli pārdēvēja par Lielo Plūdu Šķirsta simbolu, kurš sevī turēja jaunās cilvēku rases sēklas. Senajās Mistērijās granātābols tika uzskatīts par tik nozīmīgu dievišķu simbolu, ka tā patiesā daba netika izpausta. Kabiri to dēvēja par “aizliegto noslēpumu”. Daudzie grieķu dievi un dievietes tika attēloti, rokās turot granātābolu vai tā ziedus. Pēc granātābola sākuma burtiem (Pomegranate), kas uzrakstīti uz stabiem pie ieejas Salamona templī pēc Jehovas pavēles, granāta ziedi kļuva par Augstākā Priestera tērpa (efoda) lejas daļas rotājumiem. No vīnogām darinātais stiprais vīns tika uzskatīts par viltus dzīves un viltus Visuma gaismas simbolu, jo tas tika darināts viltus procesa, mākslīgās fermentazicācijas rezultātā. Stiprais dzēriens palēnināja racionālo domāšanu un pār cilvēku sāka valdīt no važām atbrīvotā dzīvnieciskā daba. Šim faktam piemīt liela garīgā nozīme. Tieši tāpat kā tam, ka zemākā daba ir mūžīgā kārdinātāja, kas cilvēku ievilina pārmērībās, kas, savukārt, apspiež cilvēka tieksmi pēc garīguma, tāpēc arī vīnogas un to iedarbība tika izmantotas kā Velna simboli. Ēģiptieši uzskatīja, ka sarkanā vīnogu sula, vairāk nekā citas vielas, atgādina cilvēka asinis. Patiesībā viņiem likās, ka vīnogas uzsūc dzīvību no zemē apglabāto mirušo cilvēku asinīm. Pēc Plutarha, “Saules priesteri Heliopolisā savos tempļos nekad neglabāja vīnu…, un, ja tomēr vīns tika izmantots kā veltījums dieviem, tad tikai tāpēc, tā vīna īpašību dēļ, tas likās dieviem piemērots, jo izlejot vīnu uz altāra, priesteri to iztēlojās par savu ienaidnieku asinīm. Šī iemesla dēļ priesteri arī uzskatīja, ka vīnogulāji ir augi, kas savus pirmos asnus no zemes izdzen pēc tam, kad zeme tiek mēslota ar to asinīm, kas krituši kaujā cīnoties pret dieviem. Tas arī ir patiesais iemesls, kāpēc pārmērīga vīna lietošana padara cilvēku kareivīgu, jo cilvēks ar vīnu uzņem savu senču asinis”.

Daudzos kultos reibums tika uzskatīts kā stāvoklis, kurš tuvs ekstāzei, pie kam ticot, ka cilvēkā iemiesojas Universālais Dzīvības Gars, bet vīns ir tā zemes iemiesojums. Mistērijās vīnogas tiek minētas kā iegribu un izvirtības simbols, jo tām piemīt demoralizējoša ietekme uz emocionālo cilvēka dabu. Tomēr tika pievērsta uzmanība arī faktam, ka fermentācijas procesā acīmredzamu līdzdalību ņem arī saules uguns, kādēļ vīnogas tika uzskatītas par Saules Gara simbolu – dievišķā entuziasma iedvesmotāju. Līdzīgi, kristieši vīnu uzskatīja par Jēzus Kristus asinīm, kuru izmantoja Svētā Vakarēdiena laikā. Kristus, ezotēriskais Saules Gara simbols, teicis:” Es esmu vīns”. Viņš, tādā veidā tika pieņemts par objektu, kuru cilvēki pielūdza, atrazdamies it kā no vīna izraisītajā ekstāzes stāvoklī, kā viņa vārdiskie prototipi – Bakhs, Dionīss, Atis vai Adonis. Agrāk ticēja, ka vislielākās maģiskās īpašības piemīt arī Mandragorai. Tās narkotisko iedarbību vislabāk bija iepazinuši grieķi, kuri to izmantoja kā sedatīvu līdzekli, veicot ķirurģiskas operācijas. Mandragoru saistīja arī ar tādu augu kā “baarasu” – mistisku augu, ar kura palīdzību ebreji cīnījās pret dēmoniem “Jūdu karos”. Josifs Flāvijs apraksta baarasas iegūšanas un uzkrāšanas metodes, kas pēc viņa vārdiem, izdala gaismu un nogalina katru, kas tām pieskaras, ja netiek ievēroti daži noteikumi, kurus noformulējis pats cars Salamons. Mandragoras okultās īpašības, kaut arī pilnībā neizzinātas, tika uzskatītas par talismanu, kas spēj palielināt to ar ko tās tiek asociētas. Sava falliskā šarma dēļ, augs tika uzskatīts par līdzekli neauglības ārstēšanā. Tā bija viena no Priapa simboliem, kuru pielūdza Tamplieru Ordeņa Bruņinieki, par ko tie beigās arī tika vainoti. Auga saknes, kas līdzinās cilvēka ķermenim, bieži vien imitēja galvu, rokas un kājas. Šī apbrīnojamā līdzība ar cilvēka ķermeni ir viena no dabas zinātnes mīklām un patiess auga pielūgsmes iemesls.

Māņticīgie ticēja, ka mandragora saraujas vai sačokurojas no cilvēka pieskāriena un kliedz cilvēciskā balsī, cenšoties atkal nokļūt atpakaļ augsnē, no kuras tā tikusi izrauta. Mitoloģiski, it kā tie, kuri dzird šos kliedzienus, sajūkot prātā vai nekavējoties mirstot. Lai novērstu tādu traģēdiju, mandragoras sakne vispirms no visām pusēm jāatrok, lai tā tiktu novājināts tās spēks. Pēc tam augs esot jāapsien un virves otrs gals jāpiesienot sunim. Suns, pakļaujoties saimnieka pavēlei, izrauj sakni no zemes un tā kļūst par mandragoras upuri. Vienu reizi no zemes izrauts, mandragoras augs kļūstot nekaitīgs. Viduslaikos mandragoras skaistumam piesaistīja vispārēju uzmanību un to augsti vērtēja. Daudzi mākslas darbi tika veltīti mandragoras saknes līdzībai ar cilvēka ķermeni. Tāpat kā daudzas māņticības, ticība mandragoras burvju spēkam radusies pamatojoties uz senu slepenu doktrīnu, attiecībā uz patiesajām auga īpašībām. “Tas ir mazliet narkotisks”, teicis Elifas Levi, bet senie cilvēki mandragorai piedēvēja afrodiziaka īpašības, tāpēc to centīgi meklēja fessālijas burvji, lai no tās pagatavotu burvju dziras. Vai tikai šī auga sakne nesaistās ar zemes izcelsmes “nabas saiti”, kā to uzskata daudzi mistiķi? Spriest par to nopietni diez vai varētu, tomēr patiesībā taču cilvēks ir cēlies no zemes pīšļiem . Tādā gadījumā pirmie cilvēki varētu būt bijuši no gigantisku juteklisku mandragoru cilmes, ko atdzīvinājis saules siltums un, kas paši izkļuvuši no zemes.

Parasto mājas sīpolu ēģiptieši uzskatīja par Visuma simbolu, jo sīpola gredzeni un kārtas bija koncentriski apļi, kas sadalīti Hermetisko mistēriju veidojumos. Sīpolam piemīt arī liels skaits ārstniecisko īpašību. Ķiploks, savas īpatnējās un asās smaržas dēļ, ieņēma ievērojamu vietu transcendentālajā maģijā. Līdz pat šim laikam nav atrasts labāks līdzeklis pret apsēstību. Vampīrisms un dažas neprāta formas, īpaši tās, kas saistītas ar “ļaunas acs” rezultāta izpausmēm un stihiju spēkiem, asi reaģē uz ķiploku. Vidējos laikos ticēja, ka ķiploku saitītes mājās pasargāja no ļaunajiem gariem. Trīslapji, piemēram, skābene (zaķskābene), tika izmantoti daudzos reliģiskajos kultos. Tie simbolizēja Trīsvienību. Runā, ka svētais Patriks trīslapi izmantoja lai ilustrētu doktrīnu par trīsvienības dievību. Īpaša cieņa bijusi pret ceturto lapiņu, jo Trīsvienības ceturtais princips ir cilvēks, bet ceturtā lapiņa nozīmēja cilvēces izpirkšanu. Iniciāciju laikā izmantoja vainagus, tos valkāja arī lasot svētās grāmatas, kas nozīmēja, ka šie rituāli paredzēti dievībām. Par vainagu simbolismu Ričards Naits rakstīja:” Uz monētām bieži bija attēlotas figūras, kurām kreļļu vietā bija vainagi no lapām, visbiežāk darināti no olīvkoku, miršu, ozola lapām. Visi tie veltīti noteiktām dievībām un katram no tiem piemita kādas noteiktas īpašības. Visi mūžzaļie vainagi bija Dionīsa augi, t.i., spēka simboli, kas pagarina jaunību, piešķir mundrumu, tāpat kā krelles un diadēmas nozīmēja ilgāku eksistenci”

KOSMOZOFIJAS institūts


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv