www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Maiga, Milija
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Dž . Krišnamurti. Komentāri par dzīvi. Domas pārtraukšana. 26.02.2007

Pārsteidzoši, kādu nozīmi mēs piešķiram uzrakstītam vārdam, tā saucamajiem svētajiem rakstiem. Gan zinātnieki, gan diletanti ir kā grafomāni, viņi pastāvīgi atkārtojas, lai cik bieži arī nemainītos skaņuplates. Viņi ir ieinteresēti zināšanās, nevis pārdzīvojumā. Zināšanas – tas ir šķērslis pārdzīvojumam. Zināšanas kalpo kā drošības josla, patversme – tāpat kā nezinošais ir zināšanu apburts un iespaidots, tā zinošais tiek cienīts un apbrīnots. Krāt zināšanas – tas ir slikts ieradums, kā iedzeršana; zināšanas nenoved pie izpratnes. Var iemācīt zināšanas, bet ne gudrību; lai iegūtu gudrību, ir jābūt brīvam no zināšanām. Zināšanas nav tāda naudas vienība, ar kuru var nopirkt gudrību. Taču cilvēks, kurš ielīdis zināšanu patversmē, neuzdrošinās iznākt ārā, tā kā vārdi baro viņa domas, viņš apmierinās ar domāšanu, pārdomām. Domāšana, pārdomas – tas ir šķērslis pārdzīvojumam, bet, ja nav pārdzīvojuma, nav arī gudrības. Zināšanas, ideja, ticība stāv gudrības ceļā.

            Prāts savā pārņemtībā ir nebrīvs, nespontāns, iztrūkst dabiskuma, kurā var notikt atklājums. Prāts pārņemtībā ir ieciklēts sevī, viņš ir nepieejams, nesatricināms, un tā ir prāta drošība. Doma savā būtībā ir pašizolējoša, domu nevar pārtaisīt par sajūtošu. Doma nevar būt spontāna, doma nekad nespēs kļūt brīva. Doma ir kaut kā bijuša turpinājums, bet tas, kas turpinās, nevar būt brīvs. Brīvība ir tikai pabeigtībā.

            Pārņemtais prāts rada to, pie kā viņš strādā. Tie var būt rati, tā var būt reaktīvā lidmašīna. Mēs varam domāt, ka mēs esam muļķi, un tad mēs esam muļķi. Mēs varam domāt, ka esam dievs, un tad mēs esam personiskie priekšstati, ka „es esmu tas un tas”.

 

            Jautājums: „Bet labāk taču būt prātā pārņemtam ar dievišķām lietām, nevis ar laicīgām, vai ne tā?”

            Mēs esam tas, ko mēs domājam. Taču svarīga ir domāšanas procesa sapratne, svarīgs nav tas, par ko mēs domājam. Vai mēs domājam par dievu vai iedzeršanu – nav svarīgi. Katrā no šiem gadījumiem būs savs domas rezultāts, taču abos gadījumos doma ir aizņemta ar savu personisko pašprojekciju. Idejas, ideāli, mērķi un tamlīdzīgas lietas – tas viss ir projekcijas. Būt pārņemtam ar savām projekcijām jebkurā līmenī nozīmē pielūgt savu ego. Tas, ar ko doma ir pārņemta, tas viņa arī ir, bet tas, kas viņa ir, nav nekas cits, kā doma. Tāpēc ir svarīgi izprast domāšanas procesu.

...

            Jautājums: „Un vai tas ir viss, kas ir doma? Vai patiešām domās nav nekā dziļa?”

            Doma patiešām var raisīties dažādos līmeņos – muļķīgos un nozīmīgos, cēlos un svarīgos, taču tā joprojām paliks tikai doma, vai ne tā? Domā esošais Dievs joprojām pieder prātam, vārdiem. Doma par Dievu – tā nav Dievs, tā ir tikai atmiņa priekšstatu līmenī. Atmiņa var saglabāt senus notikumus, tāpēc tā var likties dziļa, tomēr jau savas struktūras dēļ tā nevar būt dziļa. Atmiņa var būt dotajā brīdī nepieejama, slēpta, tā var tūlītēji neatklāties, taču tas nepadara atmiņu dziļu. Doma nekad nevar kļūt nozīmīgāka vai kaut lielāka par to, kas viņa ir. Doma var sev „pierakstīt” milzīgu vērtību un tomēr tā nebūs nekas vairāk kā doma. Kad prāts ir pārņemts ar savām projekcijām, tas nepamet domas robežas. Un šo robežu iekšienē neatrodas nekas cits kā tikai domas.

 

            Jautājums: „Bet kā tad var iziet ārpus domu robežām?”

            Personība nevar iziet ārpus domas robežām, jo pati personība vai piepūli izdarošais nav nekas cits kā domu rezultāts. Domāšanas procesa atklāsmē – kas ir pašizziņas process – patiesība par to, kurš IR, noved pie domāšanas izbeigšanās. Būtību par to, kurš IR, nevar izlasīt nevienā grāmatā – ne senā, ne mūsdienu. To, ko var izlasīt un atrast – tā nav īstenība, tie ir tikai vārdi.

 

            Jautājums: „Tad kā var atrast īstenību?”

            Īstenību nevar atrast. Piepūle īstenības atrašanai noved pie pašprojicēta rezultāta, bet tās rezultāts nav īstenība. Rezultāts – tā nav būtība, rezultāts – tas ir paplašinātas vai pašprojicētas domas turpinājums. Tikai tad, kad domas beidzas, parādās īstenība. Neeksistē domu pabeigšanās ar piespiešanu, ar disciplīnu vai caur jebkuru pretestības formu. Prasme klausīties TĀ stāstu, kurš IR noved pie atbrīves dabiskā procesā. Nevis piepūle pēc atbrīves, bet tieši īstenība ir tā, kas atbrīvo.    

Tulkoja Ģirts   


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv