www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Liza, Līze, Elizabete, Betija
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Apaļais galds 12.02.2006. Solvita.17.02.2006
Pēdējos gados Latvijā sāk kļūt populāras svētvietas, kurās atrodami vai nu neparasti akmeņi, koki, vai īpatnējas formas uzkalniņi, vai jūtama īpaša enerģija, strāvojums.

Dažas no svētvietām ir dabas veidoti spēka centri, bet dažas ir cilvēku veidoti strukturējumi ar noteiktu mērķi un enerģiju. Latviešu senču garīgajā attīstībā svētvietām ir bijusi primārā loma, bet, kad 13.gs tika ieviesta Kristus mācība, celtas baznīcas seno svētvietu vietā, šī loma samazinājās un senās zināšanas lēnām izzuda. Mūsdienu sabiedrība arvien vairāk pievēršas svētvietu fenomenam, mēģinot vai nu restaurēt senās zināšanas, vai veidot jaunradi un tas rada arī noteiktas sekas.

Tautas vispārējo labklājību un izaugsmi visos iespējamajos aspektos spēj nodrošināt tās vienotā dvēsele, kura visspilgtāk spēj atspoguļoties reliģiskajā pasaules uztverē, kultūrā un mākslā. Šodien tādu vienotību mēs vairs neredzam. Globalizācija un kosmopolītisms ir jaunās sabiedrības elki, līdz ar to arī cēlonis tautas degradācijai un spēka trūkumam. Senā sabiedrība bija harmoniskāka ar to, ka vienoti spēja sabalansēt Kosmisko enerģiju, Zemes enerģiju un cilvēka radīto enerģiju ar Sākotnējā Avota – Dieva, Saprāta, sauciet to kā gribiet – Visuma Radītāja Nodomu.

Mūsdienu ekoloģijas stāvoklis pierāda to, ka šā brīža sabiedrībā dominē nemākulīga sadarbība ar Zemes enerģiju, tā radot neapzinātus vai apzinātus traucējumus Kosmiskās enerģijas plūdumam un asimilācijai. Nepateicība, nevēlēšanās atzīt Radītāju tautas saprātā ir guvusi virsroku pār ticību un uzticēšanos. Tas rada kroplas cilvēciskās attiecības starp indivīdiem un inficē visu sabiedrību ar egoisma kulta sekām.

Lai savu iespēju robežās harmonizētu radušos situāciju, neliela cilvēku- domubiedru grupa apvienojās ar mērķi veikt praktiskas darbības. Tā kā nelielai grupai ir neliels spēks, tiek aicināta visa aktīvā sabiedrības daļa, kura vēlas ieguldīt šajā mūža projektā savu daļiņu, lai cik tā būtu niecīga!

12. februārī Straupē notika „Apaļais galds”, kurā aktualizējās vairākas tēmas:

1. Kā apzināt Latvijas svētvietas – spēka centrus, tos kartēt un klasificēt.
2. Zinātniskie pētījumi un eksperimenti svētvietās.
3. Svētvietu aizsardzība ar LR likumu.
4. Svētvietu sakopšana, talku rīkošana.
5. Svētvietās veicamo rituālo darbību pozitīvie un negatīvie aspekti.
6. Izglītība – seno zināšanu un mūsdienu zinātnes intergatīva apvienošana. Iespējas izstrādāt svētvietu izziņas sistēmu skolu jaunatnei.
7. Svētvietas – poligoni un sabiedrības izglītība tajos.
8. Jaunu, individuālu svētvietu izveides principi un vietas izvēle.
9. Garīgā ceļa krīzes un iespēja veidot profesionālus medicīniskās palīdzības centrus.
10. Sabiedrisko organizāciju un indivīdu apzināšana, kuri ir saistīti ar augstāk minētajām tēmām. Kongresa sasaukšanas sagatavošana, lai risinātu šo tēmu izvirzītās problēmas un jautājumus. Darba grupu izveides principi.

1.-3. tēmu izvērsums.

Vēljoprojām nav zināma visu iespējamo Latvijas svētvietu atrašanās vietas. Nožēlojama šķiet tendence kādu no svētvietām izcelt un masveidā noslogot ar rituālajām darbībām. Ir pilnīgi skaidrs, ka svētvietu jeb spēka centru apmeklējumi masveidā ir atzīstami gadskārtu ieražu svētku reizēs. Bet, ja tos noslogo ikdienā, var rasties dažāda veida enerģētiskie traucējumi gan šīm īpašajām vietām, gan arī kādam no cilvēkiem, kurš tās apmeklē. Tāpēc „Apaļā galda” dalībnieki pārsprieda jautājumus, kā šo slodzi sadalīt vienmērīgi un harmoniski pa visu Latviju.

Apmeklējot kādu no īpašā spēka vietām, nereti jāsaskaras ar kaut kāda veida aizliegumiem – privātīpašums, rezervāts, stingrā aizlieguma rezervāts, pašvaldības īpašums u.c. Ir ne tikai pieklājīgi vaicāt īpašnieka atļauju, bet arī garīgi nepieciešami nejusties kā zaglim vai „saldā augļa slepenajam plūcējam”. Taču, šķiet, Latvijā ir atrodami šādi slepenie svētceļnieki, kuri pārkāpj ne tikai garīgās dzīves principus, bet arī cilvēciski – laicīgās dzīves principus, tā radot nevis harmoniju, bet disharmoniju gan savā, gan citu dvēseļu izaugsmē.

Ir kāds konkrēts piemērs. 2005.gadā liela cilvēku grupa nolēma veikt Saulgriežu meditāciju stingrā aizlieguma rezervāta teritorijas spēka vietā, nesaņemot atļauju no valsts iestādes, kura, par to ir atbildīga likuma priekšā. Šī grupa tika aizturēta „nozieguma vietā” un tai tika pieprasīts samaksāt lielu soda naudu. Kaitējums bija nodarīts pirmām kārtām šai spēka vietai – tajā tika ierezonētas naidīgas vibrācijas, otrkārt, neapmierinātība par neizdevušos nodomu cilvēkos, kuri nāca ar cēlu mērķi meditēt un lūgties, treškārt, varas pārstāvjos šī rīcība radīja necieņu pret šāda veida svētceļniekiem. Soda nauda netika samaksāta, kas visas augstāk minētās vibrācijas nevis izlīdzināja un neitralizēja, bet tikai pastiprināja.

Varas pārstāvji izteica gatavību mainīt likumdošanu, ja zinātniski tiks pierādīta t.s. svētvietu īpašā enerģētika. Viņi ir gatavi uz dialogu un savstarpēju vienošanos.

Zinātniskie pētījumi iestrāžu formā ir jau veikti. Svētvietās rezonē noteiktu frekvenču skaņu svārstības, magnētiskie lauki utt. Ir idejas, kā izstrādāt datorprogrammu, kura varētu noteikt cilvēka smadzeņu pusložu frekvences un ieteikt konkrētu svētvietu, kurā ir šai personai harmonizējošas frekvences. Jāatzīst, ka tā ir tuvākā nākotne, kuras profesionālai realizācijai būtu nepieciešami speciālisti no visas pasaules.

Svētvietu – spēka centru akmeņiem ir būtiska loma enerģijas sakopošanā un strukturizēšanā. Ja šos akmeņus pārvieto vai aizvāc vispār, zūd līdzsvars. Pierādot šo fenomenu zinātniski, ir iespējams ieviest likumdošanā korekcijas un aizsargāt svētvietas ar likumu. Kāpēc tas nepieciešams? Nav noslēpums, ka lielie akmeņi lēnām tiek izvesti no meža dažāda veida tēlniecības nolūkiem. Ir zināmi vairāki gadījumi, kad tie vienkārši tiek nozagti un par to nevar ne sodīt, ne veikt oficiālu kriminālizmeklēšanu.

4.tēma

Vislabāk būtu, ja katrai svētvietai būtu savs priesteris, kurš regulāri rūpējas par tās attīrīšanu un harmonizēšanu smalkajos plānos un lēnām koptu arī apkārtni, rīkojot talkas, ja tas nepieciešams. Ar to, ka svētvietā kāds retu reizi atnāk, palūdzās ir stipri par maz, lai tās starojums atklātos un rezonētu pilnīgi. Vislabvēlīgā situācija tautai būtu, ja tie zemes spēka avoti, kuri tai ir, būtu sakopti gan fiziskā gan garīgā nozīmē. Tad arī visi sabiedriskie procesi spētu noritēt harmoniskāk un spēcīgāk.

5.tēma.

Mūsdienu Latvijas sabiedrības apziņa ir kļuvusi multikulturāla. Un arī t.s. reliģiskie rituāli ir kļuvuši ļoti daudzveidīgi. Vienā un tajā pašā svētvietā viens dievbijīgais dzied senas dainas, cits – skaita kristīgās lūgšanas, cits – dzied indiešu mantras, cits veic kādu ķīnisku vingrojumu kompleksu, indiāņu šamaņu rituālu utt. Diemžēl, jāatzīst, ka visām šīm uzskaitītajām darbībām ir sava vibrācija un rezonanse. Un šobrīd būtu grūti kādam kaut ko aizliegt vai aizrādīt, ka tas rīkojas nepareizi. Protams, ka tautas vitālā, mentālā, emocionālā un garīgā spēka avots ir tās vienotajā apziņā, par kādu šodien var nesapņot. Ja iedziļinās lietas būtībā, kas tad ir spēcīgāks dvēseles attīstības impulss – vai veikt garu, etnogrāfiski „pareizu” un vāju dainu rituālu, vai noskaitīt vienu indiešu mantru ar pilnu apziņu un sapratni, par ko tur ir runa un ko ar to var panākt? Atbilde – indiešu mantras dziedāšana, kura ir saskaņā ar dziedātāja iekšējo un ārējo būtību, izraisa spēcīgāku un harmoniskāku rezonansi ar zemes spēka centru, nekā daina. Līdz ar to, tā rada arī labvēlīgāku, spēcīgāku enerģētisko lauku. Visnevēlamākais efekts rodas tad, kad dažādu reliģisko virzienu pārstāvji sāk viens otru apkarot – tā ir tautas pašnāvība. Arī šajā sarežģītajā situācijā vēlamākais būtu meklēt vienojošās vibrācijas! Visideālākā būtu situācija, ka katra veida reliģisko rituālu rezultātā radītajām vibrācijām būtu sava pastāvīgā rezonēšanas telpa - svētvieta, tad kopējais lauks nevis pavājinātos, bet pastiprinātos.


6.tēma.

5.tēmā aplūkotās problēmas ļoti labi var novērot pat vienas mācību iestādes mikroklimatā. Ja šajā mācību iestādē vadība ir pagāniski noskaņota, tad tajā tiek praktizēta arī attiecīgā audzināšana, bet, ja kristietība ir skolotāju reliģiskā pārliecība, tad arī skolēniem tiek piedāvāts šāds pasaules skatījums. Pie mūsdienu sabiedrības amoralitātes un nespējas atbildēt par savu darbu un domu rīcību, ir labs jebkurš veids, kā iznest priekšplānā vispārcilvēciskās garīgās vērtības. Nebūtu labi noliegt jau paveikto, šķiet, auglīgi būtu pakāpeniski bagātināt izvēles iespējas. Kā viena no tām būtu jaunu mācību priekšmetu ieviešana izglītības procesā. Ja pašreiz latviskās dievatziņas pamatpostulātus pārstāv t.s. „Baltās stundas” jeb folkloras stundas, tad nākotnē varētu izstrādāt mācību priekšmetu, kurš sevī integrē jaunākos zinātniskos atklājumus un pašsakārtošanas prakses, kuras tik ļoti nav jāpiesaista kādām reliģiskajām dogmām. Šim priekšmetam būtu jāveicina indivīdā tolerantu reliģisko pasaules uztveri un jebkuras reliģijas dziļākās būtības izpratni. Tātad, tam nav jādubulto reliģijas vēstures, psiholoģijas vai ētikas stundu programmas. Tam ir jābūt praktiskam sevis sakārtošanas kursam, kurš nenomāc indivīda reliģisko pārliecību, bet padara to apgaismotāku un izpausties spējīgāku.

7.tēma.

Ir reliģijas, kuras paceļ cilvēku pāri fiziski izpaustajai Dabai. Šis cilvēks sāk to noliegt, kā mazāk svarīgu, vērtīgu. Viņš ir spējīgs Dabā atstāt aiz sevis mēslus, nicinoši izturēties pret tiem, kuri viņai kalpo. Taču šim cilvēkam nav ne jausmas, cik daudz un spēcīgi Daba viņam var palīdzēt garīgi izaugt, ja viņš to uzrunās kā sabiedroto. Tāpēc ir brīnišķīgi, ja cilvēkiem, kuri pazaudējuši šo saikni ar Dabu, jau pašreiz ir iespēja „Dabas poligonos – masām atvērtajās svētvietās” soli pa solim mācīties to atgūt un pareizi izmantot sava paša izaugsmes labā. Katra cilvēka un Dabas saiknes atjaunošanu mūsdienās var mērīt tūkstošos latu vērtu. Ir taču zināms, ka Zemes resursi tuvojas izsīkumam un ekoloģija ir uz sabrukuma robežas, tāpēc ir apsveicams katrs kaut neliels mēģinājums kaut ko vērst par labu.

8. tēma

Ideāli ja katram latvietim un ne tikai latvietim, būtu sava individuālā svētvieta dabā. Tai nav obligāti jābūt t.s. Zemes spēka vietā, tā var būt vienkārši iedvesmojošā, skaistā, speciāli veidotā vietā tuvu pie mājas. Lai kāda būtu reliģiskā pārliecība un veicamie rituāli, šī vieta kalpotu kā apzināts tilts starp cilvēcisko apziņu un Dabu. Pat, ja mūsdienu steigas un laika trūkuma apstākļu dēl, tur nebūtu iespēja fiziski būt katru dienu, tad savās domās neviens netraucē tur nokļūt un nemitīgi veikt sevis harmonizējošu darbību. Jo sakoptāka un „samīļotāka” būs Latvijas vide, jo harmoniskāki cilvēki tajā veidosies.
Bet, par šādu svētvietu izveides principiem, acīmredzot, pastāv dažādi viedokļi. Tas ir auglīgu diskusiju vērts jautājums!


9. tēma

Cilvēks, kura apziņu ir atmodinājusi viņa paša dvēsele, sāk garīgo meklējumu ceļu. Sākumā jautājumi: „Kas es esmu?”, „Kāpēc es esmu” un „Kāpēc vispār jebkas no redzamā pastāv tieši tāds, kāds tas ir?” ļoti nomoka un izraisa pat depresiju. Bieži vien apkārtējie tuvinieki, sabiedrība šādu cilvēku nesaprot, pat atstumj. Viņam tiek piedēvēta dīvainība, slimīga attieksme pret dzīvi. Bieži vien šāds cilvēks meklē palīdzību kādā no reliģiskajām mācībām, organizācijām, kuras nodarbojas ar kaut kāda veida garīgo praksi vai kāda individuāla „dvēseļu daktera”. Diemžēl, daudzām no šīm organizācijām, pretencioziem indivīdiem – „dvēseļu dakteriem” ir tendence nevis palīdzēt cilvēkam atrast viņam vispiemērotāko garīgo ceļu, bet vienkārši un brutāli to „savākt”, lai veiksmīgāk realizētu vai nu sava smalkā ego prasības vai savu dogmu izplatību konkrētajā teritorijā. Ļaunums no šādām darbībām ir dubultīgs. 1.Ja šis cilvēks pēc laika atklāj, ka tas nav viņa ceļš, bet turpina pa to iet, jo ir ļāvies uzņemties visādas: gan garīgās, gan materiālās saistības, tad viņš var nonākt dziļā psihiskā krīzē, pat domāt par pašnāvību, nesaprotot, kā atrisināt situāciju. 2. Šī cilvēka tuvinieki, redzot nelaimīgo radinieku, sāk kritizēt un noliegt garīgumu kā tādu, tā pastiprinot viņa krīzi vēl vairāk. Ar laiku šāds indivīds sāk kļūt par apgrūtinājumu attiecīgajai organizācijai, pretenciozajam indivīdam un tie vairs nezin, kā palīdzēt „aptumšotajam”, tāpēc visvienkāršākais ceļš ir no tā atbrīvoties ar psihiskā terorisma palīdzību. Iznācis no šādas „gaļasmašīnas” cilvēks vairs nezin, kurp doties, kam prasīt padomu. Tūlīt skriet kādā citā aizdomīgā organizācijā, uzticēties kārtējam „dakterim” pietrūkst drosmes, meklēt palīdzību pie psihiatra vai psihologa šķiet bezcerīgi, jo tie neko nesaprot no garīgajām mācībām un nespēj palīdzēt pēc būtības. Cilvēkam, kurš ir pārcietis šāda veida psihisko terorismu, būtu nepieciešama kompleksa palīdzība – gan medikamentoza iejaukšanās, gan apskaidrojošs, nomierinošs sarunu kurss par tēmām : Eksistences jēga, fiziskās un garīgās dzīves harmoniska attīstība. Šādi profesionāļi – mediķi ir, bet, kur viņus atrast? Un vai ir iespējams izveidot garīgo krīžu centru, kurā var saņemt kompleksu profesionālo palīdzību. Tātad, te nav runa par ilgstoši ārstējamām, iedzimtām psihiskajām slimībām, bet par īslaicīgām krīzēm, kuras saistītas ar garīgo meklējumu neveiksmēm, dažāda veida pārpratumiem, nepareizi interpretējot kādu no mācībām vai individuālo palīdzētāju darbību.

10.tēma.

Lai risinātu augstāk minēto problēmu jautājumus, būtu nepieciešams apvienoties līdzīgi domājošiem indivīdiem un organizācijām. Vārds „apvienoties” nenozīmē dibināt kādu jaunu asociāciju vai sabiedrisko organizāciju. Varbūt tā var būt sava veida garīgā Savienība noteikta mērķa veikšanai. Svarīgi, lai izvirzītie jautājumi tiek atrisināti, iegūtu paplašinājumu un realizētos sabiedrības apziņā tik, cik tas ir iespējams. Tātad, lai piedalītos šī projekta realizācijā, nav nepieciešams pamest savu ierasto darbību, bet tieši otrādi – piedāvāt to plašākai sabiedrībai. Savstarpējā komunikācija ir iespējama, reizi gadā sasaucot kongresu, kurā tiek aktualizētas svarīgākās tēmas un izveidotas vairākas darba grupas atsevišķu tēmu sīkākai izstrādei. Šāda kongresa organizators varētu saukties: „Garīgā Savienība”, kura nav reģistrēta laicīgajās birokrātiskajās iestādēs un tā mērķi varētu definēt ar vārdiem : „ Cilvēka dvēsele, Zemes spēks, Kosmiskā kārtība un Dieva Nodoms – harmonija, kas spēj atmodināt tautā garīgumu un veicināt tās fizisko, mentālo un emocionālo labklājību!” 


Solvitas Lodiņas – Šķēles domugraudi, e-misterija.lv

Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv