www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Paulis, Pauls, Pāvils, Pēteris
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Dainu un vēdu pirmsākumi03.01.2006

Līdzīgi kā dainas, vēdas tika uzkrātas cilvēka atmiņā vispirms mutiskā veidā un tikai vēlāk apkopotas rakstiski. Dainas ir saglabājušās savā sākotnējā vienkāršībā; turpretim vēdu himnas, lai gan daļēji ļoti radnieciskas mūsu dainām, tomēr atšķiras ar plašāk un smalkāk izveidotu dzejisko formu. Indiešu valodnieks un seno kultūru pētnieks S.K.Čaterdži secina, ka senie ārieši, kas gan apdzīvoja baltiešu apvidu, gan kolonizēja Indijas subkontinentu, Baltijas zemēs palika daudzus gadsimtus citu tautu neiespaidoti, turpretim tie, kas apmetās Indijā, attīstījās dažādu tautu, kultūru un valodu ietekmē, radot daudzslāņainu civilizāciju un dziļi attīstītu, plaši pierakstītu un izskaidrotu metafizisko sistēmu. Tomēr Čaterdži saka: “Būs pilnīga taisnība tam, kurš teiks, ka vēdu himnas . . un baltu dainas ir divas radniecīgas literatūras, kas papildina viena otru. “ Vēl viņš saka: ”Latviešu (un lietuviešu) dainu mākslinieciskā vērtība ir ļoti augsta. Bieži vien tās atgādina kādu pantu no Rig vēdas vai Atharva vēdas, kā arī no sanskrita dzejas. Klusa romantika un mīlestība uz dabu tajās strāvo kā sīkas straumītes meža pļavā. Baltu dziļo vienkāršību, labestību un poētisko pasaules uztveri nekas neatklāj labāk kā šis izteiksmes veids.”

Līdzīgi dainām, vēdas apraksta savas zemes senču praktisko un gara dzīvi plašā šķērsgriezumā. Vēdu dziedājumi, it sevišķi himnas un panti, kas apraksta augstāko Patiesību, tiek uzskatīti par dievišķās atklāsmes iedvesmotiem dzejojumiem, kurus senie viedie skandēja mutiskā veidā, lai apmācītu savus mācekļus un saglabātu šīs gudrības nākamajām paaudzēm. Seno indiešu viedie ir līdzīgi seno latviešu/seno baltu viedajiem, kas skandēja garīgi iedvesmotas dainas, dievdziesmas, atvērdami cilvēku redzesloku uz garīgo pasauli.

Lieli bērni brīnījās,
Kur pādīte rādījās:
No debess nolaidās
Ar sudraba ķēdītēm,
Ar sudraba ķēdītēm
Iekš sudraba šūpulīša.

Ne zināt nezināju,
Kur pādīte gadījās:
No Dieviņa nolaidās
Sudrabiņa ķēdītēm.

Vārdam “daina” sakni varam meklēt sanskritā un indoeiropiešu pirmvalodā. Vārds “daina” ir atvasinājums no sanskrita dēnā, kas savukārt atvasināts no indoeiropiešu saknes dhi-, “domāt” vai “saprast”, vai “domas ārējā izpausme vārdos”. Atkarībā no konteksta sanskrita dēnā var nozīmēt arī “runu, balsi, vārdus, slavinājumu, dziesmu”. Vairāki zinātnieki piekrīt šim vārda atvasinājuma skaidrojumam, atzīstot to par pirmsākumu latviešu un lietuviešu dainu nosaukumam.

Seno indiešu dziesmu krājums ir bagātīgāks ar tieši izteiktiem garīgiem jēdzieniem nekā dainu krājums. Dainās, kas ir saglabājušās, visvairāk aprakstītas sadzīves un darba gaitas, ģimenes godi un cilvēku savstarpējā attieksme dažādās situācijās. Tās arī plaši apcer dabu un tās parādības. Iemesls šim apstāklim varētu būt tas, ka ne visas dainas tika saglabātas līdz deviņpadsmitajam gadsimtam, kad Krišjānis Barons tās sāka pierakstīt un apkopot. Dr. Marija Gimbutiene (1921-1994), lietuviešu arheoloģe, kas pētījusi baltu etnoģenēzi, materiālo kultūru un mitoloģiju, runājot par lietuviešu dainām, saka: “Savu galīgo veidolu dainas ieguva pagājušajos divos gadsimtos. Daudz kas no tā, kas saistīts ar augstāko kārtu dzīvi, neapšaubāmi tika zaudēts, it sevišķi tāpēc, ka dainas netika pierakstītas agrāk par astoņpadsmito gadsimtu. Tomēr zemnieka mājas salmu pajumte saglabājusi neskartu dainas - šā nenovērtējamā dārguma — senatnību, vienkāršību un smalkumu, ko mūsdienu pasaulei nav izdevies samaitāt.”
Jādomā, ka līdzīgi varam teikt arī par latviešu dainām, un pieņemt, ka daļa no kādreizējā dainu krājuma nav saglabājusies, it sevišķi tās dainas, kas ikdienas darba gaitās netika skandētas. Starp ikdienā neskandētajām dziesmām, iespējams, varētu būt bijušas daudzas, ko šodien mēs dēvētu par dievdziesmām.

"Dievatziņa vēdās un dainās" apskata Latvijas gara mantojumu - dainas - no filosofiskā, garīgā un psiholoģiskā viedokļa, salīdzinot dainās pausto dzīvesziņu ar mācībām, ko lasām Indijas vēdās. Līdztekus dziļi filosofiskai vēdāntiskai interpretācijai, autore min daudz praktisku piemēru no ikdienas dzīves un bagātina savu analīzi ar citātiem no dažādām pasaules filosofiskām, garīgām un zinātniskām tradīcijām. Autore parāda, ka gan dainas, gan vēdas pauž universālu patiesību, taču ne dogmatiski, bet ļaujot klausītājam vai lasītājam būt brīvam savas dzīves jēgas izpratnē.

Fragments no Rudītes Raudupes grāmatas "Dievatziņa vēdās un dainās".
saulesjosta.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv