www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Uga, Hugo, Uģis
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




OKULTISMS – UN OKULTĀS ZINĀTNES (H. P. Blavatska)10.11.2006

Nereti es dzirdējis esmu, bet neticēju līdz pat brīdim šim,    
Ka tādi ir, kas ar varenām maģijas formulām spēj
Saviem zemiskiem mērķiem dabas likumus pakļaut.   
/Miltons/

Šā mēneša Vēstuļu nodaļā daži materiāli liecina par to, ka mūsu pēdējais raksts “Praktiskais okultisms” ir atstājis uz cilvēku prātiem ļoti spēcīgu iespaidu. Šādas vēstules vēlreiz pierāda un apstiprina divus loģiskus spriedumus:

1)      uz pasaules ir vairāk izglītotu un domājošu cilvēku, kuri tic okultisma un maģijas pastāvēšanai (kas būtiski viens no otra atšķiras), nekā to ir iedomājušies mūsdienu materiālisti; un

2)      lielākajai daļa no šiem ticētājiem (ieskaitot daudzus teosofus) nav īsi skaidru priekšstatu par okultisma būtību un jauc to ar okultajām zinātnēm kopumā, tajā skaitā arī ar “melno maģiju”.

Viņu priekšstati par spēkiem, ko okultisms piešķir cilvēkam, un par ceļiem, kas ved pie šo spēku apgūšanas, ir tik pat atšķirīgi, cik dīvaini. Daži no tiem iedomājas, ka ir vajadzīgs apmācītājs, kas norāda ceļu, - un ka ar to ir pilnīgi pietiekami, lai kļūtu par kaut ko līdzīgu Zanonam (Bulvera-Lītona romāna varonis). Citi domā, ka pietiek tikai šķērsot Suecas kanālu un aizkulties līdz Indijai, lai pārtaptu par Rodžeru Bēkonu vai pat par pašu grāfu Sen-Žermēnu. Daudzi uzskata par savu ideālu Margreivu (Bulvera-Lītona romāna “A Strenge Story” varonis) ar viņa mūžīgo jaunību, un tos maz uztrauc tas, ka maksa par to – ir paša dvēsele. Nav mazums tādu, kuri, jaucot okultismu ar vistīrākajām “Aendoras burvestībām”, “no Stiksas tumsības caur Zemes rēgu izsauc gaismas sfērā bezformīgus spokus” un grib, lai uz šī pamata viņus uzskatītu par augstākajiem adeptiem.

“Ceremoniālā maģija” ieviesta likumos, ko parodiski ir izklāstījis Elifas Levi (īstajā vārdā Luī Konstāns, abats no francijas) kalpo par vēl vienu alter ego (otrs es lat.) senatnes Arhatu filosofijā. Īsāk sakot, skaldnes, kurās okultisms parādās tajā nemācītam cilvēkam, atbilst pēc nokrāsām un daudzveidības visam cilvēka iztēles plašumam.

Bet vai nepārņems dedzīgs sašutums šos Gudrības un Spēka meklētājus, ja pavēstīt tiem tīru patiesību? Ne tikai ļoti veselīgi, bet tagad jau pilnīgi nepieciešams ir izklīdināt ilūzijas, kas piemīt lielākajam vairākumam, kamēr vēl nav par vēlu. Patiesība var tikt izteikta dažos vārdos: starp simts dedzīgiem rietumniekiem, kuri dēvē sevi par “okultistiem”, neatradīsies ne ducis tādu, kuri kaut cik necik pareizi izprastu tās zinātnes iedabu, ko tie grib apgūt. Ar nelieliem izņēmumiem, visi viņi atrodas taisnajā ceļā pie buršanām. Un pirms iebilst šim apgalvojumam, lai viņi ievieš kaut nedaudz kārtības tajā haosā, kas valda viņu prātos. Lai viņi vispirms apgūst patiesās atbilstības starp okultām zinātnēm un okultismu, un arī visu atšķirīgo, un tikai pēc tam iekarst dusmās, ja vēl joprojām turas pie sava. Bet pagaidām lai top zināms viņiem, ka okultisms atšķiras no maģijas un citām slepenajām zinātnēm tā pat kā mirdzoša saule no kvēpošas sveces gaismas, kā nesatricināmais un nemirstīgais Cilvēka Gars, kas ir bezcēloniskā un neizzināmā absolūtā Veseluma atspoguļojums, atšķiras no mirstīgās čaulas – cilvēka ķermeņa.

Mūsu augsti civilizētajos Rietumos, kur mūsdienīgo valodu formēšana un vārdu veidošana notika uz sadzīviskajiem priekšstatiem un domformām (kas notiek ar katru valodu) un, jo vairāk pēdējie iekrāsojas materiālismā rietumnieku patmīlas aukstajā atmosfērā un skriešanā pēc šīs pasaules labumiem, jo mazāk jutās vajadzība pēc jaunu terminu radīšanas, kas izteiktu to, kas klusībā skaitījās vistīrākā un pilnībā atklāta “māņticība”. Tādi vārdi varēja atbilst tikai tādām idejām, kurām gandrīz nemaz neprasījās dot vietu izglītota cilvēka apziņā.

“Maģija” – iluzionisma sinonīms; “burvestības” – vispamatīgākās nezināšanas ekvivalents; “okultisms” – sajukušu viduslaiku Uguns filosofu nožēlojams mantojums, tādu kā Jākobs Bēme un Sen-Martens; – un ar šiem izteikumiem, ņemot vērā kopīgo viedokli, ir vairāk kā pietiekami, lai noklātu visu “profesionālās krāpniecības” sfēru. Visi tie ir nievājoši termini, ko parasti pielieto kad sākas runas par tumšo viduslaiku putekļainajiem lūžņiem un pirms tiem pastāvējušajiem pagānu gadsimtiem. Tamdēļ angļu valodā nav iespējams atrast terminus, kas noteiktu un iekrāsotu atšķirības starp līdzīgiem anormāliem spēkiem vai zinātnēm, kas ved pie to apgūšanas, ar to precizitāti, kas iespējama izmantojot austrumu valodas, un pirmām kārtām sanskritu. Kādus tad priekšstatus izsauc piemēram vārdi “brīnums” un “burvestība” (kas pēc būtības ir viens un tas pats, par cik abi pauž ideju par brīnumu darīšanu ar dabas likumu neievērošanas (!!) palīdzību, kā to pasniedz atzītas autoritātes) to cilvēku prātos, kas dzird un izrunā šos vārdus? Kristieši, neskatoties uz “dabas likumu” neievērošanu, kaut arī stingri ticēs brīnumu iespējamībai, tā kā šie brīnumi, kā tiek apgalvots, tika Dieva darīti caur Mozu. Tie ar nicinājumu noraidīs faraonu māgu darbus burvestību laukā vai arī pierakstīs tos sātanam. Tieši sātanu mūsu dievbijīgie pretinieki saista ar okultismu, kur tajā pašā laikā to negantie ienaidnieki ateisti, smejas par Mozu, māgiem, okultistiem un uzskata, ka ir kaunpilni visā nopietnībā vērst uzmanību uz tamlīdzīgām “māņticībām”. Viss jau it kā tā ir, jo pietrūkst jēdzienu, kas iezīmētu atšķirības; nav vārdu, kas ietonētu diženā un patiesā gaismēnas un norobežojumus no nejēdzīgā un izsmiekla vērtā. Pēdējai kategorijai pieder teologu skaidrojumi, kas sludina cilvēka, Dieva vai sātana “Dabas likumu pārkāpšanu”; pirmajai – zinātniskie “brīnumi”, Mozus un māgu burvestības, kas atbilst dabiskajiem likumiem, pie kam Mozus un māgi bija apmācīti visās svētnīcu gudrībās un patiesajā Okultismā. Pēdējais vārds, protams, var maldināt, jo ir tiešs termina Guptja-vidja  tulkojums, “Slepenās zināšanas”. Bet kā zināšanas? Daži sanskrita termini var palīdzēt mums tikt skaidrībā ar to.

Pastāv četri (neskaitot daudzus citus) nosaukumi dažādu veidu Ezoteriskām Zināšanām un Zinātnēm, kas parādās pat ekzotēriskajās Purānās. Tas ir: 1) Jādžņa*-vidja apslēpto spēku pārzināšana, ko modina ar noteiktu reliģiozu rituālu un (* Jādžņa pastāv mūžīgi, ir teikts Brahmanās, jo tā ir cēlusies no Visuaugstā... kur tā mitusi jau “ne-sākumā”. Tā ir atslēga uz Traividju, trīsreiz svēto zinātni, kas atrodama Rig dzejā, ko mācās upurēšanas ceremonijām. “Jādžņa kā kaut kas neredzams, pastāv no laika gala; tā ir līdzīga neredzamai elektriskajai enerģijai elektriskajā aparātā, kas savai atklāšanai pieprasa tikai tam piemērotu mērinstrumentu. Runā, ka tā plešas no Ahavānijas, vai upurēšanas uguns līdz pat debesīm, un veido tiltu vai kāpnes, ar kuru palīdzību upurētājs var sazināties ar dievu un eņģeļu pasauli un pat dzīves laikā var pacelties līdz to svētnīcām. – Martins Haugs, Brahmana Aitreja. “Jādžņa tā ir viena no Akašas formām; un mistiskais vārds, ko domās izrunā iesvētītais Priesteris ierosina to darbībai, ir Nozaudētais Vārds, kas iegūst impulsu ar gribas spēka palīdzību.” – Atmaskotā Izīda.) ceremoniju palīdzību; 2) Maha-vidja, “diženās zināšanas”, kabalistu un tantriskā kulta maģija, bieži vissliktākās kārtas burvestības; 3) Guhja-vidja, mistisko spēku pārzināšana, kas ieslēgti Skaņā (Ēteris), sekojoši – mantrās (dziedamās lūgsnas un maģiskās formulas), kas ir atkarīgas no ritma un melodijas, citiem vārdiem sakot – maģiskās darbības, kas ir balstītas uz Dabas spēku un to mijiedarbību pārzināšanu; 4) “Ātma-vidja”, termins, ko austrumu pētnieki tulko vienkārši kā “Dvēseles zinības”, īstenā Gudrība, bet kas apzīmē daudz vairāk.

Ātma-vidja ir vienīgais okultisma veids, uz ko vajadzētu tiekties ikkatram teosofam, kurš jūsmo par Gaismu Ceļā un sapņo kļūt par gudru un nesavtīgu cilvēku. Viss pārējais pēc būtības ir “okulto zinātņu” atzari, tas ir zinātnes, kas pamatā balstās uz visu lietu patiesās būtības izprašanu Dabas valstībās – minerālu, augu un dzīvnieku – sekojoši, par lietām, kas attiecas uz materiālās dabas valstību, kaut arī šī būtība bija neredzama un līdz pat šim brīdim ir palikusi laicīgās zinātnes nepamanīta. Alķīmija, astroloģija, okultā fizioloģija, hiromantija – visas šīs zinātnes atrodas dabā un precīzās zinātnes, - acīm redzami “precīzās” tamdēļ, ka mūsu paradoksālo zinātņu laikmetā tās izrādījās par kaut ko pavisam pretēju, - priekš sevis ir atklājušas ne vienu vien no aukstāk minēto zinātņu noslēpumiem. Bet gaišredzība, ko Indijā simboliski attēlo kā “Šivas Aci” un kas Japānā saucas par “Neizmērojamo Redzējumu”, nav hipnotisms, kas ir mesmerisma nelikumīgais pēctecis, un nav sasniedzams ar šo zinātņu palīdzību.

Bet visas pārējās zinības var apgūt un sasniegt tajās labus, sliktus vai ne kādus rezultātus, bet Ātma-vidja nepiešķir tam nekādu nozīmi. Tā ietver tās visas un reizēm pat izmanto tās, bet dara to tikai priekš svētīgiem mērķiem, attīrot tās no sārņiem un izslēdzot jebkuru savtīguma iespējamību. Paskaidrosim: jebkurš vīrietis vai sieviete var sākt studēt kādu vai visas augstāk minētās “okultās zinātnes”, neizejot nekādu lielo iepriekšējo sagatavošanu, un pat neapgrūtinot sevi ar īpaši stingri ierobežotu dzīves veidu. Viņš var iztikt pat bez pietiekami augsta tikumības līmeņa. Bet šajā gadījumā bez šaubām, deviņos gadījumos no desmit, ka skolnieks kļūs par ļoti nesliktu burvi un ar dedzību metīsies melnajā maģijā. Un kas par to? Vudu un dukpa priecājās un līksmo par savu ellišķīgo maģisko rituālu neskaitāmajiem upuriem. Ar to pašu nodarbojas jaukie džentlmeņi vivisekcionisti un diplomēti “hipnotizētāji” no medicīniskajiem institūtiem, tikai ar to atšķirību, ka vudu un dukpa – tie ir burvji apzināti, bet Šarko-Rišē kompānija – burvji neapzināti. Tādā veidā, par cik gan vieniem gan otriem nāksies vākt savu darbu iesētos augļus un atbildēt par saviem sasniegumiem melnajā maģijā, rietumu sekotājiem nav jēga pakļaut sevi sodam un paļām un labāk neizmantot tos labumus un izdevīgumu, ko varētu iegūt no šīm nodarbēm. Jo, atkārtojam vēlreiz, - hipnotisms un vivisekcija, kā tie tiek pasniegti šajās skolās, tās ir vistīrākās burvestības, tikai jāatskaita zināšanas, kas piemīt vudu un dukpai un ko nekādi Šarko-Rišē nespēs apgūt pat piecdesmit gadu visrūpīgākajos pētījumos un eksperimentos. Tad jau labāk tie, kas grib pablēņoties ar maģiju, saprotot vai ne, ar ko tiem ir darīšana, un kas uzskatīs likumus, kas tiek uzlikti skolniekam, par pārāk dzelžainiem un smagiem priekš viņiem un tamdēļ atteiksies no Ātma-vidjas vai okultisma, - labāk lai iztiek bez tiem. Lai kļūst par burvjiem – neskatoties ne uz ko, pat to, ka viņi kļūst par vudu vai dukpa uz veseliem desmit nākamajiem iemiesojumiem.

Tomēr, droši vien, mūsu lasītāju interese ir sakoncentrēta uz tiem, kas ir sajutuši nepārvaramu tieksmi uz “okulto”, bet kas neapjauš patieso būtību tam, uz ko tiecas, kā arī nav ieguvuši imunitāti pret kaislībām, nemaz nerunājot par patiesu nesavtīgumu.

Un, ja mums pajautās, kā sastāv lietas ar šiem nelaimīgajiem, kurus pretējie spēki rauj katrs uz savu pusi? Jo pārāk bieži jau ir teikts, lai atkārtotu vēlreiz, un šis fakts ir acīm redzams jebkuram novērotājam, ja jau cilvēka sirdī patiesi ir pamodusies dedzīga tieksme uz okultismu, tad neatrast viņam vairs mieru nekur uz pasaules. Mūžīgi tirdošais nemierīgums, ko viņš nav spējīgs apslāpēt, dzen viņu neapzinātajos dzīves plašumos. Sirds viņam ir pārāk pilna ar kaislībām un savtīgām vēlmēm, kas nedod iespēju ieiet pa Zelta Vārtiem; viņam nav pa spēkam atrast mieru un līdzsvaru arī ikdienas dzīvē. Vai tiešām viņam neglābjami jākrīt burvestībās un melnajā maģijā un daudzajās pārmiesošanās jāuzkrāj sev šausmīga karma? Vai tiešām viņam nav cita ceļa?

Patiesībā šāds ceļš ir. Lai tiecas viņš tikai uz to, kas viņaprāt, ir pa spēkam. Lai neuzveļ sev uz pleciem nepanesamu nastu. Nepretendējot uz “Mahatmas”, Budas vai diženā Svētā pakāpi, lai studē viņš labāk filosofiju un “Dvēseles Zinātni”, un viņš var kļūt par vienu no pieticīgajiem cilvēces labdariem, bez jebkādām “pārcilvēciskām” spējām. Sidhi (vai Arhata spējas) ir domātas tikai priekš tiem, kas ir spējīgi vest nevainīgu dzīves veidu, kas ir gatavi uz visbriesmīgākajiem upuriem, kas nepieciešami līdzīgas sagatavošanas gaitā, un pie kam burtiski, līdz beidzamai robežai. Lai viņi uzreiz uzzina un atceras uz visiem laikiem, ka patiesais okultisms vai Teosofija ir “Diženā pašatsacīšanās”, pilnīga un neapspriežama, kā domās, tā arī rīcībās. Tas ir Altruisms, un kurš seko tam, tiek pilnībā izvests no dzīves baudītāju kategorijas. “Ne priekš sevis viņš dzīvo, bet gan priekš pasaules”, līdz ko viņš nolemj sevi veltīt šai lietai. Daudz kas tiek piedots pirmajos pārbaudījuma gados. Bet pirms viņš tiks “pieņemts”, viņa personībai ir jāizzūd, un viņam ir jākļūst par parastu labdarbīgu spēku Dabā. Pēc tam viņa priekšā paveras divi, viens otram pretēji ceļi, un nav ne mazākās kompromisa iespējas starp tiem. Viņam soli pa solim, vaiga sviedros, , daudzu pārmiesošanās garumā un bez atelpas Devakanā, ir jāiet vai nu augšup pa zelta kāpnēm, kas ved uz Mahatmas (Arhata vai Bodhisatvas stāvoklis) pakāpi. Vai  arī viņš noslīd pa šīm kāpnēm lejup pie pirmā kļūdainā soļa un nokrīt līdz dukpas stāvoklim...

Viss tas ir vai nu pavisam nezināms, vai arī netiek ievērots. Patiesi, tas, kurš ir spējīgs izsekot kandidātu sākotnējās tiekšanās klusajai evolūcijai, bieži atklāj, ka to prātus sāk pārņemt savādas idejas. To domāšanas spējas tiek tik lielā mērā traucētas, sakarā ar svešu ietekmju iedarbību, ka viņi sāk domāt, ka dzīvnieciskās kaislības var izsmalcināt un pacelt līdz tādam līmenim, lai to niknums, enerģija un uguns tiek pavērsti uz iekšpusi; ka tos var uzkrāt un saglabāt krūtīs līdz tam laikam, kamēr to enerģija nevis izrausies uz āru, bet gan tiks uz daudz augstākiem un svētiem mērķiem: tas ir, kamēr to kopējais akumulētais spēks neļaus saimniekam ienākt patiesajā dvēseles Svētnīcā, un nostāties Skolotāja – augstākā Es priekšā! Šā iemesla dēļ viņi pat nedomā cīnīties ar savām kaislībām un izskaust tās. Ar galēju gribas spēka piepūli viņi vienkārši apslāpē šo spēcīgo liesmu un notur to sevī, līdzīgi kā stūrī iedzītu zvēru, un ļauj šim ugunim gruzdēt zem plānas pelnu kārtas. Tie ar prieku samierinās ar spartiešu jaunieša mokām, kas atļāvis savas iekšas ēst lapsai, lai tik nebūtu jāšķiras no tās. Ak nelaimīgie aklie, kas sapņo nomodā!

Ar tādiem pašiem panākumiem var cerēt, ka baru ar piedzērušiem skursteņslauķiem, kas nosmērējušies gluži melni darba laikā, var ieslēgt svētnīcā, kas izklāta ar sniegbaltām drānām, un cerēt, ka tie ne tikai visu nesacūkos, bet arī paši kļūs par skolotājiem šajā svētvietā un beigu beigās iznāks no tās tik pat tīri, kā pati šī svētnīca. Kamdēļ gan neiedomāties to, ka ducis skunksu, kas ieslēgti tīrā klostera atmosfērā, var iznākt no tā viscaur pievilkušies ar visām tur izmantojamām smaržvielām? Līkumaini ir cilvēka domāšanas ceļi. Vai var kas tāds notikt? Mēģināsim tikt skaidrībā.

“Skolotājs” mūsu dvēseles Svētnīcā ir “augstākais Es” – dievišķais gars, kā apziņa rodas vienīgi (katrā gadījumā, cilvēka laicīgās dzīves laikā, kurā šis gars ir ieslēgts) no saprāta, kuru mēs nospriedām nosaukt par cilvēcisko dvēseli (tad “garīgā  dvēsele” ir gara vadītājs). Personiskā jeb cilvēciskā dvēsele ir sarežģīts savienojums: savā augstākajā aspektā tā ietver sevī garīgos centienus, vēlēšanās un dievišķo mīlestību, zemākajā aspektā – dzīvnieciskās tieksmes un zemiskās kaislības, kas piemīt tai tamdēļ, ka tā ir saistīta ar savu nesēju, ar to, kur mīt visas šīs tieksmes un kaislības. Tādā veidā tā pilda saistošā posma funkcijas starp dzīvniecisko dabu cilvēkā, ko tās augstākais saprāts tiecas savaldīt, un cilvēka dievišķo garīgo dabu, uz ko vienmēr tā jūt tiekšanos, kad ņem virsroku cīņā ar iekšējo dzīvnieku. Pēdējais ir instinktīvā “dzīvnieciskā dvēsele”. Tā arī ir šo kaislību perēklis, un daži nesaprātīgi entuziasti, tā vietā, lai tās izskaustu, rūpīgi lolo un saglabā tās ieslēgtas savās krūtīs. Vai tiešām tie cer pārvēst dzīvniecisko netīrumu duļķainās straumes kristāldzidros dzīvības ūdeņos? Bet kādā neitrālā vietā tās var ieslēgt, lai to iedarbība neietekmētu cilvēku? Dedzīgās mīlas un iekāres kaisles joprojām ir aktīvas, un tām ir atļauts palikt to rašanās vietā – tajā pašā dzīvnieciskajā dvēselē, jo kā augstākā, tā arī zemākā “cilvēciskās dvēseles” (saprāta) daļa, atstumj tādus iemītniekus, kaut arī nevar izbēgt no ietekmējošas kontaktēšanās ar tiem kā ar kaimiņiem. “Augstākais Es”, vai gars, arī nespēj asimilēt līdzīgas jūtas, tā pat kā ūdens sajaucas ar eļļu vai karstiem netīriem taukiem. Tamdēļ no tā visa visvairāk cieš saprāts, un tas ir vienīgais savienojošais posms un starpnieks starp zemes cilvēku un augstāko Es, un tam vienmēr draud briesmas tikt šo kaislību (kas var atmosties jebkurā brīdī) pieveiktam un pazust matērijas bezdibenī. Un kā tam pietuvoties augstāko principu dievišķajai harmonijai, ja jau šī harmonija ir izjaukta ar pašu šo dzīvniecisko kaislību klātbūtni veidojamajā Svētnīcā? Kā var harmonija ņemt virsroku un nostiprināties, ja dvēselē trako miesiskā ķermeņa kaislību un zemisko iekāru viesulis, raujot to uz pusēm, vai pat “astrālā cilvēka” kaislību viesulis?

Jo šis “astrāls” ir ēna-dubultnieks (kā dzīvniekiem, tā arī cilvēkam) nav viss dievišķā Ego, bet gan tikai zemes ķermeņa ceļabiedrs. Tas ir saistošais posms starp personisko es, kas ir manasa zemākā apziņa, un ķermeni un kalpo par dzīvības vadītāju pārejošajā, bet nevis mūžīgajā dzīvē. Līdzīgi kā ēna, ko met ķermenis, tas paklausīgi atdarina visas cilvēka kustības un tamdēļ to pievelk materialitāte, un tas nekad nespēj pacelties vienā līmenī ar garu. Un tikai kad kaislību enerģija ir apdzisusi, un šīs kaislības ir satriektas un iznīcinātas nelokāmas gribas retortē, un tikai tad, kad visas iekāres un iegribas ir izskaustas, kā arī ir pieveikta pati personiskā es apziņa un, sekojoši, “astrāls” ir vienlīdzīgs nullei, – tikai tad ir iespējams sasniegt vienošanos ar “augstāko Es”. Tikai kad “astrāls” kļūst par savaldītā cilvēka atspulgu, kuram personība vēl uzturas pie dzīvības, bet ir jau bez kaislīgām vēlmēm un savtīgās patības, tikai tad mirdzošais Avgoeids, dievišķais Es, var apzinātā harmonijā saskanēt ar cilvēka būtības abiem pretpoliem – ar attīrītās matērijas cilvēku un ar mūžam tīro garīgo dvēseli – un nostāties Visvedošā Es priekšā (gnostiķu Kristus), savienojoties, saplūstot un kļūstot par TO uz visiem laikiem*.

*) Tie, kuri ir tendēti redzēt vienā cilvēkā trīs ego, parāda savu nespēju uztvert kopējo metafizisko jēgu. Cilvēks ir trīsvienība, ko veido ķermenis, dvēsele un gars, bet neskatoties uz to cilvēks ir vienots, un, protams, ka viņš nav vienkārši ķermenis. Ķermenis – tas ir īpašums, laicīgās cilvēka drānas. Trīs “ego” pēc būtības ir cilvēka trīs aspekti astrālā, intelektuālā un garīgā plānā.

 

Tad kā tad var iedomāties, ka cilvēks ir spējīgs iespraukties okultisma “šaurajos vārtos”, ja viņa ikdienas un ikstundas domas ir ierobežotas ar pasaulīgām lietām, ar īpašuma un varas kāri, kas ir saistīti ar miesas kārību, godkāri un saistībām, kas, arī lai cik cienīgas neskaitītos, tik un tā ir zemes lietas. Pat mīlestība pret sievu un ģimeni, pati svētākā no visām cilvēka jūtām, traucēs ceļā uz īsteno okultismu. Un, ja mēs paņemam par piemēru svēto mātes mīlestību pret savu bērnu vai vīra mīlestību pret savu sievu, – pat šajās jūtās, ja izsekotu pietiekami rūpīgi un tiktu skaidrībā ar tām, tad arī tur varētu pamanīt patību pirmajā gadījumā un egoisme a deux (egoisms divatā, fr.) otrajā. Kura māte bez šaubīšanās neupurēs simtus un tūkstošus dzīvību sava mīļotā bērna dēļ? Un kurš gan iemīlējies vīrs neizjauks jebkura cita vīrieša vai sievietes laimi, lai tik izpatiktu savai mīļotajai? Mums teiks, ka tas ir tikai dabiski. Neapšaubāmi tas tā ir, ja mēs apskatām to no cilvēciskās mīlestības puses; bet nepavisam tā nav, ja mēs skatāmies uz to visaptverošās dievišķās mīlestības gaismā. Jo tajā laikā, kad mūsu sirdis ir pilnas ar domām par mazu grupiņu nedaudzu “es”, kas mums ir tuvi un dārgi, cik tad vietas paliek dvēselē priekš parējās cilvēces? Kāda mīlestības un rūpju daļa atradīsies tajā priekš šī “lielā bāreņa”? Un kā gan “sirdsapziņas čukstus” var sadzirdēt dvēsele, kas ir pievērsusies tikai un vienīgi paša izvēlētiem mīluļiem? Vai paliks tur vietas priekš kopējām visas Cilvēces vajadzībām, vai varēs atrast atskaņas šādā sirdī, vai pat saņemt ātru atbildi? Bet tomēr tam, kurš grib pievienoties Vispasaules Saprāta Gudrībai, ir jānonāk pie tās caur visu Cilvēci, bez rasu, ādas krāsu, reliģijas vai sociālā stāvokļa atšķirībām. Tikai altruisms, un nekādā gadījumā ego-isms, pat visaugstāk atzītajos un cildenākajos tā priekšstatos, ir spējīgs panākt atsevišķā cilvēka mazā es saplūšanu ar lielo visuma Es. Un tieši šīm vajadzībām un šim darbam sevi ir jāvelta patiesam okultisma sekotājam, ja viņš vēlas apgūt Teo-sofiju, dievišķo Gudrību un Zināšanas.

Traucošajam ceļiniekam ir jāizdara bezierunu izvēle starp laicīgo un okulto dzīvi. Veltīgi ir mēģinājumi savienot šos abus dzīves veidus, jo nav iespējams būt par divu kungu kalpu, vienlaicīgi izpatīkot abiem. Nav iespējams kalpot savam ķermenim un augstākajai dvēselei, pildīt ģimenes pienākumus un visu kopējos pienākumus bez kaitējuma vienam no tiem; jo tāds cilvēks vai nu ieklausīsies savā sirdsapziņā un nesadzirdēs savu bērnu raudas, vai nu arī viņš dzirdēs tikai savu ģimeni un paliks kurls pret visas Cilvēces balsi. Gandrīz jebkuram precētam cilvēkam, kurš vēlas nostāties uz patiesi praktiskā okultisma ceļa, bet ne pie tā teorētiskās filosofijas, tas neizbēgami izvērtīsies par prātu graujošu cīņu. Jo viņu mocīs mūžīgas šaubas, svārstoties starp bezpersonisko dievišķo mīlestību pret Cilvēci – un personisko, zemes mīlestību. Bet tas var radīt tikai pienākumu neizpildīšanu pret kādu no tiem, vai nu pret vienu, vai nu pret otru, bet visticamāk, ka ne pret vienu no šiem pienākumiem. Vēl sliktāk. Jo ikkatrs, kas veltījis sevi okultismam un pēc tam nodevies fizisko kaislību un iegribu apmierināšanai, neizbēgami sajutīs nekavējošu reakciju – neapturamu slīdēšanu lejup no bezpersoniskā dievišķā uz zemākajiem matērijas slāņiem. Jutekliskā vai pat mentālā pašapmierināšanās rada acumirklīgu  visu garīgās uztveršanas spēju zaudēšanu; cilvēks vairs nav spējīgs atšķirt skolotāja balsi no savu kaislību vai pat no dukpas balss; patieso no melīgā; veselīgu tikumību no kazuistikas. Skaists, bet puvis auglis (Sodomas ābols) parādās visā mistiskā apvalka krāšņumā, bet tikai priekš tā, lai sabirtu pelnos pie lūpām un apsvilinot sirdi, novedot pie:

                   Bezdibeņa mūžīgi atvērtā, tumsā sabiezējošajā, 
                   Muļķības gudrības vietā, grēka saprātīguma vietā,
                   Mokām svētlaimes vietā, izmisuma cerību vietā.

Pie kam, vienreiz pieļaujot kļūdu un turpinot rīkoties tādā pašā virzienā, lielākā daļa cilvēku nepieļauj pat domu par iespējamo maldīšanos, un tādā veidā grimst aizvien dziļāk šajā purvā. Un kaut arī pirmām kārtām tieši nodoms iepriekš jau nolemj, vai rīcība attieksies uz balto vai melno maģiju, tomēr neapzinātas un reflektoriskas buršanās nevar neizsaukt smagas karmiskās sekas. Jau pietiekami tika runāts, ka buršanās būs jebkura nelabvēlīga iedarbība uz citiem cilvēkiem, kā rezultātā tie cieš, vai arī nodara pāri citiem. Karma – tas ir smags akmens, kas iekritis mierīgajos Dzīves ūdeņos; un tas neizbēgami rada no centra prom ejošus augošus viļņu apļus, kas iet tālāk un tālāk – ad infinitum (līdz bezgalībai, lat.). Tādiem cēloņiem ir jāizsauc noteiktas sekas, un tie izpaužas kā precīzi Atmaksas likumi.

No daudz kā, kas tika pateikts, var izvairīties, ja tik cilvēki atturēsies no aizraušanās ar praktiskajām nodarbēm, kuru raksturs un nozīme tiem nav saprotama. Ne no viena netiek prasīts, lai tas uzveltu uz sevis nastu, kas pārsniedz viņa spējas un spēkus. Ir sastopami “iedzimtie māgi”, mistiķi un okultisti no dzimšanas ar daudzos pārmiesojumos un ciešanu eonos iegūtu pieredzi. Viņiem piemīt, ja tā varētu teikt, imunitāte pret kaislībām. Nekādi zemes izcelsmes uguņi nevar uzliesmot nevienā no viņu jūtām vai vēlmēm; neviena cilvēka sauciens neradīs atsaucību viņu dvēselēs, izņemot Cilvēces lielās raudas. Tikai viņi var būt pārliecināti par veiksmīgu gala rezultātu. Bet to ir ļoti maz, un viņi ieiet šaurajos okultisma vārtos pateicoties tam, ka pašu personiskajā bagāžā nav pārejošo cilvēcisko jūtu. Un viņi atsvabinājušies no zemākajās personības jūtām, ar to pašu paralizējot “astrālo” dzīvnieku, un šaurie zelta vārti ir atvērušies viņu priekšā. Bet savādāk ir ar tiem, kuriem vēl daudzu pārmiesošanos gaitā ir jānes apgrēcības nasta, kas sakrāta iepriekšējās dzīvēs vai pat pašreizējā iemiesojumā. Tādiem cilvēkiem, ja tik viņi nevirzīsies uz priekšu ar vislielāko piesardzību, Gudrības šaurie vārti var pārtapt par plašajiem vārtiem un līdzeno ceļu, kas “ved uz iznīcību”, un tamdēļ “daudzi iet pa to” (Matv. ev. 7.13.). Tie ir okulto zinātņu vārti, ko pielieto personiskajiem mērķiem, un kur nav pieejama noturīgā un svētīgā Ātma-vidjas ietekme. Mēs dzīvojam Kali-jugā, un tā liktenīgā ietekme Rietumos ir tūkstoškārt spēcīgāka, nekā Austrumos; ar to var izskaidrot to vieglumu, ar kādu mūsu Tumsas Laikmeta spēki pārsteidz savus upurus šajā cikliskajā cīņā, un tos daudzos maldus, kuros, ka tīklā, patlaban ir sapinusies mūsu pasaule. Viens no šādiem maldiem ir pārliecība, ka sasniegt šos “Vārtus” un pārkāpt slieksnim okultismā var samērā viegli, un pie tam vēl bez jebkādiem īpašiem upuriem. Tā sapņo lielākā daļa teosofu. Tie ir varas alku un personiskās patmīlas uzjundīti sapņi, bet līdzīgas jūtas nekad nenovedīs tos pie kārotā mērķa. Jo kā taisnīgi teicis ir tas, kas pēc kopējā atzinuma, sevi ir upurējis Cilvēcei: “Šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.” (Matv. ev. 7.14.) Tik šaurs, ka pietiek tik pieminēt dažas sākotnējās grūtības, lai rietumu kandidāti bailēs griežas atpakaļ un drebēdami atkāpjas...

Lai tad viņi apstājas šeit un neuzsāk vairs neko savā lielajā vājumā. Jo, ja aizgriežoties no šaurajiem vārtiem, viņi paļausies savai tieksmei uz okulto un spers tikai vienu soli šo plato un pievilcīgo vārtu virzienā uz apzeltītajiem noslēpumiem, kas zaigo ilūziju mirdzumā, tad nelaime tiem! Tas var novest viņus līdz dukpas stāvoklim, un tie, bez šaubām, sevi drīz apjautīs tajā Elles Via Fatale (Iznīcības Ceļš lat.), uz kuras vārtiem Dante izlasīja vārdus:  

                     Per me si va nella citta dolente   
                     Per me si va nell` eterno dolore   
                     Per me si va la perduta gente...   

                    (Es aizvedu uz atraidītām mītnēm  
                     Es aizvedu caur mūžīgajiem vaidiem 
                     Es aizvedu pie mirušajām paaudzēm...)

philos.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv