www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Kazimirs, Izidors
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Labā un ļaunā jēdzieni.12.12.2006

Jautājumi: kas ir labais un kas ir ļaunais nodarbina cilvēku prātus jau kopš seniem laikiem. Šie jautājumi ir mūžīgi. Labais ir viens no morālās apziņas jēdzieniem un viena no svarīgākajām ētiskajām kategorijām. Jēdzienā labais cilvēki ietver visu to, kas padara viņu dzīvi par labu. Pozitīvās intereses, vēlēšanās, tieksmes, nākotnes ieceres. Labais veicina sadzīvošanu, savstarpēju saskaņu, saprašanos un saderību. Pauž cilvēka spēju būt saprotošam pret citu dzīvību, vajadzībām, interesēm. Labais prasa cilvēkam būt labākam neatkarīgi no tā, vai par to slavēs, smiesies vai ienīdīs. Labais nav līdzeklis, kas kaut kam kalpo, palīdz īstenot kādus mērķus, tas pats ir augstākais un pēdējais mērķis. Labais ir savstarpēji saistīts ar pienākumu, taisnīgumu, dzīves jēgu, godu, sirdsapziņu, mīlestību, estētiskajām vērtībām, patieso. 

Ētikas mācībā labais tiek skaidrots dažādi: kā tikumiski ideālais, pozitīvais, dzīves saglabātājs, realizētā brīvība, dzīves morālā pilnība, augstākā morālā vērtība, esamības atbilstība jābūtībai, cilvēka un cilvēces attīstība savai misijai, sevis kā indivīda apstiprinājums, reizē pilnveidojot vispārīgo un sevišķo, absolūtais pasaules gara mērķis.

Ļaunais ir ētikas kategorija, kas ir pretstats labajam. Morālās apziņas jēdziens, kas izsaka priekšstatus par netikumīgo, par to, kas ir pretrunā ar morāles prasībām un ir pelnījis nosodījumu. Ļaunā jēdziens ir daudznozīmīgs. Ikdienā mēs parasti ar to apzīmējam visas nelaimes, sliktos darbus, negatīvas rakstura iezīmes, grēkus. Tādas personības rakstura īpašības kā nežēlība, rupjība, augstprātība, nesmalkjūtība, melīgums, neiejūtība u.tml. Tas izpaužas kā kaut kas bīstams, kaitīgs un apdraudošs. Diemžēl ir cilvēki kas nepārtraukti meklē attaisnojumus savam slinkumam, kūtrumam, gļēvulībai, izlaidībai un meliem, kas ir galvenais morālais ļaunums. Labais mudina ievērot cilvēces, tautas, ģimenes un cilvēku intereses. Ļaunais pielāgo visu cilvēci savām vajadzībām un interesēm, neapstājoties nekādu šķēršļu priekšā vai ļaujoties dzīves pašplūsmai, instinktu varai. Labā un ļaunā izcelsme tiek skaidrota ar materiālo dzīvi, sabiedriski politisko iekārtu, labiem un sliktiem likumiem, izglītību un audzināšanu, materiālo dzīvi. Tādējādi visdažādākajos variantos labais un ļaunais tiek raksturots kā sociāla parādība. Jebkurā saprātīgā sabiedrībā ļaunumu mēģina izskaust, klusināt, vājināt, lai mazinātu tā negatīvo ietekmi. Tajā pat laikā labais tiek lolots un tā vērtība īpaši izcelta. Dzīvē ir daudz tādu situāciju, kurās ļaunais tiek iznīcināts, bet labais: īsta draudzība, mīlestība, savstarpēja uzticība, cieņa, paliek.

Latviešu tautas folklorā ir parādīta noraidoša attieksme pret cilvēku sliktajām rakstura iezīmēm, negatīvo rīcību. Pasakās ļaunais nereti spēj visdažādākajos veidos pārvērsties. Reizēm tas pat prot izlikties par labo, kas ar laiku tomēr tiek atmaskots un uzveikts. Latviešu tautas pasakas parasti beidzas ar laimīgu iznākumu: labā uzvaru pār ļauno, prinča un princeses kāzām, ganu zēna uzvaru pār velnu utt.

Kas ir taisnīgums, mēģinājumi atrast vislabāko taisnīguma formulu, nodibināt vistaisnīgāko sabiedrību.

Taisnīgums ir morālās patiesības raksturotājs, dažādu pretrunīgu parādību optimāla saskaņojuma meklētājs (piemēram, starp tiesībām un pienākumu, noziegumu un sodu). Ar taisnīgumu tiek izprasta pasaules labākā kārtība, kura vislabāk atbilstu cilvēka būtībai. Mēs nepārtraukti meklējam labāku veidu kā saskaņot nodomus ar cilvēka rīcību, kā veicināt sabiedrības un indivīda attīstību, kā nodrošināt labklājību, stabilitāti, brīvību, kārtību un mieru. Valstis, kurās valda personības brīvība, sasniedz daudz augstāku kultūras un sabiedrības attīstības līmeni, nekā valstis, kurās tauta ir iežņaugta totalitārisma un vispārējas apspiestības žņaugos. Valsts ir jāveido saskaņā ar cilvēka dabu. Ja tiek ignorētas cilvēku eksistencei nepieciešamās un garīgās prasības, tad valsts un cilvēki iet katrs savu ceļu. Rezultātā valsts izvēršas par cilvēku cietumu.

Viens no centieniem labākas un taisnīgākas sabiedrības nodibināšanai bija revolūcija. Revolūcijas (franču valodā revolution <latīņu valodā revolutio – pagrieziens, apvērsums) rezultātā parasti notiek vardarbīga sabiedriskās iekārtas vai valsts maiņa; valsts varas pāriešana citu spēku rokās, kas parasti notiek vardarbīgā ceļā. Lielākās revolūcijas vētras ir pāršalkušas Eiropu, Franciju, kas sekmēja nacionālo jūtu atmodu. Politikas, sociālās un nacionālās apspiestības apstākļos, kas ierobežoja tautas pašizpausmi, atstājot kā vienīgo “privilēģiju” smagu darbu, apspiestā tauta centās rast ceļu savas brīvības atgūšanai. Revolūcijas vārdā tika upurētas neskaitāmas cilvēku dzīvības. Tā XVIII gadsimta beigās, politiskās krīzes rezultātā varu sagrāba Maksimiljēna Robespjēra radikāļi (kardinālu pārmaiņu, galējas enerģiskas rīcības vai radikālu politisku uzskatu piekritēji), kas proklamēja Francijas republiku. Radikāļi izsludināja radikālus likumus. Bez tiesas sprieduma nāvessods tika izpildīts 1100 politieslodzītajiem. Apmēram gadu Francijā, īpaši Parīzē, valdīja terors. Tā dēvētajai Labklājības komitejai, kuras vadītājs bija Robispjērs, tika dotas neierobežotas pilnvaras cīņai pret “revolūcijas ienaidniekiem”. Tika ieviesta obligātā karaklausība. Gada mēnešiem tika doti jauni nosaukumi, izmainīja gada skaitīšanu. Tika paredzēta vispārēja izglītība. Franču revolūcijas laikā bojā aizgāja apmēram 35 tūkstoši cilvēku.

liis.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv