www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Melānija, Imanta
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Mazā Dvēselīte un Saule.08.03.2006

Reiz, ārpus laika, dzīvoja kāda maza Dvēselīte, kura kādu dienu teica Dievam:

- Es zinu, kas es esmu!

- Lieliski, - atbildēja Dievs, - un kas tad tu esi?

Un mazā Dvēselīte skaļi iesaucās:

- Es esmu Gaisma!

Dievs pasmaidīja savu lielo smaidu un teica:

- Parezi! Tu esi Gaisma!

Mazā Dvēselīte bija ļoti laimīga, jo bija sapratusi to, ko agri vai vēlu saprot visa dvēseles Dieva Valstībā.

- Oho, - teica mazā Dvēselīte, - bet tas taču patiešām ir forši!

Bet drīz vien viņu vairs neapmierināja tikai zināšana par to, kas viņa ir. Mazā Dvēselīte sajuta sevī mostamies jaunu vēlmi. Tagad viņa gribēja būt par to, kas viņa ir. Un tad mazā Dvēselīte atgriezās pie Dieva (kas pati par sevi, nemaz nav slikta ideja priekš visām dvēselēm, kas vēlas būt par to, Kas Viņas IR Patiesībā) un teica:

- Sveiks, Dievs! Tagad, kad es zinu, Kas Es Esmu, vai es drīkstu būt par to?

Un Dievs atbildēja:

- Tu gribi teikt, ka gribi būt tā, Kas Tu Jau Esi?

- Redzi, - atteica mazā Dvēselīte, - viena lieta ir zināt, Kas Es Esmu, un pavisam cita ir patiešām būt par to. Es gribu sajust un izbaudīt, kā tas ir būt Gaismai!

- Bet tu jau tāpat esi Gaisma, - atkārtoja Dievs, atkal pasmaidot.

- Jā, bet es gribu uzzināt to, sajūtot! – iesaucās mazā Dvēselīte.

-Nu ko, - iesmējās Dievs, - Man jau vajadzēja to paredzēt. Tu vienmēr esi atšķīrusies ar kāri uz piedzīvojumiem, - bet pēc tam Dieva izteiksme mainījās, - Tikai, lūk, ir viena lieta...

- Kāda tāda lieta? – pajautāja mazā Dvēselīte.

- Neeksistē nekas cits, kā tikai Gaisma. Redzi, es radīju tikai to, kas tu jau esi; un sanāk, ka vienkārša veida iepazīt sevi, kā to Kas Tu Jau Esi tev nemaz neradīsies. Saproti, nav nekā cita, kā vien tas, kas tu jau esi.

- Ēēē..., - novilka mazā Dvēselīte, kas tagad bija neziņā.

- Padomā par to, lūk, tā, - teica Dievs, - Tu esi kā svece Saules staros. Tu staro kopā ar miljoniem, triljoniem un triljardiem citu sveču, kuras kopā ir Saule. Un Saule nebūtu Saule bez tevis. Ja arī viņa pamēģinātu būt par sauli bez vienas no savām svecēm...viņa vienkārši nevarētu būt par normālu sauli, jo nespīdētu vairs tik spoži. Un, lūk, uzdevums, kā iepazīt sevi kā gaismu, ja atrodies pašā Gaismas centrā? Tā neko uzdevums, vai ne?

- Bet tu jau esi Dievs, - mazā Dvēselīte piemiedza acis, - izdomā taču kaut ko!

Un tad Dievs pasmaidija vēlreiz un teica:

-Es jau izdomāju. Ja reiz tu nevari ieraudzīt sevi kā Gaismu, kad tu atrodies Gaismā, mēs tevi ieskausim tumsā.

- Bet kas tas ir tumsa? – pajautāja mazā Dvēselīte.

- Tas ir tas, kas tu neesi, - atbildēja Dievs.

- Bet vai man kļūs baisi no šīs tumsas? – mazā Dvēselīte sāka raudāt.

- Tikai tad, ja tu izvēlēsies nobīties, - atteica Dievs, - patiesībā, neeksistē nekas, no kā vajadzētu baidīties. Un tikai tad, ja tu nolemsi, ka ir, tu sāksi baidīties. Redzi, mēs tik un tā to visu izdomājam. Mēs izliekamies.

- O, - teica mazā Dvēselīte, un uzreiz pēc tā sāka justies stipri labāk.

Pēc tam Dievs paskaidroja, ka lai saprastu un izbaudītu sajūtās vienalga ko, nepieciešams parādīties kaut kam pilnīgi pretējam. Vai, citiem vārdiem, ja tu gribi sajust kaut ko – tu dod iespēju rasties kaut kam pilnīgi pretējam.

- Un tā ir liela dāvana, - teica Dievs, - jo bez tā tu neko nevarētu iepazīt un izjust. Tu nevari uzzināt, kas ir Siltums bez Aukstuma, Augša bez Apakšas, Ātrs bez Lēna. Tu nekad nevarētu uzzināt kas ir Labais bez Kreisā, Šeit bez Tur, Tagad bez Toreiz. Tāpēc, - turpināja Dievs, - kad tu būsi tumsas apņemta, nekrati kulaku pret debesīm un nepacel balsi līdz kliedzienam, un nelādi tumsu. Bet tā vietā esi par Gaismu tumsā un nejūc prātā par šo tēmu. Tad tu arī iepazīsi, Kas Tu Esi Patiesībā, un arī visi pārējie to sapratīs. Atļauj savai Gaismai spīdēt tik spoži, lai visi un katrs varētu uzzināt, cik neparasta tu esi!

- Tu gribi teikt, ka tas ir normāli – atļaut citiem ieraudzīt to, cik neparasta es esmu? – pajautāja mazā Dvēselīte.

- Nu, protams! – iesmējās Dievs, - tas ir pat ļoti labi! Bet atceries, ka “neparasts” nenozīmē “labāks”. Katrs ir neparasts un īpašs savā veidā! Pie tam, daudzi to ir paguvuši aizmirst. Un arī viņi sapratīs, ka tas ir normāli – būt īpasam un neparastam, tikai tad kad tu ieraudzīsi, ka tas pieder pie lietas – būt īpašam.

- Oho, - teica mazā Dvēselīte un sāka dejot, smieties un lēkāt no laimes, - Es varu būt tik neparasta un īpaša, cik vēlos!

- Jā, un tu vari sākt tūlīt pat, - teica Dievs, sākdams dejot, smieties un lēkāt kopā ar mazo Dvēselīti, - kura daļa no īpašā un neparastā tu gribi būt?

- Kā tas ir, kāda daļa no īpašā un neparastā ? – atkārtoja mazā Dvēselīte, - es nesaprotu.

- Saproti, iesāka Dievs, - būt Gaismai – nozīmē būt īpašam, bet būt īpašam ietver sevī daudz dažādu daļu. Būt labsirdīgam – nozīmē būt īpašam. Būt maigam – nozīmē būt īpašam. Būt īpašam tāpat nozīmē būt arī radošam, izdomas bagātam. Būt pacietīgam – arī tas nozīmē būt īpašam. Vai tu vari izdomāt vēl kādu veidu būt īpašam?

Mazā Dvēselīte nedaudz pasēdēja klusējot.

- Es varu izdomāt daudz veidu būt īpašai! – viņa beidzot iesaucās, - būt par atbalstu – nozīmē but īpašam. Būt atdodošam – ir būt īpašam. Būt īpašam – tas ir arī būt draudzīgam. Un rūpēties par kādu – tas arī ir būt īpašam.

- Jā! – piekrita Dievs, - un tu vari būt par to visu vai arī par jebkuru citu īpašā daļu, par ko tikai vēlies jebkurā brīdī. Tas arī ir tas, ko nozīmē būt par Gaismu.

- Es zinu, kas es gribu būt, es zinu, kas es gribu būt! – priecīgi paziņoja mazā Dvēselīte, - Es gribu būt par to īpašā daļu, kas saucas “piedodošais”. Vai tiesa, ka būt par piedodošo – tas nozīmē būt īpašai?

- O, jā, - ar pārliecību teica Dievs, - tas ir ļoti īpaši.

- Labi, - teica mazā Dvēselīte, - tieši par to es gribu būt. Es gribu būt piedodošā. Es gribu iepazīt sevi kā to, kura piedod.

- Labi, - teica Dievs, - bet ir kāda lieta, par kuru tev vajadzētu zināt.

Mazā Dvēselīte kļuva nadaudz nepacietīga. Tagad viņai likās, ka uz katra soļa to gaida jauni sarežģījumi.

- Kas tā ir par lietu? – viņa pajautāja ar nopūtu.
Mēs varam izvēlēties - palīdzēt vai novērsties. Ko mēs izvēlēsimies?

- Neeksistē neviens, kam varētu kaut ko piedot.

- Neviens? – viņa nespēja noticēt tam ko tikko izdzirdēja.

- Neviens! – atbildēja Dievs – viss, ko esmu radījis ir pati pilnība. Tai visā ko esmu radījis nav nevienas citas dvēseles, kas būtu mazāk pilnīga, kā tu. Paraugies apkārt.

Un tieši tai brīdī mazā Dvēselīte aptvēra, ka apkārt sanācis liels pūlis citu dvēseļu. Šīs dvēseles sanākušas no Dieva Valstības malu malām, jo visas uzzinājušas, ka mazajai Dvēselītei ir neparasta saruna ar Dievu, un visas un karta gribēja zināt par ko ir runa.

Skatoties uz apkārt stāvošajām neskaitāmajām dvēselēm, mazajai Dveselītei neatlika nekas cits kā piekrist. Ne viena no dvēselēm neizskatījās mazāk brīnišķīga, mazāk lieliska vai mazāk pilnīga kā viņa pati. Tas bija tik pārsteidzoši, un tik spēcīga bija gaisma ko izstaroja dvēseles, ka mazajai Dvēselītei vajadzēja nedaudz piemiegt acis, lai skatītos uz tām.

- Kurai tad nu lai piedod? – pajautāja Dievs.

- Mm-jā, - teica mazā Dvēselīte, - papriecāties, izskatās, ka neizdosies. Bet es tā gribēju iepazīt sevi kā To, Kura Piedod. Es gribēju uzzināt, kādas ir sajūtas, kad tu esi tāds īpašs.

Un mazā Dvēselīte aizdomājās par to, kā tu jūties tad, kad tev ir skumji. Bet tieši tad pie viņas pienāca kāda cita Draudzīga Dvēsele.

- Nav vērts uztraukties, mazā dvēselīt, - teica Draudzīgā Dvēsele, - es tev palidzēšu.

- Patiešām? – iezaigojās mazā Dvēselīte, - bet ko man priekš tā jāizdara?

- Neko – es vienkārši radīšu priekš tevis kādu, kuram tu varēsi piedot!

- Tu tā vari?

- Protams! – pasmaidīja Draudzīgā Dvēsele, - kad nākamreiz piedzimšu, savā nākamajā dzīvē es izdarīšu kaut ko tādu, par ko tu varēsi man piedot.

- Bet kālab? Kālab tev pēkšņi to darīt? – jautāja mazā Dveselīte, - Tev – pašai Radības pilnībai! Tev, kura vibrē ar tādu ātrumu, ka rodas Gaisma, kas ir tik spoža, ka grūti uz tevi skatīties! Kas var likt tev pazemināt savas vibrācijas, lai tava spožā gaisma kļūtu tumša un smaga? Kas var būt par iemeslu tam, ka tu, kas esi Gaisma; tu, kas dejo ar zvaigznēm un kusties cauri Valstībai ar domas ātrumu, sagribētu ienākt manā dzīvē un padarīt sevi tik smagu, lai varētu izdarīt kaut ko sliktu?

- Atbilde ir ļoti vienkārša, - teica Draudzīgā Dvēsele, - es to izdarīšu tāpēc, ka es mīlu tevi.

Mazā Dvēselīte bija pārsteigta par tādu atbildi.

- Nevajag tik ļoti brīnīties, - teica Draudzīgā Dvesele, - tu jau reiz darīji to pašu manis dēļ. Vai tiešām tu neatceries? O, mēs jau tik daudz reižu esam dejojušas kopā, tu un es. Tik daudzu ēru garumā un cauri gadsimtiem mēs dejojām ar tevi šo deju. Visu laiku laikos un daudzum daudzās vietās mēs spēlējām divatā ar tevi.

Mēs abas jau bijām par Visu Šo. Mēs bijām par Augšu un Apakšu, un Labo un Kreiso. Mēs jau bijām gan Tur un Šeit, Tagad un Toreiz. Mēs jau bijām Tas Viss. Mēs bijām gan vīrieši un sievietes, gan labais un sliktais; mēs abas jau esam pabijušas gan par upuriem, gan ļaundariem.

Tā mēs viena priekš otras darījām daudz reižu, tu un es un katra radījām priekš otras precīzu un pilnīgu iespēju priekš tā, lai Attīstītu un Iepazītu, to Kas Mēs Esam Patiesībā.

- Tādā veidā, - skaidroja tālāk Draudzīgā Dvēsele, - šoreiz mūsu nākamajā dzīvē, es nostāšos tavā priekšā kā “sliktā”. Un es izdarīšu kaut ko patiešām briesmīgu un tad tu varēsi iepazīt sevi kā To, Kura Piedod.

- Bet ko tad tu izdarīsi? – pajautāja mazā Dvēselīte, nedaudz nervozējot, - kas būs tas briesmīgais ko tu izdarīsi?

- O, - Draudzīgā dvēsele pasmaidīja, - mēs noteikti kaut ko izdomāsim.

Bet tad Draudzīgā Dvēsele pēkšņi kļuva nopietnāka un klusā balsī noteica:

- Zini, vienā lietā gan tev ir taisnība.

- Kādā? – gribēja zināt mazā Dvēselīte.

- Man patiešām nāksies palēnināt savas vibrācijas un kļūt loti smagai, lai varētu izpildīt to ne īpaši patīkamo lietu priekš tevis. Man vajadzēs izlikties par kaut ko galīgi savādāku nekā es esmu. Un tagad es gribu palūgt tev mazu pakalpojumu, ko tu varētu izdarīt man.

- Visu ko vēlies! Ko vien gribi! – iesaucās mazā Dveselīte un sāka dejot un dziedāt, - Es būšu piedodošā! – bet te viņa pamanīja, ka Draudzīgā Dvēsele turpina klusēt.

- Ko tad tu vēlies? – mazā pajautāja, - Ko es varu izdarit tavā labā? Tu esi vienkārši enģelis,ka piekriti man šādi palīdzēt!

- Nu, protams, šī Draudzīgā Dvēsele patiesi ir enģelis! – viņu sarunu pārtrauca Dievs, - katrs ir enģelis. Vienmēr atceries: Es jums sūtu tikai enģeļus un nevienu citu atskaitot viņus.

Mazā Dvēselīte dega nepacietībā izdarīt kaut ko, lai izpildītu Draudzīgās Dveseles lūgumu:

- Ko tad es varu izdarīt tavā labā? – vina atkal jautāja.

- Kad es sākšu tevi sist un nodarīšu tev sāpes, - iesāka Draudzīgā Dvēsele, - tajā mirklī, kad es izdarīšu tev sliktāko no tā, ko tikai tu vari iedomāties...Tai pašā brīdī...

- Jā? – mazā Dvēselīte viņu pārtrauca, - ko tad...?

Draudzīgā Dvēsele klusējot paskatījās uz mazo Dvēselīti un tad bilda:

- Atceries, Kas Es Esmu Patiesībā.

- O, nu, protams! – iesaucās mazā Dvēselīte, - Es apsolu! Es vienmēr atcerēšos tevi tādu, kādu redzu tevi šeit un tagad.

- Labi, - teica Draudzīgā Dvēsele, - tāpēc, ka redzi kas par lietu: Es ļoti stipri centīšos izlikties, un visticamāk, es aizmirsīšu, Kas Es Esmu Patiesībā, es varu par to aizmirst uz ļoti ilgu laiku. Un ja es aizmirsīšu, Kas Es Esmu, - tu arī vari aizmirst Kas Tu Esi un mēs abas pazaudēsimies. Un tad mums būs vajadzīga vēl kāda dvēsele, kas varētu atnākt un atgādināt mums par to Kas Mēs Esam.

- Nē! Tas mums nebūs nepieciešams! – atkal apsolīja mazā Dvēselīte, - Es atcerēšos, kas tu esi! Un es būšu ļoti pateicīga tev par šo dāvanu, kuru tu man sniegsi – iespēju iepazīt un izjust to, Kas Es Esmu!

Un vienošanās tika noslēgta, un mazā Dvēselīte devās savā jaunajā dzīvē, būdama ļoti priecīga par to, ka būs Gaisma (kas pats par sevi ir ļoti īpaši); un divtik priecīga par to, ka varēs kļūt par to īpašā daļu, kuru sauc Piedošana.

Un mazā Dvēselīte ar nepacietību gaidīja, kad viņai radīsies izdevība sajust un iepazīt sevi kā Piedošanu un pateikties tai dvēselei, kura šo izdevību padarīs iespējamu.

Un katrā jaunā šīs jaunās dzīves brīdī, kad jauna dvēsele parādījās uz skatuves, lai ko sī jaunā dvēsele atnestu mazās Dvēselītes dzīvē – prieku vai skumjas, un īpaši, ja tās bija skumjas, mazā Dvēselīte domāja par to, ko viņai teica Dievs:

- Vienmēr atceries, - Dievs smaidīja, - Es vienmēr sūtu jums tikai enģeļus un nevienu citu atskaitot tos...

 

N.D. Volša pasaka,
Laines Godas tulkojums no krievu valodas


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv