www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Oļegs, Vineta
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




G.V.F.Hēgelis - Kurš domā abstrakti15.03.2007

Domāt? Abstrakti? Sauve qui peut! – „Glābjas kas var!” – droši vien iebrēksies kāds algots informators, atrunājot publiku no raksta par „metafiziku” lasīšanas. Jo „metafizika” – tāpat kā „abstraktais” (un laikam arī tāpat kā „domāšana”) – ir vārds, kurš katrā izraisa vairāk vai mazāk spēcīgu vēlēšanos aizbēgt tā patālāk, kā no mēra.

Steidzu jūs nomierināt: es netaisos šeit skaidrot, ko nozīmē „abstrakts” un ko nozīmē „domāšana”. Skaidrojumi vispār pieklājīgā sabiedrībā tiek uzskatīti par slikta toņa pazīmi. Man arī pašam kļūst nelabi, kad kāds sāk kaut ko skaidrot – nepieciešamības gadījumā es pats visu spēju saprast. Bet šeit jebkādi skaidrojumi par „domāšanu” un „abstrakto” ir pilnīgi lieki;

Pieklājīga sabiedrība tieši tādēļ izvairās no saskaršanās ar „abstrakto”, ka pārāk labi ar to ir pazīstama. Bet to, par ko neko nezini, nevar ne mīlēt, ne neieredzēt. Man svešs ir arī nodoms samierināt sabiedrību ar „abstrakto” un ar „domāšanu” ar viltības palīdzību – vispirms ievelkot tos tajā slepeni, zem saviesīgas sarunas maskas, ar tādu aprēķinu, lai tie iezagtos sabiedrībā, neatpazīti un neradot neapmierinātību, iespiestos tajā, kā runā tautā, bet intrigas autors varētu pēc tam paziņot, ka jaunais viesis, kuru tagad pieņem zem sveša vārda kā labu paziņu, - tas arī ir tas pats „abstraktais”, kuru agrāk nelaida pāri slieksnim. Šādām „atpazīšanas scēnām”, kas pamāca pasauli pret tās vēlēšanos, ir tāda nepiedodama pārrēķināšanās, ka tās jauc galvu publikai, kamēr teatrālais organizators gribētu ar savu mākslu iegūt sev slavu. Viņa godkāre apvienojumā ar visu pārējo samulsināšanu ir spējīga sabojāt visu efektu un novest pie tā, ka pamācīšana, kas pirkta par šādu cenu, tiks atraidīta.

Starp citu, arī tādu plānu realizēt neizdotos: lai tas izdotos, nekādā gadījumā nedrīkst mīklas atminējumu izpaust pāragri. Taču tas jau ir dots nosaukumā. Ja reiz esi iecerējis augstāk aprakstīto viltību, tad turi mēli aiz zobiem un rīkojies kā tas ministrs komēdijā, kurš visu izrādes laiku spēlēja mētelī un tikai fināla scēnā to atpogāja, Gudrības Orderim iemirdzoties. Taču metafiziskā mēteļa atpogāšana nedotu tādu efektu, kā ministra mēteļa atpogāšana, - pasaule neuzzinātu neko jaunu, izņemot dažus vārdus, - un visa iecere, pēc būtības, aprobežotos ar tikai ar tā fakta noskaidrošanu, ka sabiedrībai jau sen sen šī lieta ir pieejama, tādā veidā iegūts būtu tikai lietas nosaukums, taj pat laikā, ministra ordenis nozīmē kaut ko pavisam reālu – maku ar naudu.

Mēs atrodamies pieklājīgā sabiedrībā, kurā pieņemts uzskatīt, ka katrs no klātesošajiem skaidri zina kas ir „domāšana” un kas ir „abstrakts”. Tāpēc, acīmredzot atliek tikai noskaidrot, kurš domā abstrakti. Kā mēs jau pieminējām, mūsu nodomā neietilpst ne samierināt sabiedrību ar šīm lietām, ne likt tai ķēpāties ar kaut ko grūtu, ne pārmest tai vieglprātīgu nevērību pret to, ko katrai būtnei, kas apveltīta ar saprātu, dēļ viņas ranga un stāvokļa vajadzētu vērtēt augstu. Pilnīgi pretēji, mūsu nodoms slēpjas tajā, lai samierinātu sabiedrību pašu ar sevi, tāpēc, kā tā, no vienas puses, attiecas nevērīgi pret abstrakto domāšanu, nejūtot pie tam sirdsapziņas pārmetumus, bet no otras – tomēr dziļi sirdī jūt pret to zināmu cieņu, kā pret kaut ko cēlu, un izvairās no tās ne tāpēc, ka ienīst, bet tāpēc, ka cildina, ne tāpēc, ka tā liekas, kā kaut kas nepiedienīgs, bet tāpēc, ka to uzskata par kaut ko tik izcilu vai arī, pretēji, par kaut ko tik īpašu, ko francūži sauc par „espece”[1], ar ko sabiedrībā izcelties ir nepieklājīgi un kas ne tik daudz izceļ, cik attālina no sabiedrības un dara smieklīgu, līdzīgi kā parūka, vai pārāk krāšņs apģērbs, kas izkrāšņots dārgakmeņiem un vecmodīgiem kruzuļiem.

Kurš domā abstrakti? – Neizglītots cilvēks, un nepavisam ne apgaismotais. Pieklājīgā sabiedrībā nav pieņemts domāt abstrakti tāpēc, ka tas vienkārši ir pārāk, pārāk prasti („prasti” ne tādā nozīmē, kā „piederība zemākajai kārtai”), un nepavisam ne dēļ godkārīgas vēlmes celt degunu gaisā tā priekšā, ko paši neprot darīt, bet dēļ šīs nodarbošanās iekšējā bezjēdzīguma.

Cieņa pret abstrakto domāšanu, kurai ir aizsprieduma spēks, ir iesakņojusies tik dziļi, ka tie, kuriem ir smalka oža, jau iepriekš šeit saskatīs satīru vai ironiju, bet par cik viņi lasa rīta avīzes un zina, ka par satīru ir noteikta prēmija, tad viņi nolems, ka man labāk būtu pacensties nopelnīt šo prēmiju sacensībā ar citu, nekā izlikt šeit visu bez aplinkiem.

Savas domas pamatošanai es došu tikai dažus piemērus, no kuriem katrs varēs pārliecināties, ka tieši tā arī ir.

Ved slepkavu uz nāvessodu. Pūlim viņš ir slepkava – un tikai. Dāmas, var gadīties, pamanīs, ka viņš ir spēcīgs, skaists, interesants vīrietis. Tāda piezīme izraisīs pūlī sašutumu: kā tā? Slepkava – skaists? Vai tad var domāt tik muļķīgi, vai tad var slepkavu nosaukt par skaistu? Paši gan jau neesat labāki! Tas liecina par augstmaņu morālo pagrimumu, varbūt vēl piebildīs mācītājs, kurš pieradis dziļi skatīties lietās un sirdīs.

Taču cilvēka dvēseles pazinējs, izskatot notikumu gaitu, kas novedušas pie noziedznieka rašanās, pamanīs viņa dzīvē un viņa audzināšanā ietekmi, ko radījušas sliktas attiecības starp viņa tēvu un māti, pamanīs, ka kādreiz šis cilvēks ir bijis sodīts par kādu nebūtisku pārkāpumu pārāk bargi, kas viņu nocietinājis pret sabiedrisko kārtību, kas viņu provocējusi uz pretošanos, kas noveda pie tā, ka noziegums viņam ir kļuvis par vienīgo veidu, kā pašsaglabāties. Gandrīz noteikti pūlī atradīsies cilvēki, kuri – ja viņiem iznāktu noklausīties šādu spriešanu – teiks: viņš taču grib attaisnot slepkavu! Es atceros, kā kāds birģermeistars manas jaunības dienās žēlojās par rakstniekiem, kuri grauj kristietības un tikumības pamatus; viens no viņiem pat ir iedrošinājies attaisnot pašnāvību – bail pat iedomāties! No tālākiem paskaidrojumiem izrādījās, ka birģermeistars bija domājis „Jaunā Vertera ciešanas”.

To arī sauc par „domāt abstrakti” – redzēt slepkavā tikai vienu abstraktu – ka viņš ir slepkava un ar šīs īpašības nosaukšanu iznīcināt viņā visu pārējo, kas sastāda cilvēcisku būtni.

Cita lieta – izsmalcināti sentimentālā Leipcigas smalkā publika. Šī [publika], gluži pretēji, uz moku rata nobendēto noziedznieku apbēra ar puķēm un iepina puķes moku ratā. Tomēr arī tā ir abstrakcija, lai arī pretēja. Kristiešiem ir paradums izrotāt krustu ar rozēm vai, drīzāk, rozes ar krustu, apvienot rozes un krustu. Krusts – tas ir par svētnīcu reiz pārvērstas karātavas vai moku rats. Tas ir zaudējis savu vienpusīgo kaunpilnas nonāvēšanas instrumenta nozīmi, un apvieno vienā tēlā augstākās ciešanas un visdziļāko pašuzupurēšanos ar vispriecīgāko svētlaimi un dievišķo godu. Bet lūk Leipcigas krusts, izpušķots ar magonēm un vizbulītēm, - tā ir nomierināšanās Kocebu[2] stilā, izlaidīgs nomierināšanās veids – juteklīgas un nejaukas.

Man reiz nācās dzirdēt, kā pavisam citādā veidā ar „slepkavas” abstrakciju tika galā kāda naiva večiņa no nabagmājas. Nocirstā galva gulēja uz ešafota un tajā brīdī uzspīdēja saule. Cik tas ir brīnišķīgi, viņa teica, dievišķās žēlsirdības saule apspīd Bindera galvu! Tu neesi tā vērts, lai tev saule spīdētu, - tā bieži saka, vēloties izteikt nosodījumu. Bet šī sieviete ieraudzīja, ka slepkavas galva ir saules apspīdēta un, tātad, acīmredzot ir to pelnījusi. Viņa pārnesa to no bendes bluķa uz saulainās dieva žēlastības laukumiņu un nomierinājās nevis ar vijolīšu un sentimentālas godkāres palīdzību, bet ar to, ka ieraudzīja slepkavu dieva svētībā apspīdētu ar saules staru.

- Ei, vecen, tu tirgojies ar puvušām olām! – saka pircēja pārdevējai. – Ko? – kliedz tā. – Manas olas ir puvušas?! Pati tu esi puvusi! Tu man uzdrīksties tā runāt par manu preci! Tu! Vai tik ne tavu tēvu utis grāvmalā ir nesagrauza, vai tik ne tava māte ar francūžiem nepinās, vai tik ne tava vecmāte nabagmājā nosprāga! Re, re, veselu palagu mutautiņam izlietojusi! Zinām, zinām, no kurienes visas tās lupatiņas un cepurītes! Ja nebūtu oficieru, nedižoties tev smalkos tērpos! Krietni cilvēki gan pieskata savu māju, bet tādai kā tu – cietums ir īstā vieta! Būtu labāk caurumus zeķēs aizlāpījuse! – Īsāk sakot, viņa savā pāridarītājā nesaskata nevienu pašu sīkumiņu labā. Viņa domā abstrakti un visu – no cepures līdz zeķēm, no galvas līdz pēdām, kopā ar tēvu un citiem radiem – pieved vienīgi pie tā nozieguma, ka tā ir atklājusi, ka viņas tirgotās olas ir puvušas. Viss viņas galvā nokrāsojas šo olu krāsā, tikmēr, kamēr oficieri, kurus viņa pieminēja, - protams, ja viņi šajā lietā ir kaut kā iesaistīti, kas ir visai apšaubāmi, - noteikti pamanītu šajā sievietē pavisam citas detaļas.

Bet atstāsim mierā sievietes; paņemsim, piemēram, kalpu – nekur viņam nedzīvojas sliktāk, kā pie zemas kārtas un mazu ienākumu cilvēka; un otrādi, jo augstdzimušāks kungs, jo labāka dzīve kalpam. Vienkāršs cilvēks arī šeit domā abstrakti, viņš izturas augstprātīgi kalpa priekšā un izturas pret viņu tikai kā pret kalpu; viņš stingri turas tikai pie šī vienīgā predikāta. Vislabākā dzīve kalpam ir pie francūža. Aristokrāts ir familiārs ar kalpu, bet francūzis – ir viņam kā labs draugs. Kalps, kad viņi paliek divatā, runā visu kaut ko – skaties Didro „Žaks un viņa kungs”, - bet kungs nesteidzīgi pīpē pīpi un ik pa laikam paskatās uz pulksteni, nekādā veidā kalpu neierobežojot. Aristokrāts, bez visa pārējā, zina, ka kalps ir ne tikai kalps, bet ka viņam ir zināmi visi pilsētas jaunumi un meitenes, un ka viņa galvu reizēm apmeklē nesliktas idejas, - par to visu viņš kalpu izprašņā, un kalps var brīvi runāt par to, kas interesē kungu. Kunga-francūža kalps pat uzdrīkstas spriest, izteikt un aizstāvēt savu viedokli, bet kad kungam kaut kas no viņa ir vajadzīgs, tad ar pavēli nebūs pietiekami, vispirms nāksies ieskaidrot kalpam savu domu, turklāt vēl pateikt viņam paldies, ja šī doma ņems virsroku pār kalpa viedokli.

Tā pati atšķirība arī starp kareivjiem; pie prussakiem[3] ir pieņemts sist zaldātu, un zaldāts tādēļ ir – kanaļja (fr: nelietis); patiesi, tas, kuram pasīvi ir jāpacieš piekaušana, arī ir kanaļja. Tāpēc ierindas zaldāts arī izskatās oficiera acīs kā kaut kāda dauzīšanas subjekta abstrakcija, ar kuru ir spiests krāmēties kungs mundierī ar portupeju, kaut arī priekš viņa šī nodarbošanās ir velnišķīgi nepatīkama.

 


[1] espece (fr.) — nicināms cilvēks. «Espece — visdrausmīgākā no visām iesaukām, jo nozīmē viduvējību», — raksta Didro „Ramo brāļadēlā”. Hegelis komentē šo tēlu „Gara fenomenoloģijā” (skat. Гегель. Соч., т. IV, стр. 264)

[2] Kocebu, Augusts, fon (1761—1819) — vācu dramaturgs un krievu diplomāts, kurš nodarbojās arī ar izdevējdarbību un politisku darbību, liberālu ideju pretinieks.

[3] Pirmajā raksta publikācijā (1835 г.) vārdu «prussakiem» acīmredzami politisku apsvērumu dēļ izdevējs aizvietoja ar „austriešiem”.


(c) lirika.lv, tulkojums latviešu valodā

Tulkots no: http://www.philosophy.ru/library/hegel/abstr.html


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv