www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Jānis
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




UZVEDĪBA – MEDITĀCIJA – SKOLOTĀJS21.02.2006

Es nācu no jūras.  Saule tecēja vakarā. Apsēdos, lai apautu kājas. Stari svaigi, skaidri un pilnīgi krita garajā kāpu zālē. .. Es neatceros, cik ilgi tur biju.

Tā es sastapu savu pirmo meditāciju.

Mēs visu atklājam sevī. Arī rakstu vārdi skan prātā, jūtās, un šajā skanējumā mēs ieraugām sevi un savu ceļu.

Manām ceļotāja gaitām ir apritējuši divdesmit gadi. Esmu draugos ar sirmiem, bet mūžīgi jauniem Ķīnas kalnu iemītniekiem, sufiju ugunskuru dziesmām, sūro kompāniju no Sonoras tuksneša, viduslaiku alķīmiķu kolbām.  Bet noteicošais ir tas – ka esmu draugos ar sevi un dzīvi.

No katra ceļojuma mēs atgriežamies mājās. Un mana dzimtā sēta saucas Dzogčens. Lai arī savus kalnus es atradu nevis Tibetā, bet Ziemeļkurzemes augstienē un Sēlijā.

Dzogchens nav vārdi, kaut tajos tērps. Viņš ir jūsu sirds – skaidra, tīra, brīva un mīlošā visu. To nav jārod, nav jāmeklē. Sirds pukstieni allaž skan jūsos. Tie prasti un tuvi, ka nedzirdam tos.

Un tad kad atklājam šo vareno sirds dārdoņu sevī – piere pati liecās pie zemes -

Es pateicos visiem draugiem un naidniekiem par sniegto iespēju redzēt sevi tādu, kāds esmu, par iespēju atkāpties no rūpēm par sevi, par iespēju atvērties un smieties tiem līdzi.

Es pateicos dzīvei par katru mirkli. Nekad nav bijis nekā vērsta pret mani, viss salikās tik par labu tam kads esmu. Paldies tev Dzive, par silto mātes klēpi, ko allaž atrodu tevī.

Es pateicos savu meistaru dimanta prātiem un uguns karstajām sirdīm. Spēkam un neizsmeļamai pacietībai kas mājo viņos.

Es pateicos apziņas dabas neaptveramai skaidrībai un līdzjūtībai kas radīja meistarus, dzīves plūsmu un draugus. Es pateicos tai par gaismu un spēku spert katru nākamo soli.


 

Uzvedība

Ir grūti izprast to, ka mācība nesākās rīt, vai nākamā nedēļā. Viņai nav atrodams  sākums atvaļinājumā, kādu smagu problēmu risinājumā. Taču katrs no mums zina sevī šis viltīgās domas: man šodien sāp galva, es sākšu meditēt rīt ...

 Jūs mācību neatradīsiet arī lasot grāmatu, klausot kāda lamas vārdus. Galvā skan apskaidrība – sapratu, zinu! Bet ko? Un kas tagad sekos? Ko darīsi? Jūsu pašu pieredze rāda – neko. Paliekam pie saprastiem vārdiem, sēžot ērtajā krēslā. Un pati šī sapratne – jā spējam redzēt, izriet no citām domām, kas krājas no bērnu gaitām. Dīvaina lieta – mums apkārt viss plūst un mainās. Mūsu jūtas liecina – nekas nav atkārtojams, bet prāts tuŗās pie domu konteksta, it kā pārmaiņu dzīvē nebūtu bijis.

 Mācības avots stāv mums priekšā katrā mirklī. Viņš slēpjas spējā redzēt to, kas mūsos notiek, uztvert to ko domājam, darām. Un tas ko redzam liek mums atteikties no aplamā spriedumos, rīcībā. Šeit aust mācība. Un tam ir jānotiek katrā brīdī, nenovēršoties reakcijās, jūtās un domu mutuļos.

 Savā prātā mēs varam būt visur. It īpaši, lasot kādu gudru grāmatu – tik tīkami ir ieraudzīt sevi meditējot kādā Himalaju alā. Bet mūsu ķermenis bauda krēsla mīkstumu, vai tas šobrīd  iepērkas kādā supermārketā. Mums apkārt ir cilvēki, ikdienas dzīves ritms - rosās domas, rodas reakcijas: mēs sakam, daram un saņemam augļus.  Lai kur neklaiņotu mūsu prāts, patiesībā mēs vienmēr atrodamies savā ikdienišķajā dzīvē un tās neapstrīdamajā salikumā. Mums ir jāzina, kā saprast, ko teikt , ko darīt, piemēram, kad mūsu tuvākais cilvēks saka, ka....

Šai brīdī pats taisnākais ceļš – redzēt, pirmkārt, sevi, nevis ko citu. Redzēt sevi nozīmē vismaz domās pievērsties tam, ko un kā es sadzirdu cilvēku teiktajos vārdos, kā esmu gatavs uz to reaģēt un ko tas viss dara ar manu apziņas stāvokli.

Pēdējo visvieglāk ir izprast, skatoties strautā. Pērkoniem norībot un lietus gāzēm rimstot, viņā skrien māli un smiltis. Klusā, skaidrā rītā mēs redzēsim straumes dzidrumu un gaismas spēli tajā.

Tā arī reakciju dārdoņā saspringst mūsu ķermeņa sajūtas, enerģijas kustība un domas. Jums šī sajūta patīk? Man ne. Ik brīdī, atklājot to sevī, es cenšos rast iespēju būt brīvam no tā.

Dažādi var definēt galveno problēmu avotu mūsos. Šobrīd akcentēšu uzmanību uzticēšanās virzienā. Mēs neticam sev, neticam cilvēkam, kurš skatās mums acīs, neticam dzīvei. No tā jūtamies pazaudēti, nelaimju pilni. Un saspringti meklējam kādu svētu, brīnumu pilnu radījumu, kurš nav līdzīgs mums, nelaimju upurim, nav līdzīgs cilvēkiem, nelaimju perēklim. Tīrs, gaiš, kājas zemi ne skar ... tam gatavi ticēt. Bet vai tāds kur ir, vai kādreiz bijis?

Ļoti bieži atrodam sevi ticam vārdiem. Kāds gudrs un liels reiz teicis ...

Reaģējam, sakam, daram aklā ticība teiktajam. Bet vai tad dzīve ir kas sastindzis? Un vai teicējs esam mēs? Taču skaidri zinam, ka mūsu vietā neviens ne ēdīs, ne gulēs, ne teiks, ne mirs.

Ieklausāties šajos Budas vārdos:: „Netici man,  ej un pārbaudi sevī katru manu vārdu! Ja atklāsi to patiesumu sevī, balsties uz tās, ja neatklāsi – met tos vārdus miskastē!” Tieši tā un nekā citādi. Buda, kas runā par lotosiem un dimantiem, eksistē tikai mūsu iztēlē. Patiesais Buda runā ar mums tādiem, kādi mēs esam. Un, spējot palūkoties sevī, mēs diez vai atradīsim sevi juvelieru vai ziedu veikalā... Drīzāk tas būs skaistumkopšanas salons, kurā mēs mēģinām noslēpt no sevis un citiem savu patieso stāvokli. Krunkas, sirmos matus un lieko speķi ap vidukli. Lai ko mēs par to domātu, ceļš sākas tur, kur mēs esam – tādiem, kādi esam. Atzīt patiesību par sevi, pieņemt to un uzticēties tai ir pirmais solis mācībā.

Lai ar faktiem kaut ko iesāktu, viņus ir jāredz. Par spīti tam, ka acis to negrib darīt. Mūsu krunkām un sirmajiem matiem ir iemesls. Un to mēs varam atklāt sevī. Atklājot izņemt ārā. Tad skaistumkopšanas salons izputēs, jo krunkas un sirmums izgaisīs kā mirāža. Tikai, lai tas notiktu, ir jāliek lietā visa mūža darbs. No piedzimšanas līdz pēdējais elpai.

Neredzot savu uzpūtību, mēs ķeramies pie dažādām praksēm, vizualizējam, stūķējam enerģijas dažādos kanālos. Mums liekas, ka mēs darām kaut ko nozīmīgu, jo prakses ir slepenas, nāk no lieliem meistariem. Paiet gadi, un atklājas, ka dzīve nav mainījusies, un ja pārmaiņas tomēr ir, tad drīzāk atklājam sevi augošā haosā un nesakārtotībā. Tas viss notiek tādēļ, ka piemirstam savu galveno praksi – uzvedību ikdienišķajā dzīvē. Jo tieši šīs situācijas izceļ mūsu svarīgumu, lepnumu, parāda viņus kā attiecību šķērsli un ļauj mums apzināti atteikties no tiem.

To darīt ir grūti un sāpīgi. Tādēļ jau mūsu ego dara visu, lai izvairītos no šī darba. Jo tieši tur viņš atrod savu nāvi. Bet mirt nevienam negribas. Un te viņš izspēlē savu galveno triku attiecībā pret garīgajiem meklētājiem – „Ŗe kur  man svarīga iesvētība! Re kur sarežģīta un dziļa prakse! Ķer to, un viss būs labi.”

Mums ir  jāzina sava apziņa. Zināt šeit nozīmē spēt patiesi redzēt to, kas un kā mūsos notiek. Visos apziņas līmeņos. Tas nenāk uzreiz. Bet sākums vienmēr ir tur, kur pēkšņi sakot vai izdarot mēs atskāršam: Ak, vai....” Un jo vairāk jūsu dzīvē krāsies šie „Ak vai”, jo patiesībā jums būs vairāk iespēju ieraudzīt sevi. Un tad mēs zināsim, kur un kā īsti rodas mūsu apziņā iespēja praktizēt dziļākas un sarežģītākas metodes.

Un manis teiktam nav nekāda sakara ar psiholoģijas teorijām un filozofiju. Tās visas nenozīmē zināt. Katrs labi atšķir starpību starp jūsu acu reālo klātbūtni saulrietā un domu aprakstu. To jāapgūst sava apziņā. Tikai tad jūs varēsiet teikt – Es zinu savu apziņu. Jo tieši redzu visas savas domas,  to plūsmas raksturu, savas reakcijas un sekas apziņas stāvoklī, nevis morāles prātuļojumos.

Jā mēs to spēsim – nāksies daudzām strikti teikt NE. Saviem ieradumiem, neapzinātai vēlmei apkalpot savu izdevīgumu, savtīgumu, savas mīļās ērtības ... daudzkam, tai skaitā cilvēkiem, sevas kultūras izpratnei, pašai domai un sajūtai par patību. Bet to jūs darīsiet ne tādēļ ka kāds gudrs un dievišķs to teicis, ne tāpēc ka to apgalvo kāda psiholoģijas teorija un daudzi pie tās turas. Jūs darīsiet to, tādēļ ka nepārprotami redzat, ka atrodaties kādā kļūdā. Tā nav, tā ir nedabiski. Un tas viss nav balstīts uz idejas par to kas tad ir dabisks. Bet vienīgi uz tiešās uztveres – līdzīgi tam, kā kādā skaidrā mirklī, darot fizisko darbu apjēdzat – esmu netīrs un skrienat upē vai vannā.

 
Skolotājs.

Ir patiesi skaidrs, ka tādi, kādi esam – mēs nespējam saglābāt laimes mirkli. Un arī tas, ko šajā mirklī baudījām diez vai bija īsts. Jā skatāmies sevī, tad atrodam savu prātu un ķermeni domu un notikumu apburtā lokā. Tie paši vērtējumi, tās paša likstas. Darbs, veikali, izklaide, ķildas, skūpsti un lamas. Kur šeit ir mācībā? Kā atklāt to?

Un tad, kad acu priekša nāk raksts par garu, ceļu un brīvību – kur rast spēku lai kaut nieciņā atklāt to sevī?

Būdami bērni mēs spēlējam karus, veikalus, ārstus, lelles un vadājam kravu. Spēlēs viss līdzinās tēvu un māšu dzīvei. Bet ēdam un citādi pārtiekam tikai to vecāku rūpēm un darbu augļiem. Mūsu spēlēm ir līdzība, bet nav spēka.

Skolotājs, meistars – ir tāds pats tēvs un māte vienā personā. Sēžoties meditācijā, veicot dažādas attīrīšanas prakses – mes esam bērni. Tam ko daram ir līdzība, spēka nav. To mums dod saikne ar Meistaru. Gluži tāda, kas vieno mūs ar māti. Bet būtībā bezgala dzīvāka. Māte dzemdē mūs šai pasaulē. Viņa dot atrašanos šeit. Dod neapzināti, pakļaujoties bezpersoniskajiem karmiskiem spēkiem. Bet Meistars dzemdē mūs apzināšanā, ceļā un garā. Un dodot mums dzīvi šajos gaismas plašumos, viņš gādā lai mūsu praksēm ir spēks. Tādēļ mēs meklējam savu gara ģimeni. Meklējam Skolotāju un viņa prāta, vārdu un rīcības svētību.

 

Daudzi met malā ierasto dzīvi, dodās Indijas plašumos, klaiņo Ķīnas ļaužu pārpilnajās ielās.

Viens man pazīstams cilvēks sastādīja garu nosacīju sarakstu, pēc kuriem viņš pieņemtu kādu par skolotāju sev. Šobrīd ir atrodams kādā Indijas pavalstī. Laikam salīdzina kārtējo guru ar savām prasībām. Bet vai tad bērns izvēlās vecākus?

Tā arī ir ar Meistaru. Kad nobriest apstākļi – mēs dzimstam. Kad noteiktu briedumu sasniedz apziņa – Skolotājs stāv mūsu priekšā. Nav jādodas tālumā. Savā dzimtajā miestā sastopam to.

 

Vienīgais par ko mums jārūp – būt māceklim. Tas nozīmē vienu – redzēt sevi, domāt par sevi. Ne tā kā ikdienā raduši – meklējot savtīgo drošību un izdevīgumu, redzot visos vaininiekus un šķēršļus savu vēlmju izplatījumam. Redzēt sevi un domāt par sevi – ir tieši uztvert visu notiekošo sevī, vienmēr vaicājot – kas un kā manī šobrīd izpaužas? Kas un kā ieliek mani aprobežotības slazdā – šie kas un kā – vienmēr ir atrodami mūsos. Citos to nav.

 

Šeit mēs sākam.

Kāpjot mācības kalna augstienē, sasniedzot sevī noteiktu apziņas skaidrību, sāksim atklāt meistaru cita – otra cilvēkā, kas mums blakus. Kas tad cits, kā ne viņš spēs noraut no mūsu patiesās sejas ego savtīgos murgus?

Mīlēt priekš sevis nav liela māksla. Mīlēt priekš otra – grūta, gar aizas malu vijošā taka.

Mahajanas mācībās teikts – līdz jūt otram, palīdzi. Bet atklājot sevi, mēs redzam ka visur pa priekšu mums iet ego prāts, vēlmes un bažas. Pat palīdzot kādam, mes īstenība  rēķināmies tik ar sevi, savām bailēm, neērtībām un rūpēm. Un izrādās tā, ka kaut ko mainām cita cilvēka likteni tikai priekš tā, lai mums pašiem būtu miers. Kad redzam to skaidri – tad saprotam: kur mēs nebūtu savās attiecībās mums vienmēr jādara viens – jāatbrīvo otru cilvēku no mūsu ego nastas. Tā arī ir mums šobrīd sasniedzama līdzjūtība un palīdzība.

 

Atstājiet raizes.

Redzat – ko redz jūsu acis. Lai tā ir. Jūtat – ko jūtat. Lai ir. Dzirdat – ko dzirdat. Lai ir.

Lai viss ir – un esat. Iekš domām un sāpēm, snauda un prieka, paguruma un orgasma – esat. Un atrodot to, kas redz un ir – atstājiet to un esat. Kā debess raugās zemē, mēnesī, saulē, Marsā, Kausa zvaigznēs ... ... ... tā skatās.

Un tad kad tā nav – redzat ko gribat no otra, redzat kā vēlaties pakļaut to, redzat kā spriežat un vedāt tiesu – par visu un visiem. Kā naidā un piesaiste slīkstat. Nedariet to. Atstājat to. Esat brīvi to tā.

Tagad jūs sajutāt spārnus – izplētiet tos un atlaižat to pie ka turaties.

Lai ir.

 

„Skaidrās apziņas dārgakmens!

Lai rodās viņš tajā kam nav,

Kam ir – lai nenāk mazumā,

Aug un plaukst vairumā!”

 

Meditācija

Katra  tantriskās meditācijas dievība sēž vai stāv uz atvērta lotosa zieda.  Kad mēs apgūstam vizualizācijas ceļu, pirmais, ko mums ir jāvar– radīt šo ziedu sevī un ļaut viņam atvērties. Ņiingma galvenais skolotājs Guru Rinpoče, Padmasambhava ir piedzimis lotosā. Viņam nav bijis ne tēva, nedz mātes. Ko tas viss nozīmē?

Mūsu dzīve, šis ķermenis, šīs jūtas, šis prāts nāk no tēva un mātes. Un tad, kad šis prāts izdomā, ka viņam ir nepieciešams apsēsties meditācijā, tas viss, ko viņš turpmāk darīs ķermenī, jūtās un prātā, ir dzimis no viņa tēva un mātes. Tā nav meditācija.

Padmasambhava, dzimstot ziedā,  rāda mums meditācijas dabu mūsos. Tā ir mūsu apziņas būtība, kura piemīt mums ārpus dzimšanas un nāves. Viņai ir jāatveras mūsos tieši tā, kā to dara lotosa zieds. Tas nevar notikt pēc mūsu gribas, pēc mūsu vēlmēm, tas nevar notikt tādēļ, ka mēs ņemam un veram to vaļā. Kas tad būs ar nabaga ziedu, ja jūsu prasmīgās ķepiņas atvērs pumpuru? Zieds būs miris.

Kā tad šis lotoss atplaukst mūsos? Tieši tur, kur sākām – uzvedībā, mūsu izpausmēs ikdienišķajā dzīvē. Mūsu „es” ir tēvs un māte. Atklājot šo ”es sevī vairāk un vairāk, skaidrāk un skaidrāk, redzot un izprotot viņa esamības sekas savā dzīvē, mēs iegūstam motivāciju tikt no tā vaļā. Un darām to. Tā mēs zaudējam to, kas ir dzimis no tēva un mātes, un radām apstākļus, lai atklātos tas, kas nav radīts. Meditācija.

Ļoti bieži var dzirdēt: „Es meditēju uz domu, piemēram, lai visi cilvēki būtu laimīgi. Es meditēju uz enerģiju. Es meditēju uz dievību.” To visu darot, tas vēl nenozīmē, ka meditācija tiešām notiek. Kas tad tā ir - mūsu apziņā?

Ja skatāmies upē, tad varam ieraudzīt to, ka ūdens šobrīd ir sarkans, dzeltens, tumšs. Viņā peld lapas, smiltis, sadzīves atkritumi. Bet vai tiešām šīs krāsas, toņi, vielas un priekšmeti ir ūdens? Mēs zinām, ka nē. Kas tad viņš tāds ir? Viņam nav krāsas un formas, viņš ir nekāds. Un viņš ir caurspīdīgs. Ar to mēs saprotam, ka upe ir pilna ar gaismas vizuļiem, nevar būt caurspīdīgs ūdens, ja viņš ir duļķains. Bet, atstājot ūdeni mierā, duļķes nosēžas un ūdens spīd un laistās, ļaujot mums skaidri redzēt viņa nekādību un gaismīgumu.

Un vēl kas būtisks. Raugoties duļķu pilnajos ūdeņos mēs neredzam nedz zivis, nedz zāles, nedz akmeņus. Tikai dzidrums atklāj mums upes bagātību.

Tieši tāda pati upe ir mūsu apziņa. Viss tas, ko mēs domājam par sevi, dziļi vai sekli, ir tikai duļķes. Tas neesam mēs. Aiz visa tā slēpjas mūsu neatņemamā nekādība un gaisma. Lai to atklātu sevī, mums jāatstāj mierā savs prāts, enerģija un ķermenis. Tad duļķes nosēdīsies. Būtība apskaidrosies. Un skaidri tiks tverams viss mūsu apziņas smalkais saturs – meditācijas dievības, kanāli, čakras.  Atrasties šajā apskaidrībā arī saucas – būt meditācijā.

 

Es atstāju savu ķermeni mierā.

Kas varbūt vieglāks un grūtāks par to? Nepaies ne piecu minošu, kā sāks sāpēt muguras muskuļi. Vai ievajadzēsies dzert, vai sāks niezēt, vai sākšu šķaudīt ... atcerēšos ko nepadarītu.

Atmetiet varmācību un izprotiet sevi, savu ķermeni, viņa vajadzības. Bet tas var notikt, jā vienkārši pieņemsiet sevi tādu, kādi esat. Tā vietā daudzi sev pārmet – man stīvas kājas, man tik daudz vēlmju – un metās labot sevi – staipās, apspiež sevi. Ticiet man – tas ir strupceļš. Palūkojaties sevī – kas skan jūsos, mirklī kad sodāt sevi un metaties labot? Jūs saspringstat. Bet meditācija ir totāla relaksācija un tā nevar atklāties tam, kurš ar spēku plēš to vaļā.

Jums blakus ir krēsls. Kādēļ nesēsies tajā?

Un vai tad tik grūti pirms darāt to prasīt sev – tu negribi dzert?

Bet sāpes mugurā?

Ieklausāties sajutās, kas ir šīs sāpes? Tur skan muskuļu cietums. Viņi ir saspringuši. Jātiek tam mezglam klāt un jārelaksē šo ķermeņa daļu. Relaksēt – nenozīmē stiept. Tā nav darbība bet pieeja sev.

Bez sadarbības ar sevi, tādu kā esat – jūs vienīgi iesiet varmākas taku. Kā savienot to ar ziedu?

 

Un vēl ir vajadzīgs laiks. Tik daudz darāma ...

Atkal saspringstat, mēģinot pakļaut apstākļus sev.  Sākat ar izpratni. Kas īsti ir šis darāmais? Un atklāsies, ka daudz kas ir sadomāts, daudzu ir jādara rīt, bet šo to var vienkārši pārkārtot. Un rau – viss nostājās savas vietās, krēsls brīvs un vilina sevī.

 

Zieds vāzē. Sveces liesma. Elpa.

Daudzi urbjas ar saspringtu skatienu tajos. Drīz sāpēs galva. Un atnāks snauda.

Balstāt skatienu liesmā un aptaustiet telpu, kas jūsu priekšā, jūtat to, baudiet to. Kad domu mutulis raus sevī iekšā – nākat atpakaļ, balstāt skatienu liesmā, baudāt telpu un atkal, atgriežat uztveri, atkal. Nesodāt sevi, atgriežat skatienu liesmā ...

Un tad, kādreiz, atklāsies miers, klusums, pilnība, domas un jūtas jums priekšā – viss savās vietas.

Negaidiet to. Nākat atpakaļ liesmā un telpā.

 

Artūrs Alsiņš, «Miera Ostas» programu koordinātors


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv