www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Raimonds, Laine, Vilnis
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Četri cilvēka dabīgie ienaidnieki17.11.2006

Kad cilvēks sāk pamazām mācīties viņš nenojauš gaidāmās grūtības. Viņa mērķi ir nenoteikti. Viņam nav skaidra nolūka. Viņš cer uz balvām, kuras tā arī neiegūs, jo viņš neko nezin par grūtībām ar ko sastapsies.

Viņš lēnām sāk mācīties, sākumā pamazām, pēcāk arvien vairāk un vairāk. Un drīz viņa domas sajaucas. Tas ko viņš uzzina nekad nav tas, ko viņš bija iedomājies iepriekš un tāpēc viņš sāk baidīties. Mācība nekad nedod sākumā cerēto. Katrs jauns solis ir jauns uzdevums un bailes, ko cilvēks izjūt, arvien pieaug. Mācības izrādās viens vienīgs kaujas lauks.

Tā cilvēks sastopas ar savu pirmo dabisko ienaidnieku – bailēm – drausmīgu, nodevīgu un grūti pārvaramu ienaidnieku. Tās slēpjas katrā ceļa līkumā, maskējas, gaida. Un ja cilvēks nobijies no viņa bēg, tad ienaidnieks ir pielicis punktu viņa izaugsmes meklējumiem.

Kas notiek ar cilvēku, ja viņš bailēs aizbēg?

Nekas ar viņu nenotiek, izņemot to, ka viņš nekad neapgūs mācību. Viņš nekad nekļūs par apskaidroto. Viņš, varbūt kļūs par spītnieku, kurš nevēlas saskarties ar realitāti vai nekaitīgu nobijušos cilvēciņu, katrā gadījumā viņš būs uzvarēts cilvēks. Viņa pirmais dabiskais ienaidnieks pieliks punktu viņa garīgiem meklējumiem.

Un kas viņam jādara, lai pārvarētu bailes?

Ļoti vienkārši. Viņš nedrīkst bēgt. Viņam ir jāuzvar savas bailes, skatoties uz tām, viņam ir jāsper nākamais solis un pēc tam vēl un vēl. Viņš var būt pilnībā nobijies, bet viņš nedrīkst apstāties.

Tas ir neapstrīdams likums. Un pienāks brīdis, kad viņa pirmais ienaidnieks atkāpsies. Cilvēks sāk justies sevī pārliecināts. Viņa apņemšanās pieaug. Mācība vairs nav biedējošs uzdevums.

Kad pienāk šis priecīgais notikums var teikt ka cilvēks ir uzveicis savu pirmo dabisko ienaidnieku.

Tas notiek uzreiz vai pakāpeniski?

Tas notiek pakāpeniski. Tomēr bailes pazūd ātri un negaidīti.

Bet vai cilvēks atkal nenobīsies, ja ar viņu atkal notiks kas jauns?

Nē, ja cilvēks vienreiz ir uzveicis bailes, tad viņš ir atbrīvojies no tām līdz mūza galam, tādēļ ka baiļu vietā viņš iegūst domu skaidrību, kas atbrīvo no bailēm. Uz šo brīdi cilvēks pārzina savas vēlmes. Viņš redz cauri mācībai, viņa asā domu skaidrībai atvaira jebko. Cilvēks jūt, ka nekas viņam nav apslēpts.

Un tādējādi viņš sastopas ar savu otro ienaidnieku – domu skaidrību, ko grūti sasniegt, tā pieveic bailes, bet tai pat laikā padara aklu.

Tā liek cilvēkam nešaubīties sevī. Viņa dod tam pārliecību, ka viņš var darīt visu, kas ienāk prātā, tādēļ ka viņš redz visu skaidri, nekas viņam nav apslēpts.

Un viņš ir drošsirdīgs, jo viņš skaidri redz. Un viņš nekā priekšā neapstājas, tādēļ ka viņš skaidri redz. Bet tas ir kaut kas nepilnīgs.

Ja cilvēks paļaujas uz šo šķietamo varenību, tad viņu ir uzveicis otrs ienaidnieks un viņa attīstība būs apstājusies.

Viņš aktīvi darbosies, kad ir jānogaida un nogaidīs, kad ir jāsteidzas.

Un viņš sevi izdzīs līdz spēku izsīkumam mācoties, bet neko vairs neiemācoties.

Kas notiks ar cilvēku, kuru ir uzveikusi domu skaidrība? Vai viņš mirs?

- Nē, nemirs. Viņa otrais ienaidnieks vienkārši apstādina viņu un attur no mēģinājumiem jel kad kļūt par apskaidroto (sasniegt mērķi, tulk.piez.). Tā vietā viņš var kļūt par neuzvaramu kareivi vai ākstu. Bet domu skaidrību, par kuru viņš tik dārgi samaksāja, nekad nenomainīs tumsa vai bailes. Viņš skaidri redzēs līdz mūža beigām, bet viņš nekad vairs nemācīsies un neiemācīsies neko jaunu.

Bet kas cilvēkam ir jādara, lai izvairītos no sakāves?

Viņam ir jādara tas pats, ko viņš izdarīja ar bailēm. Viņam ir jāuzvar domu skaidrība un jāizmanto tā tikai, lai redzētu un pacietīgi gaidītu, un katrs nākamais solis jāsper ļoti uzmanīgi, pārdomāti.

Un galvenais, viņam ir jāsaprot, ka domu skaidrība ir sava veida kļūda.

Un pienāks mirklis, kad viņš redzēs, ka viņa domu skaidrība ir tikai atbalsta punkts viņa acu priekšā.

Tādējādi viņš pievārēs savu otro dabīgo ienaidnieku un nokļūs stāvoklī, kad nekas viņam vairs nespēs kaitēt. Un tā nebūs kļūda. Tas nebūs atbalsta punkts acu priekšā. Tas būs patiesais spēks.

Šajā brīdī viņš zinās, ka varenība pēc kā tas tik ilgi tiecās, beidzot ir sasniegta. Viņš to varēs izmantot pilnībā pēc saviem ieskatiem. Spēks viņam pakļaujas. Viņa vēlmes ir likums. Viņš redz visu ap sevi. Bet viņš ir sastapies ar savu trešo ienaidnieku – varenību.

Spēks ir pats spēcīgākais no visiem ienaidniekiem. Un protams visvieglāk ir tam padoties. Galu galā cilvēks tiešām ir neievainojams. Viņš komandē, viņš ar to sāk. Šajā stadijā cilvēks gandrīz nemaz nemana savu trešo ienaidnieku. Un negaidīti, pašam nemanot, viņš zaudē kauju.

Viņa ienaidnieks pārvērš viņu par ļaunu, kaprīzu cilvēku.

Vai viņš zaudēs savu spēku?

Nē. Viņš nekad nezaudēs ne savu domu skaidrību, ne spēku.

Ar ko tad viņš atšķirsies no apskaidrotā?

Cilvēks, ko ir uzveikusi varenība, nomirs tā arī neuzzinājis ko patiesībā ar savu varenību iesākt, kā ar to rīkoties.

Spēks ir tikai viņa nasta un liktenis. Tāds cilvēks nevienam nav pakļauts, bet arī nezin kad un kā izmantot savu spēku

Vai zaudējums kādam no ienaidniekiem ir neatgriezenisks?

Protams, tas ir neatgriezenisks. Kad kāds no šiem ienaidniekiem ir uzveicis cilvēku, tad tur vairs neko nevar darīt.

Vai ir iespējams, ka, piemēram, cilvēks, uzvarēts ar spēku, sapratīs savu kļūdu un labosies?

Nē, ja cilvēks reiz ir padevies, tad ar viņu ir cauri.

Bet, ja viņš tikai īslaicīgi bija apžilbināts ar spēku, bet pēcāk atteicās no tās?

Tas nozīmē, ka kauja vēl nav galā, tas nozīmē, ka viņš vēl joprojām mēģina kļūt par apgaismoto. Cilvēks ir uzvarēts tad, kad viņš vairs necenšas sasniegt savu mērķi.

Bet tad jau sanāk, ka iespējams cilvēks var uz laiku aizbēg no bailēm, bet beigās uzvar tās.

Nē, nepareizi. Ja viņš ir padevies bailēm, viņš nekad tās neuzveiks, tādēļ ka izvairīsies no tām un nekad nemēģinās vēlreiz tās uzveikt. Bet, ja, esot baiļu varā, viņš tomēr vairāku gadu garumā tomēr mēģinās mācīties, tad visdrīzāk viņš tās uzvarēs, jo nekad no tām nav bēdzis.

Kā cilvēks var uzvarēt savu trešo ienaidnieku?

Cilvēkam jānonāk līdz sapratnei, ka spēks, ko viņš it kā ir pakļāvis, īstenībā nekad nav piederējis viņam. Viņam sevi visu laiku jākontrolē, lietojot uzmanīgi un godprātīgi visu, ko viņš ir uzzinājis. Ja viņš redz, ka domu skaidrība un spēks bez viņa paškontroles ir sliktāk nekā kļūdas un netaisnības, tad viņš ir sasniedzis līmeni, kad viss ir pakļauts. Te viņš zinās, kad un kā izmantot savu spēku. Tādā veidā viņš ir pieveicis savu trešo ienaidnieku.

Un šajā laikā, kad cilvēks būs visu sapratis, apguvis mācību viņš sastapsies ar savu pēdējo ienaidnieku – vecumu. Šis ir visnežēlīgākais no visiem ienaidniekiem. Ienaidnieks ko viņam nekad tā arī neizdosies uzveikt, vienīgi – piespiest uz laiku atkāpties.

Tas ir laiks, kad cilvēkam vairs nav baiļu, nav vairs neciešamās domu skaidrības. Laiks kad viss viņa spēks ir pakļauts, bet arī laiks, kad viņam ir bezgalīgi liela vēlme atpūsties. Ja viņš pilnībā padodas savai vēlmei atgulties un atpūsties, ja viņš sevi iemidzina nogurumā, tad viņš ir zaudējis savu pēdējo kauju un viņa ienaidnieks padarīs viņu par vecu vārgu radījumu. Viņa vēlme atkāpties pārspēs visu domu skaidrību.

Bet, ja cilvēks uzveiks savu nogurumu un izdzīvos savu likteni pilnībā, tad viņu var saukt par apskaidroto, kaut vai tikai kādu īsu mirkli, kad viņš ir uz brīdi uzveicis savu neuzveicamo ienaidnieku. Ar šo apskaidrības, spēka un zināšanu mirkli pilnībā pietiek.

 

Fragments no  Karlosa Kastendas grāmatas “Sarunas ar Donu Huanu”
http://www.yugzone.ru/kastaneda.htm
Paldies Ivaram Prūsim par tulkojumu.

 


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv