www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Eiženija, Ženija
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Roberts Mūks fragmenti no grāmatas „Kas ir meditācija?”09.12.2006

„Kas ir meditācija?

Atbildi uz šo jautājumu, protams, var atrast tikai, iesaistoties meditācijas praksē, tāpat kā uzzināt, kas ir mīlestība, var tikai mīlot, kas ir dzīve – tikai dzīvojot utt. Tas ir īsākais un reizē grūtākais ceļš, ko nevar aizstāt nekādi prāta tintē mērcētas spalvas izklāstījumi un traktāti. Iemesls tam vienkāršs: meditācijas mērķis ir apgaismība (angļu enlightenment) vai precīzāk – atbrīvošanās no jebkāda ego apziņas iedibināta intelektuālisma un ar to saistītā verbālisma, t.i., no paļaušanās uz jēdzienu un vārdu visspēcību.” 

  • Meditācija kā tieša pieredze un kā garīga stāja.

Vispārinot var teikt, ka Austrumu viedie atklāja vienu un to pašu eksistenciālo situāciju un līdzīgu notikumu mūžīgās atkārtošanās ideju, kamēr Rietumu domas vēsturē galvenais uzsvars vienmēr bijis uz katra atsevišķa notikuma un situācijas vienreizīgumu. Austrumi koncentrējas uz kosmisko fonu (pamatplānu), Rietumi – uz individuālo priekšplānu. Taču pilnīgu ainu var iegūt, tikai integrējot priekšplānu un pamatplānu augstāka ranga vienībā. „Viss” cilvēks, cilvēks, kas ir „vesels” un šādā nozīmē „pilnīgs” vai „svēts” (whole-holy), ir tāds, kas apvieno sevī universālo ar individuālo, momenta vienreizīgumu ar cikliskās atkārtošanās mūžīgumu. Šo harmonizējošo tendenci Lama Govinda saskata Tibetas budismā un pa daļai senajā Ķīnā.

Austrumi un Rietumi pārstāv cilvēciskās apziņas divas puses, kuras līdzīgi magnēta poliem nosaka un pievelk viena otru un kuras nevar vienu no otras atdalīt. Pilnīgs cilvēks šo faktu apzinās un mēģina to īstenot savā personīgajā dzīvē. Analoģiski izsakoties, cilvēks atrodas starp zemes un debesu poliem. Zeme un debesis gandrīz visās kultūrās simbolizē galīgo un bezgalīgo, un cilvēka uzdevums ir nevis izvēlēties starp šiem eksistences poliem, atsakoties no viena par labu otram, bet saredzēt to savstarpējo atkarību un integrēt tas savā esmē. Cilvēks ir centrs starp debesīm un zemi,vieta, kurā debesis un zeme satiekas.

Šī iemesla dēļa Buda uzskatīja, ka piedzimt kā cilvēkam ir privilēģija, jo tikai cilvēkam ir dota iespēja īstenot t.s. Vidusceļu, kas savieno debesis un zemi. Vidusceļš nozīmē brīvību no pieķeršanās galējībām, atbrīvošanos no iestigšanas vienā vai otrā „ismā”. Cilvēka eksistence nav šķirama no ierobežotības, no dažādiem „spaidiem”, ko mums uzliek dzīve laiktelpas robežās, bet šīs robežas nav sinonīmas ar garīgu šaurību vai ignoranci. Ierobežotība mums ļauj radīt nozīmīgas formas un veidolus, koncentrēties uz būtisko, atteikties no visa liekā un iegrožot alkatību. Gudrs cilvēks nemēdz būt daudzvārdīgs, tāpat kā liels mākslinieks var izteikt visdziļākās jūtas iespējami vienkāršā formā. Meistars atklājas vienkāršībā. Citiem vārdiem, bezgalīgais kā tāds būtu bezjēdzīgs, ja tas neizpaustos (neiemiesotos) galīgajā – pārejošu formu un tēlu pasaulē. Un otrādi: ja galīgais būtu pašpietiekams un neatspoguļotu bezgalīgo, tas kļūtu bezjēdzīgs un nolemts iznīcībai. Formas vērtīgums pastāv tieši tanī aspektā, ka tā ir pārejoša – tāpat kā puķe,kas uzplaukstot un novīstot kaut ko pauž par visas dzīves nepārejošo aromātu. Kā to leģenda stāsta, svētceļnieks Subharda gribējis noskaidrot, kāda ir Budas mācības kvintesence. Atbildes vietā Buda turējis rokā puķi. Kāpēc? Tāpēc, ka puķe, kas sakņodamās zemē, vienlaikus atveras debesu gaismai vislabāk simbolizē Tibetas budisma Vidusceļu – zemes tumsas un debesu gaismas vienību.

Austrumu ikonogrāfijā Budu mēdz tēlot kā sēdošu uz lotosa troņa. Lotoss ir visu mandalu un visu čakru (psihisko centru) prototips, kurā neapzināto spēku haoss pārtop nozīmīgā kosmā un indivīda eksistence atrod piepildījumu apgaismībā – visu integrējošā veselumā. Budas meditācijas nolūks nav atgriezties totāla un pasīva miera stāvoklī, kurā dominētu vakants prāts vai neapziņa. Meditācija ir transformējošs un transcendējošs process, kura gaitā mēs pilnīgi apzināmies tagadni (tekošo momentu) un dziļākā prāta iespējas, lai, tās kultivējot, kļūtu par sava likteņa noteicējiem un sasniegtu apgaismību.

  • Meditācijas speciālā funkcija ir no jauna apvienot iekšējo un ārējo pasauli, nevis attiekties no vienas par labu otrai. Kā jau iepriekš uzsvērām, meditācija nav bēgšana no pasaules, bet mēģinājums tajā ielūkoties dziļāk, nekā to pieļauj abstraktā domāšana. Mūsu filozofi grib vienību bez dažādības, bezgalību bez galīguma, universalitāti bez individualitātes, prātu bez miesas. Viņiem grūti saprast, ka vienība bez dažādības, bezgalība bez galīgā (laika) ir bezjēdzīga, ka universalitāti var pieredzēt tikai individuālajā un ka individuālais iegūst nozīmi un vērtību uz universāla fona. Universālisms un individuālisms nav nesavienojami pretstati, bet vienas un tās pašas Realitātes aspekti vai poli. Universalitāti nav iespējams aizsniegt, noliedzot vai iznīcinot individualitāti.
  • Meditācijas duālo procesu raksturo ne tikai formu iziršana (negācija) un atgriešanās bezvārdu un bezdomu klusumā, bet arī formu radīšana. Tā ir pilnskanīga dzīve pasaulē bez pielipšanas pasaulīgajam.

Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv