www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Ginta, Gunda, Gunta
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Mūsu bezapziņas mitoloģija13.12.2005

Mūsdienu cilvēks – kas viņš ir? Kādi ir viņa centieni un stimuli? Ko sniedz zinātne? Kur ir jēga un pirmcēloņi; kas ir patiesība un kas – vērtība?
Arhetipiskās apziņas un pasaules tautu mītu saiknes izpēte, kas balstīta gan uz vēsturiskiem, gan uz mūsdienu piemēriem, ļauj mitoloģiskā kontekstā parādīt kolektīvās bezapziņas satura mijiedarbi ar individuālo psihi. Tā kā uz saikni starp mītu un arhetipu daudzos savos darbos ir norādījis K. G. Jungs, tad, par pamatu bērna un ēnas arhetipu kā spilgtāko piemēru analīzi, kā arī izmantojot pasaules radīšanas mītus, ir iespējams tuvināties individuācijas un esamības būtības savstarpējai saiknei.
Mūsdienu cilvēks ir norobežojies no dzīves ar “it kā zināšanām” par to, zaudējot gara lielo realitāšu tiešo izjūtu, – un pie tā pieder visa patiesā mitoloģija. Tā vietā esam ieguvuši zinātni, kuras uzdevums – izskaidrot, kas ir kas, kāda jēga ir tam, ko es zinu, un ko man lemts pārciest? Bet vai tas var aizvietot manu tiešo mitoloģijas pārdzīvojuma pieredzi un tās baudīšanu? Vai zināšanas par fotoniem var palīdzēt vai traucēt man izbaudīt saulainu dienu, tāpat kā to darīja pirmatnējais cilvēks? Vai mūsdienās maz vēl iespējams gūt mitoloģijas pārdzīvojuma nepastarpinātu pieredzi vai arī mūslaiku zinātne ar tās racionālismu ir pilnībā bloķējusi mūsu dzīves izcelšanās, mistiskās pieredzes un arhetipiskās bezapziņas avotu? Ja tā, tad tas ir līdzvērtīgi pašnāvībai – jo dzīvais nespēj eksistēt bez to barojošām saknēm.
Mitoloģijas kā mākslas specifiku nosaka tās materiāla savdabīgums, kurš pamatā ir ietverts un glabājas vēstījumos par dieviem un dievam līdzīgiem radījumiem, par varoņkaujām, ceļojumiem uz pazemes valstību, cīniņiem ar pūķiem, raganām, burvjiem, burvestību utt. Tas viss ir tik labi zināms no pasakām, ko esam lasījuši bērnībā, – turklāt tie bija ne vien nostāsti, bet gan īsta un dzīva realitāte.
Mitoloģija dod augsni, ieliek pamatus. Tā nedod atbildi uz jautājumu kāpēc, tā saka – no kurienes, tātad runa ir ne tikai par cēloņiem, bet gan vairāk par primārajām substancēm vai primārajiem stāvokļiem, kas nekad nenoveco. Mitoloģiskie notikumi formē augsni jeb pasaules pamatu, jo viss bāzējas uz tiem; tas ir nesatricināms pamats, kas nepakļaujas laikam, pagātne, kas izveidojusi tagadni.
Filozofs, analītiķis, intuīts, gaišreģis, lai konstatētu to, kas “patiešām eksistē”, vienmēr cenšas tam piekļūt caur parādību pasauli, taču mītu stāstītājs atgriežas pirmatnējā pasaulē, lai pavēstītu mums par to, kas bijis sākotnēji. Sākotnējība savā būtībā nozīmē patiesumu – mītu stāstītājs, izdzīvojot paša pavēstīto stāstu, atrod ceļu atpakaļ, pie pirmatnējā laika.

 

Arhetipu mitoloģiskais pamats

Kur cilvēks var atrast sevi? Atbilde ir vienkārša: sava absolūtā sākuma pārdzīvojumā, kad viss bija vienots un apvienoja visas savas dabas un priekšā stāvošās dzīves pretrunas, sava veida “kodola bezdibenī”, no kura radās mūsu esamība visā tās pilnībā. Mitoloģija vēsta par dievišķā bērna tēlu, par pirmdzimto pirmsmūžības laikos, to bērnu, ar kuru radīšana notika pirmo reizi. Tā stāsta nevis par kādas cilvēcīgas būtnes, bet gan par dievišķā Kosmosa jeb universālā Dieva rašanos. Saules dzimšana un uzlēkšana vienkārši piešķir šim universālajam fizisko veidolu. Pieturoties pie cilvēka ideālā centrālā punkta telpiskā jēdziena, tajā punktā, kur notiek atvēršanās līdzīgi dīgļa bezdibenim, izlaužas pati pasaule. Visi mitoloģisko laiku institūti ir dibināti un svētīti ar izcelšanās mitologēmu, kopējo dzīves dievišķo avotu, kura formas tie visi ir. Par pašu vispārīgāko reliģisko ideju apkopojumu, abstraktās domāšanas attīstības rādītāju var kalpot uzskatu sistēma par Visuma uzbūvi, par to, kā cilvēki bija iedomājušies “mūsu pasauli” un tās vietu Visumā.
Āzijas tautu mītos par pasaules izcelšanos pamatā variējas viens un tas pats sižets – Visuma rašanās no olas. Debesi tur attēlo kā čaumalu, Zemi – kā dzeltenumu, debesis – kā olbaltumu, haotiski iekārtotu, želejveida masu. Senie mīti par pārdabisku putnu, kas izdējis šo olu, ir gandrīz pilnībā aizmirsti (pagātnes totēmisms).
Budiskā rituāla adepts, pārdzīvojot mandalu, rada no sevis un ap sevi pasaules tēlu, kura centrā ir Dieva kalns, Sumers, viņam tā ir pasaules olas ass. Tāpat mandalā ir saskatāma pasaules radīšanas mitoloģija. Apļi un kvadrāti, kas izzīmēti no kopējā centra, gan Senajā Romā, gan budistu Austrumos parādās kā ideālais plāns, saskaņā ar kuru viss ir uzbūvēts. Uz tā pamatojas gan cilvēka makrokosms, gan mikrokosms.
K. G. Jungs to nosaucis par individuāciju. Viņš apgalvo, ka mandala ir “autonoms psihisks fakts, ko raksturo fenomenoloģija, kura pastāvīgi atkārtojas un paliek nemainīga, lai kur to sastaptu”; mandala viņam ir simbols, tā ir “atoma kodola veids, par kura iekšējo uzbūvi un primāro nozīmi mēs neko nezinām”.
“Mandalas mehānismu var aplūkot no acs neiroķirurģijas viedokļa. Ja pieņemam, ka mandala ir acs struktūras attēls, tad tās centrs atbilst “aklajam plankumam”, jo aklais plankums – tā ir pāreja no acs uz smadzeņu redzes zonu, tā ka, izejot “ārpusē” caur centru, jūs atradīsities smadzenēs. Jogs atklāj mandalu savā paša ķermenī. Mandala ir instruments, ar ko pārvarēt redzamo parādību pasaules robežu, centralizējot tās un atgriežoties iekšpusē.”
Tā kā Indijas senie pareģi zināšanas guva no realitātes tiešas uztveres, viņi redzēja patiesību. Viņu spriešanas veids, lai arī kāda bija viņu kultūras situācija, bija mazāk prāta radīts, mazāk atkarīgs no ārējiem apstākļiem, jo piedāvāja labāku iespēju tiešai, nepastarpinātai uztverei. Pakāpeniski, uzkrājoties lielam daudzumam empīrisko datu, nepastarpinātā uztvere kļuva arvien sarežģītāka un mandala attīstījās kā atgādinājums par realitātes tiešo uztveri.
Mandalas universālums ir ietverts vienā tās konstantē – centra principā. Centrs – tas ir mandalas sākums, visu formu un procesu sākotne un izcelšanās, ieskaitot arī formu parādīšanos laikā. Sākumā bija centrs – mūžīgā radītāja Dieva saprāta centrs, Brahmas sapņa centrs, spirālveida galaktiku centrs. Visam ir viens centrs, un tajā ir pati mūžība. Centrs – tas ir vienmēr esošās potenciālās iespējas simbols. Visi iedīgļi attīstās no viena un tā paša neizsmeļamā avota. Pat atoms neiztiek bez sava kodola, sava Saules centra, ap kuru izvietojas tā sastāvdaļas; tas pats notiek arī zvaigznēs. Un arī cilvēka psihes pamatā ir tas pats rašanās princips, un tas nozīmē, ka mīts ir kaut kas sākotnējs, visa pamatā esošs un nediferencējams, taču pieejams ar pirmatnējo tēlu, mitologēmu un ceremoniju starpniecību.
Primaritāte mitoloģijā vislabāk ir saskatāma ar dievu parādīšanos, jo tas vienmēr ir kalpojis par jaunas pasaules sākumu. Dievam līdzīgo vīru, jaunekļu un sirmgalvju tēlos grieķu mitoloģija vienmēr ir izpaudusi iekšējo dabu vai Dieva būtību. Daudzi dievi tajā tiek atveidoti ne tikai kā vīri vai jaunekļi, bet arī kā bērni, piemēram, Hermejs, Apollons, Hērakls, un iekšējā satura bagātības šajos brīnumainajos bērnos nav mazāk kā bārdainajos dievos. 
Antīkās mitologēmas par dieviem – bērniem ir mistiskas auras aptvertas un atbilstoši to arī rada. Īpaši manāms ir tas, ka dievu – bērnu parasti ir pametuši vecāki un bieži vien viņš tiek pakļauts briesmām. Viņam var draudēt briesmas tikt aprītam, līdzīgi Zevam, vai arī tikt saplosītam gabalos, līdzīgi Dionīsam. Reizēm bērna ienaidnieks ir paša tēvs, tāpat kā Krons, vai arī tēvs vienkārši bijis projām – kā Zevs, kad Dionīsu saplosīja titāni. Mazo Pānu bija pametusi māte, un viņa tēvs Hermejs to paņēma un aiznesa uz Olimpu. Šeit mēs redzam kontrastējošus likteņus: vienā gadījumā dievs – bērns ir pamests jaundzimušais, otrā – viņš sēž līdzās Zevam starp citiem dieviem. Mātei ir savāda loma: viņa vienlaikus ir un viņas arī nav. Semele bija jau mirusi, kad piedzima Dionīss. Pat Zevam neizdevās izvairīties no pamestības: viņa māte, lai pasargātu savu bērnu, bija spiesta to atstāt citiem ļaudīm. Bērna piebarošana, kā, piemēram, mītā par Zevu darīja dievišķie vai mežonīgie dzīvnieki, uzvedina uz diviem svarīgiem apstākļiem: uz dieva – bērna vientulību un uz to, ka tajā pašā laikā viņš atrodas savās mājās, pirmatnējā pasaulē. Tā ir dīvaina situācija, kad mazulis ir bārenis un vienlaikus – dievu lolots bērns.
Savādi – daudzu tautu pasakas sasaucas ar mītu saturu, un cilvēka pamestība, iespējams, vēlāk vienkārši ir pārmantota. Kas bija primārais – vientulība pirmatnējā pasaulē vai arī bāreņa likteņa ideālā cilvēciskā aina? Kas tas ir – vai varbūt savdabīgs iniciāciju komplekss, kas arhetipa veidā ticis instalēts kolektīvās bezapziņas orgānā un tiek attēlots mītos un folklorā?

Žurnāls "PSIHOLOĢIJA MUMS"


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv