www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Leonīda, Leonīds
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Reinkarnācija: lidojums nezināmajā 14.02.2006

Pagājušās vasaras ceļojuma laikā, apmeklējot Francijas vīna dārzu – Luāras ieleju – un viesojoties Šenonso pilī, mani pārņēma dīvaina sajūta. Šķita – jau kādreiz esmu bijusi šajā «dāmu pilī», staigājusi pa tās plašo galeriju, smaržojusi burvīgās baltās lilijas, varbūt pat peldējusies Šēras upes aukstajos ūdeņos ….

Tikko aprakstītā ir daudziem no mums pazīstamā deja – vu sajūta, kad cilvēkam pēkšņi liekas, ka viņš jau kādreiz ir bijis kādā vietā vai situācijā. Pragmatiski domājoši ļaudis šo parādību izskaidro ar īpašu asociatīvo domāšanas procesu, kura laikā kāda par pagātni atgādinoša detaļa izsauc veselu atmiņu kompleksu. Daļa zinātnieku tomēr ir pārliecināti, ka tā ir viens no pamatojumiem dvēseles reinkarnācijas (tulkojumā no latīņu valodas «pārvēršanās», «pārtapšana») fenomena esamībai.

Dvēseļu «īssavienojumi»

Lai gan cilvēka jūtu pasauli jau izsenis uzskata par iracionālu sfēru, mūs vēl aizvien pārsteidz un aizkustina mirkļi, kad sastopamies ar kādu it kā pilnīgi svešu cilvēku, kuru tomēr pazīstam un intuitīvi jūtam, ka esam ar viņu saistīti ciešāk nekā ar vistuvākajiem radiniekiem. To var saukt arī par mīlestību no «pirmā acu skatiena», kuru gan daudzi noliedz, bet citi par tās esamību ir pārliecinājušies savā pieredzē. Reinkarnācijas mācība šīs izjūtas izskaidro ar dvēseļu pārdzimšanu, kad laika plūdumā ir izveidojusies paradoksāla situācija. Vienlaikus pastāv divas cilvēka dvēseles, no kurām viena sevī iemieso otras pagājušo reinkarnāciju, bet otrā – viņa dvēseles nākotnes reinkarnāciju. Un, kad tās satiekas… tad arī notiek šis «īssavienojums"!

Saskarsmē ar pārpasaulīgo katram no mums ir sava pieredze – vienam tie ir lidojumi sapņos, citam dīvainas ikdienas vīzijas vai izjūtas.

Stāsta dzejniece Lija Brīdaka: – Mani aizvien ir interesējuši karmas noslēpumi un interese par reinkarnāciju radās, lasot teozofisko literatūru. Intuitīvi jau agrāk vēlējos ticēt, ka dvēsele dzīvo… Ik puķe taču atdzimst no tās sēklām, tāpēc man nekad mūžā nav licies, ka cilvēks dzīvo tikai šo vienu dzīvi. Ar īpatnējo «deja – vu» sajūtu sastapos kādā Dienvidslāvijas pilsētiņā – likās, ka esmu jau staigājusi pa tās ielām, satikusies ar cilvēkiem. Bērnībā ļoti baidījos no nāves un ik vakaru skaitīju lūgšanas par saviem tuviniekiem. Kad noticēju dvēseles atdzimšanai, šīs bailes manī apdzisa. Kā sāpīgu triecienu izjutu tēva zaudējumu – biju klāt viņa nāves brīdī un, šķiet, pat redzēju, kā viņa dvēsele paceļas debesīs. Domāju, ka dvēseles atdzimšana mums katram būs kā jauns posms dzīvē, lidojums nezināmajā…

Pilnveidoties pārdzimstot

Jau senie ķelti ticēja, ka viņu dvēseles atdzimst dievos, bet Austrālijas aborigēni, tāpat arī daudzas Āfrikas ciltis joprojām uzskata, ka viņi ir savu totēmisko senču iemiesojums. Saistībā ar karmas mācību (ikkatrai cilvēka domai, veikumam un pārdzīvojumam ir sekas gan viņa pašreizējā, gan arī nākamajās dzīvēs) reinkarnācijas filozofija vissmalkākajā veidā bija izstrādāta senajā Indijā hinduistu svētajos rakstos «Upanišādā» (pirmā gadu tūkstoša pirms Kristus sākums). Budisti tic, ka indivīda personība, sašķeļoties nāves brīdī, sūta dzirksteles, kas iedegas jaunās reinkarnācijās.

Mūžīgai klejošanai pa laicīgo pasauli nolemtā cilvēka dvēsele var pārdzimt jebkurā, arī dzīvnieka, ķermenī, ticēja Budas laikabiedrs, sengrieķu filozofs Pitagors, kurš pats atcerējās četras savas iepriekšējās dzīves. Rūpējoties par dvēseles pašattīrīšanos, viņš dzīvē ievēroja asins neizliešanas principu, iebilstot pret dzīvnieku nogalināšanu un uzskatot, ka viņu gaļu nedrīkst lietot uzturā (šeit meklējami vieni no veģetārisma pirmsākumiem!).

Lai gan ideja par dvēseles atdzimšanu ir sastopama pirmo kristiešu svētajos rakstos, kopumā reinkarnācijas mācība oficiālās baznīcas pārstāvjiem nekad nav šķitusi sevišķi simpātiska. Kā gan tas, kurš dzīves laikā bija cilvēks, pēc nāves varētu pārvērsties par vilku, suni vai ēzeli? Šī ideja nonāk pretrunā ar visiem galvenajiem kristietības pamatpostulātiem, sākot jau ar to, ka Jēzus Kristus ir visas cilvēces Pestītājs, un beidzot, ka visi mirušie augšāmcelsies pastarās tiesas dienā. Savs viedoklis šajā jautājumā ir Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Doma draudzes mācītājam Elijam Godiņam: – Pretstatā reinkarnācijas mācībām Bībele, runājot par cilvēka dzīvi, norāda uz tās unikalitāti, nevis uzskata to par sērijveida lietu. Katram cilvēkam viņa dzīve ir vienīgā un viņam ir lemts tikai vienreiz mirt. Bībelē runa ir par jaunu dzīvi, ko mums sniedz Kristus. Svētajos rakstos teikts, ka cilvēks dzīves noslēgumā caur nāvi ieiet dzīvībā, un tā ir mūžīga eksistence kopā ar Dievu.

Atcerēties visu …

Noslēpumaino un ar racionāliem argumentiem neizskaidrojamo reinkarnācijas fenomenu daudzi ir centušies skaidrot ar jau Karla Gustava Junga atklāto «kolektīvo atmiņu» daudzu paaudžu ilgumā, kas mīt mūsu apziņas dzīlēs. Tie ļaudis, kuri izceļas ar sevišķi aktīvu garīgo dzīvi, var izrādīties spējīgi «ielauzties» šīs «kolektīvās atmiņas» sfērā, izejot tālu ārpus pašu apziņas. Īstenībā, savu priekšstatu vadīti, viņi šo «virsapziņu» iztulko kā atmiņas par «iepriekšējām dzīvēm"…

Hipnozes eksperimentu laikā cilvēkos tomēr ir modušās atmiņas par otro, trešo un reizēm pat ceturto personību, ko ir grūti izskaidrot vienīgi ar «kolektīvo atmiņu» vai arī ar hipnotizētājam piemītošajām sevišķajām telepātijas spējām. Kontaktējoties ar reinkarnāciju piedzīvojušajiem, zinātnieki rūpīgi pārbauda viņu vīziju atbilstību konkrētajiem apstākļiem. Šim mērķim noder gan visdažādākie psihologu arsenālā esošie testi un īpašas psihotehnikas, gan arī sarežģītas vēsturiskās un lingvistiskās analīzes.

Reinkarnācijas mīkla savulaik aizrāvusi arī LU Astronomijas institūta vadošo speciālistu Ivaru Šmeldu, kurš uz to raugās no profesionāla zinātnieka pozīcijām: – Nebūtu pareizi dvēseli uztvert kā atsevišķu matēriju. Man šķiet, ka dvēsele ir informatīva struktūra, saistīta ar virtuālajām pasaulēm, un tās pārdzimšanas gaitā indivīds iegūst to pašu informāciju, kas ir bijusi konkrētajam cilvēkam. No bērnības man spilgti palikuši atmiņā lidojumi sapņos, kuru laikā mana apziņa it kā piesaistījās konkrētajai vietai un laikam. Es pats tad vēl pat nerunāju, bet manī ir saglabājušās atmiņas par to, ko runāja cilvēki man apkārt.

Pazīstamais psihologs Staņislavs Grofs savulaik praksē lietoja paša izstrādāto «holotropās elpošanas» metodi. Tās gaitā, noteiktā veidā ieelpojot un izelpojot, cilvēki nonāca transa stāvoklī, kurā spēja atkal no jauna pārdzīvot savas iepriekšējās dzīves.

Pasaules ziņu aģentūras ziņoja par austrāliešu profesora Bernharda Hokkes vadītās zinātniskās ekspedīcijas neparasto atklājumu Jaungvinejas džungļos. Zinātnieku komandu īpaši pārsteidza kāda burukosu cilts indiāņa, kurš visu mūžu bija pavadījis mūžamežos un nebija lasījis nevienu grāmatu (viņam nebija ne jausmas arī, kas ir radio un televīzija), fenomenālās zināšanas par ASV prezidentu Džonu Kenediju. Indiānis savas spējas izskaidroja ar to, ka iepriekšējā dzīvē «esot dzīvojis ASV» un bijis «kādas lielas cilts vadonis».

Ar to dīvainās sakritības vēl nebeidzās – indiānis bija nācis pasaulē 1963. gada 22. novembrī divos dienā – tieši prezidenta noslepkavošanas brīdī. Vai tiešām burukosu cilts karotājs būtu Džona Kenedija reinkarnācija? Var šķist neticami, bet tieši tāds bija zinātnieku lēmums. Citu hipnotisko eksperimentu gaitā reizēm gan gadījās arī misēkļi, kad izrādījies – vienā no iepriekšējām dzīvēm cilvēks ir nogalināts un nākamajā izrādījies, ka slepkava ir viņš pats! Protams, šādu situāciju nevar dēvēt citādi kā par absurdu, tomēr abos gadījumos šīs personas vīzijas apstiprinājās ar vēstures arhīvu dokumentiem.

Reinkarnācijas ideja saista ar to, ka mūžīgajā dvēseles atdzimšanā slēpjas milzīgs cilvēka garīgās pašattīrīšanās potenciāls, kas evolūcijai piešķir pozitīvu jēgu – vairākums no mums savas dzīves laikā taču tā arī nepaspēj īstenot savas potenciālās spējas! Var jautāt – ja jau cilvēce desmitiem gadu attīstās pārdzimstot, tad tai jau sen būtu vajadzējis sasniegt nebijušu garīgo tīrību. Tomēr, ja ielūkojamies mūsdienu pasaulē, redzams, ka cilvēka daba gadsimtu gaitā gandrīz nemaz nav mainījusies… Laikam jau būs taisnība mācītājam Jurim Rubenim, kurš kādā intervijā ir teicis, ka katra cilvēka īstā elle atrodas nevis debesīs, bet tieši šajās neīstenotajās sevis pilnveidošanas iespējās.

Anita Bormane, "Mājas Viesis", apollo.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv