www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Kazimirs, Izidors
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Domāšana kā esamība20.10.2006

Kā radusies domāšana, nezina pat domāšana, jo bez domāšanas izdomāt to nemaz nav iespējams. Bet, ja cilvēki apgalvo, ka domāšana rodas smadzeņu darbības rezultātā un ka domas kā ideālas esamības cirkulē pa smadzeņu bioloģisko masu, tad neko citu izdomāt arī nevar, ka tikai nosaukt viņus par idiotiem, kuriem vispār nav ne mazākās sajēgas par to, kas ir domāšana. Par domāšanu sauc, ne jau nu smadzeņu fizioloģiskā šķīduma cirkulāciju pa smadzeņu bioloģisko masu, bet gan spējas aktivizēt domas kā ideālas esamības. Diemžēl cilvēki ar šādām spējām apveltīti nav, jo domas kā ideālas esamības cilvēkiem fiziski nemaz nav pieejamas. Domām kā ideālām esamībām, lai tās būtu (pastāvētu), nav vajadzīgas ne smadzenes, ne arī pasaule ar dimensijām telpā un laikā, jo nevienai domai kā ideālai esamībai vispār nekādu dimensiju nav. Ja kā ideāla esamība nepastāvētu doma par pasauli ar dimensijām telpā un laikā, tad pasaules ar dimensijām telpā un laikā nemaz nebūtu. Pasaule ar dimensijām telpā un laikā ir domas kā ideālas esamības par pasauli ar dimensijām telpā un laikā realizēta īstenība. Ja kā ideāla esamība nepastāvētu doma par cilvēkiem, tad arī cilvēku nemaz nebūtu, jo arī cilvēki ir tikai domas kā ideālas esamības par cilvēkiem realizēta īstenība. Un šo īstenību realizē domāšana kā esamība, jo ne jau nu bez domāšanas radušies cilvēki, ne arī organizējusies pasaule, kuru cilvēki pazinās. Ja tas netiek atzīts, tad uz cilvēkiem un pasauli, kuru cilvēki apzinās, jāraugās kā uz nejaušību, bet to var atļauties vienīgi idioti. Un tā kā cilvēki vēl joprojām nav atzinuši to, ka visu esošo un notiekošo reglamentē domāšana kā esamība, tad ar nožēlu jāsecina, ka domāšana kā esamība cilvēkus apzināti pataisījusi par idiotiem, jo visu esošo un notiekošo taču reglamentē domāšana kā esamība. Kā domāšana kā esamība to realizē, neviens cilvēks nekad neuzzinās, jo ielūkoties domu kā ideālu esamību pasaulē nevienam cilvēkam nav lemts. Un cilvēkiem to jau arī nav jāzina, jo viņu imidžu tas tāpat neuzlabos. Bet, ja cilvēki nezinās to, ka visu esošo un notiekošo reglamentē domāšana kā esamība, tad viņiem nebūtu jāapvainojas par to, ka viņi tiek saukti par idiotiem. Cilvēki un pasaule, kuru cilvēki apzinās, ir tikai doma (fantāzija), kuru domā (realizē) domāšana kā esamība (ideālistiskais pasaules skatījums). Un cilvēki pilnībā ir pakļauti domāšanas kā esamības diktātam, jo ne jau nu cilvēki radījuši domāšanu un ne jau nu cilvēki valda pār to. Cilvēki vispār pār neko nevalda, jo arī tas, vai viņi būs spējīgi apjēgt to, ka domāšana kā esamība viņus apzināti pataisījusi par idiotiem, atkarīgs vienīgi un tikai no domāšanas kā esamības. Bet apjēgt cilvēkiem to nāksies, jo bez šī apjēguma nekam no tā, ko domāšana kā esamība izdomājusi (radījusi) nav nekādas jēgas. Tāpat cilvēkiem nāksies apjēgt arī to, kāpēc tas tiek darīts. Bet dara to domāšana kā esamība aiz neko darīt, jo arī to, ko ar savu esamību iesākt, domāšana kā esamība nezina. Domāšana kā esamība nezina vispār neko, jo arī sevi par domāšanu ir nosaukusi pati domāšana kā esamība. Tikai tāpēc domāšana kā esamība izdomā (rada) cilvēkus un pasauli, kuru cilvēki apzinās, lai apkaunotu tos, kuri apgalvo, ka viņi visu zinot. Ļaujot cilvēkiem noticēt, ka domāšana rodas smadzeņu darbības rezultātā, domāšana kā esamība ļauj cilvēkiem sevi apzināties par patstāvīgi domājošām būtnēm. Bet, vai, fiziski iedarbojoties uz smadzenēm, notiktu izmaiņas domāšanā, ja to neparedzētu vispārējās attīstības koncepcija, par to nav aizdomājies neviens. Tāpat neviens nav aizdomājies arī par to, vai attīstītos cilvēku domāšana, ja šī koncepcija to neparedzētu. Ja domāšana kā esamība nevēlētos, lai, fiziski iedarbojoties uz smadzenēm, notiktu izmaiņas domāšanā, tad cilvēki ar savām smadzenēm varētu darīt visu, ko vien vēlās, un nekādu izmaiņu nebūtu. Bet, tad domāšanai kā esamībai neizdotos cilvēkos radīt pārliecību, ka viņi ir patstāvīgi domājošas būtnes. Tāpat, ja domāšana kā esamība nevēlētos, lai attīstās cilvēku domāšana, cilvēku domāšana neattīstītos un savā uzvedībā un dzīves kvalitātē cilvēki ne ar ko neatšķirtos no saviem sugas brāļiem pērtiķiem. Bet, dodot šo pārliecību, domāšana kā esamība ļauj cilvēkiem pašiem uz sevi raudzīties kā uz radības kroni. Un, jo dziļāka ir šī pārliecība, jo sāpīgāka būs atsišanās pret patiesību, jo, ne jau nu tāpēc domāšana kā esamība izdomājusi (radījusi) cilvēkus, lai ar viņiem lepotos, bet gan tāpēc, lai pataisītu par idiotiem.

                                                                                   Pēteris Skutelis, Latvija, More, 2006-10-01


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv