www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Rolanda, Rolands, Ronalds, Erlends
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Gudrie koki.19.01.2006

Cilvēks ir piektais dzīvības veids uz Zemes. Pirmais bija akmens, tad – ūdens, pēc tam – augi un koki, ceturtais – putni u.c. dzīvnieki. Katram no šiem dzīvības veidiem ir ne tikai savas informācijas uztveršanas, glabāšanas un pārraides metodes, bet bez tam tās ir arī saistītas ar iepriekšējiem dzīvības veidiem.

Pilsētniekam liekas, ka runā tikai cilvēks. Pret visām pārējām radībām mākslīgā vidē uzaugušais pilsonis savu nezināšanu un nesaprašanu slēpj aiz augstprātības. Viņš vēl pieļauj, ka suns var riet, ņurdēt un smilkstēt, kaķis – ņaudēt un murrāt, putns – dziedāt vai čiepstēt. Pārējā daba, pēc materiālistiski „izglītotā” pilsoņa domām, ir mēma. Mūsu tālie senči dabu saprata un uzskatīja, ka runā arī koki.

Kā daudzi tālāk aprakstītie vērojumi, tā arī zinātniskie pētījumi liek domāt, ka koki spēj uztvert ļoti plaša spektra informāciju un reaģēt uz to, tiem ir savdabīga „nervu sistēma”, jūtas, atmiņa un arī saprāts. Tā kā valdošie zinātniskie uzskati nule teikto vēl neatzīst, tad mēģināsim to pamatot ar detalizētiem izklāstiem.

Varbūt daļai cilvēku šīs ziņas nepatiks. Te būtu jāatgādina, ka 19.gs. t.s. rietumu kultūras cilvēku lielākā daļa uzskatīja, ka dzīvniekus un putnus vada tikai instinkti un tiem nekādu jūtu nav. 20. gs. laikā veikti neskaitāmi eksperimenti, kas pierādīja šādu uzskatu maldīgumu. Ir taču tik ērti izturēties pret koku kā vienkāršu šūnu kopumu, kas dod būvmateriālus un malku. Apzinot koku kā dzīvu radību, attieksme pret tiem jāmaina pašā būtībā. Un ar to cilvēks nevis zaudētu, bet tikai iegūtu.

Kā latvju, tā arī citu tautu senajās garamantās daudzkārt stāstīts par Dieva padomu, ko grūtībās nonākuši cilvēki saņēmuši mežā, arī no kokiem. Viduslaiku tumsonībā daļa šo ziņu zudusi, daļa – kropļota. Tomēr veci ļaudis vēl arvien māca mazbērnus, ka kokiem sāp, ja tos cērt, lauž zarus vai kā citādi dara pāri. Pēdējos gadsimtos šādus stāstus uzskatīja par blēņām. Tomēr 20 gs. laikā vairāku valstu pētnieki veica eksperimentu sēriju ar augiem, tostarp kokiem, kas rādija, ka tie jūt un pārdzīvo ne tikai savas, bet arī blakus augošo augu un arī cilvēku sāpes. Augi arī atceras cilvēkus vai dzīvniekus, kas darījuši tiem pāri – lauzuši zarus, plēsuši lapas vai kā citādi tos sāpinājuši.

Zinātnes uzskati par signāliem augos. Laiku pa laikam nākas pārliecināties par to, ka jaunais bieži vien izrādās jau aizmirstais vecais. Lielā mērā tas attiecas uz mūsu zināšanām par augiem.

Mūsu senči uzskatīja augus par dzīvām būtnēm ar saprātu un jūtām.  Tautas dziesma saka „ar dziesmiņu druvā gāju”. Un tad tas viss, kas bija druvā sēts un stādīts, auga labāk un deva labāku ražu. Tas nebija nekāds noslēpums arī citās zemēs, ka augi mīl tos, kas viņus mīl. Tā Čārlza Darvina vectēvs spēlēja dārza un siltumnīcas augiem vijoli un guva labākas ražas. Pirms dažiem gadiem avīzes kā sensāciju pasniedza ziņu – esot izpētīts, ka augi mīlot mūziku. Protams melodisku, bet ne to kakafoniju, kas nāca modē 20. gs. beigās.

No tā jāsecina, ka augi spēj uztvert un analizēt skaņas. Vēlāk apskatīsim arī piemērus, kas liecina, ka augi spēj uztvert cilvēka domas vai arī runas jēgu. Šīs ziņas nepārprotami liecina, ka augiem piemīt saprāts.

To vairākkārt ir pierādījuši revolucionāri zinātnieki, tikai cilvēkiem šie atklājumi likušies tik nepieņemami, ka tie arvien nav novērtēti un katru reizi atkal aizmirsti.

Indiešu fiziķis Jagadis Čandras Bose (1858 – 1937) no Kalkutas 20.gs. sākumā pētīja informācijas pārraidi augos. Līdz tam valdīja uzskats, ka reakcija uz kairinājumu izplatās ķīmiskā ceļā. J.Č.Bose pierādīja, ka augiem reakcija uz kairinājumu izplatās elektrofizioloģiski, impulsveidā. Impulss, t.i. signāls, no šūnām, kas saņēmušas kairinājumu, izplatās attiecīgā orgānā un nosaka pretreakcijas raksturu. J.Č.Bose pievērsa uzmanību tam, ka impulss augos izplatās daudz ātrāk, nekā to bija pieņemts uzskatīt un nekā tas būtu iespējams ķīmiskā ceļā. Turklāt tas notiek visā augā nevis tikai vienā orgānā, kas saņēmis kairinājumu. Zinātnieks to pierādīja vairākiem augiem ar paškonstruētu jūtīgu aparātu palīdzību. Kairinājumam pastiprinoties, arī impulsi kļuva spēcīgāki, taču, ja augs nogura, ierosas izplatīšanās ātrums samazinājās. J.Č.Boses atklājums bija tik revolucionārs, ka tā laika autoratīvie zinātnieki nespēja to pieņemt. Šo darbu Londonas Karaliskās biedrības prezidents Dž.Bērtons - Sandersons novērtēja ļoti noraidoši, izsakoties, ka autors rezultātus esot ņēmis „no zila gaisa”, jo minētie fakti neesot iespējami. Atzīmēsim, ka apmēram tajā pašā laikā savus pētījumus ar dzīvniekiem veica topošais akadēmiķis Ivans Pavlovs. Savos pirmajos eksperimentos viņš pierādīja, ka sunim ir arī kaut kāds saprāts. To negribēja atzīt. Bet sava mūža pēdējo desmit gadu laikā I.Pavlovs gāja stipri tālāk. Šie rezultāti netika publicēti. Viņa mazmeita liecina, ka visus šī zinātnieka pierakstus pēc viņa nāves aizveda nezināmā virzienā, un cik mums zināms, tie vēl nav pieejami.

Jagadis Čandras Boses darbi bija aizmirsti gandrīz līdz 20.gs.beigām. Tos sāka atcerēties tikai pēc tam, kad ar jauniem, vēl pārsteidzošākiem atklājumiem Amerikā nāca klajā Klifs Baksters. Viņa darbi bija vēl vairāk saistīti ar šajā grāmatā apskatīto pamatideju.

1966.gadā pazīstamais ASV zinātnieks, speciālists darbā ar melu detektoriem, nāca klajā ar savu pētījumu rezultātiem par augu saprātu. Melu detektors ir elektriska ierīce, ko izmanto kriminālistikā. Šī ierīce reģistrē izmaiņas organismā nopratināšanas laikā. Ja vainīgajam uzdod jautājumu, kas skar viņa noziegumu, tad ierīce, kas pieraksta elektriskas un fizioloģiskas izmaiņas, uzrāda lēcienu. Vainīgais var izlikties ārēji mierīgs un apgalvot, ka nav vainīgs, bet melu detektors parāda viņa satraukumu.

K.Baksters šo ierīci pievienoja augiem. Izrādījās, ka tie reaģē uz apkārt notiekošo. Augus satrauc, ja tiem tuvojas cilvēks, kurš darījis ļaunu viņiem vai blakus esošiem augiem. Augus satrauc arī citu dzīvu radījumu sāpes vai bojāeja. Vēl pārsteidzošāk bija tas, ka augi reaģēja pat tikai uz domu nolauzt zaru vai noplēst lapu. Augus satrauca arī nejaušs gadījums, kad K.Bakters iegrieza pirkstā. Daudzos un visai dažādajos eksperimentos K.Baksters pierādīja, ka augiem piemīt spēja lasīt cilvēka domas, uztvert citu augu, dzīvnieku vai cilvēku prieku vai sāpes. Augiem piemīt arī atmiņa par šādiem notikumiem.

K.Baksters mēģināja noteikt, kā augi to visu uztver. Viņš ievietoja augus tā saucamajā Faradeja būrī, kas izolē elektromagnētiskos viļņus, kā arī svina karkasā, kas nelaiž cauri rentgena un radioaktīvos starojumus. Izrādījās, ka arī šādā izolācijā augi turpināja reaģēt uz cilvēku domām vai tuvošanos. Tātad informācijas pārraide notiek kādā citā ceļā.

 K.Bakstera darbi bija pretrunā ar valdošajiem uzskatiem botānikā un augu fizioloģijā. Kaut arī populārie izdevumi par viņa darbiem rakstīja visai daudz, oficiālā zinātne par viņa izcilajiem atklājumiem noklusēja.

Atzīmēsim, ka ilgākā laikā daudzu cilvēku novērojumi apliecina K.Bakstera idejas. Turklāt šie cilvēki neko nezināja ne par Baksteru, ne viņa darbiem, ne par citām līdzīgām liecībām.

J.Č.Boses un K.Bakstera atklājumi pieder pie pašiem izcilākajiem atklājumiem augu pētniecībā. Nav zināmas publikācijas, kas šos pētījumu rezultātus būtu nopietni apstrīdējuši.

K.Bakstera vārds un publikācijas ar datiem augu saprāta pētīšanā lielvalstu presē pēkšņi pazuda. Zināms, ka lielvalstis šajā laikā veica ļoti slepenus pētījumus, meklējot netradicionālas iespējas slepenas informācijas iegūšanā un pārraidīšanā, kā arī cilvēku ietekmēšanā no attāluma. Bakstera darbi acīmredzot bija visai tuvi šiem pētījumiem. Nav nekāds noslēpums, ka pēkšņs publikāciju apsīkums kādā perspektīvā virzienā nozīmē to, ka attiecīgie darbi kļuvuši slepeni. Līdz ar to klusums par darbiem, kas saistīti ar augu saprātu, ir spilgtākā liecība tam, ka šiem pētījumiem atrasts ļoti svarīgs pielietojums.

Atklājumu slēpšana. 20.gs. laikā, pētot signālus augos, veikti nozīmīgi atklājumi augu fizioloģijā un psiholoģijā. Diemžēl kā reliģiozu, tā arī ortodoksāli domājošu zinātnieku pretestības dēļ šie atklājumi noklusēti. Vēl jo vairāk, notikumu loģiskā analīze liek domāt, ka pēdējo 30 gadu laikā lielvalstu slepenie dienesti turpina šos darbus, bet aizliedz jebkādas publikācijas par tiem.

Mūsdienu cilvēkam ziņas par koku saprātu un jo vairāk par gudrību skan gandrīz vai nepieņemamas, bet patiesībā nekas jauns nav atklāts.

Koki kā pareģi. Jau gandrīz divus gadu tūkstošus Eiropā valda uzskats, ka cilvēks esot radības kronis. Tomēr palūkosimies uz faktiem. Vai nav dīvaini, ka tad, kad šim radības kronim jāuzzina, kāds gaidāms laiks tuvākā vai tālākā nākotnē, cilvēks kļūst pavisam nevarīgs. Protams, eksistē meteoroloģiskais birojs. Bet tā prognozes ne vienmēr ir precīzas vai pietiekoši skaidras. Tādos gadījumos viņš skatās uz citām, viņaprāt, zemākām radībām. Lai uzzinātu, vai lietus vēl ilgi līs, viņš vēro, ko dara vistas. Pat tādā attīstītā tehnokrātijas zemē kā ASV laika prognožu precizēšanai tiek turēts murkšķis – vietējais grauzējs. Lai uzzinātu, kāda būs ziema, cilvēks vēro kokus. Meteoroloģisko dienestu speciālisti labākajā gadījumā dienu uz priekšu laika prognozi nosaka ar 80-90% precizitāti, mēnesi iepriekš – mazāk nekā 50%, bet par tālāku prognozēšanu viņi nevēlas pat runāt. Šobrīd meteoroloģija uzskatāma jau par zinātnes nozari un tajā lieto pašu modernāko aparatūru datu iegūšanai un apstrādei.

ASV zinātnieki izpētījuši, ka augi laikus uzkrāj tās vielas, kuras var ievajadzēties pēc sezonas vai pat gada, lai pārvarētu lielu karstumu, aukstumu, pārāk lielu mitrumu vai sausumu. Augi zina par to, ko nevar noteikt globālās vērošanas sistēmas ar mākslīgiem zemes pavadoņiem un milzīgajām datorsistēmām šo datu apstrādei.

Pēdējos gadu simtos daudzi izcili zinātnieki un dažādu nozaru speciālisti mēģinājuši atrast un noteikt sakarības ilgtermiņa laika prognozei. Tā kā šīs ziņas ir svarīgas ne tikai tautsaimniecībai, bet arī militārām vajadzībā, lielvalstis nav žēlojušas līdzekļus šāda veida pētījumus. Pagaidām zinātnieku pētītajā fiziskajā pasaulē nav izdevies atrast laika izmaiņu cēloņus un praktiski izmantojamas sakritības. Vienīgie praktiskie rezultāti, cik zināms, ir ASV zinātnieku atklājumi, kas gaidāmo laiku tālākā nākotnē nosaka, analizējot koku saknēs uzkrātās ķīmiskās vielas. Savādi gan. Koki, kam neesot ne apziņas, ne saprašanas, zina par gaidāmām laika izmaiņām pat gadu uz priekšu. Un ne tikai zina, bet arī tām gatavojas.

Izklāstītās ziņas liek domāt, ka laika izmaiņu cēloņi jāmeklē nevis fiziskajā, bet paralēlajā enerģētiskajā pasaulē. Koki mums nezināmā veidā spēj ar tām saistīties un iegūt ziņas, kas vajadzīgas izdzīvošanai. Līdz ar to nonākam pie visai būtiska secinājuma, ka, ja koki to spēj, tad neapšaubāmi tiem ir izziņas sistēma un tā saistāma ar enerģētiskajiem veidojumiem, ko attiecībā pret cilvēku sauc par garu un dvēseli.

Šis secinājums nebūt nav uzskatāms par atklājumu. Doma, ka kokiem kā dzīvām būtnēm ir apziņa un tātad arī dvēsele, atrodama kā latvju garamantās, tā arī daudzu seno tautu uzskatos, tikai tā bija aizmirsta. Daudzas tautas uzskatīja, ka kokā iemīt kāds senču gars. Ziemeļamerikas indiāņu vecajie apgalvoja, ka viņi dzird, kā kliedz upes malā augošo koku dvēseles, ja palos upe izskalo krastu un kokiem jāgāžas tajā.

Koki kā senču dvēseļu mītnes. Ar kokiem senči saistījuši arī dvēseles. Pasakā māte pārvērš puisēnu par ozolu, meitu – par liepu. Citās pasakās cilvēku pārvērš par ābeli, apsi u.c., pēc tam – atpakaļ. Ir arī pasaka par puisīti, kas izaug no alkšņa pagales. Latvju ticējumi vēsta, ka svinamās dienās – kā Pavasara Mārās, Ziedu dienā (4.jūnijā), Mirušo piemiņas dienā u.c. – kokus nedrīkst ne cirst, ne lauzt, jo tad tiem sevišķi sāpot, pat tekot asinis. Par to, ka kokam nedrīkst lauzt galotnīti, brīdina daudzas dainas.

Ne tikai latviešu, bet arī citu tautu garamantās saglabājušās ziņas, ka zināmos kokos mājo senču dvēseles. Izcilais angļu etnogrāfs un seno reliģiju pētnieks Džeims Džons Frēzers grāmatā „Zelta zars” raksta, ka zem tādiem kokiem krauti akmeņu krāvumi, nesti ziedojumi. Līdzīgi akmeņu krāvumi, kaut arī postīti, Latvijā ir saglabājušies netālu no Dobeles – Pokaiņis, pie Alūksnes, Brantkalnos Valkas rajonā, dienvidos no Ludzas u.c.

Svētie koki. Daudzas ziņas kā latvju, tā arī citu tautu garamantās rāda, ka, mīlot koku kā saprātīgu būtni, mēs varam gūt gan tā palīdzību, gan aizsardzību, caur ko var gūt mums pašas svarīgākās ziņas par gaidāmiem notikumiem nākotnē. Senči to dēvēja par Dieva padomu. Koks tādējādi var pildīt divas lomas – būt par Dieva padoma uzturētāju un šo ziņu devēju, kā arī darboties patstāvīgi un palīdzēt cilvēkam ar savu gudrību.

Ziņas, ko mums var dot koki, iedalāmas pamatā trijās grupās:

·        gaidāmā laika izmaiņas tuvākajās dienās,

·        ziņas par nākamo gadu,

·        ziņas par paša koka un tā apkārtnē dzīvojošo cilvēku likteni.

Kokus kā padoma devējus cilvēks senatnē izmantoja visai plaši:

·        metereoloģisko apstākļu noteikšanai tuvākajās dienās;

·        gaidāmā laika noteikšanai tuvākajā sezonā vai sezonās

·        nākotnes zīlēšanai

Kā veco lauku sētu apkārtnes izpēte, tā arī citas ziņas liek domāt, ka pirms diviem gadu simtiem katra māju pudura tuvumā bija savs svētakmens un pie tā auga svētais koks. Bet ciemu kopējām vajadzībām bija svētās birzis.

            Līdz 18.gs. apmēram 95% latviešu dzīvoja viensētās. Katrai viensētai pašai vajadzēja tikt galā ar savām problēmām un izdzīvot. Nebija tālruņa, nebija rokasgrāmatu, nebija pagasta ārstu, veterināru, agronomu, piena pārraugu, konsultantu. Bet tāpat kā visos laikos, bija savas grūtības, savas problēmas. Dažkārt līdzēja saruna ar kaimiņiem, taču parasti katrai sētai bija jātiek galā pašai. Mūsdienu cilvēks šādos apstākļos viens, divi aizietu bojā. Bet senči izturēja, jo viņi ikdienā cilvēka padoma vietā taujāja Dieva Padomu un izmantoja koku enerģētisko spēku.

Pēc Otrā pasaules kara it kā meliorācijas vārdā Latvijā nežēlīgi centās iznīcināt stādījumus pie mājām. Ir zināmi arī gadījumi, kad buldozeram vai traktoram priekšā nostājās sirma vecenīte un teica: „Brauc man virsū, koku aiztikt neļaušu”. Citā vietā pat iznāca vīrs ar cirvi rokā un sacīja, ka ir gatavs iet cietumā, bet tas, kurš zāģēs viņa mājas koku, dzīvs nepaliks.

Kas uztver un apstrādā informāciju? Cilvēkam maņu orgāni ir lokalizēti galvenokārt galvā, bet pastāv arī ādas receptori, kas siltumu, aukstumu, mitrumu u.tml. uztver ar visu ķermeni. Arī augs informāciju saņem gan no saknēm, gan stumbra, gan lapām un ziediem, respektīvi ar visu ķermeni. Paliek jautājums, kā šī informācija „centralizējas”, kā tiek summēta un apstrādāta. No matemātiskā viedokļa uz šo jautājumu ir grūti atbildēt. Bet mūsu, kā arī japāņu, abhāzu, indiāņu un citu tautu garamantas vēsta, ka kokam un citam augam, tāpat kā visām dzīvām būtnēm, ir sava dvēsele. Mēs uzskatām, ka tā ir būtības garīgais informatīvais kodols – strukturēts veidojums, kas sastāv no ļoti smalkām enerģijām. Tā kā šīs smalkās enerģijas strāvojums caurauž visu fizisko ķermeni un ir ļoti ar to saistīts, tad dvēselei arī jābūt „galvenajam organizatoram”. Protams rodas jautājums, kāpēc cilvēkiem un dzīvniekiem ir smadzenes, jo arī tiem taču ir dvēsele – viņu būtības informatīvais kodols, kas pēc savām smalkajām enerģijām atbilst Aizsaules telpai? Ar ko vēl īpašu atšķiras fauna no floras? Tagad iztēlosimies mums ļoti pazīstamus priekšmetus – radio vai tālruni. Bija taču tādi apjomīgi radioaparāti, kas stāvēja stacionāri uz vietas, bija iesprausti ar kontaktdakšiņu sienā un nepārtraukti varēja darboties, ja tos neizslēdza. Tas pats ir ar stacionāro telefonu. Pārnēsājamie radio darbojas ar baterijām. Tiesa, mēs tās nomainām, bet mobilos telefonus tomēr ik pa laikam ieslēdz tīklā un uzlādē. Salīdzinājums varbūt nav īpaši izdevies, jo tie ir priekšmeti, ko pārnēsā, kamēr faunas pārstāvji kustas paši, vismaz kādā no to attīstības fāzēm (piemēram, koraļļu polipi). Augs visu laiku ir stacionāri pieslēgts Visuma lielajam zelta – sudraba informatīvajam tīklam, Dieva garīgajai sistēmai, un viņa dvēsele no tā „barojas” un saņem informāciju. Putnu, cilvēku un zvēru smadzenes ir kā ar smalko enerģiju uzlādētas baterijas, ar informāciju ļoti koncentrētā veidā, jo šīs būtnes ir kustīgas. Bet šīs baterijas ik pa laikam ir jāuzlādē no jauna, un tāpēc ir nepieciešams miegs. Zinātnieki jau sen ir izpētījuši, ka miegs nav atpūta smadzenēm, jo tās darbojas arī miegā, savukārt atpūtināt fizisko ķermeni var arī nomodā – sēžot vai atlaižoties guļus. Dvēsele ik pa brīdim pārceļo miegā savā telpā, Aizsaulē, tur gūstot jaunu spēku un informāciju, pat veicot īpašus darbus, tādēļ jau arī tiek reģistrētas ātrā miega un lēnā miega fāzes. Ja esam labi izgulējušies, jūtamies ļoti spirgti un atjaunoti, un to nevar aizstāt ar fizisku barību.

 

No Ivara Vīka grāmatas „Sarunas ar putniem un kokiem”

 


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv