www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Malvīne, Malvis
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Debesu augstuma mērs17.01.2006

Pauls Stelps
Sociopsiholoģijas asociācija

Katra laika cilvēka apziņa ir viņa laika īpatnību produkts horizontālē, bet reliģija ir katras tautas vertikalitātes dziļuma – Debesu augstuma mērs. Tas ir kaut kas intīms, dziļi Sirdī sargājams un tikai vistuvākajiem rādāms dārgums, tas, kas paliek ar cilvēku tad, kad zaudēts ir viss dzīves laikā nākušais. Ar sava Dieva vārdu Sirdī cilvēks dzimst, savā dzīves ceļā – reliģijā no intuitīvas nojausmas pāriet pie Tā Zināšanas un zemes mūžam beidzoties, tas ved viņu atpakaļ Mājās.

Tagad Latvijā ir parādījies īpatnējs vārdu salikums – tradicionālās reliģijas. Acīmredzot kāda iemesla dēļ baznīcai nav izdevīgi saukt vārdā šīs reliģijas tautu vai arī teikt, ka tā ir Latviešu reliģija, jo tad rastos jautājumi – ko šī reliģija te dara bez savas Sirds, kurā tai jāmīt? Un kur palikušas Latviešu Debesis – mūsu Vertikalitāte? Kāpēc mēs nēsājam svešu mantu? Ko Jūs domātu, ja, norādot uz kādu ļoti intīmu apģērba gabalu, tā valkātājs uz Jūsu jautājumu – vai tas ir tavs? – atbildētu – tas ir tradicionāls. Vai arī, ja trolejbusā pieķertam kabatas zaglim uzdodot šo jautājumu par naudas maku tā rokās, policists saņemtu atbildi – tas ir tradicionāls!

Baznīcas vēsture, mūsdienu cilvēka acīm raugoties, ir gara lielu pārmaiņu virkne. Savā sākumposmā baznīca bija pavisam kas cits nekā vidusposmā un tagad tā dzied atkal citu dziesmu nekā pirms dažiem gadsimtiem, kad tā izdāļāja lāstus un sprediķu mīļākā tēma bija elles šausmu apcerējumi un stāsti par Dieva dusmām. Tikai pēdējā laikā, kad baznīcu uz to piespieda ar viņu konkurējošās garīgās strāvas tā sākusi runāt par Mīlestību un piedošanu. Daudzas, mūsdienās par teoloģiskām un reliģiskām normām, ētiskām kategorijām pasniegtas tēzes, patiesībā ir dažādos vēsturiskos posmos politisku vai saimniecisku apstākļu spiediena rezultātā radušās, kā baznīcas izdzīvošanas nišas meklējumi.

Tā vecā un jaunā derība ir mākslīgi sakabināts veidojums, kurš radies ievērojot reliģiozās dzīves normas tad, kad cilvēki vēl zināja, ka kaut kas no nekā – tukšā vietā nerodas. Ir tradīcija, kuras ietvaros notiek attīstība saskaņā ar Dievišķās Dabas likumiem.

Brīnumi notiek Sirdī, bet viss pārējais ir acu apmānītāju, iluzionistu un manipulatoru triki, kādu pasaulē nav mazums un vienmēr bijuši visu gadatirgu sastāvdaļa. Baznīcas tēvi, ievērojot šo nepārkāpjamo normu tā laika reliģisko kultūru vidē, paņēma vienīgo tiem pieejamo tradīciju – jūdaisma – rakstu pieminekļu fragmentus un garā, mokošā šķirošanas, pārrakstīšanas, veidošanas un saīsināšanas procesā, kurš beidzās tikai 11. gadsimtā, radīja to grāmatas prototipu, kam dažādi un pretrunīgi pārtulkotam, mums liek ticēt kā Dieva vārdam Bībelē, kam īstenībā nekāda vēsturiska, reliģiska vai filosofiska sakara ar tā dabisko rašanās vidi – Jūdaistisko rakstu pieminekļiem – nav.

Tam piekabināts materiāls, kurš nācis no pavisam citas garīgo strāvojumu vides – Grieķu un Jūdu gnostiķu – Eseju – Nazoreju sektas, kā to dziļi filosofiskās un simbolos maskētās reliģiskās dzīves atskaņa, kurš, tāpat būdams neiesvētītajiem nesaprotams – pārveidojumu ceļā tiktāl attālinājies no saviem pirmavotiem – Jēzus laikabiedru lietotajiem tekstiem, ka jau trešā gadu simtā pāvesta nuncijs bija spiests atzīt to, ka pirmavotos esošo reliģisko atziņu publiska atklāšana neizbēgami iznīcinās jaunveidojamo Romas baznīcu.

Arī pāvests sākumā bija tikai Romas bīskaps – viens no daudzajiem vienlīdzīgajiem neatkarīgo kristiešu bīskapu vidē. Tā bija vide bez noteikta reliģiska dogmāta, kuras bīskapu sludinātais maz atšķīrās no apkārtesošās  “pagāniskās” kultūras doktrīnām, bet kopīgās teoloģiskās nostādnes un doktrīnas veidošana notika partiju demokrātijai raksturīgajos savstarpējos bīskapu ķīviņos un nebeidzamos balsojumos un pārbalsojumos mainoties partiju un grupējumu koalīciju spēku samēriem.

Jūdaiski - kabalistisko kompilāciju (vecās derības) sakabinājumu ar Eseju filosofiskajām doktrīnām var salīdzināt ar termoelektriskās stacijas ekspluatācijas instrukcijas un Einšteina speciālās relativitātes teorijas iesējumu vienos vākos. Jūdaisms ir Kabalas reliģiskā forma, kura ir Ēģiptes pagrimuma perioda maģijas atvasinājums, bet Eseju gnostiski - filosofiskās doktrīnas izrietēja no Hermētisma – Ēģiptes ziedu laiku Garīgo mācību grieķiskotiem novirzieniem.

Eseju – Nazoreju doktrīnām nebija reliģisko formu, jo tās attiecās uz iesvētīšanu rituāliem un iesvētīto tālāko dzīvi, kurai bija svešs populisms un publiskā dzīve. Eseju mācība nebija domāta masām, tieši otrādi, tā bija saprotama un domāta tikai un vienīgi iesvētītajiem, tādēļ tās pierakstītās daļas ir tikai dabiskā vide – augsne – slepenam, iesvētīšanu procesā mutiski tālāk nododamam, atklātībā neizpaužamam un nekad neizpaustam simbolos ietvertam saturam.

Iemesls kādēļ Romas impērijas reliģiskā kultūras vide nepieņēma jaunizceptos  “kristiešus” – Eseju – gnostiķu bīskapus slēpās tajā apstāklī, ka pēc žīdu izraidīšanas no to dzīves vietām izkliedēja arī esejus un tādēļ pārtrūka arī viņu praktizētās iesvētīšanas, kas nozīmēja simbolu atslēgu zaudēšanu un neiespējamību turpināt šo garīgās attīstības ceļu.

Iesvētītie “pagānu” filosofi un Romas impērijas oficiālās reliģijas priesteri izsmēja pašiesvētītos bīskapus viņu mēģinājumos skaidrot Garīgās patiesības ar laicīgajā dzīvē atrodamām parādībām, kuras to sekotājos radīja garīgā ceļa realizācijas ilūziju.

Kristiešu baznīcām pārmeta to, ka viņi, nozaguši svešu dievu, nelietīgi valkā Tā vārdu un izkropļo nesaprastu garīgo mācību, tempļos svētumā turamo novazā pa tirgus laukuma diskusijām un šīs mācības nesaprasto normu burtisko pielietošanu un konfliktēšanu ar laicīgās varas likumiem un citu reliģiju piederīgajiem. Pirmie “kristieši” bija pazīstami kā neizglītoti, neapvaldīti un skandalozi nemiera cēlāji, kurus neviens necieta savā tuvumā.

Bīskapu rokās nonāca Eseju Mācības pieraksti bez to atslēgām un to pielietošanai nepieciešamā izglītības līmeņa, šai mācībai nepiemērotā un tādēļ to realizēt neiespējamā akulturālā sekotāju vidē, bez reliģiskajām formām - dievkalpojumiem un rituāliem tādēļ, ka esejiem tādu nebija. Ikdienas dzīves norma savstarpējās attiecībās un Gremdēšanās Savās Debesīs – vertikālē – tikšanās ar Radītāju – nav publiskos rituālos ietērpjama reliģija, ja Saprāts ir Dieva mājoklis un cilvēka ķermenis saprāta templis, bet Mīlestība – caurstrāvojoša un visu vienojoša radošā Dzīvība.

Reliģiskās ceremonijas un rituāli nepieciešami tautas dzīves tradīciju uzturēšanai, cementēšanai vienā sistēmā un attīstības virzīšanai, neļaujot tām nogrimt elkdievībā vai pievērsties maģijai tur, kur tautai nav zināmas tās slēptās garīgās likumības, kuru izpausmes šajā tautā un tās vēsturiskajā periodā ir attiecīgās tradīcijas un tās ietekmes, kādas caur tām tiek uzturētas to pildītājos.

Dažādās vidēs cēlonis izraisa dažādas sekas. Katrā vidē Dievišķā Uguns – Doma un Griba darbojas saskaņā ar šīs vides īpatnībām. Augsti attīstīta filosofa saprāta un augstāko jūtu vadīta dvēsele pašsaprātīgi meklēs iespēju pakļauties augstākajiem stimuliem un atbilstoši garīgajiem, aktīvajiem izstarošanas, centrbēdzes spēkiem – tieksies pēc altruisma, iejūtības un sapratnes, bet fiziskās ietekmēs veidota un darbīga zemnieka labdabīgā dvēsele, koncentrējoties uz tiem pašiem vārdos izteiktajiem pamudinājumiem, galarezultātā izpaudīs pieaugošu materiālistisku egoismu vienkārši tāpēc, ka sava dzīves veida dēļ tā ir raupjāka (apziņā vairāk izpaužas centrtieces spēki un tās pūliņu galarezultāts ir šo spēku pastiprinājums – raupjuma un apziņas vienkāršotības pastiprināšanās), kas stimulēta uz aktivitāti, pāraug materiālismā, augstprātībā un fanātismā.

Garīgās patiesības, izprastas vienkāršoti, vienmēr dod pretējo rezultātu un tiek pielietotas neatbilstoši to sākotnējai iecerei, tādēļ tiek slēptas no tiem cilvēkiem, kuru apziņa darbojas ikdienas rūpju un sadzīvisku problēmu lokā, tā vietā tiem dodot reliģiju – noteiktus tiem saprotamus ideālus un mitoloģiju – pasaules uzbūves ainu – no kuras izriet rituāli un tradīcijas, kuras pildot katra apziņa lēni veic savu izsmalcināšanās un garīgo impulsu uztveres tieksmes attīstības ceļu saskaņā ar tās dzīves veidu un apstākļiem.

Tā kā bīskapiem šīs reliģijas nebija, tad nācās to veidot, pārņemot “pagāniskās” rituālu formas un mitoloģiju, šajās formās ieliekot jūdaisko saturu – atsauci uz atšķirīgo – vēsturiski noteikto mantojumu – tradīciju. Neviena no mūsdienās zināmajām  “kristīgās reliģijas” dogmām, mitoloģijas formām (ārpus evanģēlija nekanonizētās leģendas, kuras baznīca izplata un atbalsta), draudžu dzīves vai dievkalpojumu procedūrām nav bīskapu radīta, bet tikai un vienīgi  “pagānisko” reliģiju elementu aizguvumi un to kompilācija, bet daudzos gadījumos dažādu maģijas kultu un aktu pielietojumi, ko veicināja jūdaisms kā ēģiptiešu maģijas mantotājs. Pat monoteisms ir bīskapu patapināts no Eiropas tautu vidū izplatītā Mitras kulta, jo jūdaisms nebūt nav monoteisks, bet savā būtībā pielūdz ēģiptiešu dieva Seta – Tīfona ēzeļgalvaino formu. Vienīgais, ko jaunkristītie jūdi spēja pārņemt no Esejiem un nodot tālāk, bija atbrīvošanās no Mozus likumu disciplinējošajiem žņaugiem.

Tāpat kā Romu iekarojušie vandāļi saviem vienkāršajiem mājokļiem būvmateriālus ieguva nojaucot romiešu greznās villas un tempļus, arī bīskapi savu reliģiju būvēja noārdot  “pagānu” reliģiskās sistēmas un to piesaistes Kosmiskajiem gadskārtu ritmiem un cilvēka dzīves plūsmai. Tā tika radīta pseidoreliģiska konstrukcija, kura savā darbībā atsvešināja tās sekotājus no to dabiskās dzīves vides, veicināja pilsētu dzīves veida dominanti, sociālo slāņu savstarpējo antagonismu un dzimumu nelīdzvērtību, praktiski atbalstot sievietes pazemošanu, kam vēlāk par upuri krita arī sākotnēji vistuvākā Jēzus līdzgaitniece Marija Magdalēna un paši evanģēliju teksti, kuros radikāli pārveidoja visu ar Jēzus sekotājiem saistīto materiālu, tādēļ, ka mācekļu aktīvākā un lielākā daļa bija tieši sievietes, bet 12 atstāto mācekļu svīta ir “pagāniskās” solārās dievības pavadoņi – 12 zodiaka zvaigznāji.

Savā darbībā bīskapi piekopa misionārismu, kas bija visu tā laika reliģisko kopienu dzīves jēgas un normu, kā arī Dievišķās pasaules kārtības likumu pārkāpums, kurš liedza svešiniekiem atklāt reliģiskās doktrīnas un iesaistīt tos kopienas slepenajos rituālos. Savā misionārismā bīskapi vervēja piekritējus no apkārtesošo reliģisko kultūru neveiksminiekiem un sociālo slāņu atstumtajiem – sociālo un garīgo dzīvi apgūt nespējīgajiem, likumpārkāpējiem un sadzīves normu pārkāpējiem, sludinot vienkāršotu pasaules un garīgās kultūras izpratni likumus pildīt nevarošiem un negribošiem.

  “Pagāniskajā” Eiropā ar tās stingro Garīgajos likumos balstīto dabisko tiesību sistēmu un aktīvo reliģisko dzīvi, tādu bija maz, tādēļ vienīgais veids, kā bīskapiem vairot savu klausītāju un baznīcas nodevu maksātāju pulku, bija noārdīt jau esošās kultūras, zinātnes, reliģijas un tiesību sistēmas tajā “pagāniskajā” vidē, kurā darbojās bīskapi, un, kas imperatora Konstantīna (savu radinieku slepkavas un pirmā katoļu svētā) laikā, kad katolisms kļuva par Romas oficiālo reliģiju, ar Romas karaspēka palīdzību izvērtās citādi domājošo, filosofu, iesvētīto, gnostiķu fiziskā iznīcināšanā, kas savā tālākajā attīstībā, sekojot vēstures sliktākajiem piemēriem, pārauga krusta karos, inkvizīcijā, genocīdā, indulgenču tirgošanā un garīgajā izvirtībā – grēksūdžu praksē.

Inkvizīcijas efektivitāte, labāko ļaužu iznīcināšanā un miljoniem savu tautas brāļu izcepināšanā krusta svētītajos sārtos, balstās tajā vienkāršajā apstāklī, ka katra uzrādītā “burvja” mantas trešā daļa pārgāja uzrādītāja īpašumā. Pārējais baznīcai un inkvizīcijai.  “Sākotnējā kapitāla uzkrāšana” un rentablākais biznesa plāns šim kopuzņēmumam bija – uzrādīt, apmelot, slepkavot vairāk! Ceturtais krusta karš tika vērsts pret augsti attīstīto kristīgo Kataru (katarse – attīrīšanās) – Albigoju valsti, pilnīgi iznīcinot tās iedzīvotājus un kultūras pieminekļus tagadējās Dienvidfrancijas teritorijā. Šīs valsts iedzīvotāju  “noziegums” bija tas, ka šīs valsts pamatu vienlaicīgi ar Romas Pētera baznīcas dibināšanu lika  “Jāņa” – mīļā skolnieka – sekotāji un ar savu eksistenci un kultūras sasniegumiem visai Eiropai uzskatāmi pierādīja katoliskās  “Pētera” Romas morālo pagrimumu un atkāpes no tās pravieša Jēzus atstātā mantojuma – Mācības.

Degradējot kultūru tiek neatgriezeniski degradēta tās darbības vide – cilvēka apziņa, un tam seko loģisks procesa noslēgums – šādas apziņas ieslīgšana mežonīgā dzīvnieciskā stāvoklī un atteikšanās no reliģijas kā no traucējoša un nevajadzīga (neērta) sloga. Beidzot piepildījies Jūdu sapnis cīņā ar ierobežojošajiem Mozus likumiem. Cilvēks brīvs no Garīgo likumu diktāta pats izdod likumus! (Romiešu tiesību izplatīšana veicināja pagānu kultūru sagrāvi un nodrošināja baznīcai Romas impērijas valdošo aprindu atbalstu.)

Ja paskatāmies apkārt valdošajā postažā un sabiedrības karikatūrā, tad redzam Jāņa atklāsmes grāmatā aprakstīto ainu – kristīgās mācības cilvēka radīto atdarinājumu – mūsdienu baznīcu ar tās perversajiem baznīcas kalpiem un baznīcēniem, kuri dzīvē neievēro nevienu no sava  “ideāla” Jēzus norādījumiem, bet vienojas savstarpējā norunā – saukties par  “kristiešiem” vai  “kristīgām valstīm”, kuras seko  “kristīgajai ētikai” un vienlaicīgi ir atdalītas (!) no sava garīgā un  “ētikas” kodola – baznīcas.

Mēs redzam baznīcēnus, kuri savā brīvajā laikā labprāt noklausās garīdznieku subjektīvos prātojumus par tematiem, kas labi zināmi visiem, un kalpo par emocionālām dekorācijām tur, kur neviens netaisās pieņemt šīs dekorācijas par dzīves īstenību, bet tikai un vienīgi par iespējamo viedokli līdzīgu alternatīvu brīvā izvēlē, pielaikošanā un izmēģināšanā savu subjektīvo viedokļu veidošanai par tematiem, kuri līdzīgi gadalaiku radītām temperatūras maiņām periodiski aktualizējas sabiedrībā līdz ar baznīcas vai politiskajiem svētkiem, kuru materiālais ekvivalents nogulsnējas preču ražotāju un tirgotāju banku rēķinos.

Mēs redzam jūdaisma sapņa realizāciju – Zelta teļa varu – naudu kā visu vērtību mēru un cilvēku kā šīs varas darbības lauku. Cilvēka dzīvi, kuras vērtība ir uzkrātās naudas un pārdodamo preču saražotajā daudzumā, bet ne viņu savstarpējās attiecībās, tikumībā un dzīves materiālās puses vienkāršībā, kad jāizvēlas starp baudu vilinājumiem un Cilvēciskas Dvēseles Dzīvi.

Mēs redzam lelles, kurās iebūvētas elpošanas, runāšanas, ēšanas un vairošanās funkcijas, mēs redzam viņu svētkus, kuros garīgās dzīves normas ir kā tortes recepte un putukrējums galda kuplināšanai.

Mēs redzam to, ka pievēršanās kultūru un sabiedrības izstumtajiem ir novedusi pie šo izstumto dominēšanas sabiedrībā, saglabājot un vairojot tos netikumus, kuru dēļ tie tikuši savulaik izstumti no katras dzīvas un veselas sabiedrības.

Vidē, kurā vienīgā drošība un citu drošību garants un uzturētāja ir katra cilvēka tikumiskā vērtība (kura izpaužas viņa spējā strādāt darbu, kura augļi apmierina paša un apkārtējo vajadzības – savstarpējā darba apmaiņā un šā darba nepieciešamībā – darbā kā cilvēciskās vērtības pašizpausmē un ar to saistītā prieka avotā) ir radīta vispārēja nedrošība, atņemot katram viņa darba iespēju pastāvēšanas drošību. Darba drošība var būt tikai sakarā ar šā cilvēka personīgo izvēli kādai darba jomai, turpinot vecāku tradīciju vai realizējot savu interešu jomu tik ilgi un tā, kā viņš pats to vēlas, bet ne tā, kā uz to spiež kādas banku struktūras attīstības izdevīgums vai peļņas kāres radītas politiskas izmaiņas sabiedriskajās attiecībās. Atņemot cilvēka dzīvei pamatvērtības un drošību, naudas vara rada savstarpēja naida un cīņas vidi tur, kur jāvalda līdzjūtībai un izpalīdzībai.

Pretēji veselā saprāta redzējumam, ka miers baro – attīstība ir tikai zinātnes, izglītības un sadarbības rezultāts, bet karš posta - naudas varas diktatūra pieprasa visu karu pret visiem – savstarpēju pašiznīcināšanos konkurencē, kā aizsegu savai noziedzīgai darbībai meklējot kādu ārēju ienaidnieku – valsti, tautu, atšķirīgu sabiedrisku iekārtu vai “starptautisku terorismu”. Nevienai tautai nav ļaunāka ienaidnieka kā pašas muļķība, baudkāre un slinkums, kas vienmēr izpaužas mantkārē un tās diktētā tieksmē pēc varas pār kaut ko citu ārpus savām robežām, kad vajadzētu vien pielietot šo varu savu netikumu un dzīvniecisko atavismu ierobežošanai.

Cik bieži šīs  “kristīgās kultūras” valstu politiķi ir vērsušies pie sava Dieva ar jautājumu – kāda ir Tava pasaules kārtība? Kāds ir Tavs dažādo tautu un kultūru, dažādo dzīves veidu un uzskatu radīšanas mērķis? Kāds ir Tavs notikumu attīstības plāns?

Kāds risinājums izriet no tās reliģiju formas, kuru Tu mums esi devis?

Vai biznesa plāns, ko radījusi kāda ekonomiska struktūra, jel kad ir saskaņots ar sirdsapziņu un To, kura novēlējumi tiek uzklausīti svētdienās vai oficiālās parādes ceremonijās pirms vakara izklaides naktsklubā vai kāršu partijas ārpilsētas klubā? Pirms šī paša plāna saskaņošanas ar kredītu izsniedzošo banku?

Krīze neapšaubāmi ir. Tā ir tās cilvēces daļas krīze, kura atkritusi no sava Radītāja, iedomājas sevi varošu ar krāpšanas, zagšanas, balsošanas (uzpirkšanas un skaitīšanas) palīdzību risināt tos jautājumus, kādus Dievs risina ar Dievišķām metodēm!

Krīze ir tajā cilvēces daļā, kura atsakoties ievērot Dieva radītās pasaules kārtību un viņiem dotos uzvedības noteikumus, brēc pret Debesīm par tām ciešanām, kuras sev savā augstprātībā radījusi. Par to, ka nevar sasniegt nesasniedzamo neatbilstošā veidā ar nepiemērotiem līdzekļiem vidē, kurā viss tiem vajadzīgais ir pieejams noteiktā veidā, ar cilvēka spējām atbilstošiem līdzekļiem, tādā kārtībā, kādu atbilstoši šai videi, cilvēkam un līdzekļiem ir noteicis tās Radītājs.

Krīze ir to bezdievju apziņā, kuri, sevi iecēluši dievu kārtā, mēģina Dievišķā sistēmā rīkoties savu mērķu sasniegšanai ar divkājainu dzīvnieku cienīgiem līdzekļiem.

Visu šo krīžu kopumu var raksturot vienkārši – no ābeles zara atrāvies ābols pūst, kā to nosaka Radītāja iedibinātā kārtība. Šajā ābolā vairojas baktērijas, notiek ķīmiskie procesi, izdalās gāzes un smakas, neestētiskas ainas, kuras saindē visu, ar ko nonāk kontaktā.

Ja vidusmēra amerikānis tiešām ir Holivudas kino produkcijas patērētājs, tad terora aktu rīkošana Amerikā ir tas pats, kas sausu tuksneša smilšu maisīšana un neviens terorists amerikāņiem nevar nodarīt lielāku ļaunumu, kā Holivudas produkcija, vai jebkurš cits ar masu apziņas izmantošanu saistīts naudas iegūšanas plāns. Paši amerikāņi un naudas varai pakļautie – tās varu pār sevi atzīstošie – tās likumiem pakļāvīgie ir lielākie ienaidnieki sev un šos likumus tālāk izplatošie – visa dzīvā un cilvēciskā ienaidnieki, apdraudētāji apkarotāji un iznīcinātāji.

    Nav divu kultūru, divu reliģisko sistēmu sadursmes. Ir savu Dievu aizmirsušu, savā augstprātībā Radītāja balsi saklausīt nespējīgu, tumsonīgu, nezinošu bezdievju uzbrukums kultūrām, kuras cenšas turēties pie sev atvēlēta zara ar tiem likumiem un dzīves kārtību, kādu tie saglabājuši savā atmiņā no tiem laikiem, kad saņēma Sava Radītāja Vārdu.

fragments no raksta "Tēmas tonalitāte, Par drošību Tavu un manu"


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv