www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Rolanda, Rolands, Ronalds, Erlends
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Sirdsapziņa un apziņa (prāts)04.12.2006

Sirdsapziņa kā Dievišķa Dzirkstelīte mūsu garā ir ielikta tur jau mūsu Radīšanas brīdī. Tā ir kaut kas pavisam atšķirīgs no “prāta” jeb “apziņas”. Ar ko tad šie jēdzieni atšķiras?

Sirdsapziņa
Latīniski sirdsapziņu apzīmē ar vārdu “constientia”, bet grieķiski — ar “synteresis”, kas vairāk vai mazāk nozīmē “savas iekšienes pazīšanu” jeb sevis paša pazīšanu.

Spāņu valodas Academia Real vārdnīcā vārdu sirdsapziņa skaidro kā

  1. cilvēka gara īpašība un spēja savās būtiskajās īpašībās un visās to modifikācijās pazīt to, ko piedzīvo sevī iekšēji,
  2. iekšēja labā un ļaunā atziņa,
  3. atspoguļojoša lietu pazīšana,
  4. mentāla aktivitāte, kurai vienīgai ir pieeja paša lietām,
  5. psihisks akts, caur kuru persona uztver sevi pasaulē.

Kembridžas Learner`s Dictionary apraksta sirdsapziņu kā “jūsu daļu, kas izvērtē jūsu paša darbību morālo vērtību un liek jums justies vainīgam par sliktiem darbiem vai liek justies atbildīgam par kaut ko”, bet Vebstera 1913. gada vārdnīcā tā ir nosaukta par spēju, spēku vai iekšēju principu, kas izvērtē paša darbību, motīvu un satraukumu raksturu, kas brīdina par un nosoda visu nepareizo un atzīst un atbalsta pareizo; tā ir morāla spēja novērtēt sevi pašu, morālā sajūta.

Mūsdienu klasiskie zinātnieki — etologi, neiroanalītiķi un evolūcijas psihologi skaidro sirdsapziņu no darvinisma pozīcijām kā smadzeņu funkciju, kas ir attīstījusies, lai atvieglotu reciproko altruismu sabiedrībā. Tā varot būt instinktīva (ģenētiski noteikta) vai iegūta (izmācīta). Taču kvantu mehānikas pētnieki, kas ir atklājuši viņu žargonā tā saucamās “trušu alas” (pārfrāzējums no Lewis Carrols “Alise Brīnumzemē”), tagad apgalvo, ka visam eksistējošajam pastāvot kāds sākotnējais “vilcējspēks”, un viņi to sauc par “sirdsapziņu”. Vai neizklausās pazīstami?

Mūsdienu psihologi, ietekmējušies pārsvarā no angļu valodīgās medicīnas literatūras, vairs nelieto sākotnējo vārda jēgu par iekšējo pazīšanu, bet viņi “pazīšanu” attiecina vairs tikai uz ārpusē skatītām lietām, uzskatot sirdsapziņu par pieredzes asimilētāju, nevis kā kaut ko iedzimtu un pārmantotu.

Trešās Derības dievišķajās mācībās ir ļoti skaidri izskaidrots, kas ir sirdsapziņa un atšķirības starp to un apziņu jeb prātu.

Vienkāršiem vārdiem — sirdsapziņa ir pilnīga zināšana, kas mūs pavada no paša sākuma; tā ir eksistējusi, eksistē un eksistēs mūžīgi mūsu pirmatnējā (primārajā) dabā, kas ir mūsu gars. Abi — sirdsapziņa un gars — nav šķirami. Tā, lietojot terminu sirdsapziņa, mēs saprotam pilnīgu, totālu, absolūtu zināšanu, kas atrodas mūsu patiesajā būtībā, garā. Mūsu garā, atrodas mūžīga, nedalāma zināšana, kas ir pilnīga, totāla un absolūta, jo tā nāk tieši no Dieva! Būdama Dievišķas izcelsmes, šī zināšana, šī gudrība nevar tikt ne palielināta, ne samazināta, tai nevar pielietot šodien vienu mēru, bet rītdien — citu. Šajā atziņā un gudrībā mājo Dieva Likums.

Vai tas bija zināms senajos laikos? Ja mēs meklējam vārdu “sirdsapziņa” Vecajā Derībā, tad tur mēs to neatrodam. Un kādēļ? Laikā, kad 70 tulki tulkoja grieķu versiju, pazīstamu kā “Septuaginta”, no kuras ir atvasinātas gandrīz visas mūsdienu Bībeles, bija lielas problēmas ar dažiem vārdiem, kas toreiz bija pilnīgi parasti un saprotami oriģinālajā ebreju valodā, bet kuriem nebija ekvivalentu grieķu valodā. Šo problēmu labi redz, uzzinot, ka vārdi “sirds”, “prāts”, “dvēsele” un “gars” grieķu valodā visi tiek apzīmēti ar vienu un to pašu vārdu “psyche”. Tādēļ apjukumā nonāca tie, kuru rīcībā nebija ebreju valodas oriģināltekstu, bet tikai seno Rakstu grieķu variants.

Un tomēr vēl šodienas modernajās Bībeles versijās (Vecajā Derībā) ir saglabājušās dažas norādes uz vārdu “sirdsapziņa”. Viena no, iespējams, spilgtākajām, ir Jesajas lietotā; kaut kā tur ir izdzīvojis senebreju vārds, jo tā laika neebreju pētnieki bija sapratuši, ka Jesaja, lietodams vārdu Emanuēls, būtībā ar to bija domājis Apsolīto Mesiju. Burtiski ņemot, “Emmanuel” nozīmē “Dievs mūsu vidū” vai kā mūsdienās lieto — Dievs ar mums. Arī Ecēhiēla darbos ir norādes uz šo iedzimto zināšanu; to var secināt arī jau no paša Bībeles sākuma.

Padomāsim par sekojošo: Kains, greizsirdības dzīts, nogalina savu brāli Ābelu. Un šajā noziegumā izlietās asinis, kā mums stāsta Raksti, “sauc uz Dievu no zemes”.

Tajā laikā vēl nebija pasludināta Bauslība Sinaja kalnā. Vēl nebija atnācis Mozus nonest to, iegravētu akmenī vai kādā citā veidā. Kā tad Kainam varēja atprasīt Ābela asinis; kā viņš varēja zināt, ka nogalināt ir slikti, ja vēl nebija pasludināts likums?

Atbilde ir vienkārša. Dievišķais mūžīgais Likums ir ierakstīts un vienmēr ir bijis ierakstīts sirdsapziņā, tajā “Dievs ir ar mums”, par kuru runā Jesaja.

Kainā blakus viņa brīvajai gribai, kura ļāva tam atņemt dzīvību savam brālim, vienmēr ir bijusi arī sirdsapziņa, kas ir iekšēja zināšana, kura skaidri uzrāda starpību starp labo un ļauno, starp gaismu un tumsu, starp grēku un taisnumu.

Mums ir jāuzsver, ka nevienam no mums nav dota kaut kāda daļēja sirdsapziņa, neviens nevar to “personalizēt” vai individualizēt, jo tā ir Dievišķa un tādēļ tā ir nemainīga, visuresoša un universāla. Tādēļ, ja kāds saka, ka viņam sirdsapziņa saka šo vai to, bet citam sirdsapziņa par to pašu saka pavisam ko citu, tad kāds no tiem vai arī abi sauc par sirdsapziņu kaut ko citu, bet nevis to, kas tā patiesi ir, jo sirdsapziņa, būdama unikāla un Dievišķa, nekad nestāsta kādu lietu vienam tā, bet citam — citādi.

“Sirdsapziņa ir Dievišķa Dzirkstelīte, augstāka gaisma un spēks, kas palīdz cilvēkam negrēkot”.

“Rīcības brīvība un sirdsapziņas gaisma labā un ļaunā atšķiršanai ir divas vislielākās dāvanas, kuras Mana Tēva Mīlestība ir devusi mantojumā jūsu garam. Tās atrodas tur jau pirms cilvēka dzimšanas un paliek tur arī pēc viņa nāves. Sirdsapziņa vada cilvēku, tā neatstāj viņu pat izmisumā, zūdot prātam vai agonijā, jo tā ir iekšēji saistīta ar cilvēka garu.”

“Sirdsapziņa nekad nenoved no labā ceļa, jo tā ir Mana Gaisma. Varbūt jūs kādreiz esat dzirdējuši, ka tā jums mācītu — nogaliniet savu brāli vai neatzīstiet savu tēvu, kas jūs ir dzemdinājis vai savu māti, kura jūs ir ieņēmusi? Vai jūs esat dzirdējuši, ka tā ieteiktu jums ņemt svešu mantu? Nē, Mani bērni, sirdsapziņa ir labais vadonis, padomdevējs un tiesnesis, jo tajā esmu Es.”

Apziņa jeb prāts
Apziņa ir mūsu spēja apzināties sevi, uztvert to, kas notiek ar mums un kā mēs dzīvojam. Tā nav mums iedvesta vai no augšas dota zināšana, kura būtu mūsos pati no sevis, bet gluži otrādi — tā ir informācija, kas ienāk mūsos no tā, ko mēs piedzīvojam, un, lai tā kļūtu par mūsu apziņu, tā ir jāņem vērā.

Lai to ilustrētu, apskatīsim, piemēram, kas notiek, mums ejot uz kādiem svētkiem. Kā sagaidāms, tur mēs atradīsim daudz cilvēku, un ar vienu, diviem no tiem mēs, visticamākais, sāksim sarunu par abpusēji interesējošu tēmu (politika, ikdienas dzīve, jaunākā filma u.c.). Kad mēs koncentrējam uzmanību uz to, ko mūsu šābrīža sarunu biedri saka, tad apzināti to neizlemjot, sāk likties, ka apkārtējais troksnis (mūzika, citu cilvēku balsis un čalošana, ārpusē braucošo mašīnu un citu telpu troksnis u. tml.) atkāpjas otrajā plānā, kamēr sasniedz momentu, kad kļūst nedzirdams; tāpat arī mūsu mazajai grupai nepiederošas personas kļūst praktiski neredzamas.

Informācija kā tāda turpina pienākt, ausīs turpina ienākt absolūti visas apkārtējās skaņas, un acis uztver visus attēlus un kustības mūsu apkārtnē, bet — kas notiek? Mēs vairs neapzināmies neko citu, kā tikai to, kam ir pievērsta mūsu uzmanība, mēs neievērojam citas skaņas un trokšņus un tā mums pilnīgi nezināmas paiet citu cilvēku grupu sarunas, tās it kā nebūtu mūsu realitātē. Tas pats notiek ar viņu darbībām un tēliem. Mēs sākam tos apzināties tikai tad, kad tie kļūst par mūsu realitāti, kad mums šķiet, ka tie sāk eksistēt. Tā darbojas mūsu apziņa, prāts, pārvēršot mūsu uztveres informācijā, kuru tad mēs jau varam apstrādāt “apzinātā” veidā, ar to domājot pilnu lietas apzināšanos.

Mūsdienās zinātnieki, kas pētī cilvēka prātu, atzīst, ka viss, ko uztver mūsu maņu orgāni, nonāk atmiņā neatkarīgi no tā, vai mēs to apzināmies, vai nē, tas ir, lai arī mūsu apziņa ne visu uzņem pilnā apjomā, tomēr pastāvīgi ikviena balss, katra skaņa, seja, rīcība tiek neizdzēšami reģistrēti atmiņā.

Vai tu zini, ka itin visi automašīnu numuri, kurus ir uztvērušas tavas acis visā dzīvē, ir iespiesti tavā atmiņā? Ka pilnīgi visas sejas, kas tev pagājušas garām tavā dzīves laikā, paliek neizdzēšami ierakstītas, iegrebtas tavā atmiņā? Miltons Eriksons, kas ir pazīstams kā hipnoterapijas tēvs, to atkārtoti ir pierādījis ļoti pārliecinošā veidā.

Šeit rodas jautājums: kur atrodas šī atmiņa? Kur tā paliek, kad mēs to nelietojam vai mums tā nav vajadzīga?

Vēl pavisam nesen klasiskā medicīna neapstrīdami mācīja, ka tā atrodoties smadzenēs. Bet progresīvie jaunākie pētījumi ir likuši stipri šaubīties par to: atmiņa (atmiņas, jo tās esot daudzas) saglabājas pat pēc tam, kad smadzenes ir bojātas vai sabrukušas. Skat Ian Stevenson, University of Virginia, pētījumus http://144000.net/castel/reincie.htm.

Viņš demonstrē atklājumu, ka jaundzimušiem bērniņiem izpaužas atmiņas par iepriekšējām dzīvēm, radot fobijas. Par to Stīvensons ir atklāti polemizējis ar Freidu, psihoanalīzes pamatlicēju, kuram viņš rādīja, ka daudzu cilvēku konfliktos vaina ir meklējama atmiņās par iepriekšējo dzīvju pieredzi, jo ir bijusi izslēgta iespēja ģenētiski pārnest šīs atmiņas. Mūsdienu DNS pētījumi ir apstiprinājuši Stīvensona apgalvojumus, tāpat kā simti un tūkstoši daudzos gados savāktie gadījumu apraksti.

No tā jāsecina, ka atmiņa nepieder ne smadzenēm, ne ķermenim, ka tā eksistē ārpus fiziskā universa, drīzāk tā ir gara daļa. Un gars absorbē apziņu, kuru lieto, dzīvodams miesā.

Tā mēs secinām, ka garā paliek iespiests viss — viss piedzīvotais, pieredzes, sajūtas, emocijas, tēli, skaņas un viss cits. Viss, absolūti viss, kas nonāk vidē, kur matērijā ir dzīvojis un attīstījies gars, ieskaitot tā dzīvi pirms dzimšanas, paliek iespiests garā.

Un tieši tādēļ, kad mēs nonākam savas sirdsapziņas tiesas priekšā, mūsu garīgajam skatam paslīd garām visas mūsu dzīves visos sīkumos, pat visnenozīmīgākajos, pat šķietami nezināmos. Es saku “šķietami”, jo mūsu materiālajai apziņai daudz kas paiet garām nepamanīts, taču atmiņā droši paliek viss.

Tāds ir mūsu gara varenums un vara.

Garīgā Gaismas pasaule mums izskaidro, kā funkcionē “apziņa” un kā caur, piemēram, meditāciju, mēs varam to “uzlabot”:

“Dziļas meditācijas brīdī jūs varat sasniegt augstu apziņas, gara pacēluma un mīlestības līmeni. Vienā dziļas sagatavotības mirklī, nekrītot fanātismā vai misticismā, ar vienkāršu, tikumīgu un labas morāles dzīvi jūs varat patiesi sasniegt lielu pietuvošanos Tēvam un Kunga mīlestība plūdīs caur jums un caur jums piepildīsies visi mācekļiem dotie Apsolījumi.” — Trešā Derība, Aizstāvji

Kā augstāk minēto svētku paraugā “apziņu” var koncentrēt uz augstākām lietām, piemēram, uz Dieva apzināšanos, uz Viņa klātbūtnes “redzēšanu”:

“Garam piemīt daudzas spējas un liels spēks, un caur to visu tas var skatīt Dievu.”

“Lai jūs nepārsteidz tas: cilvēka matērija, tāpat kā gars vienmēr ir skatījuši savu Kungu, tikai sevis apzināšanās trūkuma dēļ tie nav zinājuši, kad ir redzējuši Viņu.”

“Un matērija, kura pagājušos laikos ir redzējusi Kungu, to neapzinoties, nākotnē redzēs Viņu atkal un zinās, ka ir redzējusi Viņu.” (Trešā Derība)

Kā mēs nonāksim līdz apziņas brīnišķīgai un cēlai lietošanai? Protams, koncentrējoties, lietojot to pašu apziņu, lai ieklausītos un pievērstu koncentrētu uzmanību iekšējai balsij, pilnīgajam vadonim, kas ir sirdsapziņa, citiem vārdiem — fokusējot mūsu apziņu, lai “redzētu” un “dzirdētu” Dievu.

Nobeigums
Savelkot kopā visu iepriekš teikto, varam secināt, ka vienīgais drošais ceļš, kas ved mūs droši izpildīt Dieva Likumu, ir sirdsapziņa — Dieva Dzirkstelīte, kura dzīvo mūsos.

“Apstākļos, kādos attīstās jūsu eksistence — kas gan varētu virzīt jūsu domas uz labo? Tikai Dieva Gaisma mūsu sirdsapziņā iedvesmo cilvēku pildīt Dieva Likumu, tikai Gaisma, kas mīt mūsu garā un caur to izpaužas matērijā.”

“Ja ķermenis dzīvotu bez gara, tikai materiālās dzīves atdzīvināts, — tad tas nebūtu cilvēks. Gars bez sirdsapziņas nespētu vadīt sevi pašu un būt augstākais, kas ar sirdsapziņas starpniecību pazītu Dieva Likumu, atšķirtu labo no sliktā un saņemtu Dievišķās Atklāsmes.” — Trešā Derība

Tad lietosim, mīļie, šīs spējas, lai apzinātos, kas ir vissvarīgākais, lai pakļaujot mūsu prātu sirdsapziņai, mēs pastāvīgi tupinātu savu ceļojumu uz pilnveidošanos.

noslepums.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv