www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Maiga, Milija
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Budisma uzskati par ego04.01.2006

Nav noliedzams, ka Rietumu psihoterapija var palīdzēt cilvēkam sasniegt sava veida "normālumu", izbeidzot karu starp viņa daļām (starp persona un ēnu, starp ego un ķermeni). Mēs tomēr nevaram būt droši, ka pilnīga veselība - veselums ir sasniedzams, turpinot identificēties ar idejām par mūsu atsevišķumu un atdalītību no pasaules. Identificēšanās ar paš-tēlu - ar kādu noteiktu ideju par cilvēka labestību un trūkumiem - uzceļ barjeru - aizsargvaļņus pret visu, kas šo ideju apdraud. Neiroze ir "slimība", kas neļauj paplašināt mūsu horizontu. Tātad cilvēks nevar būt pilnīgi vesels tik ilgi, kamēr viņš neatsakās no visām idejām par sevi pašu. Austrumu reliģijās šādu atsacīšanos dēvē par apgaismi.

Bet ko tad budismā saprot ar "bezgalību"? Vispirms ir svarīgi zināt, ka budismā ego nav kāda postulēta (iepriekš pieņemta) psiholoģiska struktūra, kas mums ļautu sekmīgi funkcionēt pasaulē, - Ego nav kaut kas tāds, kas reāli eksistē (kā tas ir Freidam). No budisma viedokļa, ego attiecas uz aktivitāti - uz tieksmi visos gadījumos identificēties ar apziņas objektiem (domām, izjūtām, percepcijām) un pieķerties visam, kas šo identitāti uztur. Šī alkatība (pieķeršanās) nepārtraukti sašķeļ pasauli starp "Es" un "To". Kaut ko tādu var novērot daudzos līmeņos, sākot ar mēģinājumiem krāt mantu (materiālus labumus) un beidzot ar pieķeršanos idejām, ideoloģijām, sajūtām, ticējumiem.

Budisma uzskati par ego tātad atšķiras no Freida teorijas sados punktos.

1. Budismā ego attiecas ne tikai uz "Es" un "Tā" sašķeltību, bet arī uz noplicināto pašsajūtu, kas no šīs sašķeltības izriet. Skatoties no šādas perspektīvas, šķiet skaidrs, ka ego nebūt nav kaut kas reāls; tas ir mākslīgs izgudrojums un kā tāds - iluzorisms. Turpretim Freidam "Es" ir reāla un nepieciešama "psihiskā aparāta" sastāvdaļa.

2. Pēc Freida, atbrīvošanās no ego represijām noved pie veselīga, spēcīga ego. Bet, tā kā, no budisma viedokļa, stiprs ego ir falsificējošas aktivitātes rezultāts, tas nevar būt pēdējais mērķis. Cilvēkam ir nepieciešams redzēt cauri šai falsifikācijai (viltojumam). Tomēr budismam, šķiet, nevarētu būt iebildumu pret veselīga ego eksistenci, ja vien tas palīdz sekmīgi funkcionēt ceļā uz apgaismi. Citiem vārdiem, garīgā ceļojumā nav nepieciešams upurēt Freida veselo ego, bet tikai to transcendēt ceļā uz aptverošāku apjautu. Budists negrib iznīdēt mūsu funkcionālo un konvencionālo ego, jo tas novestu pie psihozes.

3. Freids saskatīja "Es" un "Tā" sašķeltību tikai psihiskajā novadā (cilvēka iekšienē). Budisms iet tālāk. Plaisa starp "Es" un "To" ir sastopama ari citos pieredzes līmeņos. Piemēram, identificēšanās ar prātu, ar organismu vai pat ar t. s. kosmisko apziņu var izrādīties par egoistiski nosacītu tendenci, par egoisma izpausmi. Jebkuru pieredzes līmeni var pārvērst par ego teritoriju.Tātad ego, kā to saprot budismā, kļūst par dominējošu faktoru, pateicoties tam, ka mēs atdalām sevi no mūsu totālās pieredzes un identificējamies ar šo atdalīto lauku. Mūsu pieredze katrā dotajā momentā aptver visu pasauli -fizisko un sociālo -, taču mēs to ignorējam, identificējamies ar ierobežota "Es" jēdzienu un darām visu, lai to nosargātu. Parasti mēs to neapzināmies - tāpat kā ar fobijām apsēsts cilvēks neapzinās savas dusmas un projicē tās uz ārpusi. Viss, kas mums paliek pāri, ir visu caurstrāvojošs pašapzinīgums, izjūta, ka mēs vērtējam savu dzīvi kā skatītāji.

Jautājums tagad ir: kāda veida identifikācija un alkatība (pieķeršanās) šo atdalītā pašapzinīguma sajūtu izraisa? Budisma psiholoģijā ir runa par piecām stadijām (skandhas) - par ego attīstības procesu, kas nepārtraukti atkārtojas.

Ego attīstības sākumā (pirmajā stadijā) dominē atklātas (atvērtas) apjautas pamatplāns viņpus visa personīgā (ego-centrētā). Šī atklātā apjauta ir tik "nepamatota" ("gaisīga"), ka cilvēku pārņem panika: ko tas viss nozīmē? Kas tad es galu galā esmu? Kā es varētu izvairīties no pilnīgas iznīcības? Lai ar šo paniku tiktu galā, cilvēkā attīstās stabils centrs - esības sajūta. Šī pirmā skandha ir "ignorances piedzimšana".

Otrā attīstības stadija sākas no brīža, kad "es" un "otrs" (citi cilvēki) ir piesavinājušies savu teritoriju. Tā ir sajūtu (feeling) stadija: visas dzīves situācijas tiek vērtētas, izejot no piesavinātās teritorijas. Tagad, kad pasaule ir "Tas" - kaut kur tur - atdalīta no manis, rodas jautājums: vai ta ir naidīga, draudzīga vai neitrāla?

Trešajā - percepcijas un impulsu stadijā ir runa par to, kā tikt galā ar dažādām pašradītām situācijām - ar aizraušanos (kaisli), agresīvumu un ignoranci.

Ceturtajā stadijā iestājas konceptualizācija. Mēs pakāpeniski ieslīgstam sarežģītās domu celtnēs, labirintos un ticējumu sistēmās, kas nav nekas vairāk kā izsmalcinātākas parasto kaislību, agresīvuma un ignorances versijas.

Piektajā stadijā ego iegūst pilnīgu neatkarību un pastāvīgumu. Iestājas apziņas plūsma - nepārtraukta domu un sajūtu straume, kas no jauna apstiprina mūsu priekšstatus par to, kas mēs esam un kā mēs skatāmies uz pasauli. Šo mentālo pļāpu jeb iekšējā dialoga procesā ego patur savu varu. "Es" piedzimst pirmajā stadijā, un ceturtajā tas kļūst par pilnīgi attīstītu, stabilu faktoru. Piektajā stadijā ego mēģina saglabāties ar iekšējā dialoga palīdzību. Iekšējais dialogs mums neļauj pamosties no šī nomoda miega un kļūt atvērtiem - nonākt atvērtības stāvoklī, kas eksistē neatkarīgi no domu procesiem. Pa mūsu smadzenēm nepārtraukti klaiņo domu gabali, lai aizpildītu spraugas prāta struktūrā, un šīs domas, kas balstās kaislē, agresīvuma un ignorancē, automātiski pastiprina mūsu atdalīto pašsajūtu - mūsu ego. Jāuzsver, ka aiz visa šī apziņas dinamisma nav nekā tāda, ko varētu dēvēt par pastāvīgu, substanciālu "Es".


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv