www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Jurģis, Juris, Georgs
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Sokrāts – mīkla un traģēdija03.01.2006

Cilvēks, kas bija mīkla saviem laikabiedriem, ir neizprotams arī daudziem mūsdienu pētniekiem. Sokrāta mīklainība laikabiedriem, kuri ik dienas satika viņu Atēnas ielās, klausījās viņa sarunās, izpaudās vispretrunīgākos vērtējumos.

Pat Sokrāta skolnieki nebija vienprātīgi atzinumos par savu skolotāju, jo izcilākais no tiem – Platons (427.-347. g.p.m.ē.) tiecās parādīt viņu kā domātāju, kas pievērsies Visuma un cilvēka esamības pamatproblēmām, bet cits skolnieks – filozofs, vēsturnieks un karavadonis Ksenofonts (ap 430.-354. g.p.m.ē.) – centās pārliecināt lasītājus, ka Sokrātu galvenokārt interesējis cilvēks tā ikdienas dzīves priekos un bēdās, cilvēks ar alkām pēc taisnības un laimes. Sokrātam laikabiedru vidū bija uzticami piekritēji un nesamierināmi pretinieki, bet maz tādu cilvēku, kas pret viņu būtu vienaldzīgi.

Diametrāli pretējie vērtējumi gadu simtu un gadu tūkstošu ritumā – tas viss padara Sokrātu par mīklu, kas ietver divus jautājumus: pirmais – kāds bijis Sokrāts, un ko viņš mācījis; otrais – ar ko izskaidrojama sengrieķu domātāja vispārcilvēciskā, visus laikmetus aptverošā nozīme, viņa apbrīnojamā mūsdienība, ko apliecina arī tas, ka Sokrāts ir daudzu mūsdienu literāru sacerējumu varonis. Piemēram, F. Radzinska lugu “Sarunas ar Sokrātu”.

Kā atsevišķa cilvēka mūžā, tā visas cilvēces vēsturē mēdz būt tā saucamās zvaigžņu stundas, kad cilvēka un cilvēces jaunrades spējas un spēki uzliesmo sevišķi spilgti. Cilvēces vēsturē “zvaigžņu stundu” bijis daudz, bet par vienu no spilgtākajām un cilvēces tālākai attīstībai nozīmīgākajām uzskatāms 1. g.t. vidus p.m.ē., kad milzīgā teritorija no Klusā okeāna līdz Adrijas jūrai, aptverot tādus mūsu civilizācijas šūpuļus kā Ķīna un Indija, Vidusāzija un Persija, Divupe un Sīrija, Palestīna un Ēģipte, Mazāzija un Balkānu pussala, notika dziļas pārmaiņas visās sabiedrības un atsevišķa cilvēka dzīves jomās.

Mitoloģisko domāšanu, kas neierobežoti valdīja visā pirmatnējā sabiedrībā, 3.-2. g.t.p.m.ē. dominēja civilizētajā pasaulē, atdzima viduslaikos un nebūt nav izzudusi arī mūsdienās, raksturo Visuma kā kvalitatīvi nedalīta un nedalāma veseluma uztvere. Subjekts un objekts, materiālais un ideālais nav stingri norobežoti un norobežojami, cilvēks nešķir sevi no dabas. Mitoloģiskā domāšana ir tēlaina, priekšmetiska, to raksturo ļoti vāja abstraktu jēdzienu attīstība. Lai gan ikdienas pieredzes līmenī mitoloģiskās domāšanas cilvēks atšķir cēloni no sekām, viņš, pirmkārt, cēloni vienmēr uztver kā personificētu ar gribu un apziņu apveltītu spēku un, otrkārt, ārpus ikdienas pieredzes samierinās ar parādību un lietu daudz konkrētāk un tāpēc viņa izpratnē nozīmīgāku saskarsmi laikā un telpā, apvieno parādības un lietas pēc to ārējās līdzības utt.; tas apliecina mitoloģiskās domāšanas asociatīvo dabu. Mitoloģiskā domāšana ir domāšana pēc analoģijas; saskaroties ar kaut ko jaunu, cilvēks prasa: “Kam šis jaunais līdzinās?” – un meklē tam analoģiju savā, bet it īpaši savu senču pieredzē. Tāpēc viņš orientējas uz tradīciju, atturīgi un aizdomīgi uzņem visu jauno, neierasto. Šāds cilvēks dzīvo absolūto patiesību pasaulē, jo tradīcijai, senču pieredzei piemīt absolūts patiesīgums, ko nedrīkst apšaubīt vai apstrīdēt. Tāpēc arī mitoloģiskās domāšanas radītajā pasaules modelī, t.i., cilvēka priekšstatu sistēmā par pasauli un sevi, valda dievi, kuri iemieso un sargā šīs absolūtās vērtības.

Zinātniski loģiskā domāšana, kura dominēja antīkajā pasaulē 6.-5. gs.p.m.ē. – m.ē. 2.-3. gs. un atdzima Renesanses laikmetā, uzskata, ka Visums sastāv no kvalitatīvi atšķirīgām lietām un parādībām, noteikti norobežo subjektu no objekta, ideālo no materiālā utt., it īpaši cilvēku no dabas. Zinātniski loģiskā domāšana operē ar abstraktiem jēdzieniem, veltī lielu uzmanību šādu jēdzienu izveidošanai, tiecas pēc viennozīmīguma jēdzienos un vārdos. Šāda domāšana ir kauzāla, un šā domāšanas tipa cilvēks, sastopoties ar kaut ko jaunu un tiecoties noskaidrot parādību, meklē cēloņsakarību. Tāpēc viņš vairs neorientējas vienpusīgi uz tradīciju, uz pagātnes pieredzi, bet pievēršas jaunajam, viņa piemīt novatoriska nosliece, kura tomēr nenozīmē pilnīgu noliegumu. Atšķirībā no stabilā, pat sastingušā vecā jaunais vienmēr ir kustīgs, mainīgs. Tāpēc zinātniski loģiskajā domāšanā absolūtās vērtības zaudē dominējošo lomu un cilvēks sāk atzīt savu zināšanu ierobežoto, relatīvo raksturu, ko tik spilgti pauda sokrātiskā formula: “Es zinu, ka nekā nezinu” (Platons, Apoloģija 6. u.c.). Reizē ar patiesību nozīmīguma mazināšanos sašaurinās arī to iemiesotāju – dievu loma. Zinātniski loģiskā domāšana stiprina indivīda patstāvības un autonomijas apziņu, akcentē indivīda intelekta, saprāta nozīmīgumu.

Pāreja no mitoloģiskās domāšanas uz zinātniski loģisko domāšanu bija ilgstošs process, kas sākās ilgi pirms “zvaigžņu stundas” iestāšanās un noslēdzās, kad tā jau bija sen izskanējusi. Taču tieši zvaigžņu stundā iezīmējās izšķirošais pagrieziens no viena domāšanas tipa uz otru, un to sekmēja vesela plejāde izcilu domātāju: Konfūcijs un Lao-czi Ķīnā, Sidhartha Gautama-Buda Indijā, Zaratuštra-Zoroastrs Vidusāzijā – Persijā, Vecās derības pravieši Palestīnā un 6.-5.gs. grieķu filozofi, kuru vidu viens no spilgtākajiem bija Sokrāts.

Viņi bija ļoti atšķirīgi, taču visiem kopīga bija kritiskā nostāja pret pagātnes tradīcijām un griba tās pārveidot un pilnveidot, apņēmība ieviest jaunas atziņas, kuru pamatā bija atzinums par cilvēku kā Visuma centrālo parādību un saprātu kā Visuma un cilvēka pamatīpašību. Kopīga viņiem bija arī pārliecība, ka vienīgais ceļš uz pareizu, tikumīgu un laimīgu dzīvi ir pareizas, uz saprātu balstītas zināšanas, kas vislabāk apgūstamas mutvārdu sarunā starp skolotāju un skolnieku. Tāpēc visi viņi noraidoši izturējās pret rakstīto vārdu un, tāpat kā Sokrāts, neko vai gandrīz neko nerakstīja. Kopīgs viņiem bija arī atzinums par sevi kā par dievu vai likteņa izredzētajiem, kuriem lemts būt par cilvēku skolotājiem. Šāda savas izredzētības apziņa lika viņiem asi izjust un apzināties savu neikdienišķumu un pārākumu pār citiem cilvēkiem. Tas atsvešināja viņus no tiem, radīja viņu “vientulību pūlī” un pat izraisīja laikabiedros neizpratni un naidu, padarot šos “zvaigžņu stundas” veidotājus par traģiskām personībām.

Šīs pazīmes visspilgtāk iemiesojās Sokrātā un ne jau tāpēc, ka viņš būtu bijis dižākais šo dižgaru vidū, bet gan tāpēc, ka visas 1 g.t. vidū notikušās sociāli ekonomiskās un politiski ideoloģiskās pārmaiņas – it īpaši pāreja no mitoloģiskās domāšanas uz zinātniski loģisko domāšanu – sevišķi spilgti izpaudās Grieķijā, nelielā zemē (65 000 km2) Balkānu pussalas dienvidos, Egejas jūras salās un Mazāzijas rietumpiekrastē.

Atēnas kā polisa (Polisa – pilsētvalsts jeb valsts pilsēta. Tā bija līdz dažiem tūkstošiem km2 liela platība, kur katrs pilsonis tika tieši iesaistīts valsts pārvaldē.) izveidoja īpašu ētisku priekšstatu un normu sistēmu, kuras kodols bija atzinums un prasība, ka ikviena pilsoņa dzīves galvenā jēga un galamērķis ir pēc iespējas labāk un pašaizliedzīgāk kalpot savai polisai, šā uzdevuma īstenošanai pilnveidojot visas savas fiziskās un garīgās dotības. Uz to aicināja arī Sokrāts: “... centos ikvienu no jums pārliecināt, lai viņš nerūpējas nedz par savu mantu, pirms nebūs parūpējies par sevi pašu, proti, lai viņš kļūtu jo krietnāks un prātīgāks, nedz par valsts dzīves jautājumiem, pirms nebūs parūpējies par pašu valsti.” (Platons, Apoloģija, 26.)

Grieķu klasiskās kultūras “galvenais varonis” ir cilvēks – grieķis, brīvais polisas pilsonis, kuram maksimāli jāattīsta savas fiziskās un garīgās potences, bet tas prasa spēju sevi pazīt, sevi kritiski novērtēt. Grieķu klasiskās kultūras būtiska iezīme ir kritiskā pašapziņa, kas izteikta uzrakstā “Pazīsti pats sevi” Apolona tempļa frontonā Delfos. Tas ir ievērības cienīgas fakts: vislielākajā godā esošo templi rotāja ne vien suminājumi dievam, bet arī aicinājums cilvēkam ielūkoties sevī, izprast un novērtēt sevi, lai pilnveidotu sevi atbilstoši ideālam. Cilvēka ideāla būtiskā iezīme ir tas, ko senie grieķi raksturoja ar vārdu kalokagathia; šis vārds izsaka ķermeņa skaistuma un tikuma, saprāta iegrožoto jūtu un jūtu iedvesmotā saprāta harmoniski līdzsvarotu vienotību (Ksenofonts. Atmiņas par Sokrātu, III, 8, u.c.).

Ar Visuma kā skolas izpratni un cilvēka kā skolotāja – skolnieka uztveri saistīta vēl viena grieķu klasiskās kultūras, grieķu etnosa raksturīga īpatnība – neizsīkstošā un nepiesātināmā zinātkāre, kura mudināja grieķus doties tālos un bīstamos ceļojumos, iedziļināties vissarežģītākajās Visuma un cilvēka esamības problēmās, bet Sokrātu – staigāt pa Atēnu ielām un uzdot atēniešiem jautājumus, jautājumus, jautājumus ...

Jebkuru no tā laika dižajiem atēniešiem – dramaturgu Eiripīdu, tēlnieku Feidiju, filozofu Platonu un citus – varam iedomāties dzīvojam un darbojamies ārpus Atēnām, un tā tas reizēm arī notika. Taču Sokrāts nekad nebija atstājis savu pilsētu, atskaitot karagājienus, un “.. tev (Sokrātam) nekad nav bijusi vēlēšanās iepazīties ar citām pilsētām un citiem likumiem, jo tev pietika ar mums un mūsu pilsētu” (Platons. Kritons, 14, u.c.).

Atēnu agora bija paliels, ar iesarkanām ķieģeļu šķembām noklāts četrstūrains laukums, kura vienā sektorā dienas pirmajā pusē atradās tirgus. Atēnieši ļoti mīlēja savu tirgu, lepojās ar tā preču bagātību, taču visvairāk viņus vilināja tirgus daudzkrāsainā un skaļā burzma. Ap agoru pacēlās daudzas stoas – segtas galerijas vai kolonādes, kas bija atēniešu iemīļotās pastaigu vai satikšanās vietas. Šeit satikās draugi,  klausījās rakstnieku un runātāju priekšnesumus, te notika filozofu -  arī Sokrāta – sarunas ar skolniekiem.

Atēnu un citu grieķu polisu sarežģītā struktūra un daudzpusīgās funkcijas, komplicētie iekšējās pārvaldes un starptautisko attiecību jautājumi prasīja no pilsoņiem, it īpaši no tiem, kuri tiecās pēc aktīvas politiskās lomas, pēc vadošiem amatiem valstī, tādu zināšanu un sagatavotības līmeni, ko tradicionālā izglītības sistēma nespēja nodrošināt. Kā reakcija uz šo polisas attīstības vajadzību 5.gs. otrajā pusē veidojās sofistu kustība – sofistika, kuras nosaukums atvasināts no vārda sophia, kas nozīmē “prasme, zināšanas, izveicība jebkurā darbības jomā; viltība, gudrība, pieredze; gudrība, zināšanas intelektuālajā darbībā; augstākā, patiesā gudrība”, bet vārdam sophistēs ir nozīme “prātnieks, meistars, mākslinieks, lietpratējs savā nozarē; prasmīgs runātājs; lielībnieks, viltnieks, krāpnieks”. Šajā vārdu daudznozīmībā atspoguļojās gan sofistu kustības iekšējais pretrunīgums, gan tās pretrunīgais vērtējums laikabiedru vērtējumā.

Visiem sofistiem kopīgs bija atzinums, ka cilvēkam no dzimšanas nepiemīt tās zināšanas, tā prasme un gudrība, kas nepieciešamai, lai dzīvotu polisā un – vēl jo mazāk – lai to vadītu. Šīs zināšanas cilvēkam jāapgūst, un filozofa sofista pienākums ir to mācīt, jo viņam ir vajadzīgās zināšanas, prasme un gudrība, ir sophia. Šī sofista sophia ir gluži tas pats, kas amatnieka, tēlnieka utt. Māka – technē, un, tāpat kā tie par šīs mākas vai tās produkcijas nodošanu citiem saņem atlīdzību, arī sofistam ir tiesības saņemt atlīdzību par savu zināšanu tālāknodošanu skolniekiem.

469. gadā p.m.ē. dzimušā Sokrāta tēvs bija akmeņkalis vai tēlnieks, māte – bērnu saņēmēja. Sokrāts vienmēr ar lepnumu uzsvēra savu piederību pie šīs Atēnām tipiskās sociāli profesionālās vides un  sevi dēvēja par “amatnieku”, kurš līdzīgi tēlniekam veidojot cilvēku un līdzīgi bērnu saņēmējai palīdzot ieraudzīt gaismu gudrībai.

Tai pašā laikā Sokrātam piemita īpašības, kas viņu atšķīra no  pārējiem pilsoņiem un  no visa tā, ko atēnieši atzina par “pareizu, vispāratzītu”. Sokrāts bija ļoti neglīts – neliela auguma un drukns, ar īsām kājām un lielu vēderu, pliku galvu, platu degunu un izliektu pieri. Gan Sokrāts pats, gan viņa skolnieki mērķtiecīgi akcentēja šo neglītumu kā Sokrāta savdabīguma apliecinājumu. Tam arī kalpoja skolnieku aprakstos izplatītais Sokrāta salīdzinājums ar Silēnu – puscilvēcisku, pusdzīvniecisku mitoloģisku būtni ar atbaidoši neglītu ārieni, bet neizsīkstošu jaunrades spēku; šis salīdzinājums ietvēra sevī arī norādi uz Sokrāta ne gluži cilvēcisko, pat pārcilvēcisko dabu, kas izpaudās viņa daimonijā.

“Tā ir kāda dievišķa, daimoniska zīme.. Jau kopš bērnības dzirdu kādu balsi, kura ikreiz, kad tā liek sevi manīt, tikai atrunā mani no tā, ko dziros darīt, bet nekad nemudina uz to.” (Platons. Apoloģija, 19; sal.: Ksenofonts. Atmiņas par Sokrātu, I, 1., 2-4; Plūtarhs. Par Sokrāta daimoniju.) Šis un citi līdzīgi Sokrāta daimonija apraksti neļauj to interpretēt kā metaforu sirdsapziņai. Sokrāta daimonija bija kāda patstāvīga parādība, kāds pārdabisks spēks, taču ne kaut kas ārpus Sokrāta esošs, bet viņam iekšēji piemītošs, viņa būtības iemiesojums un viņa dievišķās izredzētības apliecinājums, par kura “realitāti” vienādi pārliecināti bija gan Sokrāta skolnieki – ar atzinīgu bijību - , gan “cilvēks no agoras” – ar nosodošu bijību.

Izejas punkts un kodols Sokrāta pārdomām par cilvēku bija formula ”Izzini pats sevi”, kuras sokrātisko izpratni Ksenofonts raksturo šādi: “Kas pazīst sevi, tas zina, kas viņam noderīgs, un prot labi izšķirt, ko viņš spēj un ko ne. Nodarbodamies ar to, ko prot, viņš sev sagādā visu, kas vajadzīgs, un gūst panākumus.” (Ksenofonts. Atmiņas par Sokrātu, IV, 2., 25-26.) Taču šāda šauri utilitāra pieeja neizsmēla principa “Izzini pat sevi” sokrātisko izpratni, un Platona dialogā “Harmīds” Sokrāts precizēja, ka “dzīvot pareizi un laimīgi nozīmē dzīvot nevis ar vispārīgām zināšanām.., bet tikai ar tām, kas attiecas uz labo un ļauno”. Šāda Delfu tempļa uzraksta interpretācija bija vērsta pret sofistu sludināto viszināšanu, tās orientāciju uz ārējo noderīgumu un pauda Sokrāta mācības nākamo svarīgo atzinumu – ka “tikumība ir zināšana”.

“Sokrāts nešķīra gudrību no tikumības.. Arī taisnīgums un ikviena cita laba īpašība, pēc Sokrāta atzinuma, esot gudrība.” (Ksenofonts. Atmiņas par Sokrātu, III, 9., 4.-5.) Tas liecina par Sokrāta ētiskās koncepcijas racionālistisko, intelektuālo būtību. Sokrāts atzina, ka tieši saprāts ir tas, kas atšķir cilvēku no dzīvnieka, paceļ viņu pāri visām dzīvajām būtnēm. Taču atšķirībā no visaptverošās, izsmeļošās dievišķās gudrības cilvēks nevar būt gudrs, zinošs visos jautājumos. Tāpēc cilvēka gudrības mērķis ir zināt robežu starp savu zināšanu un nezināšanu, kā arī izraudzīties savu zināšanu objektu. Katrs cilvēks, ja viņš ir saprātīgs un gudrs, zina kaut ko savu: amatnieks prot savu amatu, dzejnieks prot dzejot, valstsvīrs – risināt valsts dzīves jautājumus utt. Taču šīs zināšanas, lai cik tās noderīgas un vajadzīgas, vēl nav īstenās zināšanas – tādas ir vienīgi labā un ļaunā, pareizā un nepareizā zināšana. “Cilvēku, kurš, zinādams, kas ir labs un cildens, atbilstoši rīkojas un, saprazdams, kas ir nekrietns, no nekrietnuma vairās, viņš [Sokrāts] dēvēja par gudru un tikumīgu.” (Ksenofonts. Atmiņas par Sokrātu, III, 9., 4.)

Polisa, mācīja Sokrāts, ir reizē dievišķs un cilvēcisks iestādījums, dievu augstākās gudrības iemiesojums un cilvēku veidojums, viņu saprāta veikums. Ar šo atzinumu Sokrāts novērsa sofistu relatīvismu polisas izpratnē, kā arī izcēla polisas stabilo, objektīvo vērtību, tās pārākumu par atsevišķo pilsoni. Polisas dievišķā un cilvēciskā esamība atkārtojās arī likumos, jo pastāv nerakstītie dievišķie likumi un rakstītie cilvēku likumi, kuriem kopīga ir kardinālā iezīme, ka to pamatā ir taisnība, ka likumi ir taisnība. “Kas ir likumīgi, tas ir taisnīgi,” mācīja Sokrāts (Ksenofonts. Atmiņas par Sokrātu, IV, 4., 12.), noraidīdams sofistu tēzi par likumu – it īpaši cilvēku rakstīto likumu relatīvo vērtību. Likums un taisnības identitāte ir nepieciešamais priekšnoteikums pilsoņu vienprātībai, bez kuras polisa nevar pastāvēt.

Taču reālās polisas, to vidū arī Atēnas, maz atbilda šim ideālam, tāpēc tik asa bija dilemma: kā rīkoties labajam, tikumīgajam pilsonim, ja polisas pārvaldes forma, tās valdītāju lēmumi, cilvēciskie likumi nav īsti labi, tikumīgi vai pat slikti, netikumīgi? Labā, tikumīgā pilsoņa pienākums tādā gadījumā ir ietekmēt polisu, tās vadītājus un likumus, lai tos labotu, bet, ja tas neizdodas, pilsonis nedrīkst novērsties no savas polisas, pamest to, jo dievišķā un cilvēciskā polisa ir absolūtais labums, turpretī nepareiza pārvaldes forma, nepareiza rīcība, netaisnīgs tiesas spriedums – tikai pārejošs ļaunums. Tāpēc arī Sokrāts kategoriski noraidīja Kritona piedāvājumu izbēgt no cietuma, jo vai viņš, Kritons, nezinot, “.. ka dievu un visu prātīgo cilvēku acīs dzimtene ir dārgāka, svētāka un cienījamāka par tēvu un māti un pārējiem priekštečiem? Ka pret dzimteni, ja tā ir dusmīga, jāizturas ar lielāku bijību nekā pret tēvu? .. Ka vajag to vai nu pārliecināt, vai darīt, ko tā prasa, mierīgi paciešot, ko tā mums liek ..? .. Ka lietot varu pret māti vai tēvu un vēl jo vairāk pret dzimteni ir noziegums?” (Platons. Kritons, 12.) Un tāpēc arī Sokrāts izdzēra indes kausu, jo “šo ceļu mums norāda dievība” (turpat, 16).

Visas liecības par Sokrātu, viss, ko saka gan viņa apsūdzētāji, sākot ar Aristofonu un beidzot ar Melētu, gan viņa aizstāvji, norāda, ka “cilvēku no agoras” mulsināja un kaitināja ne tik ļoti tas, ko Sokrāts mācīja, ne viņa filozofijas priekšmets, bet vislielāko sava niecīguma un nepilnvērtības izjūtu “cilvēkā no agoras” izraisīja tas, Sokrāts mācīja, viņa filozofijas metode (Ksenofonts. Atmiņas par Sokrātu, IV, 2., 40, u.c.).

 

Sokrāta ētiskās mācības kodols bija atzinums “Tikumība ir zināšana”, tomēr viņš atzina, ka cilvēks, kurš zin, var arī nebūt tikumīgs. Sokrāta eirōneja – ironija, rūpīgi pārdomātā jautājumu sistēma, ar kuru Sokrāts atsedza nepareizības un pretrunas sarunbiedru spriedumos, lika pašiem atzīt savu iepriekš par pareiziem uzskatīto spriedumu nepareizumu, savu par izsmeļošiem atzīto priekšstatu nepilnīgumu. Sokrāta ironija bija iedarbīgs līdzeklis, kas palīdzēja atraisīties no ierastā un vispārpieņemtā, pārvarēt tradīcijas inerci un sagatavot cilvēku radošās, pareizās domas meklēšanai. Tāpēc arī Sokrāta galvenā tēze: “Es zinu, ka nekā nezinu” nebija vienpusīgs sofistu skepticisma un relatīvisma atkārtojums, bet ietvēra nepareizu, nepilnīgu zināšanu noliegumu un augsnes sagatavošanu īstenajām, pareizajām zināšanām, kuru meklēšanu un apgūšanu Sokrāts pielīdzināja savas mātes, bērnu saņēmējas, prasmei – “majeitikai” (gr. maieutikē) un arī nosauca tādā pašā vārdā, kas Sokrāta izpratnē apzīmē pareizu, pilnīgu zināšanu, viennozīmīgu un nepretrunīgu jēdzienu saņemšanas prasmi.

Ironija un majeitika kopā veidoja sokrātiskās metodes kodolu – viņa dialektiku, par kuras nozīmīgumu Sokrāts norādīja, ka tādā kārtā “..cilvēki kļūstot tikumiski pilnvērtīgi, ļoti laimīgi un ļoti spēcīgi dialektikā” (Ksenofonts. Atmiņas par Sokrātu, IV, 5., 12). Jēdzienu “dialektika”, kas tika atvasināts no darbības vārda dialégein, dialégesthai (atlasīt, izmeklēt, izdalīt; pārrunāt, pārdomāt, pārspriest; aprunāties, sarunāties), lietoja gan sofisti, gan Sokrāts, taču sokrātiskā dialektikas izpratne bija tiešs pretstats sofistiskajai: sofistiem dialektika bija prasme polemizēt, Sokrātam – prasme domāt, spriest; sofistiskā dialektika vienmēr bija monologs, kas virzījās no aktīvā runātāja – sofista uz pasīvo klausītāju; Sokrāta dialektika vienmēr bija dialoģiska.

Dialogam ir raksturīga “orientācija uz pašu domāšanas procesu, uz strīdu tā iekšējā attīstībā”. Taču dialogs pilda šo funkciju tikai tad, ja tā ir sauna starp vienlīdzīgiem sarunbiedriem. Sokrātiskie dialogi šai ziņa ir paraugs, jo tajos nav skolotāja, kurš “māca”, un skolnieka, kas “mācās”, bet ir divi gandrīz līdzīgi partneri, kuri kopā meklē un atklāj īstenību, taisnību, - “gandrīz līdzīgi”, jo viens no viņiem, Sokrāts, jau dialoga pašā sākumā zina meklēto patiesību. Sokrāts par sevi teica: “Un vispār nekad neesmu nevienam bijis par skolotāju” (Platons. Aploģija, 21), t.i., šā vārda parastajā nozīmē: skolotājs ir skolotājs tad, kad viņš saviem skolniekiem ir nevis tas, kas māca vai pamāca, bet gan tas, kas kopā ar viņiem mācās. Sokrāts bija viens no visu laiku izcilākajiem skolotājiem, un arī tas nosaka viņa vietu un nozīmi cilvēces vēsturē, - taču viņa tieksme visus mācīt un audzināt neapšaubāmi bija viens no cēloņiem 399. gada traģēdijai.

Dažkārt apgalvo, ka cēlonis Sokrāta nemirstīgajai slavai ir ne tik daudz viņa mācības nozīmīgums kā viņa traģiskā nāve. Šajā apgalvojumā ir patiesības grauds, taču nevis tāpēc, ka nāve būtu aizēnojusi Sokrāta mācību, bet gan tāpēc, ka tieši šī traģiskā nāve – Sokrāts to saprata un gribēja (Platons. Apoloģija, 29, u.c.) – bija viņa dzīves, darbības un mācības vainagojums, tās visspilgtākais un vispārliecinošākais apliecinājums.

Spriedums Sokrāta prāvā 399. gadā nebija juridiska kļūda vai nelaimīga nejaušība, bet gan traģiska likumsakarība, ko radīja subjektīvais faktors – Sokrāta darbība – un objektīvie cēloņi ekumeniskā, visgrieķiskā, it īpaši atēniskā mērogā. Pastāvēja dziļa pretruna starp to, ko Sokrāts gribēja un cerēja panākt un to, kā viņa mācība iedarbojās. Sokrāts bija pārliecināts, ka viņa neparastā, netradicionālā reliģiozitāte būs par paraugu un priekšzīmi pilsoņu tikumiskai pilnveidošanai, bet bieži Sokrāta dievu izpratne vērsās pret polisas tradicionālajiem reliģiskajiem priekšstatiem un kultiem. Sokrāts gribēja “.. ikvienu no jums pārliecināt.., lai viņš kļūtu jo krietnāks un prātīgāks” (Platons. Aploģija, 26), un nebija vainīgs, ka divi ļaunākie Atēnu demokrātijas ienaidnieki – Alkibiāds un Kritijs – nāca no viņa skolnieku vidus. Sokrāta intelektuālais aristokrātisms, viņa pret vispārpieņemto, vispāratzīto vērstā ironija varēja sekmēt un arī sekmēja pārmērīgu individuālismu ne tikai intelektuālajā sfērā, bet arī citās jomās, piemēram, politiskajā, tajos viņa klausītājos, kuros bija priekšnosacījumi šādai evolūcijai. Nav nekādu šaubu, ka Sokrāts gribēja palīdzēt cilvēkiem kļūt labākiem, taisnīgākiem un tikumīgākiem un ar to sekmēt Atēnu, polisas nostiprināšanos un atjaunošanos, taču daudzkas no viņa rīcības sekām iedragāja polisas tradīcijas un paražas, mazināja pilsoņu relatīvo vienlīdzību intelektuāli ētiskajā plāksnē, vājināja polisas saimes vienotību un saasināja pretrunas tajās.

Tik krasa pretruna, tik dziļa plaisa starp subjektīvi gribēto un objektīvo iznākumu bija tādēļ, ka arvien vairāk iezīmējās grieķu natūrfilozofijas krīze. Tā ietvēra vairākas radikālas pārmaiņas polisas būtībā: polisas noslēgtības sairumu un svešinieku ieplūšanu tajā, pilsoņu saimes relatīvās mantiskās un sociālās vienlīdzības izzušanu un tās krasu diferenciāciju, pilsoņu saimes politiskās aktivitātes mazināšanos un politiskās vienaldzības pieņemšanos, polisas tradicionālo vērtību noniecināšanu un pakāpenisku jaunu vērtību izveidošanos. Tas visā pilnībā atklāsies tikai vēlāk, pēc Sokrāta nāves, taču ģeniāla cilvēka ģenialitāte izpaužas tādējādi, ka viņš redz tālāk un dziļāk par saviem laikabiedriem, un Sokrāta dzīvē var saskatīt izpaužamies reālās polisas krīzes pazīmes. Tāpēc arī Sokrāta gribētais – polisas, Atēnu nostiprināšanās un atjaunošanās – bija ilūzija. Rodas iespaids, ka mūža nogalē Sokrāts to nojauta vai pat saprata, tāpēc Sokrāta pēdējos brīžos, kā liecina visi apraksti, strāvo patiesa atvieglojuma, savas traģiskās nastas nokratīšanas sajūta.

 

Dažas Sokrāta pamācības ikdienai.

1. Kādam cilvēkam, kas sadusmojies par to, ka pretimnācējs, kuru viņš bija sveicinājis, neatņēma sveicienu, Sokrāts teica: “Cik smieklīgi! Sastapdams cilvēku ar fizisku trūkumu, kāda tev pašam nav, tu taču nesadusmotos, bet tagad uztraucies par to, ka satiki kādu, kuram dvēsele nav tik smalka kā tev.

2. Cits cilvēks reiz žēlojās par to, ka viņam neesot ēstgribas. “Akūmens”, Sokrāts sacīja uz to, “tādam gadījumam iesaka labas zāles.”
“Kādas?” otrs vaicāja.
“Pārstāt ēst!” Sokrāts atbildēja. “Tad dzīvosi patīkamāk, lētāk un veselīgāk.”

3. Kad reiz kāds cilvēks bargi pārmācīja savu kalpu, Sokrāts viņam vaicāja, par ko viņš dusmojoties uz to.
“Viņš ir liels gardumnieks, briesmīgs tūļa, naudaskārs un pēdīgais slaists,” otrs atbildēja.
“Bet vai esi kaut reizi padimājis par to,” Sokrāts sacīja, “kurš no jums visvairāk pelnījis pērienu – tu vai tavs kalps?”

Kāds cilvēks reiz sūdzējās, ka viņš pēc gara ceļa esot bijis briesmīgi noguris. Sokrāts jautāja, vai viņam arī bijis kāds nesamais.
“Nē,” otrs atbildēja, “tikai apmetnis.”
“Vai ceļā biji viens vai ar kalpu?”
“Ar kalpu.”
“Vai šim rokas bija brīvas, vai viņš ko nesa?” Sokrāts turpināja.
“Protams, nesa – gultas piederumus un pārējās mantas”, otrs atbildēja.
“Un kā viņš jutās pēc šā ceļa?”
“Šķiet, labāk nekā es.”
“Tad kā tu justos, ja būtu vēl nesis viņa nesamo?”
“Slikti, pie Zeva! Pareizāk sakot, es nemaz nespētu to panest.”
“Tādā gadījumā tev ir mazāk izturības nekā vergam. Vai tas, tavuprāt, dara godu cilvēkam, kas nodarbojas ar fiziskiem vingrinājumiem?”

“Netveramais Sokrāts” 1987.g


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv