www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Uga, Hugo, Uģis
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Grāfs Vronskis - gadsimta leģenda08.06.2006

Kāpēc bija jāaiziet, ja tik daudz palika nepateikta un nepadarīta?
Visdziļākās sāpēs noliecam galvas. Miris viens no izcilākajiem
Eiropas astroloģijas zinātniekiem grāfs Sergejs Vronskis.
Rīgas Starptautiskais Humanitātes fonds.

Sestdien, 1998. g. 10. janvārī pl. 22.45 pēc Austrumeiropas laika mira 83 gadus vecais Sergejs Vronskis, krievu astroloģijas patriarhs, fenomenālu spēju un neparasta likteņa cilvēks. Vronska nākamo biogrāfu gaida nebūt ne viegls darbs. Praktiski viss, kas zināms par šo cilvēku, ir pierakstīts praktiski tikai no viņa vārdiem. Nedz dokumentu, nedz drukāto avotu... Kaut arī viens otrs mēģināja pasmelt kādas ziņas pašmāju ārējā un militārā izlūkdienestā. Uzmācīgiem žurnālistiem Vronskis mēdza atbildēt, ka viņam jāievēro klusēšanas solījums uz 50 gadiem.


Vronsku senās muižnieku dzimtas ciltskoks, kuram piederēja Sergejs Vronskis, sniedzas 17. gadsimtā. Viņa tēvs Aleksejs Vronskis bija cara armijas ģenerālštāba šifrēšanas nodaļas priekšnieks. Viņš bija poliglots, kurš pārvaldīja 42 valodas. Ģimene bija turīga, bērnu audzinātāju starpā bija angliete, vāciete, itāliete, francūziete, tā ka no pašas bērnības grāfs apguva 4 valodas, neskaitot krievu valodu. Vecākie bērni tika nosūtīti mācīties uz ārzemēm vēl pirms pirmā pasaules karā, un par viņiem nekas vairāk nav zināms. 1920. gadā, saņemot paša Ļeņina parakstītu ārzemju izceļošanas atļauju, Vronsku ģimene nonāk nelielā Pievolgas pilsētiņā. Neskatoties uz Ļeņina apsardzes rakstu, sarkanarmieši nošauj visu Vronsku ģimeni, dzīvu atstājot tikai Sergeju, noturot to par aukles ārzemnieces dēlu. Pēc šiem notikumiem Vronskis ar aukli atstāj Krieviju un aizbrauc uz Franciju. Pēc tam caur Starptautisko Sarkano Krustu viņš dodas pie vectēva un vecāsmātes uz Rīgu. Vronska vecāmāte bija neordināra personība. Melnkalnes kņaziene, profesionāla astroloģe, hiromante un dziedniece - viņa visās šajās gudrībās apmācīja jauno grāfu.


Neskatoties uz to, ka skolu Vronskis pabeidza ar zelta medaļu, viņš izkrita iestājeksāmenos Latvijas universitātē. Bija 1933. gads. Viņš nolēma stāties Berlīnes universitātē, bet pazīstamā vācu astrologa Valtera Koha brālis iedeva Vronskim rekomendāciju uz studijām nupat izveidotā slepenā Berlīnes bioradioloģijas institūtā. Tur stājoties, netika ņemta vērā nedz tautība, nedz pārliecība, nedz sociālā izcelsme, bet vienīgi horoskopa dati. Un horoskops Vronskim bija lielisks!


Institūtā 18 gadīgais Vronskis tūdaļ pat sevi pieteica vislabākā veidā. Būdams vēl 3. kursa students, viņš jau pasniedza astroloģiju pirmkursniekiem un vēl līdz institūta pabeigšanai kļuva par docentu, bet gadu pēc pabeigšanas - par filozofijas doktoru un profesoru. Labākie Eiropas speciālisti lasīja lekcijas studentiem, tibetiešu lamas apmācīja hipnozes mākslā, manuālajā terapijā šamanismā, bet praksē viņi brauca uz Āfriku pie turienes burvjiem. Apmācību rezultātā Vronskis apguva ķirurga, psihoterapeita, astrologa, psihologa, bioradiologa (dziednieka-ekstrasensa), sociologa, filozofa, kosmobiologa un politologa specialitātes. Cik pārsteidzoša daudzpusība!
Pasniegdams bioradioloģijas institūtā, Vronskis vienlaikus strādāja Hitlera galvenajā mītnē par ārstu un konsultantu-astrologu. Viņš ļoti iepatikās Trešā reiha otrajai personai Rūdolfam Hesam, kurš viņu pat adoptēja, vienlaicīgi kļūstot par uzcītīgu Vronska skolnieku astroloģijas lomā. Piemēram, Hesa bēgšanu uz Angliju Vronskis traktēja kā mēģinājumu izbēgt no karātavām, kuras viņš ieraudzīja savā horoskopā.


1942. gadā Vronskis pārlido frontes līniju un atgriežas Krievijā. Maskavā viņš nenokļūst, bet strādā par ķirurgu piefrontes hospitālī, kamēr tuvu sprāgusī bumba viņu smagi neievaino. Pēc tam seko vairākus mēnešus ilgā ārstēšanās un... pieci gadi Piejūras lēģeros, no kuriem Vronskim izdevās bēgt! Pēc tam viņš dzīvo Maskavā pie attālas radinieces bez pastāvīga darba un dokumentiem.
Vronskis bija saistīts ar Juriju Gagarinu un Sergeju Koroļovu... Viņš vada privātu astroloģijas pulciņu, kurš, kā tolaik bija pieņemts, pulcējās kopā tā dalībnieku dzīvokļos. No šī pulciņa iznāca ievērojami Krievijas mūsdienu astrologi. Pie Vronska mācījās arī viņa nākamā sieva (inženiere-konstruktore, matemātiķe, programmiste un viena no labākajām, pēc Vronska atsauksmēm, horoskopu interpretētājām)... S. Vronska nopelni Krievijas astroloģijas priekšā ir ārkārtīgi lieli un neapstrīdami. Viņš ir vairāku pamatīgu, ar faktiem piesātinātu, grāmatu autors. Vronska prognozes izceļas ar neparasti lielu precizitāti. Piemēram, Evai Braunai viņš paredzēja, ka viņa kļūs par sievu kādai no vadošām Vācijas personām... Tāpat pareizi bija viņa paredzējumi par brāļu Kenediju un Mao Czeduna nāvi. Pareizas bija prognozes attiecībā uz 1985. un 1989. gadu Austrumeiropā.
Labestīgs, gudrs cilvēks, kurš ar vieglumu dalījās savās zināšanās ar skolniekiem, Sergejs Vronskis atstāja neizdzēšamas pēdas ASTROLOĢIJAS vēsturē.
Bet atbilde uz jautājumu, kas tad patiesībā bija doktors Vronskis, tā arī nekad nebūs atklāta līdz galam. 


Fotogrāfijai otrā pusē uzraksts - "ārsts Sergejs Vronskis, 1952". Iespējams, strādājot par psihoterapeitu Potjmas lēģera slimnīcā.

Amatierfotogrāfijā ir redzami cilvēki un kapa bedre. Virs tās atrodas dīvaini, gaiši apļveida plankumi - tie varētu būt gaismas atspīdumi objektīvā vai arī kādi ķīmiska rakstura bojājumi. Pastāv cita versija: plankumi virs kapa ir 33 eņģeļi vai sievietes, kas sagaida grāfu Sergeju Vronski, iespējams, pašu leģendārāko XX gadsimta astrologu.

Kapa malai tuvākais plankums varētu būt sieviete, kas, negribēdama šķirties no mīļotā cilvēka, pirms divdesmit gadiem izvēlējās aiziet no dzīves, pirms tam apsolot, ka grāfu gaidīs. Un, kā stāsta Vronska sieva Liāna Žukova, gandrīz visus šos gadus viņa bijusi kaut kur tepat, bet līdz ar grāfu prom devušies divi. Vakarā pēc šī stāsta iedama gulēt, nodomāju, ka būtu labi, ja sen iecerētā saruna ar grāfu Vronski notiktu šonakt - kā nekā šajā laikā viņš sapņos nāk pie daudziem.

"Grāfs Vronskis ir leģenda, bet es esmu Vronskis"

"Kad man bija desmit gadu, vairākas zīlnieces pareģoja, ka man būs jāpiedalās karos, ka es būšu ievainots, sakropļots, ka sešas reizes es kritīšu kopā ar lidmašīnu, bet palikšu dzīvs, ka pēdējo reizi es apprecēšos 75 gadu vecumā, ka visu dzīvi es būšu saistīts ar augsti stāvošām personām, ka pēdējos savas dzīves gadus es veltīšu savai tautai un palikšu labā piemiņā ar savām grāmatām un lekcijām."

 
''Jūs nemaz neesat grāfs Vronskis, jūs esat latvietis'', viņu ķircināja kāda jauna dāma. "Jūs drīkstat tā domāt," noteica astrologs. "Vronskis ir leģenda, bet es tomēr esmu Vronskis", un viņš ilgi smējās.

Par Vronski es pirmo reizi dzirdēju, kad Aivars Lezdiņš stāstīja par iespējām pēc pazuduša cilvēka fotogrāfijas noteikt viņa atrašanās vietu un sarunas gaitā pieminēja, ka Rīgā dzīvojot slavenais astrologs, kurš savulaik sastādījis horoskopu Hitleram, bet pēc tam - Staļinam. Jau salīdzinoši nesen uzzināju, ka horoskopus viņš sastāda arī Rīgas Komercbankai. Tās jau pašas par sevi bija satriecošas detaļas, taču cilvēkiem, kas bija saistīti ar astroloģiju un parapsiholoģiju, bija zināms daudz kas vairāk, jo grāfs Vronskis bija leģendārs astroloģiskās kustības atjaunotājs Krievijā, turienes astrologu patriarhs.

Izrādījās, ka Latvijā Vronskis dzīvoja jau kopš 1992. gada, LVU bija nolasījis kursu klasiskajā astroloģijā, un, protams, bija pārsteidzoši, ka par viņu tomēr zināja salīdzinoši neliels cilvēku loks. Raksti par Sergeju Vronski un nedaudzās intervijas publicētas gandrīz vienīgi Latvijas krievu presē; savulaik "Diena" materiālus par Vronski atteicās publicēt kā nepārbaudāmus. Tiesa, pirmās publikācijas par astrologu parādījās vēl PSRS astoņdesmito gadu beigās, līdz ar astroloģijas iziešanu no pagrīdes.(1929. gadā visi krievu astrologi, kas bija sapulcējušies Gelendžikas konferencē, tika aizvesti uz "pusdienām", no kurām neviens neatgriezās). Ledu lauza "Moskovskij Kosomoļec", kas kļuva par vienu no pirmajām krievu bulvāru avīzēm: tajā parādījās raksts par Sergeju Vronski un vēlāk - viņa sastādītie horoskopi. Latvijā iznākošo krievu presi, protams, uzpirka viņa aristokrātiskā izcelšanās. Tai pašā laikā Sergeju Vronski varētu saukt par īstu Latvijas patriotu vai pat nacionālistu. Sarunā ar Russkij Putj Vronskis paredz, ka Latvijā būs diktatūra, bet, kad viņam norāda uz krievu beztiesiskumu Latvijā, krievu astrologs attrauc: "Piedodiet, bet vai viņiem šī pilsonība ir vajadzīga? Ja krievi iegūs tiesības vēlēt Saeimu, tad ar laiku Latvija neizbēgami pārstās būt par Latviju." - "Bet jūs taču teicāt, ka Latvijā būs diktatūra!" - "Diktatūra iestāsies ievērojami vēlāk, bet sākotnēji būs ekonomiskā augšupeja."


Sieviete, kura gaidīja grāfu Vronski

Iespējams, ka Vronska leģendai bija jācirkulē tikai kā baumām un noslēpumainiem stāstiem, fragmentāri, jo, izklāstīta biogrāfijas veidā, leģenda iegūst pārāk pārskatāmu un neticamu raksturu. Balstoties uz nepilnīgām publikācijām presē un televīzijas ierakstiem, grāfa Vronska dzīve izskatījās šādi:

1915. gada 25. marts. Rīgā, cara armijas ģenerāļa, grāfa Alekseja Vronska ģimenē piedzimst dēls Sergejs. Vēlak Vronski pārceļas uz Pēterburgu.

1920. Vronska ģimeni nošauj sarkanie, tikai brīnums glābj Sergeju, kura vietā nogalina Vronsku guvernantes dēlu. Kopā ar guvernanti nokļūst Berlīnē un Parīzē.

1922. Atgriežas Rīgā pie tēva vecākiem. 1923-32. Mācās Millera ģimnāzijā, apgūst okultās zinības pie vecmāmiņas, dzied Doma korī, dejo sarīkojumu dejas, brauc ar sacīkšu automobiļiem. 1932. Beidz aviācijas kursus Insbrukā. Ārstē Vili Lāci un Andreju Upīti. Sāk sadarbību ar Latvijas izlūkdienestu.

1933. Vronskis iestājas Berlīnes universitātes medicīnas fakultātē, bet tūlīt pat konkursa kārtībā tiek ieskaitīts slepenā "bioradioloģijas institūtā". Slepus iestājas Vācijas Komunistiskajā partijā, studiju laikā kļūst arī par nacionālsociālistiskās partijas biedru.

1914-35. Studiju brīvlaikos piedalās karā starp Paragvaju un Bolīviju cīņās par Čako.

1936. Piedalās Itālijas kaujās ar Abesīniju, vēlāk - pilsoņkarā Spānijā. Trīsdesmitajos gados sastāda horoskopus Dītrihai, Garbo, Valentīno, Pikfordei un citām slavenībām.

1937. Indijā iemīlas maharadžas meitā. Dodas uz Ķīnas svētvietām. PSRS uzsāk sadarbību ar padomju izlūkdienestu.

1938. Veic medicīniskus eksperimentus politieslodzīto cietumā Plencenē: viņam izdodas izārstēt 16 vēža slimniekus, kurus kā izārstētus saskaņā ar vienošanos izlaiž no cietuma. Sadarbojas ar Rihardu Zorgi. Divreiz ierodas Maskavā, kur tiekas ar Staļinu un Beriju, lai nodotu ziņojumu par kara draudiem.

1939-41. Beidz institūtu un kļūst par astroloģijas katedras vadītāju, iegūdams profesora pakāpi. Par viņa "pacientiem" kļūst Rūdolfs Hess un Ervīns Rommels. Rūdolfs Hess kļūst par Vronska skolnieku astroloģijā un pēc viņa ieteikuma bēg uz Angliju. Sastāda horoskopus augstām reiha personām, tostarp Hitleram, Gēringam un Himleram. Sastādot horoskopu Evai Braunai, paredz viņas laulības ar "ļoti ievērojamu" cilvēku, tā rezultātā Hess Evu Braunu pieņem darbā, kur viņa iepazīstas ar Hitleru. Kā Ervīna Rommela padomnieks un ģenerālštāba majors, Āfrikā sadarbojas ar angļiem, veicinādams vāciešu sakāvi, un netieši iedveš Rommelam neiecietību pret Hitleru, kas īstenojas atentātā.

1942. No februāra līdz jūnijam strādā par ārstu kādā koncentrācijas nometnē Dienvidslāvijā. Tiek nosūtīts uz Austrumu fronti pie Ļeņingradas. Pielietodams hipnozi pret aerodroma sardzi un iepriekš sadabūjis padomju leitnanta formu, aizdzen sanitāro lidmašīnu, ar kuru pārlido frontes līniju. Lidmašīnu krievi notriec; Vronskis izglābjas, taču tiek nosūtīts uz soda bataljonu. Īsu laiku strādā par ķirurgu, tiek smagi ievainots, un viņa dzīvību glābj ievērojamais krievu ārsts Burdenko. Pēc galvas operācijas zaudē 12 valodas.

1944-45. Ufā satiekas ar Lāci, kurš palīdz Vronskim atgriezties Latvijā. Nopērk māju Jūrmalā un sāk strādāt par skolas direktoru Majoros.

1946. Arests un pieci gadi nometnēs. Izmantojot hipnozi un izliekoties par mirušu, Vronskim izdodas izbēgt.

1951-1962. Slēpjas Polijā, pēc atgriešanās Latvijā - iespējams, arī pie mežabrāļiem. Vēlāk sāk strādāt ātrajā palīdzībā un sanatorijā, spēlē restorānos, strādā par krāvēju ostā, kā arī veic citus gadījuma darbus.

1963-92. Pārceļas uz dzīvi Maskavā. Stradā milicijā - meklē noziedzniekus, liekot lietā ekstrasensa spējas. Sagatavo divas astrologu grupas Andropova VDK. Ārstē un sastāda horoskopus augsti stāvošām personām, tostarp Gagarinam, Brežņevam un Gorbačovam. Draudzējas ar Maršaku un Raikinu, divus gadus dzīvo pie Alekseja Loseva. Savācis ap sevi apdāvinātus skolniekus, kuri tagad zināmi kā ekstrasensi, dibina "kosmobioloģijas skolu". 1990. Sāk strādāt par kosmobioloģijas laborarorijas vadītāju.

1992. Atgriežas Latvijā, kur raksta grāmatas astroloģijā, dibina astropsiholoģijas centru. Gatavo horoskopus ievērojamām Latvijas ekonomiskās un politiskās dzīves personām: Kuļikam, Godmanim, Inkēnam, Kreitusam un citiem.

1998. g. 10. janvārī grāfs Sergejs Vronskis mirst astoņdesmit divu gadu vecumā, kā pats to bija paredzējis ilggadējam draugam Azai Taho-Godi.

Grāfs Sergejs Vronskis, pēdējā fotogrāfija. Kaklā - svētā Kronštates Jāņa ordenis. Uz pirkstiem slavenie gredzeni - ar heliotropu, kurš dod garīgo spēku, un gaišo akvamarīnu, kas sargā no ļaunas acs.

"Hitlers man ļoti pakļāvās"

Pirmā reakcija uz šādi izklāstītu biogrāfiju visdrīzāk ir: tas nevar būt! Un tomēr, lai gan varētu apšaubīt diezgan daudz no Vronska biogrāfijas notikumiem - gandrīz visu, nav jāšaubās par to, ka leģendārais astrologs ir bijis, bet patiesums nav leģendas svarīgākais kritērijs. Un mistiskais astrologs Vronskis ir drīzāk leģendas, nekā dzīves rezultāts.

Grāfa Vronska leģenda "darbojas" tur, kur ir vieta ticībai noslēpumainajam un mistiskajam, kur vēsture un dzīve tiek uztverta shēmās, kur prāta argumentācijai nav jēgas - Vronskis vairāk vai mazāk stāsta par to, ko var un grib zināt v i s i : tāds stils pilnībā atbilst horoskopu valodai, tajā nav detaļu, bet ir brīvas interpretācijas iespējas.

Kad Vronskis Maskavā stāsta par to, ka pusaudža gados ārstējis Lāci un Upīti, iespējams, viņš rēķinās, ka vienīgi šie uzvārdi Krievija var kaut ko izteikt. Paša stāsta detaļas atgādina svēto dzīves aprakstu naivumu: "Es gandrīz paģību no prieka. Es viņam uzsaucu: "Vilīt!" Viņš man: "Seržik!" Kā mēs apkampāmies! Ak dievs! Mēs abi raudājām kā mazi bērni, bet garāmgājēji nesapratnē apstājās. Lācis iemitināja mani savā kabinetā un tovakar vairs nekur nelaida."

Kad Vronskis stāsta, ka trīs gadu vecumā, ģimenei ciemojoties pie kāda kņaza Odesā, viņu kā trešo bērnu nomiruša lācēna vietā pieņēmusi lācene, viņš dzēris lāča pienu un tādēļ ieguvis spēku, kas nebija "iezīmēts'' ar viņa zvaigzni, var pieņemt, ka Vronskis s p ē 1 ē . Tāpat spēlē, kad, piemēram, sievai stāsta, ka bijis pie Baltā nama Maskavā, atbruņojis tanku un ka tagad viņam droši vien drīz piešķiršot medaļu. Uz sievas jautājumu, kā tad viņa nav pamanījusi, ka viņa nav bijis mājās, Vronskis paskaidro, ka viņš sievu nohipnotizējis. Taču stāsta sāls ir tajā apstāklī, ka pēc gada sieva nejauši izlasa saraksti ar barikāžu dalībniekiem, kas skaidri liecina, ka Vronskis patiešam ir bijis pie Baltā nama.

Jaunais grāfs Sergejs Vronskis

Vronska stāsti līdzinās viņa smiekliem: tie bijuši pēkšņi un infantili: "Vienā tikšanās reizē es čekas izmeklētāju izmetu no sestā stāva. Viņš gan uzkrita uz tīkla. Nu tas... es nezinu, kā mani nenošāva..." - "Bet kāpēc jūs viņu izmetāt?" - "Viņš ne vien sāka kliegt, bet arī palaida rokas. Es momentāli... Es nezinu, kā tas iznāca, nu bet es biju spēcīgs puisis."


Arī skopās vēsturiskās detaļas, kuras atļaujas minēt Vronskis, sastāv drīzāk no atpazīstamām klišejām, kas robežojas ar farsu: "Ježova asais un ļaunais skatiens nekādi nesaistījās ar viņa samāksloto smaidu. - Lūk, kāds jūs esat, es nošūpoju galvu, izejot no kabineta. - Taisnība Rihardam, kurš tevi nosauca par viltīgo lapsu, kas tikusi vistu kūtī." Jāpiebilst vienīgi, ka cilvēki vispār, stāstot par savu dzīvi, bieži vien to dara, izmantojot avīžu ievadrakstus.

Jo tālāk stāstāmais atrodas, jo pierādījumu nevajadzībā tas kļūst pašsaprotamāks: "Rūdolfs Hess bija man kā tēvs, tik labi viņš pret mani izturējās. Tas bija zelta cilvēks. Es nekad nepiekritīšu, ka viņu ierindo starp kara noziedzniekiem. Cik es zinu, viņš nekad nav parakstījis nevienu nošaušanas pavēli. Es skatījos viņa horoskopu. Tur viss patiešām bija visai drūmi: vai nu priekšlaicīga nāve vai nāve sirmā vecumā, ieslodzījumā. Un, lai mīkstinātu likteņa triecienus, es ieteicu viņam bēgt uz Angliju." Veiksmīgu horoskopu rakstīšana pazīstamiem cilvēkiem pavisam noteikti ir būtiska astrologa leģendas iezīme: "Sešus gadus mani spieda strādāt ar Brežņevu. Sešus gadus! Bet reiz viņš pavisam aizdzērās, ka nevarēju izturēt, nosaucu viņu par garīgo fašistu, aizcirtu durvis un aizgāju."


Un pats būtiskākais, ka tieši te leģenda saskaras ar realitāti; vismaz Maskavā, bet pavisam noteikti - Rīgā, Vronskis sastāda horoskopus "šīs pasaules varenajiem" (gan pēc viņu lūguma, gan pats pēc savas iniciatīvas): Gagarinam, Brežņevam, Andropovam (kuru, pēc viņa sievas domām, Vronskis arī dēvējis par "šefu"), Gorbačovam, šeit - Godmanim, Kuļikam, Inkēnam, Kreitusam... Un visi minētie reālie cilvēki turpina Vronska astroloģisko leģendu, kuru aizsāka stāsti par astrologa grāfa Vronska, nevis vienkārši Sergeja Vronska izcelšanos.

"Ir princips - lielā noslēpumā iesvētītam, tas jāaiznes līdzi."

Šķiet, Sergejs Vronskis dzīvojis tā, lai jebkurš reāls notikums iekļautos viņa leģendā, varētu kļūt par stāstu. Tādēļ uz jautājumu, kas tad patiesībā viņa dzīvē ir bijis, gandrīz nav iespējams atbildēt. Kā jau astrologs, Vronskis parasti minēja precīzus datumus un vārdus, un nekad tos nejauca, piemēram, viņš, saskaņā ar leģendu, min 1938. gadā izārstēto vēža slimnieku - komunistu vārdus un vecumu, raksturo savu konfliktu ar piecdesmito gadu veselības aizsardzības ministru Krausu, kurš esot bijis slims ar vēzi, utt. Nejauši sarunās pēkšņi izpaužas viņa informētība un iesaistītība savas dzīves vēsturē; tā viņš pavisam negaidīti iesāk uz klavierēm spēlēt vācu trīsdesmito gadu melodijas, apgalvojot, ka nevienam vācu ģenerālštābā nav nācis prātā viņu turēt aizdomās, jo viņa korāļus un galda dziesmas toreiz dziedājusi vai visa Vācija, bet šlāgerus ar panākumiem izpildījusi Eva Brauna, pie tam, to stāstot, Vronska krievu valodā iekrīt latviskais "Ieva".

Arī arestēts 1946. gadā, Vronskis izmeklētājam stāsta savas dzīves leģendu, saskaņā ar kuru, viņš, protams, nav grāfs, bet cilvēks ar pavisam citu, latviešu uzvārdu, nav vis mācījies Berlīnē, bet strādajis tepat Rīgā, 1938, gadā veicis mīklainu pārlidojumu ar Rīgas aviokluba lidmašīnu pāri robežai uz PSRS, tur tiesāts un vairākus gadus pavadījis nometnēs, karojis latviešu divīzijā, kontuzēts, bet no hospitāļa Jaroslavļā izrakstīts ar slēdzienu slimības vēsturē - "nepieskaitāms"... No NKVD lietas izriet, ka par Vronski Vronskis kluvis 1943. gadā. Kratīšana. Vronska dzīvoklī tika atrasta arī jaunākā leitnanta forma (pēc grāfa Vronska leģendas, viņš izmantojis jaunākā leitnanta formu, lai pārlidotu frontes līnijai 1942. gadā).

Ja šis stāsts būtu nevis par grāfu astrologu Vronski, bet gan par kādu latviešu puisi, kurš piedzīvojis daudziem citiem latviešiem līdzīgu likteni, tad droši vien tas izskatītos pavisam citādāk: nebūtu ne Hitlera, ne Hesa, ne Staļina, ne radiobioloģijas institūta. Viņa dzīves laikam tuvojoties beidzamajam, 1998. gadam, kļūst taustāma arī viņa cilvēciskā vēsture: uz leģendas fona iezīmējas stalts vecs vīrs, kurš no Maskavas atgriežas Latvijā, lai mirtu dzimtenē.
Manai iztēlei pietiktu ar faktu, ka pēc ierašanās Maskavā sešdesmito gadu sākumā Vronskis nepilnus divus gadus dzīvoja leģendārā krievu antīkās kultūras speciālista Alekseja Loseva dzīvoklī Arbatā. Ļoti ciešas draudzības - un varbūt arī mīlestības - saites Sergeju saistīja ar Azu Taho-Godi, Loseva sievu. Pateicību Azai Aļikbekovnai - "senam draugam un mecenātam" Vronskis izteicis grāmatas "Astroloģija: par laulību un savietojamību" priekšvārdā. Sieviešu mīlestības grāfam Vronskim nebija trūcis, un viņš arī labprātāk tikās tieši ar viņām. Vēl Zolitūdes dzīvoklī viņam nācās atvairīties no dāmām, kuras vēlējās vien "paraudzīties Vronskim acīs", lai varētu mierīgi nomirt. Es mēģinu iztēloties sevi šo sieviešu vietā un saprast, kas mani tā saista grāfā Vronskī: dvēseles radniecība vai pat tuvība iepriekšējā dzīvē, spēja dzīvot līdzi, līdzjūtība. Draugi viņu atceras kā ļoti labsirdīgu un galēji jūtīgu cilvēku; starp citu, kad Vronskim pajautāja, kā viņš attiecas pret sliktiem horoskopiem, viņš atbildēja, ka viņš tiem netic - viņš ticot tikai labiem paredzējumiem. "Jo viss ir Dievs" viņš sprieda, "un Dievs taču nevar gribēt sliktu."

Kāda Vronska laba paziņa stāsta, ka reiz, kad Rīgā ciemojusies Vronska dzīvoklī, viņa naktī izdzirdējusi, kā Sergejs Aleksejevičs savā kabinetā klusi latviski sarunājas, un pievērsusi uzmanību sava vārda pieminēšanai. Un viņa sapratusi - Vronskis lūdz Dievu, aizlūgdams par saviem draugiem un paziņām. "Tagad viņš ir aizgājis," saka Jūlija, "un es pēkšņi sapratu, ka ir aizgājis pēdējais cilvēks, kurš pieminēja mani savās lūgšanās."

Grāfa Vronska spēja pārdzīvot par tuviem cilvēkiem, iespējams, saistīta ar leģendas noslēgumu. Nāvei Vronskis gatavojas jau 70. gadu beigās: viņš lūdz sievai sastādīt testamentu un nokārtot saistības. "Gatavības stāvoklis" aiziešanai beidzas un izveseļošanās iestājas tūlīt pēc Alekseja Loseva nāves, un ļoti ticams, ka tās tuvošanās bija Vronskim radījusi beigu priekšnojautas.
Šā gada 6. janvārī televīzija demonstrē 3. sēriju filmai par Mikluho-Maklaju, kurā stāstīts arī par etnogrāfa nāvi. Vronskis nespēj atraut acis no ekrāna. Pēc filmas beigām viņš saka, ka ir noguris un aiziet apgulties. Aicināts pusdienās, Vronskis, lai neapvainotu dzīvesbiedri, aiziet līdz virtuvei, bet tad, aizbildinoties ar apetītes trūkumu, atkal apguļas. Pēc trim dienām šī gadsimta slavenākais astrologs bija miris.

RUDĪTE ŠTEINERE, "Rīgas laiks", N2, 1998
tao.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv