www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Jānis
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Alķīmija 17.11.2006

Alķīmija ir simboliskās domāšanas augstākā pakāpe. Tā ir pilnīguma zinātne, kura māca, kā sasniegt būtības centru. Alķīmijas pamatā ir arhaiskais priekšstats par pirmmatēriju kā mikro- un makrokosma substanci, kura spēj transformēties un mainīt formu.

Tā ir okulta zinātne, kas radniecīga medicīnai un astroloģijai un, kuras sākotne meklējama tālā senatnē. Tas ir aksioloģisku un pragmatisku zināšanu kopums, kurā metāli un minerāli kalpo kā Visuma spēka zīmes. Gluži tāpat kā astroloģija, arī alķīmija tiecas izzināt cilvēka un kosmosa savstarpējās saiknes, attiecības un ietekmes un izmantot tās cilvēka labā. Alķīmijas pirmais mērķis ir gluži zinātnisks un otrais - tehnoloģisks. Astroloģija nodarbojas ar cilvēka un debess ķermeņu, tai skaitā Saules sistēmas planētu, savstarpējās ietekmes izzināšanu, savukārt alķīmija interesējas par zemes īpašībām. Tomēr ļoti lielas atšķirības šeit nav un arī alķīmiķi svarīgu lomu piešķir planētu ietekmei uz Zemes norisēm. Gan astroloģija, gan alķīmija apliecina, ka jebkas, ko cilvēks novēro debesīs un uz zemes, ir radītāja gribas izpausme.

Alķīmiju var uzskatīt par lielu pasaules daļu aptverošu parādību. Vienīgais sengrieķu alķīmijas rakstītais avots ir 80000 vārdu garš teksts. Ķīniešu alķīmijā ir simtiem “grāmatu”, kas ietvertas Dao kanonā. Indiešu un islamticīgo alķīmija nekad nav tikusi sistematizēta un atdalīta no kopējās garīgās filosofijas un citām ezotēriskajām zinātnēm.

Vārds “alķīmija” veidots no arābu vārda “chem”, kura nozīme ir neskaidra. Daudzās senajās valodās ir līdzīgi skanoši vārdi, taču to skaidrojums ir ļoti dažāds. Senie grieķi, ķīnieši un indieši alķīmiju visbiežāk dēvēja par “mākslu”, tam pievienojot vārdus, kas apzīmē izmaiņas un transmutāciju. Psihologs K. G. Jungs alķīmiju uzskatīja par pirmo soli mūsdienu psiholoģijas virzienā, jo tajā lielāka nozīme tika pievērsta psihiskām norisēm, nevis ķīmiskām reakcijām. Protams, ka īsteniem alķīmiķiem izdevās rast arī ne mazums atklājumu zinātniskās ķīmijas jomā. Daudzi alķīmiķi tika veikuši ne mazums jaunu ķīmisku savienojumu atklājumus.

Alķīmija izmanto četrus pirmelementus, ko astroloģijā pazīstam kā stihijas - Gaisu, Zemi, Uguni un Ūdeni, kā piekto piesaistot ēteri grieķu vai metālu ķīniešu tradīcijā. Šie četri dabas filosofijas elementi tiek saistīti ar trim filosofiskiem elementiem - sāli, sēru un dzīvsudrabu. Dzīvsudrabs, kurš ir saistīts ar Merkuru, pārstāv pasīvo sievišķo, Iņ, alķīmijas priekšstatos kalpo kā pirmais ar attīrīšanos saistītais elements un atspoguļo jūtas un iztēli. Sērs ir aktīvā, vīrišķā sākotne, ķīniešu tradīcijā Jan, - dod smalkāku attīrīšanos un ir saistīts ar prātu un intelektu.

Ja vien ir spējas pareizi izprast senos alķīmiķu traktātus, mēs tajos patiesi gūstam atziņas par vīrišķās un sievišķās sākotnes savienošanos un tik mistisko un tai pat laikā reālo cilvēka garīgo pašpilnveidošanos. Trīs pārveides stadijas būtībā atspoguļo paša alķīmiķa mistiskā ceļa trīs pakāpienus. Vispirms alķīmiķim “jānomirst”, jāaiziet no pasaulīgā, jāatsakās no sava sociālā stāvokļa, jāpārdzīvo tik daudzie un dažādie aizliegumi un jāaizmirst paša vārds. tikai pēc tam notiek atdzimšana jaunā veidolā un savienojies ar sievišķo sākotni, kas mīt dziļi pašā, viņš gūst patieso “filosofu zeltu”- garīgo un fizisko savienību. Kad šis ir īstenots, tikai tad viņš spēj īstenot savu svarīgāko uzdevumu - apzināti līdzdarboties kosmosa radīšanas norisēs - tā radīšanā un apgaroāanā. Alķīmija ir gan cilvēka dzīvesveids, gan arī rīcības veids.

Kā ezotēriskas tradīcijas sastāvdaļa alķīmija bij pazīstama senajā Ēģiptē, Arābu valstīs, Indijā, Tibetā, Ķīnā. Pēc dažu alķīmijas vēsturnieku domām, Eiropā tā nonāca no Ķīnas un Indijas, vēl citi uzskatīja, ka no Ēģiptes caur Grieķiju un musulmaņu pasauli. Ir zināms, ka ēģiptieši bija prasmīgi metalurgi, kuri prata radīt zeltu un sudrabu izmantojot parastu metālu sakausējumus. Visplašāk ēģiptiešu tradīcija atspoguļota Hermeja Trismegista traktātos, kas ir vieni no svarīgākajiem teorētiskajiem tekstiem rietumu alķīmijā. Jaunās ēras sākumā alķīmiju praktizēja grieķi un arābi. IV gadsimtā Bizantija bija Eiropas alķīmijas centrs. Vēlāk par tādu kļuva Spānija, kur grieķu pirmelementu teorija un ēģiptiešu transmutāciju tehnoloģijas saskārās ar Aleksandrijas teritorijā izplatīto skolu un tās savukārt pilnveidoja arābu alķīmiķi. Eiropā pazīstamākie alķīmiķi bija Tiānas Apolonijs (I gadsimtā) Raimonds Lūlijs (XIII gadsimta Spānijā), Rodžers Bēkons (Anglijā, arī XIII gadsimtā), Paracelzs (Šveicē, XV - XVI gadsimtā), grāfs Sen-Žermēns (XVIII gadsimtā).

“Alķīmiķu brālības veikums - tas ir ziedošanās un izpirkuma darbs, lai stiprinātu pasaules dievišķo garu, kas ieslēgts matērijas šaurībā un gaida savu izpirkumu.” - tā analītiskās psiholoģijas pamatlicējs un cilvēka gara pasaules izzinātājs, psihologs K. G. Jungs sacījis par alķīmiķiem.

Saules Rasa


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv