www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Veldze, Lūcija
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Tomass Mērtons (1915 – 1968)18.12.2006

Tomass Mērtons (1915 – 1968) – trapistu mūks, kas ieguldīja lielu darbu, lai atjaunotu un nostiprinātu kristīgās meditācijas tradīciju katolicismā. Viņš bija arī viens no pirmajiem katolicismā, kas atsāka dialogu ar grieķu ortodoksālo (Austrumu katoļu, Pareizticīgo) baznīcu, un viens no pirmajiem, kas uzsāka plašu dialogu ar budistiem. Šodien lai saglabātu Mērtona mantojumu pastāv tādas organizācijas kā starptautiskā Tomasa Mērtona biedrība (http://www.merton.org), Mērtona biedrība (http://www.mertonfoundation.org/), Tomasa Mērtona Centrs, Tomasa Mērtona institūts kontemplatīvai dzīvei, pasaulslavena ir Ģetzemanes Abatija (http://www.monks.org/thomasmerton.html) – trapistu mūku kopiena, kas nodarbojas ar ekoloģisko lauksaimniecību un meditāciju.

Grāmata „Meditācijas sēklas” pirmo reizi iznāca 1949.gadā. Atjaunotais un
paša autora labotais izdevums „Jaunās meditācijas sēklas” 1962.gadā.

Fragments no grāmatas: 

Vienīgais ceļš uz meditāciju – tā ir pieredze. Ja neesam pieredzējuši izlaušanos, pamošanos jaunai esamībai, mēs neko nesapratīsim. To nevar iemācīt. Par to īsti nevar pat sakarīgi pastāstīt. Viss, ko mēs varam izmantot, ir mājiens, simbols, asociācija, tēls. Jo objektīvāka, zinātniskāka ir mūsu pieeja, jo mazāk tajā ir patiesa satura šajā jautājumā. Meditatīvā pieredze nav izskaidrojama, un zinātniskās definīcijas ir visai briesmīgas. Ja mēs mēģinām par to spriest, mēs sākam domāt kā psihologi, bet adekvāta meditācijas psiholoģija nepastāv. Ja runājam par „reakcijām” un „jūtām”, mēs ievietojam meditāciju tur, kur viņas nav – virspusējā, reflektorējošajā apziņā. Citiem vārdiem – ārējā „es”, kas patiesā meditācijā „mirst”, tiek atmests kā sasmērēts apģērbs.

Ārējais „es” nemeditē un nevar meditēt. Eksistē neatrisināma pretruna starp dziļo, ne no pasaules „Es”, kas tikai meditācijā arī pamostas, un virspusējo, ārējo „es”, kas parasti identificējas ar vienskaitļa pirmo personu. Šis pēdējais nav mūsu patiesais „Es”. Atceramies vienmēr par to. „Individualitāti”, empīrisko „es” nevar jaukt ar apslēpto, noslēpumaino personību, kas stāv Dieva priekšā. „Es”, kas darbojas šajā pasaulē, kas domā un runā par sevi, kas vēro savu rīcību, - tas nav tas patiesais „Es”, kas ir vienots ar Dievu Kristū. Labākajā gadījumā tas ir ietērps, maska, pieņemta seja priekš noslēpumainā un nezināmā „Es”, ko vairums no mums iegūst tikai pēc nāves. „Elli” var priekšstatīt kā atdalītību no patiesās esamības, patiesā „Es”, kas pastāv Dievā. Ārējais, virspusējais „es” nav mūžīgs un nav garīgs. Viņš izgaisīs bez pēdām tieši tāpat kā izgaist dūmi paceļoties no dūmvada. Tas ir trausls un īslaicīgs. Un tieši meditācijā mēs uzzinām, ka šis „es” neesam mēs paši. Meditācija – tā ir nezināmā „Es” pamodināšana, tā „Es”, kas nav pakļauts refleksijai un pašnovērojumam un kas nedomā par sevi. Viņš neizrunā vārdu „es” tā kā viņa agresīvais un pašpārliecinātais dubultnieks, jo viņš pēc savas dabas ir apslēptais, bezvārda. Par to neko nezina sabiedrība, kur cilvēki tikai to vien dara kā spriež cits par citu un paši par sevi. Viņam ir ko teikt, bet par sevi viņš neteiks ne vārda.

Nav nekā svešāka meditācijai kā Dekarta „Cogito ergo sum” – „domāju, tātad esmu”. Tā ir tāda cilvēka deklarācija, kas ir pilnībā atrauts no savām garīgajām saknēm un līdz ar to nolemts meklēt mierinājumu savas paša esamības pierādījumos (!). Liekot visu savu cerību uz domu, mēs attālināmies no savas dabas, noreducējam sevi līdz jēdziena līmenim, tiekam šķirti no tieša un nepastarpināta sava noslēpuma pārdzīvojuma. Vēl sliktāk, mēs līdz jēdziena līmenim noreducējam Dievu, atkrītam no Dievišķās realitātes, kas pieejama intuīcijai un ne vārdam. Pieņemot sevi par objektīvi eksistējošu, mēs apzinamies sevi kā pašiem sev svešu „lietu”, un pierādam, ka tā eksistē. „Nu tad arī es esmu „kaut kas”” – mēs sevi pārliecinām. Un tad mēs arī pārpasaulīgo Dievu padarām par „lietu”, „objektu”, tādu pašu kā citas galīgas un ierobežotas prāta konstrukcijas.

Pretēji tam meditācija pieredz realitāti kā kaut ko tīri subjektīvu, bet ne kā „manu”, kā piederošu savam ārējam „es”, bet kā personīgu eksistenciālu noslēpumu. Viņa neseko prāta secinājumiem, bet pamodinātai intuīcijai, brīvai un dziļi personīgai eksistencei, kas apzinās savu eksistenciālo dziļumu un apzinās Dieva noslēpumu.

Meditācijai nav cogito („es domāju”), un nav ergo („tātad”). Meditācijai ir tikai SUM, ES ESMU – ne tukša indivīda pretenzija uz galīgo patiesību, bet pazemīga sevis kā personības noslēpuma apzināšanās, kurā dzīvo Dievs - bezgalīgais Labums un Pašvaldība. ...

Meditācija nav ne praviešu dāvana, ne spēja lasīt cilvēku sirdīs. Tādas dāvanas reizēm atnāk kopā ar meditāciju, bet viņas nav svarīgas. Būtu kļūda tās pašas par sevi sajaukt ar meditāciju.

Cilvēki dažādi mēģina aizbēgt no sava empīriskā „es”, iztēlojoties, ka sasnieguši meditāciju. Vienus aizrauj un atbrīvo no sevis kolektīva emocionāla „uzšūmēšanās”, citus totalitārisma lieliskums. Pārliecināti par savu taisnību uzticīgi partijieši aizmirst par sirdsapziņu, piedodot sev jebkuras ļaundarības Šķiras, Nācijas, Partijas, Tautas, Rases, Sektas vārdā. Ļaudis aizmirst savu vajadzību pēc patiesa garīguma un pieņem Nācijas vai Šķiras viltus mistiku, kas ar to arī ir bīstama, ka rada viltus apmierinājuma redzamību. Masu sabiedrības kults ievelk sevī un paverdzina tos, kas ir sveši sev un sveši Dievam, kas nav spējīgi pārdzīvot neko pa īstam garīgu. Viltus entuziasms arī ir patiesais „opijs tautai”. Viņš nogalina cilvēkos visu apslēpto un personīgo, aizmidzina viņu sirdsapziņu un sirdi, pārvērš brīvas un saprātīgas būtnes paklausīgos ieročos to politikāņu rokas, kam pieder vara.

Lai neviens necer aizbēgt meditācijā no konflikta, skumjām un šaubām. Dziļa, neizsakāma meditatīvās pieredzes patiesība dzemdē dvēselē arī mokas un pamodina jautājumus, kas ievaino pašā sirdī un asiņo kā atvērta rēta. Katrs solis dziļumā pamodina šaubas, bet tās ir šaubas, kas stāv pretī ne patiesai
ticībai, bet tieši tai, kas izliekas, tai, kas ir pieradusi „turēt degunu pa vējam”. Mēs bieži dzīvojam ar to, un pat jaucam to ar „reliģiju”, bet tieši tai nāksies atbildēt, iziet caur mokām un pārbaudījumiem ar uguni. ...

Meditācija nav pasīva piekrišana, status quo, kā daudzi domā, nav garīga anestēzija, ne arī pretsāpju pote. Tā ir ugunsgrēks, kas pārvērš pelnos standartfrāzes, štampus, lozungus, idejas. Reizēm tā nesaudzē arī to, kas likās svēts. Meditācija sadedzina elkus, attīra svētvietu, kur nekas rokām darināts nevarēs vairāk aizņemt vietu, kurai Dievs ir vēlējis būt tukšai – centram, iekšējam altārim – tam, kas vienkārši „IR”.


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv