www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Emīlija
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Mesijas rokasgrāmata16.02.2006

1. Meistars bija ieradies šajā pasaulē, dzimis svētajā Indiānas zemē, uzaudzis mistiskajos kalnos austrumos no Veinas forta.

2. Meistars mācījās pazīt šo pasauli Indiānas štata skolās un vēlāk, paaudzies, mācījās automobīļa mehāniķa amatu.

3. Bet Meistaram bija zināšanas no citām zemēm un skolām, no citām dzīvēm, kuras viņš bija dzīvojis. Viņš tās atcerējās un atcerēdamies kļuva tik gudrs un stiprs, ka citi redzēja viņa spēku un nāca pie viņa pēc padoma.

4. Meistars ticēja, ka viņa spēkos ir palīdzēt sev un visai cilvēcei, un tā kā viņš ticēja, tad priekš viņa tā arī bija, un citi, redzēdami viņa spēku, nāca pie viņa, lai tiktu vaļā no savām neskaitāmajām rūpēm un kaitēm.

5. Meistars ticēja, ka katram cilvēkam vajag domāt par sevi kā par Dieva dēlu, un tā kā viņš tam ticēja tad tā arī bija. Un darbnīcas un garāžas, kur viņš strādāja, kļuva pārblīvētas ar ļaudīm, kas meklēja viņa mācību un viņa pieskārienu, un ielas ārpusē - ar tiem, kuri vienīgi ilgojās, lai viņa garāmslīdošā ēna kristu uz tiem un izmainītu viņu dzīvi.

6. Ļaužu pūļa dēļ stāvoklis kļuva sarežģīts, daži priekšstrādnieki un darbnīcu vadītāji lūdza Meistaru atstāt darbnīcas un iet projām, jo pūlis bija viņus tik cieši aplencis, ka ne viņam, ne citiem mehāniķiem neatlika vietas pie automašīnām.

7. Viņš devās uz laukiem un ļaudis sāka saukt viņu par Mesiju un brīnumdari; un, tā kā viņš tam ticēja, tad tā arī bija.

8. Ja viņa runas laikā pāri gāja negaiss, neviena lietus lāse neskāra klausītāju galvas; pats pēdējais milzīgajā pūlī sadzirdēja viņa vārdus tikpat skaidri kā pirmais, neatkarīgi no zibeņiem un pērkoniem debesīs virs galvas. Un vienmēr viņš runāja ar tiem līdzībās.

9. Un viņš tiem sacīja: “Katrā no mums ir spēks, kas liek mums izvēlēties - veselību vai slimību, bagātību vai nabadzību, brīvību vai nebrīvi, šie spēki ir mūsu pašu ziņā, neviena cita.”

10. Runāja kāds fabrikas strādnieks, teikdams: “Tev jau viegli tā runāt, Meistar, jo tu esi citādi audzināts nekā mēs, un tev nav tā jānopūlas, kā mums. Cilvēkam jāstrādā eksistences dēļ šajā pasaulē.”

11. Meistars atbildēja, teikdams: “Reiz lielas kristāltīras upes gultnē bija dzīvu radījumu apmetne.”

12. “Upes straume lēni slīdēja tiem visiem pāri - jauniem un veciem, bagātiem un nabagiem, labiem un ļauniem, straume tecēja savu ceļu, apzinādamās vienīgi savu kristāltīro esamību.”

13. “Katrs no radījumiem pa savam bija pieķērušies un turējās pie upes gultnes klintīm un atzariem, jo šī pieķeršanās bija viņu dzīvesveida sastāvdaļa, un pretošanās straumei bija iemācīta katram jau kopš dzimšanas.”

14. “Bet viens no radījumiem beidzot teica: “Man apnikusi šī turēšanās. Lai gan es savām acīm nevaru to saskatīt, es ticu, ka straume zina, kurp tā plūst. Es atlaidīšos un ļaušos, lai tā mani nes, kurp vien tā grib. Turēdamies es nomiršu aiz garlaicības.”

15. “Pārējie radījumi smējās un teica - muļķis! Ja tu neturēsies, tevis apjūsmotā straume sašķaidīs tevi pret klintīm, un tu iesi bojā ātrāk, nekā aiz garlaicības.”

16. “Bet viņš nepievērsa tiem uzmanību un, ievilcis elpu, atlaidās no klintīm, tai pašā momentā straume viņū satvēra, trieca pret klintīm.”

17. “Tomēr laika gaitā, kad kāds no radījumiem atkal atteicās turēties pie klintīm, straume to pacēla augšup, atbrīvoja no upes gultnes, un viņš vairs netika ne svaidīts, ne ievainots.”

18. “Un radījumi, kas dzīvoja upes lejtecē un kuriem viņš bija svešinieks, sauca: “Skatieties, brīnumi! Mums līdzīgs radījums, bet lido! Skatieties! Mesija, nācis mūs visus glābt!”

19. “Un straumes nestais radījums sacīja: “Es neesmu Mesija vairāk kā jūs. Upei labpatīk mūs pacelt un atbrīvot, ja vien mēs drošināmies atlaisties. Mūsu īstais darbs ir šis ceļojums, šis piedzīvojums.””

20. “Bet viņi vēl aizvien sauca: “Pestītājs!”, visu laiku turēdamies pie klintīm, un, kad viņi vēlreiz pacēla skatienu, viņš jau bija prom, un viņi palika vieni, stāstīdami leģendas par Pestītāju.”

21. “Un situācija kļuva sarežģītāka, kad viņš redzēja pūļus, kas viņu aplenca ar katru dienu arvien ciešāk un ciešāk, neatlaidīgāk, dedzīgāk, kad viņš redzēja, ka viņi liek tam nepārtraukti viņus ārstēt un vienmēr rādīt jaunus brīnumus, mācīties viņu vietā un dzīvot viņu dzīves; tajā dienā viņš viens devās kalnos un tur viņš nodevās lūgšanām.”

22. “Un viņš savā sirdī teica: “Nebeidzamā Starojošā Esamība, ja tā ir tava griba, ļauj šim kausam iet man secen, ļauj man nepildīt šo neiespējamo uzdevumu. Es nevaru dzīvot kādas citas dvēseles dzīvi, tomēr desmit tūkstoši raudādami vēršas pie manis pēc labākas dzīves. Man žēl, ka esmu ļāvis tam visam notikt. Ja tas ir tavos spēkos, ja tā ir tava griba, ļauj man atgriezties pie savām mašīnām un darbarīkiem un ļauj man dzīvot kā visiem citiem cilvēkiem.”

23. Un kāda balss runāja uz viņu kalna galā, balss nepiederēja ne vīrietim, ne sievietei, tā nebija ne klusa, ne skaļa, bezgalīgi laipna balss. Un balss viņam teica: “Nevis mana griba, bet tavējā tiks piepildīta. Jo, kas ir tava griba, ir priekš tevis arī mana. Ej savu ceļu kā citi cilvēki un esi laimīgs uz zemes.”

24. Un, to dzirdot, Meistars kļuva priecīgs, pateicās un kāpa lejup, dungodams kādu mehāniķa dziesmiņu. Un, kad pūlis viņam uzmācās ar savām žēlabām, lūgdams tos ārstēt, mācīties viņu vietā un nepārtraukti tos barot ar savām idejām, izklaidēt ar brīnumiem, viņš uzsmaidīja pūlim un ļoti laipni tiem paziņoja: “Es to vairs nedarīšu.”

25. Uz mirkli pūlis pārsteigumā apklusa.

26. Un viņš tiem teica: “Ja kāds cilvēks sacītu Dievam, ka viņš par visu vairāk vēlas nesavtīgi palīdzēt ciešanu pilnajai pasaulei, un Dievs dotu atbildi, sacīdams, kas viņam jādara, vai cilvēkam vajadzētu rīkoties kā teikts?”

27. “Protams, Meistar!”, ļaudis sauca. “Viņam ar sajūsmu vajadzētu ciest elles mokas, ja reiz Dievs tā ir nolicis!”

28. “Neatkarīgi no tā, kādas šīs mokas, vai cik šis uzdevums grūts?”

29. “Gods tikt pakārtam, slava pienaglotam pie koka un sadedzinātam, ja tas notiktu pēc Dieva gribas”, viņi sacīja.

30. “Un ko jūs darītu”, teica Meistars uz ļaudīm, “ja Dievs jūs uzrunātu un sacītu: “Es pavēlu, lai jūs būtu laimīgi šajā pasaulē, kamēr vien dzīvojat.” Ko tad jūs darītu?”

31. Un pūlis apklusa, ne balss, ne viena skaņa nebija dzirdama kalnos un ielejās, kur viņi stāvēja.

32. Un Meistars teica klusumā: “Uz savas laimes ceļa mēs atradīsim to mācību, kuras dēļ esam izvēlējušies šo dzīvi. Tas ir tas, ko esmu šodien mācījies, un vēlos jūs atstāt, lai jūs ietu savu ceļu kā jums pašiem patīk.”

33. Un viņš gāja savu ceļu cauri ļaužu pūļiem un atstāja tos, un atgriezās savā ierastajā pasaulē pie vīriem un mašīnām.

 

fragments no Ričarda Baha grāmatas "ILŪZIJAS"


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv