www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Melānija, Imanta
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




PILNĪBA UN PASAULE26.05.2006

Kā mums jau ir zināms, Radītāja pilnība atklājas mīlestībā, maksimālā uzmanībā un līdzcietībā attiecībā pret visiem sabiedrības locekļiem. Tagad mēģināsim noskaidrot, vai mēs šo bausli uztveram tikai kā ticību, vai mēģinam to arī praktiski pielietot.

Domāju, ka lasītājs sapratīs manu neiecietību pret tukšu filozofēšanu, jo tādā veidā, uz izdomātu likumsakarību pamata, tiek izdarīti dažādi secinājumi.

Mūsu paaudzei jau ir zināmi gadījumi, kad šādas filozofijas cenšas realizēt dzīvē. No tā cieš miljoniem cilvēku. Teorētiski pieņēmumi pilnīgi nepamatoti tiek ņemti par pamatu, un tas izraisa pašas teorijas sagrūšanu.

Vai ir iespējams uz praktiskās bāzes pamata izzināt pasauli, viņas likumus, un tādā veidā nonākt pie nepieciešamības pildīt Radītāja noteiktos nosacījumus?

Kad mēs vērojam dabā pastāvošo kārtību, mūs pārsteidz vadības precizitāte (gan mikroelementos, gan makropasaulēs). Kā piemēru mēs varam ņēmt sev pašu tuvāko - cilvēku. Tēva šūna nonākot drošā, pirms tam sagatavotā, mātes ķermenī tiek nodrošināta ar visu nepieciešamo, lai spētu attīstīties līdz brīdim, kad tā parādās pasaulē, kad tā sāk patstāvīgu dzīvi kā patstāvīgs organisms, nekas no malas tai nespēj kaitēt.

Pēc tam gādīgā daba rūpējas par to, lai atraisītu vecākiem nepieciešamās jūtas, un bērns būtu absolūti pārliecināts par apkārtējo mīlestību un rūpēm. Tāpat kā cilvēki, arī dzīvnieki un augi rūpējas par saviem pēcnācējiem.

Tomēr ir saskatāma krasa atšķirība starp to, kā daba rūpējas līdz tam brīdim kamēr sugas pārstāvis parādās pasaulē, un pēc tam, kad tas sāk patstāvīgu dzīvi, un turpmāk spiests cīnīties par savu izdzīvošanu.

Šīs dīvainās norises, kas notiek pasaules vadības sistēmā, kura pastāv visos dzīvības līmeņos, kopš senseniem laikiem ir nodarbinājušas cilvēku prātus, un tas ir izraisījis dažādu teoriju rašanos.

Evolūcija. Šī senā teorija neuzskata par vajadzīgu atrisināt šīs neatbilstības. Radītājs ir radījis pasauli un valda pār visu. Pats Viņš ir bezjūtīgs un bez saprāta. Viņš rada radījumu atbilstoši fizikas likumiem.
Piedzimstot un kļūstot par indivīdu, radījums attīstās atbilstoši evolūcijai un nežēlīgajiem izdzīvošanas likumiem. Radītāju šī teorija dēvē par "Dabu", ar to pasvītrojot tās bezjūtīgumu.

Duālisms. Šī teorija tiek balstīta uz to, ka pārsteidzošā dabas gudrība daudzkārt pārsniedz cilvēka iespējas. Dabai jābūt apveltītai ar saprātu, atmiņām un jūtām, jo nav iespējams apgalvot, ka visos dabas līmeņos valda tikai nejaušība. No tā rodas secinājums, ka eksistē divi spēki - pozitīvie un negatīvie, kam piemīt saprāts un jūtas, un tie ir spējīgi nodot šīs īpašības tiem, ko viņi ir radījuši.

Daudzdievība. Analizējot dabas parādības, un sadalot tās spēkus pēc rakstura, parādījās reliģijas (kā sengrieķu) ar neskaitāmām dievībām, kur katra no tām tiek vadīta ar noteiktu spēku.

Vispār bez vadības. Pēdējā laikā, ar jaunas un jūtīgas aparatūras parādīšanos un jaunu zinātnisko metožu izstrādāšanu, zinātnieki ir atklājuši ciešu saistību starp visām, pat visatšķirīgākajām, pasaules daļām, un tāpēc tika atmesta "daudzspēku" teorija, un parādījās pieņēmums par vienu, vienotu valdošo spēku, bet cilvēces niecībā attiecībā pret šo spēku mēs esam atstāti paši savā varā.

Neskatoties uz šīm daudzajām teorijām, radījumi un cilvēki cieš. Cilvēks nesaprot, kāpēc daba, kura tik saudzīgi izturējās pret viņu, kamēr viņš bija mātes miesās un savā attīstības sākuma periodā, tik nesaudzīgi sāk pret viņu izturēties brieduma gados, kad viņš jau ir pieaudzis un kad viņam šī gādība būtu vēl nepieciešamāka. Rodas jautājums, vai mēs paši neesam vainīgi, ka daba pret mums tik nežēlīgi izturas?

Viss, kas notiek dabā, ir savstarpēji saistīts un tāpēc, pārkāpjot kaut vai vienu tās likumu, mēs izvedam visu sistēmu no līdzsvara un nav svarīgi, vai mēs dabu uzskatām par Vadītāju, kurai nepiemīt ne jūtas, ne mērķu, vai kā Radītāju, kam piemīt mērķi, saprāts un rīcības plāns. Mēs eksistējam pasaulē, kurā valda noteikti likumi, un, pārkāpjot tos, mēs kā sodu saņemam sabojātu vidi, sabiedrību un paši sevi.

Principā nav svarīgi kas - daba vai Radītājs, ar attiecīgu likumu palīdzību uz mums iedarbojas. Mums šie likumi ir jāpilda un jāpieņem kā objektīvi un neizbēgami. Vadoties pēc Kabalas, vārda "Elokim" skaitliskais apzīmējums ir līdzvērtīgs vārda "Teva" skaitliskajam apzīmējumam un tas norāda, ka Radītāja saikne ar mums noris caur dabu.

Mums ir svarīgi saprast dabas likumus, jo to neievērošana ir visu mūsu nelaimju cēlonis. Visiem ir skaidrs, ka cilvēkam ir nepieciešama sev līdzīgo sabiedrība un nav iespējama viņa eksistence bez apkārtējo palīdzības. Ja kāds pēkšņi nolemtu sevi izolēt no apkārtējās sabiedrības, viņš sevi pakļautu ciešanu pilnai dzīvei, jo nebūtu spējīgs sevi nodrošināt ar visu dzīvei nepieciešamo.

Tieši daba uzliek cilvēkam par pienākumu dzīvot starp sev līdzīgiem un, nonākot saskarē ar citiem, izpildīt divas operācijas - saņemt no sabiedrības sev nepieciešamo un no savas puses dot un nodrošināt sabiedrību ar sava darba augļiem. Kurš pārkāpj kādu no šiem likumiem, izjauc līdzsvaru, un tāpēc sabiedrība viņu nosoda.

Ja saņemts tiek par daudz (piemēram zādzība), nekavējoties seko sabiedrības nosodījums. Turpretī, ja cilvēks atsakās ar savu darbu sabiedrībai kaut ko dot, viņš par to reti kad tiek nosodīts vai neatrodas tiešā atkarībā no pārkāpuma, tāpēc apstākļi, kas liek rīkoties sabiedrības labā, parasti netiek ievēroti.

Pēc Toras paaudžu maiņa pasaulē ir tikai ķermeņa rašanās un pazušana, turpretī dvēsele, kura piepilda ķermeni, cilvēka augstākais Es (viņa vēlmes, raksturs un domas ir ieprogrammētas materiālā datu glabātuvē - smadzeņu šūnās) nepazūd, bet tikai maina apvalku.

Šāda ierobežota dvēseļu skaita regulāra pārdzimšana, viņu nolaišanās mūsu pasaulē un viņu iemiesošanās jaunos ķermeņos dod mums jaunas cilvēku paaudzes. Attiecībā uz dvēselēm, visas paaudzes no pirmās līdz pēdējai skaitās kā viena paaudze, kuras dzīve ir vairāki tūkstoši gadu, un nav svarīgi, cik reižu katra dvēsele iemiesojās jaunā ķermenī. Ķermeņa nāve neiespaido dvēseli, tāpēc, ka tā pieder augstāka līmeņa matērijai. Tā piemēram, nagu vai matu (augu līmenis) nogriešana, neiespaido ķermeņa (dzīvnieka līmenis) dzīvi.

Radot un nododot mūsu rīcībā pasaules, Radītājs ar to uzliek mums kā pienākumu pakāpeniskas garīgās attīstības rezultātā savienoties ar viņu. Bet vai cilvēkiem ir obligāti jāpilda Viņa griba?

Kabala atklāj mums pilnīgi noslēgtu ainu par to, kā mēs tiekam vadīti, un iznāk, ka labprātīgi vai ciešanu ceļā, šajā vai kādā no nākamajām dzīvēm, fizisku, sociālu vai ekonomisku spēku spiediena rezultātā, katrs no mums un visa cilvēce kopumā būs spiesta pieņemt Radītāja gribu par savu dzīves mērķi.

Paaudžu noslēgumā visi sasniegs vienu mērķi. Atšķirība vienīgi ir izraudzītajā ceļā. Kurš pie šā mērķa dodas labprātīgi, ciešanu vietā kā balvu saņems baudu savienojoties ar Radītāju.

Nelaime ir tā, ka cilvēce nestādās priekšā, kādas nelaimes viņu sagaida, bet mērķis ir nosprausts un Toras likumi nemainīgi, tāpēc ikdienas ciešanas un periodiskas globālas katastrofas mudina katru no mums apzināties un izjust nepieciešamību pildīt Radītāja baušļus, iznīdējot sevī egoismu un skaudību un attīstīt līdzcietības, savstarpējas palīdzības un mīlestības jūtas.

kabbalah.info


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv