www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Marija, Marika, Marina
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Dievišķie ziedi.22.05.2006

Paramahamsa Pragjānananda
Krija jogas meistaru pēctecība.

Zieds uzplaukst pilns daiļuma, skaidrības, maiguma, smaržas un salda medus solījuma tā aicinot pie sevis bites. Garīgais Skolotājs ir kā zieds pilnplauksmē un katrs nopietns meklētājs ir kā bite, kas nāk pie šī zieda lai gūtu garīgu barību.

Dievs ir sākotnējais Garīgais Skolotājs (visu Skolotāju pirmavots), kurš māca caur gadsimtiem visdažādākajos veidos. Gītā 4.1 Svētītais Kungs saka: "Es mācīju šo jogu Vivasvanam (pirmajam karalim Saules dinastijā), kurš vēlāk to mācīja Manu (pirmajam cilvēces likumdevējam) un Manu nodeva tālāk šo jogas zināšanu Ikšvaku". Krija jogas tradīcijā mēs mīlam un cienām visas dievišķās inkarnācijas, tādas kā Krišnu un Kristu, un visas reliģijas un viņu mācības. Krija joga, būdama uz visām reliģijām pamatotas garīgas dzīves praktisks aspekts, ir universāls ceļš atmodai kosmiskajā apziņā.

Krija joga ir gadsimtiem veca tehnika, kas balstīta uz elpošanas zinātni un kas ejot laikam ir pārdzīvojusi gan pacēlumus, gan kritumus, parādīšanos un pazušanu no parastā cilvēka apzināto zināšanu lauka. Bet Krijas liesma ir joprojām dzīva.
Modernajos laikos Krija jogas atdzīvinātājs bija Babadži Maharadža, kas mācīja šo slepeno tehniku Lahiri Mahasaja 1861.gada decembrī Himalaju alā. Sākot ar Lahiri Mahasaja Krija jogas līnija tagad turpinās līdz šai dienai caur dažādiem Meistariem.

Ego kļūst par šķērsli garīgai dzīvei. Pašanalīze, introspekcija un pašizpēte kopā ar regulāru meditāciju padara iespējamu studentiem pārvarēt savus ego. Pazemība un ego nevar dzīvot kopā. Garīga persona ir pazemības un mīlestības iemiesojums.

Garīga dzīve nav tikai dažu monopols. Katrs var dzīvot garīgu dzīvi, jo gars vai dvēsele ir dzīves princips katrā cilvēciskā būtnē. Katram vajadzētu mēģināt dzīvot šādu dzīvi sākot no pašas bērnības un vienmēr. Cilvēki domā, ka bērnība ir laiks lai spēlētos, jaunību vajadzētu pavadīt studijās un brieduma gadus vajadzētu veltīt darbam un ģimenes veidošanai. Garīgo dzīvi varētu tad rezervēt vecumdienām. Tā ir maldīga pieeja, viņi dala savu dzīvi divās daļās: materiālā vai pasaulīgā dzīve un garīgā dzīve.
Patiesībā tāda nošķiršana ir maldīga. Dievs ir visu caurstrāvojošs. Lai sasniegtu mieru un pilnveidi patiesais mērķis ir kļūt pārliecinātam par Dieva klātbūtni katrā dzīves aspektā.

Katru bērnu vajadzētu audzināt atbilstošā vidē, kas veicinātu fizikālu, mentālu, intelektuālu un garīgu izaugsmi. Šie aspekti ir papildinoši viens otram un viņus būtu jāattīsta vienlaicīgi.

Daži cilvēki bēg no realitātes. Viņi vēlas izvairīties no dzīves cīņas. Dzīve ir kaujas lauks un ikvienam jādodas pretim dzīves cīņai kā bezbailīgam karotājam un jācenšas sasniegt uzvaru paliekot uz patiesības ceļa. Meli un liekulība nevar galīgā perspektīvā vest pie panākumiem. Gļēvuļi nevar būt garīgās karaļvalsts valdnieki. Daudzi cilvēki bīstoties no ģimenes dzīves problēmām un pūlēm vēlas dzīvot mūka dzīvi. Viņi nezina, ka mūka garīgā dzīve arī nav brīva no šādām pūlēm. Katram jāmēģina gūt uzvara pār viņa paša zemāko dabu un negatīvajām īpašībām. Katram vajadzētu būt maksimāli uzmanīgam un vērīgam par viņa paša detalizēto stāvokli dzīvē katrā tās momentā. Citādi viņš sastaps postu un grūtības vienalga vai viņš dzīvos ģimenes dzīvi vai dzīvos viens pats mežā. Kaut arī dzīvot mūka garīgo dzīvi varētu būt taisnāks ceļš tas parasti nebūt nav vienkāršākais. Uz jebkura ceļa Dieva realizācija prasa mērķtiecīgu un uzticīgu cenšanos.

Dzīve nav tukšs sapnis. Dzīvē rodas daudz problēmu, grūtību un nemiera, it sevišķi ģimenes dzīvē. Problēmas ir līdzīgas ugunij; tās kalpo lai attīrītu garīgā meklētāja dzīvi, padarot to iekšēji stipru. Problēmas ir arī acu atvērējas; tās palīdz cilvēkam saprast dzīvi mazliet labāk, tā problēmas kļūst par dzīves garšvielu.

Garīgajos vingrinājumos guru, vadītāja, loma ir ārkārtīgi svarīga. Bērns iemācās runāt no saviem vecākiem. Paaugoties bērnu māca viņa skolotāji skolā. Izglītībai, vai tā būtu materiāla vai spirituāla, vajag skolotāju, vadītāju, audzinātāju vai guru, kurš būtu pietiekami kompetents un pieredzējis attiecīgajā priekšmetā. Papildus praktiskajai mācības pusei skolotāja morālā un ētiskā dzīve arī atstāj dziļu iespaidu uz studenta dzīvi. Priekšzīmīgs raksturs, ideālistiska izturēšanās, dziļa izpratne un izpausta mīlestība dod pamudinājumu un iedvesmu studentam. Skolotāja tiešajā vadībā nopietns students jutīs pārmaiņas savā dzīvē. Atrast šādu vadītāju ir liels sasniegums.

Cilvēki meklē padomdevējus. Viņi vēlas atrast audzinātāju pēc savas izvēles, bet tā vietā lai meklētu guru cilvēkam vajadzētu mēģināt kļūt par piemērotu mācekli. Māceklis ir kāds, kurš ir pazemīgs un gatavs sevi disciplinēt pie meistara kājām. Caur sirsnīgu lūgšanu un sagatavošanos cilvēks atradīs pareizo guru.

Paškontrole. Prāts ir satraukts, elpošana ir satraukta, dzīve ir satraukta; šī iemesla dēļ cilvēks nevar sasniegt iekšēju rāmumu un mieru lai pieredzētu prieku par dzīvi. Cilvēkam tāpēc vajadzētu tiekties kontrolēt savu dzīvi - tā ir paškontrole.

BŪT neatlaidīgam garīgajā praksē. Daudzi vēršas pie Garīgā skolotāja un iemācās meditēt. Sākumā viņi parāda daudz entuziasma un enerģijas, bet pamazām šis entuziasms gaist, un tā viņi nesasniedz reālu garīgu progresu. Regularitāte un nopietnība garīgajā praksē ir būtiski. Nesteidzīgie un neatlaidīgie uzvar sacensības.

Rakstu dziļa atskārsme vai studijas. Garīgajā dzīvē cilvēkam vajadzētu studēt ikdienas Svētos Rakstus tādus kā Bhagavadgīta, Upanišadas, Bībele u. c. un meditēt par to universālajām patiesībām. Raksti satur lielo inkarnāciju, kā Krišna un Kristus, vārdus, bet lai saprastu apslēpto un dziļāko saturu cilvēkam vajag kaut nedaudz vērīgumu un intuīciju, attīstītus ar meditāciju. Rakstus nevajadzētu lasīt kā romānus vai stāstu grāmatas ar vaļas brīžu attieksmi, bet ar nodošanos, mīlestību un koncentrāciju. Tikai tad būs iespējams saprast tekstā apslēpto iekšējo nozīmi.

Pašnodošanās. Mentāli cilvēkam vajag nodoties Dievam un skolotājiem. Kad ego ir stiprs, cilvēks nevar nodoties. Ego ir lielākais šķērslis garīgajā ceļā. Ego uzceļ šaubu sienu. Šaubas ved pie pagrimuma. Šaubas ir nāves veids. Ikvienā elpas vilcienā cilvēkam vajadzētu nodoties Dievam, kas ir dzīvība un elpa. Vajadzīga pilnīga mīlestība un nodošanās, ne tikai vārdos.

Stingrība disciplīnā. Garīgā dzīve ir pašdisciplīnas dzīve. Cilvēkam jābūt gatavam disciplinēt savu prātu, sajūtas un dzīves veidu. Sajūtu orgāni ir ļoti līdzīgi nepakļāvīgiem un spēka pilniem zirgiem. Kad šie zirgi ir savaldīti tie kļūst padevīgi, rāmi un mierīgi kā uzticami kalpi. Pašdisciplīna ir paša brīvprātīgi pieņemts stingri regulēts dzīves veids attiecināts uz veidu kā mēs ēdam, runājam, guļam un uz visām citām aktivitātēm. Tas ir ļoti svarīgi disciplinēt sevi ar mīlestību un izpratni. Lai sagatavotu prātu un lai atturētu no ikvienas nepareizas lietošanas, cilvēkam jābūt ļoti uzmanīgam lai nepieļautu nekādas galējības.

Patiess māceklis ir ļoti disciplinēts cilvēks, kurš ir gatavs disciplinēt savu prātu, sajūtas un dzīves stilu.

Att. P. Pragjānanandas skolotāja skolotājs Svami Šri Juktešvars (viņa galvenais māceklis bija P. Jogananda, bet viņam bija arī daudz citu izcilu mācekļu). Kāda latviešu mākslinieka gleznas reprodukcija.

tradition.lf.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv