www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Rolanda, Rolands, Ronalds, Erlends
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Kas ir filosofija? Platona atbilde05.01.2006

Filosofijas priekšmetu nosaka jautājumu loks, par kuriem tā interesējas. Jāņem vērā, ka jautājumi gadsimtu gaitā ir ievērojami mainījušies. Viens no pirmajiem, filosofiskajā ziņā visplašākajiem un dziļākajiem jautājumiem ir sengrieķu filosofa Parmenīda jautājums: kāpēc ir esamība un nevis nekas? Iepazīstoties ar šo jautājumu, var redzēt, ka filosofus interesē "esamība" un "nekas" un to savstarpējās attiecības. Taču pateikt to, ka filosofus interesē esamība, ir par maz. Ko nozīmē esamība? Vai viss tas, kas ir ap mums, ir esamība? Vai tad, kad cilvēks interesējas par kokiem, zvēriem, politiku, mājsaimniecību, ceļiem un tiltiem, mašīnām un dzeju, viņš interesējas par esamību un tver to? Acīmredzot atbilde uz šo jautājumu nevar būt tik vienkārša, jo tad filosofija būtu visu priekšstatu un zināšanu summa par mums apkārt esošo pasauli. Taču tas nav iespējams, jo tad filosofija nebūtu pati par sevi, bet pastāvētu kā visu pasaulē iegūto zināšanu kopsumma.

Turpināsim meklēt atbildi uz jautājumu - ar ko nodarbojas filosofija?

Viens no pirmajiem filosofiem Eiropas kultūras vēsturē, kas pievērsa uzmanību jautājumam par filosofijas iedabu, bija sengrieķu domātājs Platons 5.-4. gs. pr. Kr. Viņa domas iezīmē veselu laikmetu Eiropas filosofija, tādēļ pievērsīsim uzmanību pagaram citātam no Platona darbiem, kas raksturo filosofijas izpratni.

Platona dialogā "Valsts" sarunājas Sokrāts, Glaukons, Trasimahs un citi. Sokrāts saka:

"XIX. [..] Mēs tātad teiksim, ka filozofs ir iemīlējis gudrību, nevis kādu daļu no tās iemīlējis, kādu atkal ne. Visu gudrību viņš ir iemīlējis.

-   Tas tiesa.
-   Tāpat arī tas ir, ja kāds pukojas par zinātni, sevišķi ja viņš vēl
jauns un nesaprot, kas ir derīgs un kas nav. Par viņu mēs neteiksim,
ka viņš ir zinātkārs un gudrības mīlētājs, t. i, filozofs. Ja kādam
ēdiens ir pretīgs, mēs neteiksim, ka viņš izsalcis vai ilgojas pēc ēdiena,
neteiksim arī, ka viņam patīk ēst, teiksim, ka viņš ir ņerga.
-   Pareizi, mēs teiksim.
-   Bet, kas labprāt nobauda no katras zinātnes, ar prieku sāk
mācīties un nezina sāta, to mēs sauksim par filozofu. Vai ne?
-   Daudz tev būs tādu savādnieku. Tādi, man šķiet, ir tie, kas visu
grib redzēt un par to priecājas, un par filozofiem mēs nekad nesauk
sim tos, kas neiet uz nopietnām pārrunām un diskusijām, bet, it kā
būtu izīrējuši savas ausis, skrien no Dionīsijiem uz Dionīsijiem
klausīties visus korus un neizlaiž nevienu pilsētu, nevienu ciemu. Vai
tad mēs tos, kas visus niekus grib zināt, visas blēņas apgūt, sauksim
par filozofiem?
-   Nekad, bet dažā ziņā viņi ir tiem līdzīgi.

XX. - Bet ko tu sauksi par īstiem filozofiem?
-   Tos, kas cenšas saskatīt patiesību.
-   Tas ir pareizi, bet kā tas jāsaprot?
-   Nav viegli to katram izskaidrot, bet es domāju, ka tu man
piekritīsi.
-   Kādā ziņā?
-   Ja skaistais ir pretstats neglītajam, tad tās ir divas dažādas lietas.
-   Kā tad citādi?
-   Bet, ja ir divas lietas, tad katra no tām ir atsevišķa.
-   Tā tas ir.
-   Un par taisno un netaisno, par labo un ļauno un par visiem
jēdzieniem jāsaka tas pats. Katrs no šiem jēdzieniem pats par sevi ir
viens, bet, savstarpēji saistīts ar darbību, ar ķermeņiem, tas visur
parādās kā vairums.
-   Tas pareizi.
-   Šeit ir šķirtne. Atsevišķi ir tie, par kuriem tu saki, ka viņi grib
visu  redzēt,  visu grib apgiit,  visādā ziņā praktiski ļaudis,  bet
atsevišķi atkal tie, par kuriem mēs pašlaik runājam, kas ir īsti filo
zofi.
-   Kā tas jāsaprot?
-   Vienā pusē ir tie, kas tik labprāt klausās un tikpat labprāt
skatās, priecājas par skaistām krāsām, par skaistām skaņām un for
mām un par visu, kas ar tām veidots, bet viņu prāts nespēj saskatīt
un iemīlēt pašu skaistuma būtību.
-   Tā tas tiešām ir.
-   Bet vai ir daudz to, kas spēj pacelties līdz skaistumam pašam par
sevi un saskatīt tā īsto būtību?
-   Pat ļoti maz.
-   Bet, ja kādam patīk skaistas lietas, bet pašu skaistumu viņš
nesaskata, un ja kāds ved viņu pie tā izpratnes, bet viņš nespēj sekot,
vai tāds, tavuprāt, dzīvo nomodā vai sapnī? Padomā! Vai cilvēks
nesapņo, ja viņš miegā vai nomodā kaut kam līdzīgo neatzīst tikai
par līdzīgo, bet par pašu to lietu, kurai tas ir līdzīgs.
-   Es teiktu, ka viņš sapņo.
-   Labi. Ja kāds pretēji šim gadījumam pazītu skaistumu tā
būtībā un varētu saskatīt gan skaistumu pašu, gan visu, kam tas
piemīt, un nesamainītu to nedz ar lietām, kurām tas piemīt, nedz
šīs lietas ar viņu pašu - vai tāda cilvēka dzīve, tavuprāt, ir nomods
vai sapnis?
-   Noteikti nomods.
-   Vai nebūtu pareizi, ja šāda cilvēka domu veidu mēs sauktu par
izziņu, jo viņš izzina, bet otrajā gadījumā - par šķitumu, jo viņam tā
šķiet."

Lai noskaidrotu svarīgāko, pievērsīsimies vēl dažiem fragmentiem, kas tālāk paskaidro Platona domu gaitu, taču tiem, kuri grib ar filosofiju iepazīties plašāk un pamatīgāk, ieteicams iepazīties ar visu dialogu kopumā.

"- Zināšana ir vērsta uz esošo, lai izzinātu, kāds tas ir.
-   Šķitums ir versts uz šķietamo.
-   Vai šķitums sasniedz to pašu, ko zinātne ar izzināšanu? Vai
izzinātais un šķietamais ir viens un tas pats? Vai tas ir iespējams?
- Nē, nav iespējams...
- Ja esošais tātad ir izzināms, tad šķietamais ir kaut kas cits nekā esošais.
- Jā, kaut kas cits.
-   Vai šķitums tātad ir vērsts uz neesošo? Bet varbūt par neesošo
nevar būt nekāda šķituma?...
-   Uz neesošo mēs attiecinām nezināšanu, uz esošo - zināšanu.
-   Pareizi.
-   Tātad šķitums nav vērsts ne uz esošo, ne uz neesošo.
-   Nē, nav vērsts.
-   Šķitums nav ne zināšana, ne nezināšana.
- Liekas, ka ne.
[..]
-   Tāda gadījuma šķitums ir tumšāks par zināšanu un gaišāks par
nezināšanu.
-   Turklāt vēl daudzreiz.
-   Vai tas nebūtu vidū starp abām?
-   Noteikti.
-   Vai tad mēs neesam jau par to runājuši? Ja atrastos kaut kas
tāds, kas it kā būtu un it kā nebūtu, vai tad tas nebūtu vidū starp
pilnīgi skaidro un gluži tumšo...

XXII. - Liekas, ka mums vēl tikai ir atlicis atrast kaut ko tādu, kas pa daļai piederētu pie esošā, pa daļai pie neesošā. [..]

-   Mēs tātad, šķiet, esam atraduši, ka daudzi spriedumi par skaisto
un citu tamlīdzīgo pa lielākai daļai svārstās starp neesamību un piln
vērtīgu esamību.
-   Esam tiešām atraduši.
-Jau agrāk esam vienojušies, ka tādā gadījumā tas, ko atradīsim, būtu jāsauc par šķietamo, nevis par izzināto, jo tas atrodas vidū un to uztver ar vidusspēju.
-   Tiešām esam vienojušies.
-   Un par tiem, kas redz daudz skaistu lietu, bet pašu skaistumu
nesaskata un nevar sekot, ja kāds viņus pie tā ved, tāpat par tiem,
kas redz taisnīgus darbus, bet pašu taisnīgumu neredz, par visiem
tādiem mēs teiksim, ka viņiem ir šķitums, bet viņi neko nezina.
-   Tā tam vajag būt.
- Bet ko mēs teiksim par tiem, kas visu to redz, redz mūžam nemainīgu un paliekošu? Vai ne to, ka viņiem ir zināšanas, nevis šķitums?
-Nenoliedzami."

(Platons. Valsts. - R., 1982. - 117.-122. Ipp.)

Platons šajā dialogā konstatē ļoti svarīgas lietas. Filosofija nodarbojas ar esamību, taču nebūt ne viss, kas mums rādās, ir esamība. Lielākoties mums rādās šķietamība. Šķietamība ir starpstāvoklis starp neesamību un pilnvērtīgu esamību. Cilvēki uztver skaisto, piemēram, skatoties uz rozi, kas atrodas acu priekšā vāzē uz galda. Viņi redz rozi, bet pašu skaistumu nesaskata, jo tad vajadzētu redzēt skaistuma būtību un saprast, ka konkrētā roze uz galda -iespējams - ir tikai viena konkrēta izpausme, nevis pats skaistums, tātad tikai skaistuma šķietamība. Cilvēki novērtē labus un ļaunus darbus, taču labā būtību nesaskata. Tāpēc bieži sanāk tā, ka vienreiz par labu tiek uzskatīta viena veida rīcība, otrreiz - cita. Cilvēkiem trūkst stingru un noteiktu ideju par to, kas ir būtisks un kas - nebūtisks. Līdz ar to viņiem trūkst filosofiska skatījuma, viņi apmaldās šķietamību pasaulē, uzskatot to par būtisku.

Nevajag saprast nepareizi - ka mācība par šķietamību pasauli attiecas tikai uz senajiem grieķiem un viņu pasaules redzējumu. Tā tikpat labi attiecas uz mūsu gadsimtu un mūsdienu sabiedrību. Katru dienu mēs saņemam avīzes, skatāmies TV, sarunājamies, uzskatām, ka mūs kāds mīl un kāds ienīst, taču kāda garantija, ka viss ir tā, kā tiek stāstīts un mums liekas? Dzīve pasaulē allaž ir šķietamību pilna, lai gan daudzkārt cilvēki paši domā, ka viņi ir gudri un prot atšķirt būtību no šķituma. Filosofi turpretī brīdina, ka pareizāk būtu atzīt, ka neko nezini un ne par ko nevari būt drošs, nekā apgalvot, ka katru mirkli zini patiesību un saskati būtisko. Atzīšanās neziņā ved uz dziļāku patiesību nekā virspusēji apgalvojumi.

Filosofija, pēc Platona domām, nepakļaujas šķituma pasaulei. Taču arī filosofiem patiesība tik vienkārši nedodas rokā. Nepietiek sevi nosaukt par filosofu, lai uzreiz saskatītu būtību. Arī filosofi kā dzīvas būtnes, kas dzīvo šajā šķituma pilnajā pasaulē, maldās. Tomēr domu gaitai, ko attīsta filosofija, ir daudz lielākas iespējas tuvoties patiesībai nekā tām pārdomām, kuras dzirdamas tirgū, uz ielas un citās sabiedriskās vietās. Tāpēc filosofi ir tie, kuri principā, pēc Platona domām, spēj tvert nemainīgo un pastāvīgo, patiesības būtību.

Taču Platona dialogā par filosofijas iedabu viss nav izskaidrots. Kāpēc? Filosofija ir pārāk mīklaina, apgalvo Platons. Neviens neapšauba, ka tā pastāv. "Taču man," saka Platons, "par to nav un nekad nebūs nekādu piezīmju. To nevar izteikt vārdos līdzīgi citām zinībām. Tikai tādam, kurš pastāvīgi ar to nodarbojas un ir savienojis ar to visu savu dzīvi, dvēselē pēkšņi kā gaisma, kura uzplaiksni no uguns dzirksts, rodas un pati sevi uztur šī atjēga." (Platons. Vēstules, VII, 341 cd)

Ja filosofija kā doma par patiesību rodas pašam sevi pēc ilgstošas nodarbošanās ar būtību meklējumiem, tad ir saprotams, ka filosofisko domu nevar kādam citam vienkārši pastāstīt un nodot tālāk. Lai saprastu un pieņemtu šo filosofisko domu, ir nepieciešams noiet to pašu ceļu un pārdzīvot to pašu domāšanas pieredzi, kuru pārdzīvojis domātājs. Vācu rakstnieks Hermanis Hese saka: "Gudrību nevar tālāk nodot. Gudrība, kuru cenšas nodot citam, vienmēr līdzinās muļķībai." Tāpēc jāatzīst, ka filosofijas studiju sākumā mēs varam tikai ieklausīties teiktajā, taču nevaram līdz galam to saprast. Arī doma, ka filosofija nodarbojas ar esamību un cenšas izkļūt no šķituma pasaules, pagaidām neatklāj nekādu dziļu patiesību. Tomēr paturēsim šo domu prātā.

REZUMĒJUMS

Filosofija nodarbojas ar jautājumiem par esamību un neko. Taču nebūt ne viss esošais ietilpst tās interešu sfērā. Sengrieķu filosofs Platons māca, ka jāatšķir esamība un šķitums. Lielākā daļa cilvēku redz tikai šķitumu un domā, ka tā ir patiesība. Filosofija nepakļaujas šķituma pasaulei un, pēc Platona domām, tver nemainīgās un pastāvīgās būtības. Būtību tvērums ir ceļš uz patiesību.


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv