www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Rolanda, Rolands, Ronalds, Erlends
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Dvēseles attīstība un nervu sistēmas traucējumi.14.02.2007

Ievērojamā itāļu ārsta un filozofa darbs "Dvēseles attīstība un nervu sistēmas traucējumi" stāsta par cilvēka garīgās izaugsmes neizbēgamu pavadoni - dažāda veida nervu slimībām, kuras pavada šo procesu.


Roberto Asadžioli (Roberto Assagioli)(1888 - 1974) plaši pazīstams Eiropā kā ārsts - filozofs, personības rekonstrukcijas tehnikas radītājs, kuru viņš nosauca par „psihosintēzi”.

Savas psihosintēzes idejas Roberto Asadžioli smēlās ne tikai no Vedantas rakstiem. 1940. gadā viņu arestēja fašistiskās Itālijas varas orgāni. Vienu mēnesi viņš pavadīja vientuļnieku kamerā un vēlāk stāstīja draugiem, ka tā bijusi interesanta un vērtīga pieredze, kura viņam deva iespēju veikt daudzus īpašus garīgus vingrinājumus.

Tik pat efektīvi Asadžioli izmantoja piespiedu ieslodzījumu 1943. gadā, kad bija spiests slēpties no Musolini režīma tālos kalnu ciematiņos.

Dvēseles attīstība un nervu sistēmas traucējumi

Mums ir jāatceras, kur atrodas mūsu īstās mājas. Kamēr mēs dzīvojam šeit, mēs esam svešinieki, pagaidu iemītnieki. Mūsu īstās mājas ir tur, augšā. Mēs dodamies uz turieni.

Cilvēka Dvēseles garīgā attīstība - tā ir ilga norise, tas ir ceļojums pa visdažādākajām zemēm, - ar ļoti daudziem brīnumainiem piedzīvojumiem, bet arī ar šķēršļiem un briesmām. Tas ir saistīts ar dziļām personības tikumiskās attīrīšanās procesiem, ar daudzām pārvērtībām, ar agrāk neizmantotu spēju atmodu, ar apziņas izaugsmi līdz neiedomājamam līmenim, ar tās ieiešanu un izplešanos jaunos iekšējos dziļumos.

Tādēļ nav brīnums, ka šīs svarīgās izmaiņas iet caur dažādiem bīstamiem un kritiskiem posmiem, kas nereti ir saistīti ar nervu sistēmas, emocionālajiem un prāta darbības traucējumiem.

Parastajos klīniskajos novērojumos tos var sajaukt ar tādiem traucējumiem, kam ir pavisam citi cēloņi. Mūsu gadījumā traucējumiem ir sevišķa nozīme, tādēļ tos ir jāvērtē citādi un arī jāārstē savādāk. Mūsdienās šādi traucējumi - ar garīgiem cēloņiem - ir sastopami arvien biežāk.

Parādās arvien vairāk cilvēku, kuri apzināti vai neapzināti pārdzīvo iekšēju, garīgu slodzi. Mūsdienu cilvēka dvēseliskā attīstība kļūst par arvien grūtāku un sarežģītāku procesu, nekā tas bija agrāk. To nosaka tās lielāka daudzpusība un ietekmē cilvēka kritiskais prāts.

Ceļā uz pilnīgu garīgo apziņu cilvēks var iziet piecas kritiskas stadijas:

1) krīzi pirms Dvēseles atmodas;

2 )krīzi, kas saistīta ar Dvēseles atmodu;

3 )kritumu pēc Dvēseles atmodas;

4) dvēseliskās transformācijas stadijas krīzes;

5) “Dvēseles tumšo nakti”.

Vispirms daži vārdi par vienkārša cilvēka psihi. Cilvēks ar zemu attīstības līmeni, savu dzīvi virza tā, lai apmierinātu savas personīgās vēlmes, piemēram, pēc baudas gūšanas, bagātības un godkāres.


Cilvēks, kura garīgais līmenis ir nedaudz augstāks, pakļauj savas personiskās noslieces ģimenes un pilsoņa pienākumu izpildīšanai, pret kuriem viņam ir ieaudzināta cieņa.

Pie tam viņš nedomā par to, no kā ceļas šie pienākumi, kā tie savstarpēji attiecas. Viņš var sevi uzskatīt arī par ticīgu, taču viņa reliģiozitāte būs virspusēja un stereotipiska. Lai varētu dzīvot ar mierīgu sirdsapziņu, viņam pietiek ar formālu savas baznīcas noteikumu, izpildīšanu un piedalīšanos noteiktās rituālās darbībās.

Parasts cilvēks nedomājot balstās uz savas ikdienas dzīves nepārprotamo realitāti. Viņš cieši turas pie materiāliem labumiem. Tā eksistēšana uz zemes viņam praktiski ir pašmērķis.

Tomēr dažreiz gadās, ka šis parastais cilvēks savā iekšējā dzīvē pārdzīvo pēkšņas pārmaiņas, kas viņu pārsteidz negaidot un biedē. Reizēm šī transformācija notiek daudzu vilšanos rezultātā, bieži pēc spēcīgiem iekšējiem pārdzīvojumiem, piemēram, zaudējot sev tuvu cilvēku.

Tomēr gadās, ka tā norit arī bez ārēja cēloņa: pastāvot pilnīgai labklājībai un likteņa labvēlībai, rodas neskaidrs nemiers, neapmierinātība un iekšēja tukšuma sajūta.

Cilvēks jūt, ka viņam trūkst kaut kas nenosakāms, ko viņš nespēj ne noraksturot,ne ne nosaukt, un tādēļ cieš no tā. Pakāpeniski rodas nerealitātes, ikdienišķās dzīves niecības izjūta. Personīgās intereses, kas līdz šim pilnībā piepildīja viņa dzīvi, pēkšņi kļūst mazsvarīgas un zaudē vērtību.

Priekšplānā izvirzās jauni jautājumi, cilvēks sāk domāt par dzīves jēgu, par parādību cēloņiem, par savu personīgo dzīvi un citu ciešanām, par cilvēku nevienlīdzību, cilvēciskās eksistences izcelšanos un mērķi. Šajā posmā nereti cilvēks sāk maldīties. Daudzi, neizprotot Dvēseles jaunā stāvokļa nozīmi, uzskata to par dīvainību un garīgu slimību, un, tā kā tas ir ļoti mokoši, tad visādi cenšas to sevī nomākt.

Baidīdamies sajukt prātā, viņi dara visu iespējamo, lai atkal varētu atgriezties konkrētajā realitātē, kuru viņam ir bailes zaudēt.

Šajā iekšējā cīņā daži ar jaunu sparu metas dzīves virpulī, lai meklētu jaunas nodarbības, velmes un sajūtas. Dažreiz viņiem arī izdodas apslāpēt savu nemieru, bet nekad - no tā atbrīvoties.

Šis nemiers klejo viņu būtībā, izjauc ierasto dzīves kārtību un pēc kāda laika, dažreiz pat pēc vairākiem gadiem, ar jaunu spēku izlaužas apziņas virspusē. Pa šo laiku iekšējais nemiers ir kļuvis tikai vēl mokošāks, bet iekšējais tukšums vēl grūtāk panesams.

Cilvēks jūtas sagrauts, viss, kas veidoja viņa dzīvi, liekas kā sapnis un nokrīt kā tukša čaula. Tai pašā laikā jauna dzīves jēga nav radusies, cilvēks vēl neko nezin par to, pat nenojauš par tās pastāvēšanu.

Bieži vien šīm ciešanām pievienojas arī morālā krīze, mostas ētiskā apziņa, cilvēku moka vainas izjūta un nožēla par agrāk sadarīto. Viņš bargi sevi tiesā un iekrīt pilnīgā depresijā. Bieži šajā stāvoklī rodas domas par pašnāvību, kas šķiet kā vienīgais atrisinājums iekšējam sabrukumam.

Tomēr tas nav visiem. Vieni vispār neizjūt šādas stadijas, bet citi pārdzīvo tikai īsu mirkli.

Šī garīgā lūzuma izpausmes ir ļoti līdzīgas neirastēnijas un psihoastēnijas pazīmēm. Starp citu, viens no psihoastēnijas simptomiem ir funkcionēšanas realitātes zudums, bet cits -depersonalizācija.

Dvēseles garīgās krīzes līdzību norādītajām slimībām vēl pastiprina tas, ka šī krīze izsauc līdzīgus fiziskos simptomus: novājēšanu, nervu uzbudinājumu, bezmiegu, barības trakta un asinsrites traucējumus.

Izveidojoties saiknei starp personību un Dvēseli, iekšējas gaismas, enerģijas, prieka un aktīvas darbības spēka straumes, atnes brīnišķīgu atbrīvotības izjūtu.


Agrākie simptomi, iekšējā cīņa, ciešanas, neirozes, bezmiegs un fiziskie satricinājumi var pazust, un bieži vien tik strauji, ka ir skaidrs - tam visam nebija materiālas dabas cēloņu, bet gan dvēseliskās ciešanas. Šajos gadījumos Dvēseles garīgā atmoda, vārda pilnā nozīmē, ir dziedniece.

Tomēr, ne vienmēr atmoda norit tik vienkārši un harmoniski. Tā var izsaukt arī sarežģījumus, traucējumus un dažādas novirzes. Visbiežāk tas attiecas uz cilvēkiem, kuru prāts nav pilnīgi līdzsvarots, emocionālā dzīve ir pārāk eksaltēta, nervu sistēma - pārāk jūtīga, lai spētu bez problēmām izturēt dvēselisko enerģiju pastiprināšanos.

Kad apziņa ir pārāk vāja vai arī nesagatavota garīgās gaismas izturēšanai, un ja viņā mīt nosliece uz augstprātību un egocentrismu, iekšējie notikumi var tikt nepareizi iztulkoti.

Notiek tā saucamā līmeņu pārbīde, relatīvais tiek pārnests uz absolūto, personīgā sfēra - uz Dvēseles pasauli. Šajos gadījumos garīgais spēks var novest pie personīgā “Es” pārspīlēšanas, piemēram, cilvēks var pavisam mierīgi apgalvot, ka viņš ir Mesija. No parastā medicīniskā viedokļa, šim cilvēkam vajadzētu noteikt diagnozi , lielummānijas gadījums, psihiska saslimšana, utt.

Patiesībā šādi formulējumi ir tikai aprakstoši, no tiem mēs nevaram uzzināt par garīgās slimības patiesajiem cēloņiem. Tomēr mums ir ļoti svarīgi zināt, vai aiz šī slimnieka idejām nav dziļāki psiholoģiski iemesli. Mēs zinām, ka savas Dvēseles sajušanu un uztveri un tās iekšējā vienotība ar cilvēka personību, izsauc viņā fantastiskas sajūtas, saplūšanu ar Dievišķo Dabu un vienotību ar To.

Daudzās mācībās mēs rodam tam apstiprinājumu. Bībelē tas ir izteikts tieši un skaidri: “Vai jūs zināt, ka jūs esat dievi?” Svētlaimīgais Augustīns saka: “Kad cilvēka Dvēsele mīl, Viņa kļūst līdzīga tam, kuru mīl.

Kad Viņa mīl uz zemes pastāvošo, Viņa tuvinās zemei, bet kad Viņa mīl Dievu, vai Viņa nekļūst par Dievu?”.

Visspēcīgāk cilvēka Dvēseles identitāte ar Augstāko Dvēseli apliecināta un izteikta Vēdantas filozofijā.

Lai kā mēs arī neuztvertu šīs attiecības, starp individuālo un universālo - kā pilnīgu identitāti vai kā līdzību, kā piederību vai kā vienotību - tomēr gan teorijā, gan praksē mums ir jāizjūt nesamērojamo distance, starp Dvēseli Viņas tīrajā būtībā un vienkāršu personību.

Pirmā ir pamats, centrs, esamība; otrais - mūsu mazais “es”, mūsu ikdienišķā apziņa. Šo atšķirību neievērošanu noved pie bīstamām sekām. Tas ļauj izprast augstāk aprakstītos dvēseliskos traucējumus, sevis izcelšanu un dievišķīguma piedēvēšanu sev tik galējā formā.

Cilvēku, kuri ir krituši par upuri līdzīgām ilūzijām, maldi ir radušies no tā, ka viņi pieraksta savam pārejošajam “Es” Augstākās Dvēseles īpašības un spējas.

Līdzīgu lielummānijas gadījumu izpratne, var sniegt vērtīgus norādījumus ārstēšanai: ir pilnīgi bezjēdzīgi mēģināt pierādīt slimniekam, ka viņš kļūdās, ka viņam nav taisnība , ironizēt un smieties par viņu. Tas viss var tikai viņu sakaitināt un uztraukt. Ieteicamāka ir pavisam cita rīcība, atzīt realitāti, kas ir viņa idejās, un pēc tam pacietīgi jāizskaidrot slimniekam viņa maldus.

Citos gadījumos Dvēseles garīgā atmoda un tai paralēli noritošā iekšējā apgaismība var izsaukt emocionālu pārslodzi, kas var izpausties vētrainu un nesakarīgu, murgainu kliedzienu, raudu, dziedāšanas un satrauktu darbību veidā.

Daži spēcīga rakstura cilvēki, iekšējā pacēluma rezultātā, ko izsauc Dvēseles atmoda, var pasludināt sevi par praviešiem, mesijām un reformatoriem. Viņi vada visdažādākās kustības, dibina sektas, kas izceļas ar fanātismu un izteiktu velmi visus pievērst savai ticībai.

Daudziem cilvēkiem, pašu Dvēseles garīgās transcendentālās un dievišķās puses atklāsmes un personības pārveidošanās rezultātā, rodas tendence pilnīgi identificēties ar savu garīgo dabu. Šādu stāvokli var sasniegt tikai ilga un gara savas personības pārtapšanas ceļa rezultātā. Tas neizdodas uzreiz un no šejienes rodas depresīvie stāvokļi, līdz pat izmisumam un tieksmei sevi iznīcināt.

Dažiem cilvēkiem, ar attiecīgu novirzi, iekšējo atmodu var pavadīt dažāda veida paranormālas parādības. Viņi redz augstas, eņģeļiem līdzīgas būtnes, dzird balsis, kuras viņu uzrunā vai arī izjūt tieksmi nodarboties ar automātisko rakstīšanu.

Šādā veidā iegūto ziņojumu būtība var būt ļoti daydzveidīga. Katru gadījumu nepieciešams pārbaudīt individuāli un izanalizēt ar skaidru prātu, bet bez iepriekšpieņemta nolieguma, kā arī bez pietātes, ko varētu iedvest informācijas avota neparastums. Ar ļoti lielu piesardzību jāizturas pret tādiem ziņojumiem, kas satur tiešas pavēles un pieprasa aklu pakļaušanos, kā arī pret tiem, kuros tiek cildināts informācijas saņēmējs, jo patiesi garīgie Skolotāji nekad nelieto tādus paņēmienus.

Vēl jāatzīmēē, ka neatkarīgi no tā, cik zīmīgi ir saņemtie ziņojumi, tie tomēr kaitē veselībai, jo nevar neizsist no līdzsvara prātu un jūtas.

fragmenti no Roberto Asadžioli (Roberto Assagioli)(1888 - 1974) "Dvēseles attīstība un nervu sistēmas traucējumi"

"Viedas Vēstis", www.e-misterija.lv 


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv