www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Jānis
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Karš samurajiem ir tikpat kā dzeja05.02.2006

Sudzume No Kumo

Gatavodamies uzbrukt, nogaidi īsto brīdi.
Gaidīdams esi kā akmens uz visaugstākās klints malas.
Kad iestāsies īstais brīdis, meties kaujā, kā akmens krīt bezdibenī.

    • Daži teic, ka barbari visi esot vienādi – visi vienādi briesmoņi, kas pārtiek no atkritumiem. Tas ir kļūmīgs pieņēmums. Portugāļi labprāt maina šautenes pret sievietēm. Holandieši ir kāri uz zeltu. Angļi grib parakstīt līgumus.
      Tātad mēs varam noskārst, ka portugāļi un holandieši ir viegli izprotami, turpretī angļi ir visbīstamākie. Tālab iepazīstiet angļus, pārējos varat neņemt vērā!

    • Gan mežs, kas priekšā, gan jūra aiz muguras ir miglā tīti. Un vienlaikus tālā Tosas kalna galotne izskatās tik skaidra kā pavasara debesis. Aizmugurē zem ūdens slēpjas uzbrucēji, turēdamies pie peldošiem koka gabaliem.
      Kāds labums no tālās skaidrības?

    • Domās – šaubas. Visapkārt – apjukums. Rītdiena sajukusi ar vakardienu. Lai rastu padomu, ieklausies savā sirdī! Tā dun kā bungas. Šalc kā ūdenskritums ziemā. Visbeidzot skaņa un klusums ir viens.
      Klausies!
      Klausies!
      Klausies!
      Nevis ūdens tur šalc, bet asinis.
      Tavas asinis.

    • Zināšana var saistīt. Nezināšana var atbrīvot. Zināt, kad vēlams zināt un kad vēlams nezināt, ir tikpat svarīgi kā turēt zobenu asu.

    • Toziem dižkungs Šajo nosala ledainās jūras viļņos, un viņa pēcnācēju, dižkungu Rjoto, pavasarī nosita ziedos bagātīgi saplaucis zars, bet nākamo mantinieku, dižkungu Moritaki, vasarā nospēra zibens. Par novada dižkungu kļuva Koseki.
      Viņš teica: “Laika apstākļiem es neko nevaru padarīt.”
      Kad sākās agrie rudens lieti, viņš lika nogalināt visu miesassargu vienību, visām konkubīnēm lika iet klosterī, atlaida visus pavārus, apprecēja staļļu meistara meitu un pieteica karu sjogunam.
      Dižkungs Koseki valdīja trīsdesmit astoņus gadus.

    • Ne katrā kaujā uzvaru izcīna uzbrūkot. Ne katra atkāpšanās ir sakāve. Uzbrukums ir taktikas paņēmiens. Atkāpšanās arī ir taktikas paņēmiens.
      Vienmēr vajadzīgs, lai atkāpšanās norisinātos pēc stingri noteiktas kārtības. Ne vienmēr vajadzīgs, lai liktos, ka atkāpšanās risinās pēc stingri noteiktas kārtības. Atkāpšanās ir taktikas paņēmiens. Tas, kāda atkāpšanās izskatās, arī ir taktikas paņēmiens.

    • Daži uzskata, ka uzvaras pamatā ir stratēģija, kas ir labāka par pretinieka stratēģiju.
      Citi paļaujas uz varonību.
      Vēl citi cer uz dievu labvēlību.
      Ir arī tādi, kas cer uz spiegiem, algotiem slepkavām, nodevējiem, uzpirkšanu, piekukuļošanu, alkatību un bailēm.
      Tie visi ir maldu ceļi – vienkārša iemesla pēc. Pietiek cīnītājam vienreiz iedomāties gaidāmo uzvaru, lai viņš palaistu vaļā to, kas īsts, un pieķertos neīstajam.
      Kas tad ir īstenība? Kad ienaidnieks tev nāks virsū, neganti švīkstinādams zobenu, un tava dzīvība karāsies mata galā, tu to uzzināsi.
      Ja neuzzināsi, tava dzīve būs nodzīvota velti.

    • Namziņa kungs teica:
      “Pēdējā laikā risinās strīdi, vai varonība ir iedzimta vai iegūta. Kāds ir jūsu viedoklis, godātais kungs?”
      Dižkungs Takanori atbildēja:
      “Blēņas!”
      Namzinis turpināja:
      “Ja varonība ir iedzimta, cīņas mācībām nav nozīmes. Ja tā ir iegūta, arī zemas kārtas cilvēks var kļūt par samuraju.”
      Dižkungs Takanori atbildēja:
      “Blēņas!”
      Namzinis godbijīgi paklanījās un aizgāja.
      Dižkungs Takanori atkal pievērsās ainai, ko bija vērojis, un turpināja darbu. Viņš gleznoja “Skatu uz kokiem, kas aizsedz cienījamās Šinku vannošanos”.

    • Katana ir bijis samuraju ierocis kopš neatminamiem laikiem. Apdomājiet tā nozīmi!
      Mūsu zobens ir uzasināts tikai vienā pusē. Kāpēc? Tāpēc, ka, pagriezts pret samuraja miesu ar neaso malu, katana kļūst par vairogu. Ar divasmeņu zobenu tā nav. Kādu dienu kaujas karstumā jūs piepeši sapratīsiet, ka par dzīvību jums jāpateicas zobenam, kas vienā pusē ir neass. Lai šis pretstats jums atgādina, ka aizsardzība un uzbrukums ir viens.
      Mūsu zobens ir līks, nevis taisns. Kāpēc? Tāpēc, ka kavalērijas uzbrukumā no līka zobena ir vairāk labuma nekā no taisna. Lai līkais zobens jums vienmēr atgādina, ka samuraji pirmām kārtām ir kavalēristi! Pat ja esat kļuvis par kājnieku, izturieties tā, it kā sēdētu neganta kara zirga mugurā!
      Lai šīs divas patiesības kļūst par jūsu būtības daļu! Tad jūsu mūžs nebūs velti aizvadīts un nāve būs godpilna.

    • No stratēģijas viedokļa man, protams, jānožēlo, ka šo kauju mēs zaudējām. Sakāvi nekad nedrīkst pieņemt ar vieglu sirdi. Tomēr no estētikas viedokļa man gribot negribot jāatzīst – iznākums bija ideāli skaists.
      Viegli krītošo sniegpārslu baltums. Sniegā izplūstošo asiņu sarkanums. Vai baltums jebkad bijis baltāks un sarkanums – sarkanāks? Vai sniegs jebkad bijis aukstāks, vai asinis jebkad bijušas karstākas?

    • Vai tu spēj būt kā aklais, kas stāv gleznas priekšā, kā kurlais, kam atskaņo mūziku, kā mironis pie dzīru galda?
      Ja nevari, atsakies no katana un vakizaši, no sešpēdu loka un bultām ar vanaga spalvu galiem, no kara zirga, no bruņām un nosaukuma. Lai kļūtu par īstu samuraju, tev pietrūkst savaldības. Kļūsti par zemnieku, priesteri vai tirgotāju!
      Vairies arī no skaistām sievietēm! Tās tev ir pārāk bīstamas.

    • Gudrie teic, ka prieks un skumjas esot viens. Vai tāpēc, atraduši vienu, mēs neizbēgami atrodam arī otru?

    • Vārdi var ievainot. Klusums var dziedēt. Sapratne par to, kad jāklusē un kad jārunā, ir viedo vīru gudrība.
      Zināšana var kavēt. Nezināšana var atbrīvot. Sapratne par to, kad vajag un kad nevajag zināt, ir pareģu gudrība.
      Ass zobens, ko nekavē ne runas, ne klusēšana, ne zināšana, cērt gludi un tīri. Tā ir karavīru gudrība.

    • Kad dižkungs Jakuo gulēja nāves gultā, viņu apciemoja svētais tēvs Vjerra. Tēvs Vjerra apvaicājās, vai dižkungam Jakuo dzīvē bijis kas tāds, ko viņš sevišķi nožēlojot.
      Dižkungs Jakuo pasmaidīja.
      Tēvs Vjerra, neatlaidīgs kā visi kristiešu priesteri, kad darīšana ar ticības lietām, vēlreiz jautāja, vai dižkungs Jakuo gribot viņam ko atklāt – ko tādu, ko viņš esot vai arī ko neesot izdarījis.
      Dižkungs Jakuo atbildēja, ka nožēla ir dzira, ar kuru apreibinās dzejnieki. Viņš visu mūžu esot bijis vienkāršs, neskolots karavīrs un tāds arī nomiršot.
      Redzēdams dižkunga Jakuo lūpās smaidu, tēvs Vjerra jautāja, vai viņš varbūt nožēlojot, ka bijis karavīrs, nevis dzejnieks.
      Dižkungs Jakuo vēl arvien smaidīja, taču neatbildēja.
      Kamēr tēvs Vjerra uzdeva jautājumus, dižkungs Jakuo iegāja Skaidrajā Valstībā.

    • Lūk, tavs zobens.
      Tas izgatavots, tēraudu karsējot ugunī, tad pārlokot un kaļot. Un tā karsējot, lokot un kaļot neskaitāmas reizes, līdz tūkstošiem tīra metāla slāņu kļūst par vienu. No katra metāla graudiņa, kas kvēlo liesmās, tikai viena sestdaļa paliek, lai kļūtu par zobena asmeni.
      Apdomā to labi! Skaidri aptver starpību starp definīciju un metaforu un vienas un otras ierobežotību! Tikai tu drīkstēsi izvilkt šo ieroci, izšķirot dzīvības un nāves jautājumus.

    • Ne dievi, ne budas, ne senči, ne gari, ne eņģeļi, ne dēmoni nedzīvos tavu dzīvi un nemirs tavā nāvē. Ne iepriekšējās zināšanas, ne ielūkošanās citu cilvēku prātos nenorādīs tev ceļu, kas būs īsteni tavs.
      Tas arī ir viss, ko esmu iemācījies.
      Pārējais tev jāatklāj pašam.

http://www.samuraisports.lv/


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv