www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Veldze, Lūcija
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Relaksācija mums ļauj iepazīt pavisam jaunu dzīvesveidu.19.10.2006

Mēs visi esam piedzīvojuši brīžus, kad jutāmies ļoti mundri, kad pasaule šķiet spirgta un daudzsološa kā ziedošs dārzs saulainā pavasara rītā. Lai arī kādi apstākļi būtu sagādājuši šādu mirkli, mēs tajā izjūtam pēkšņu dzīvības spēku pieplūdumu un saprotam, ka pasaulē valda pilnīga saskaņa. Gaisā pulsē dzīvīgums, cilvēks jūtas vesels un enerģisks. Cilvēka prāts ir skaidrs un pārliecināts par sevi, viņa uztvere ir īpaši asa. Visa daba priecē mūsu sajūtas: krāsas ir īpaši spilgtas, skaņas — melodiskas, smaržas - aromātiskas. Viss, ko vien esam pieredzējuši, saplūst nemitīgi mainīgā veselumā, zūd ierastā robeža starp iekšējo un ārējo pasauli. Nekas nav nemainīgs, mēs izjūtam plašumu un atvērtību. Viss, ko darām, izdodas īpaši viegli.

Šāda stāvokļa galvenais cēlonis ir pilnīgs līdzsvars, pilnīga saskaņa ar pasauli, kas rada tik dziļu miera un atjaunošanās izjūtu, ka tā pārspēj pat to izjūtu, ko mēs ikdienā saucam par laimi. Kum nije ir māksla rast šādu līdzsvaru. Relaksācija mums atklāj pavisam jaunu eksistēšanas veidu, piedāvā mums atvērtu un priekpilnu pasauli, kurā ķermenis, prāts, sajūtas un apkārtējā vide saplūst vienotā veselumā, tā māca novērtēt ļoti vērtīgo dzīves pieredzi. Viss ķermenis atspirgst, it kā noskalots ar skaidru avota ūdeni. Kustības kļūst veiklākas, prāts darbojas ātrāk, sajūtas top asākas, un domas raisās. Relaksācija ietekmē ikvienu darbību, pat staigāšanu vai ēšanu. Mūsu dzīve rit mierīgi, mēs esam veseli un līdzsvaroti.

Iekšēju saskaņu un līdzsvarotas attiecības ar pasauli nodrošina mūsu sajūtas un emocijas. Ļaujot uz sevi iedarboties dziļām emocijām, mēs varam dziedināt gan ķermeni, gan prātu, jo sajūtas ir saistītas ar paša Visuma dzīvinošajiem spēkiem. Relaksējoties mēs pamodinām sajūtas, kuras pieaug un uzkrājas, līdz pamazām mēs sevī un ap sevi izjūtam spēcīgu enerģētisku lauku. Šis enerģētiskais lauks mūs spēcina un nomierina. Ikdienas dzīvē tas ļauj atsaukt atmiņā kādreizējās izjūtas, ļauj mums emocionāli uzlādēties un būt stipriem, padara mūsu sajūtas bagātīgas un spēcīgas. Arī prāts kļūst skaidrāks, un mēs atklājam, ko nozīmē būt saskaņā ar pasauli.

Mūsu sajūtas, emocijas un domas ir vienots veselums, un visas mūsu attiecības, darbības, domas un kustības ir plūstošas un harmoniskas. Mēs esam apzinīgas būtnes, tādēļ varam uzņemties atbildību par savu dzīvi un darīt to nevis piespiesti vai haotiski, bet gan saprātīgi. Tad mēs pilnīgi dabiski darām to, kas ir noderīgs un vajadzīgs gan mums, gan pasaulei. Mēs saprotam, ka tās domas un darbības, kuras mums rada drošības izjūtu un laimi, harmonizē arī ap mums esošo pasauli.

Kad mēs izjūtam pasaules skaistumu, tad šķiet dabiski dzīvot harmonijā ar Visumu, izbaudīt tādu savstarpēju pieķeršanos, kādu, piemēram, jūt ķēve un tās kumeliņš. Diemžēl mēs kaut kādā veidā esam atsvešinājušies no šādas dzīves. Mēs ar cieņu runājam par Māti Dabu, taču izturamies kā viņas nesaprātīgie bērni, kas cīnās paši ar sevi, pamazām aizmirsdami mātes klēpī izbaudīto siltumu un maigumu.

Agrā bērnībā, kad mūsu sajūtas vēl bija daudz tiešākas, mēs izjutām lielāku vienotību ar Visumu, bet pieaugot sākām par daudz pievērsties savai personībai un atsvešināties no pasaules, mēs sākām kaunēties no sirsnīguma un sekošanas savai sirdsbalsij. Mūsdienu dzīves grūtības un sarežģījumi traucē rīkoties citādi, jo, lai veiktos darījumos, draudzībā vai pat spēlē, mēs esam spiesti darboties konkurences un stresa situācijās, kuras rada tādas izjūtas kā atsvešināšanās un nemiers. Visi mūsu svarīgākie sasniegumi, ieskaitot skološanos, ģimenes izveidošanu un sekmīgu karjeru, ir saistīti ar grūtībām un ierobežojumiem, kuri mums šķiet neizbēgami.

Reizēm pat tad, kad cenšamies būt atvērti, mēs savu saskarsmi ar pasauli nevis paplašinām, bet sašaurinām. Atsevišķi ņemtas garīgās vai fiziskās nodarbības tikai reti sniedz mums patiesu gandarījumu. To var gūt, vienīgi saistot garīgo un fizisko piepūli. Tikmēr, kamēr mēs neizprotam ķermeņa un prāta vienotības nozīmi ikvienā dzīves jomā, mēs pārlieku augstu vērtējam prāta spējas, bet noniecinām emocijas, vai arī slavinām fizisko ķermeni, aizmirstot par bagātīgo jūtu pasauli, kas apslēpta šajā ķermenī.

Kad mēs iegrožojam savas sajūtas un emocijas, mēs neļaujam tām dot mums to, kas dara mūs veselus un laimīgus. Mūsu sajūtas uz to reaģē un neatlaidīgi mudina mūs "atvērties", bet mūsu "racionālais" prāts kontrolē visas emocijas, un tāpēc mēs varam pat nesadzirdēt to lūgumu. Izsalkuši pēc piepildījuma, mēs sākam to meklēt ārpus sevis un bieži vien sākam drudžaini mētāties no viena prieka avota uz citu. Mēs noticam, ka laime ir "kaut kur ārā...", un mēs, ja vien pietiekami uzcītīgi meklēsim, strādāsim vai spēlēsim, noteikti to atradīsim. Mēs meklējam interesantas nodarbības, kuras gan it kā stimulē mūsu prātu un sajūtas, bet liek mums gribēt aizvien vairāk un vairāk. Jo ātrāk mēs skrienam, jo vairāk attālināmies no patiesās laimes, kura rodama mūsos, aiz sajūtu durvīm.

Taču reizēm gadās, ka mēs vis neatveram šīs durvis, bet pievēršamies alkoholam vai narkotikām. Mēs varam pievērsties arī reliģijai, cerot tajā rast patiesu mieru, taču bieži mēs nerodam laimi arī tur. Mēs turpinām bezjēdzīgi tērēt savu enerģiju, mētājoties no vienas aktivitātes uz citu, pārlecot no vienas idejas pie citas. Mēs iztēlojamies nākotni, ko vēlamies sasniegt, vai atceramies pagātni, kurā labprāt atgrieztos. Mēs nemitīgi kaļam lielus plānus. Šādi sapņojot, mēs uz brīdi varam gūt prieku vai citas patīkamas emocijas, taču mēs nekad neizjūtam pilnu saskarsmes sajūtu; dzīve it kā paslīd mums garām.

Mēs varam mēģināt atgūt vienotības un harmonijas izjūtu, rūpējoties par savu ģimeni un īpašumu un šādi cenšoties sev pierādīt, ka spējam kontrolēt gan dabu, gan savu dzīvi. Bet arī šāda kontrole nav īsta, tā nesaskan ar dabas likumiem un cikliem, kas pārvalda gan mūsu ķermeni un prātu, gan pasauli, kas ir ap mums. Mēs jūtamies sasaistīti un iztukšoti. Mēs pēkšņi atrodamies nelabvēlīgā situācijā un brīnāmies, kā esam tur nokļuvuši, jo nespējam saskatīt nelaimes vienīgo cēloni - mūsu iekšējā līdzsvara trūkumu.

Beidzot mēs varam sākt ticēt, ka patiešām nespējam nopietni pievērsties problēmām un iedziļināties to būtībā. Tiklīdz mēs sākam par sevi domāt tik ļauni, mūsu āda tiešām kļūst bieza kā zilonim un mūsu spējas izjust sevi, citus un pasauli kļūst vēl vājākas. Ja vien mēs nesākam savas jūtas atkal padarīt "mīkstākas", atbrīvojot sajūtu un emociju dabisko enerģiju, mēs vairs nespējam atvērties pasaulei un to pilnībā izjust.

Kad mēs to visu izprotam, tad varam iekļauties Visuma dabiskajā plūdumā, jo mums kļūst skaidrs, ka ne vien mēs esam atkarīgi no dabas, bet arī daba un Visums ir atkarīgs no mums. Pasaule būs līdzsvarota, ja mēs paši būsim līdzsvaroti. Mūs saista ar pasauli dabiska saikne - daļiņas, no kurām sastāv Visums, ir arī katrā no mums. Mēs turpinām pasaules vēsturi un realizējam savu esamību ģimenēs, sabiedrībā un dzīvojot uz šīs Zemes. Viss, ko mēs darām, lai arī cik maznozīmīgs tas būtu, ietekmē Visumu, gluži tāpat kā ikviens vilnis kaut nedaudz izmaina jūras krastu.

Mēs piedalāmies visos bezgalīgi sarežģītajos un savstarpēji atkarīgajos procesos, kas ietver un saista visus eksistences līmeņus — no vissīkākā līdz pat kosmiskajam. Mēs, tāpat kā citas Visuma sistēmas, esam patstāvīgi, un tomēr mēs sastāvam no daudzām mazām daļiņām, kuras mijiedarbojas gan cita ar citu, gan ar pārējo pasauli. Bez tām sistēmām, kuras veido fizisko ķermeni, - balsta un kustību sistēmas, nervu un citām sistēmām, — pastāv arī psihiskā sistēma, emocionālā sistēma un citas smalkās enerģijas sistēmas. Ikvienas šīs sistēmas pareiza darbība ķermenī ir atkarīga no visu citu sistēmu pareizas darbības, bet visu šo sistēmu kopums, ko mēs saucam par "cilvēku", ir pilnīgi atkarīgs no apkārtējās vides stāvokļa.

Vide, kurā mēs atrodamies, ir saistīta ar visu pārējo Zemes vidi, savukārt Zemi ietekmē tālajā Visumā notiekošais. Mūs ietekmē daudzi spēki - arī tādi, kurus mēs neuztveram vai neizprotam. Mūsu darbību un domas ietekmē citas Visuma sistēmas — arī mūsu pašu ķermenī esošās mikroskopiskās pasaules.

Kad mēs apzināmies šo savstarpējo saistību, mēs saprotam, cik nepieciešama ir iekšējās harmonijas radīšana. Mēs izprotam, ka cilvēkiem ir iekšēji resursi, kas ļauj tiem būt līdzsvarotiem un laimīgiem, ka cilvēkiem ir ķermenis un prāts, kas palīdz tiem mācīties un augt.

Dzīvojot nesteidzīgi, relaksējoties un pamazām kļūstot jutīgākiem, mēs iemācāmies papildināt savus iekšējos resursus; un tad kādā brīdī mēs atklājam, ka ar mūsu iekšienē esošajām sajūtām paši varam dziedināt savu ķermeni un prātu. Mazinot pastāvīgo sasprindzinājumu, kas it kā sasaista mūsu muskuļus un prātu, mēs gūstam iespēju labāk un dziļāk sajust, atdzīvināt savas emocijas ar spēcīgāku un jaunāku pieredzi, bagātināt tās un likt krāšņi uzplaukt kā spēcīgām atvasēm.

Kad mums izdodas atdzīvināt garīgo un fizisko enerģiju un likt tām savienoties, mūsu sajūtas kļūst dziļākas un nomierinošākas. Šīs nomierinošās sajūtas atbrīvo mūs no domām, kas šaudās neziņā, un no vēlmes iegūt to, ko nevaram iegūt. Mēs sajūtam, ka mūsu ķermenis un prāts ir mundrs un pilns enerģijas un ka mūsu dvēselē valda pilnīga harmonija. Ķermenim un prātam kļūstot par "labiem draugiem", arī muskuļi darbojas saskaņoti un tajos vairs nav nevajadzīgā sasprindzinājuma. Šādā stāvoklī mēs spējam pilnīgi koncentrēties un esam gatavi garīgai pieredzei. Mūsu attiecības ar pasauli kļūst bagātākas un dziļākas, mēs tiecamies pēc harmonijas, nevis pēc konkurences, mēs daudz iejūtīgāk attiecamies gan pret sevi, gan pret citiem.

Lai stimulētu sajūtu un enerģijas plūsmu, kas vieno ķermeni un prātu, kurn nije izmanto visdažādākos vingrinājumus, kuros kustības mijas ar miera stāvokli. Ar šiem vingrinājumiem mēs vispirms mēģinām nomierināt ķermeni, elpošanu un prātu. Pietiek jau brīdi mierīgi pasēdēt un atslābināties, lai apjaustu sajūtas, par kurām parasti nemaz nedomājam. Lai atslābināšanās būtu vēl pilnīgāka, mums jāelpo vienlaikus caur degunu un muti, turklāt tas jādara tik viegli un vienmērīgi, lai ieelpa un izelpa gandrīz nemaz nebūtu jūtama. Šāda elpošana stimulē balsenē esošos garīgās enerģijas centrus. Kad elpošana kļūst mierīga un lēna, domas nomierinās un viss ķermenis atdzīvojas. Ķermeņa garīgā un fiziskā enerģija atjaunojas un kļūst rāma kā meža ezera skaidrais ūdens. Mēs sasniedzam stāvokli, kad ķermenis, elpošana un prāts ir vienoti — mierīgu, skaidru un dziļu sajūtu, kas maigi glāsta un "masē" mūsu dvēseli. Vēl vairāk atslābinoties, šis smalkais sajūtu līmenis atveras līdzīgi fotoaparāta diafragmai, ielaižot dvēselē vairāk "gaismas" jeb enerģijas un radot plašāku pieredzes "ainu".

 

Tarthang Tulku "KUM NYE RELAXATION"


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv