www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Eiženija, Ženija
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Okultisma un dabas zinātņu patiesības kritēriji 1. saruna13.04.2007

Okultisma un dabas zinātņu patiesības kritēriji 1. saruna

Piedalās: Pēteris Kļava, bērnu ārsts, reanimatologs,
Uldis Saveļjevs, antroposofs, inženieris,
Ivars Šmelds,   astronoms, astrologs, Latvijas Universitātes profesors,
Līga Zītara, žurnāla “Mistērija” korespondente.


 Okultisms – realitātes garīgā informātika
 Līga Zītara: Vēl pavisam nesen okultisms un zinātne bija divi nesavienojami jēdzieni. Tagad šo nozaru pārstāvji mēģina saskaņot viedokļus, meklēt kopīgo un atšķirīgo. Katrai nozarei ir savi patiesības kritēriji un savas metodes, kā tos pierādīt, ko otra puse lielākoties neatzīst. Lūk, tāpēc arī veltām pirmo sarunu patiesības kritēriju pierādīšanai.
 Uldis Saveļjevs: Okultisms un dabas zinātnes nav nekas šķirts. Galvenā grūtība ir cilvēka kūtrums domāt. Garīgais pasaules uzskats, antropozofija, ko es pārstāvu, uzskata, ka pasaule ir viens vesels. Tajā ir vieta gan laicīgajām jeb dabas zinātnēm, gan okultajām zinātnēm. Un mūsu spēkos ir visu izdibināt.
 L. Z.: Ir tomēr nianses, kā mēs nosakām vai pierādām patiesību dabas un okultajās zinātnēs.
 U. S.: Vienādi pierādām. Tā ir cilvēka domāšana, kas izvirza kritērijus, pēc kuriem varam atzīt lietu patiesību.
 L. Z.: Ķīmijā eksperimentāli var pierādīt, kādu vielu iegūst, savienojot divus vai vairākus elementus. Bet kā ar neredzamām lietām, piemēram, enerģiju? Teorētiski zinām, ka tā pastāv, bet kā to pierādīt? Īstenie materiālisti uzskata: kas nav redzams un aptaustāms – neeksistē.
 U. S.: Jūs pareizi teicāt: īstenie materiālisti. Viņiem vajadzīgs pierādījums, ko var aptaustīt un izmērīt. Savukārt kristieši pēcpasauli iedomājas līdzīgu materiālajai pasaulei, tikai šī matērija ir smalkāka. Tā nav, un šāds uzskats ir materiālistisks, ja jau garīgo pasauli iztēlojamies līdzīgu materiālajai. Ja gribam meklēt vielu, no kuras sastāv garīgā pasaule, tad es teiktu – tā ir tā pati viela, no kuras veidotas mūsu domas. Ja jautājam, kur atrodas cilvēka gars vai garīgās būtnes, tas nozīmē, ka vēlamies zināt, kur atrodas cilvēka domas un no kādas matērijas tās sastāv.
 Ivars Šmelds: Manuprāt, vispirms vajadzētu atklāt materiālisma un okultisma būtību, lai lasītājs spētu izsekot mūsu diskusijas gaitai.
 Materiālists uzskata: viss, kas eksistē, sastāv no matērijas, kas ir mūžīga un attīstās pati pēc saviem, tai piemītošiem likumiem. Dzīvība ir sarežģītu ķīmisko reakciju rezultāts, un mūsu prāts un apziņa ir smadzeņu darbības sekas. Zvaigznes, planētas un galaktikas ir tādi paši nedzīvās dabas veidojumi kā priekšmeti, kas atrodas ap mums, un Visums ir absolūti vienaldzīgs pret mums. Viss, kas notiek dabā, notiek pilnīgā saskaņā ar materiālās pasaules likumiem, kuri arī ir vienīgie eksistējošie dabas likumi. Jebkuras parādības, ko okultisti min savu mācību pierādījumam (spoki, maģija, gaišredzība), tiek skaidrotas ar halucinācijām, pašapmānu, sagadīšanos vai nākotnes paredzēšanu, izskaitļojot iespējamos variantus. Dieva, protams, nav un nevar būt tāpat kā jebkuras citas garīgas būtnes vai substances.
 Saskaņā ar okultisma mācību paralēli mūsu redzamajai materiālajai pasaulei (precīzāk, iekļauta tajā) eksistē neredzamā garīgā pasaule, kurā katram materiālās pasaules objektam atbilst sava garīgā substance jeb gars. Jebkurš objekts Visumā, ieskaitot pašu Visumu, var būt dzīvs un apveltīts ar saprātu. Doma ir ne tikai informācijas nesēja, kuras pārraidei nepieciešams kāds fizikāls aģents, bet var tikt pārraidīta arī tieši (telepātija) un nepastarpināti ietekmēt notikumus materiālajā pasaulē (domas materializēšanās). Visums kopumā ir dzīva būtne un spēj reaģēt uz mūsu labajiem vai ļaunajiem darbiem un pat domām, palīdzot vai, gluži pretēji, bremzējot mūsu darbību. 
 Pēteris Kļava: Varētu teikt, ka jēdziens “okultisms” ir kolektīvajā apziņā vēsturiski ieviests sliktais vārds, ko pasūtījusi Vatikāna inkvizīcija, lai neļautu cilvēkiem apgūt realitāti. Būtībā okultisms nozīmē slēptās zināšanas. Kaut gan nav slēptu vai atvērtu zināšanu, ir tikai zināšanas. Valdošajām aprindām ir ļoti izdevīgi, ka cilvēki neko nezina. Tādējādi ir vieglāk pārvaldīt bioloģisko matēriju. Okultismu varētu definēt kā zinātni par realitātes informātiku. Informāciju arī neviens nekad nav redzējis. Tas, ka ir saule, tā nav informācija. Sākumā bija vārds, tikai pēc tam  no informācijas tapa cilvēks. Šie uzbrukumi okultismam vai patiesai zinātnei bieži vien nāk no aprobežotiem zinātniekiem. Kritēriju var būt tik daudz, cik ir cilvēka prātu, jo katrs prāts izvirza savus kritērijus. Atgriežoties pie tik fundamentālas sistēmas kā budisms, var sākt redzēt prātu.
 Šajā sakarā ir viena anekdote. Kāds izcils krievu ārsts, kam Staļins bija iedevis prēmiju, kļuva par mācītāju. Viņu uzaicināja uz kādu no PSKP kongresiem. Tajā laikā Gagarins jau bija lidojis kosmosā. Politiskās elites “gaišie prāti” viņam vaicāja: “Klausies, tu biji tik gudrs vīrs – ķirurgs, glābi cilvēkus, bet tagad sludini Dievu. Gagarins taču bija kosmosā un pārliecinājās, ka Dieva nav. “ Ārsts atbildēja: “Esmu ļoti daudz trepanējis galvaskausus, bet neesmu atradis prātu.”
 Klasiskajā dialektikā vai svēto jogu filozofijā jautā: kas ir tas, kurš uzdod jautājumu? Vispirms aprobežotais oponents uzdod jautājumu un saņem atbildi atbilstoši savai izpratnei. Kritērijs ir: iepazīsti pats sevi! Kritērijs ir pats pētnieks, nevis tas, ko pēta. Cilvēka prāts ir kā greizais spogulis, kas mēģina noskaidrot patiesības kritēriju caur savu aprobežoto uztveri.
 L. Z.: Varbūt ir laiks jēdzienu “okultā zinātne” nomainīt ar kaut ko mūsdienīgāku?
 U. S.: Viena no antropozofijas pamatgrāmatām vācu valodā ir........, angļu valodā tā pārtulkota kā Occult science, krieviski tā ir Tainovedeņije. Tajā uzsvērts, ka šīs zināšanas nav ārēji redzamas, bet ir slēptas, tāpēc vārds “okults” nebūt nav slikts, no tā nav jābaidās. Tās vienkārši bija no vienkāršajiem cilvēkiem slēptas zināšanas.
 P. K.: Ir ļoti grūti atbrīvoties no paaudžu gēnos iezombētas informācijas. Jā, varētu teikt nevis “okultā zinātne”, bet – “realitātes garīgā informātika”. Domājam: kas ir psihes serveris, kur atrodas prāts? Kritēriju ir ļoti daudz: prāta atvērtība informācijai, arī informācijas kapacitāte. Lai šo failu atvērtu, vajadzīgs gigantisks procesors, gigantiskas prāta spējas, kas mums attīstītas par 5–10%.
 Vai ir jāmaina nosaukums? Manuprāt, jaunajai paaudzei tas nav būtiski, šis jēdziens viņu nebaida. Okultais nozīmē – slēptais. No kā tad jāslēpj zināšanas? No tautas, lai viņa nekļūst gudra. Zināšanas, informācija – tā ir vara. Tāpēc novēlējums mūsu attīstībai ir – noskaidrot un unificēt šo terminoloģiju.
 Īsto realitāti ikdienā reti kurš saprot, tas notiek vai nu dziļā narkomānijas intoksikācijā, alkohola pacēlumā, orgasma laikā, vai kundalini ascendences laikā.
 Baznīcas nostāja zināmā mērā vērtējama pozitīvi, jo tā gribēja atturēt cilvēkus no okultisma, kurā bija daudz surogātzināšanu, piemēram, zemās spirituālās tehnoloģijas. Pēc analoģijas: var braukt ar mašīnu, bet nevajag braukt pie sarkanās gaismas. Arī tas ir kritērijs – kādas zināšanas izmantot. Zinātnieki, kuri atklāja atoma dalīšanos (Rezerfords, Bors un Einšteins), radīja atombumbu un par to saņēma Nobela prēmiju, būtībā ir sātani. Vai arī reklāmas bizness – tas ir vistīrākais sātanisms. Tā ir cilvēka apziņas zombēšana ar okultiem paņēmieniem.
 Visiem saprotams kritērijs ir cilvēcisko attiecību siltums, kas stāv pāri terminoloģijai, prāta iemācītībai un izziņas tehnoloģijai. Ja zināšanas par Dievu vai dabu ir aukstas, tad tās ir nepareizas zināšanas. Kritērijs ir dabas un visu dzīvo būtņu mīlestība un universāla līdzjūtība. Tas stāv pāri visiem zinātniekiem un atomiem. Ja tās tevī nav, tad tavas metodes ir nepareizas.
 I. Š.: Dabas zinātņu uztverē informācija nevar būt ne laba, ne ļauna. Atoms skaldās, kodolsintēze notiek. Tas, par ko jūs runājāt, ir jautājums par izmantošanu. Ja jums ir informācija par atomu skaldīšanu, tā varbūt jums nav vajadzīga, bet nav nepareiza. Vienkārši – konkrētie cilvēki neprata rīkoties ar to, kas viņiem bija dots. Patiesībā Černobiļa uzsprāga tāpēc, ka daži cilvēki gribēja zināt, kas notiek ar atomreaktoru, ja atslēdz drošības sistēmu un dzesēšanu. Viņi to ieraudzīja, viņi sasniedza savu mērķi.
 P. K.: Manuprāt, cilvēka tapšanas kritērijs ir tas, ka cilvēks pats ir pilnīgs pēc dabas un viņam nav nepieciešams atomreaktors. Tās ir prāta spēles, un mums vajag kaut ko, kas ir ārpus mums. Svēto būtņu apritē nav nedz lidmašīnu, nedz reaktoru, nedz kosmosa kuģu, viņi visu dara ar gaismas palīdzību. Tās ir gaismas tehnoloģijas, kas saistītas ar gara attīstības līmeni. Tas ir tas, pie kā mūsu tehnokrātiskajai civilizācijai neizbēgami jānonāk.
I. Š.: Līdz brīdim, kamēr iemācīšos rīkoties ar gaismas tehnoloģijām, es tomēr negribētu dzīvot alā. Es saprotu, ka tā ir mana spēle. Varbūt svētais dzīvo alā, un viņam ar to pietiek, man – nepietiek.

 Domāšana ir viena
 U. S.: Papildinot izteikto domu par kritērijiem. Es gribētu to salīdzināt ar matemātiku. Matemātikas formulas mēs dabā nekur neatrodam, bet visi bez izņēmuma esam mācījušies šīs formulas un esam pārliecināti, ka 2x2=4. Tāpat neviens neapšauba Pitagora teorēmu.
 P. K.: Matemātika nav redzama, bet uz tās balstās visa pasaule.
 U. S.: Arī okultajās zinātnēs var būt tādi kritēriji, kurus, tāpat kā matemātikā, neviens neapšauba. Tieši tāpēc, ka mēs šo objektīvo domu izlaižam caur savu subjektīvo būtību, rodas atšķirīgi rezultāti. Un atšķirīgi tie ir tāpēc, ka mūsos ir spēcīgas emocijas, kas objektīvo patiesību pārvērš subjektīvā.
 L. Z.: Visus kritērijus taču var sagrupēt! To starpā ir tādi, kas ir objektīvi un nemainīgi neatkarīgi no katra subjektīvās uztveres. Gluži kā matemātikā – pamatformula, kas nav maināma. Pamatkritērijs, kas nav apšaubāms.
 U. S.: Cik cilvēku, tik domāšanas veidu. Bet domāšana ir viena. Varbūt tas šķitīs pārsteidzoši, bet visa pasaule ir viena domu būtne. Katrs individuālais cilvēks pieslēdzas šai būtnei. Nav tik daudz domu, cik cilvēku. Par katru lietu ir viena noteikta, precīza doma, bet atsevišķie cilvēki, izlaižot to caur savu subjektivitāti, objektīvo padara par subjektīvo.
 Lūk, piemērs. Krūzīte, no kuras dzeram kafiju. Katram vajadzētu izdomāt visas iespējamās domas, ko mēs varētu ar šo krūzīti darīt. Jo cilvēks vairāk iedziļinātos, teiksim, ja tas būtu kāds akadēmiķis, ķīmiķis vai fiziķis, viņš varētu aizdomāties līdz atomiem un to mijiedarbībai, bet galu galā mums jānonāk pie viena rezultāta. Krūzes pamatā ir viena ideja, viela, no kuras tā sastāv, un tās veidošanas process, nolūks, kam šī krūzīte vajadzīga. Nebūs tā, ka pa šīm lietām viedokļi atšķirtos. Ja man nav atbilstošu fizikas vai ķīmijas zināšanu, es, protams, nevarētu izanalizēt visas sastāvdaļas. Ja cilvēkam būtu spējas ar savu domu iespiesties kādā priekšmetā, tad tā būtu tikai viena doma visiem klātesošajiem. Tā būtu objektīva un visiem vienāda. Tāpat kā 2x2=4, tāpat par katru konkrētu priekšmetu ir viena doma. Ja cilvēkam pietrūks attiecīgo zināšanu, tad viņa domāšanas process būs primitīvāks, un  viņš izdomās kaut ko citu. Tieši zināšanu trūkums ir tas, kas neļauj nonākt pie objektīvās pirmidejas. Ja primitīvs cilvēks nonāktu mūsu laikā, viņš, iespējams, pierakstītu šai krūzei kādas pārdabiskas īpašības. Domāšanas atšķirība sakņojas cilvēku subjektivitātē. Domu pasaule ir viena, tā ir garīga pasaule, kurai katrs cilvēks pieslēdzas un paņem no tās šo domu. Jebkuram cilvēkam vajadzētu rīkoties kā mehāniķim, kurš ieiet darbnīcā, paņem instrumentus, detaļas, ieskrūvē kaut ko motoram, līdz viņam veidojas kāds mehānisms. Pareizam domātājam vajadzētu domu A, domu B utt., lai tās pēc tam saietas kopā. Tas būtu tīrs, precīzs darbs. Tas ir kritērijs, kas nosaka pasaules objektivitāti. Pasaulē nav nekā tāda, ko cilvēks nevarētu izdibināt. Ja viņš nevar izdibināt, tātad viņam trūkst nepieciešamo zināšanu – viņš nav pienācīgi sagatavojies un attīstījies.

 Tas ir brīnums – redzēt pasauli
L. Z.: Jūs paņēmāt piemēru no materiālās pasaules, bet tagad vajadzētu analogu no garīgās pasaules, teiksim, dvēseli. Kur ir objektīvais kritērijs un kur sākas mūsu subjektīvais pienesums?
 P.K.: Turpinot kolēģa domu, varētu minēt kādu alegoriju. Tiekas divi apskaidrotie, divi budas – viņiem nav par ko runāt, jo viņi šai tādējādībai (budismā – tadhadata jeb tādējādi atnākošais atpakaļ uz mājām, pie Tēva) jau ir izgājuši cauri. Tam, kas ir atnācis atpakaļ, nav ko teikt. Viņi mierīgi dzer tēju – kā mēs šobrīd. Tas ir kaifs, tā ir harmonija, tā ir brīvība. Vai tad kāds var parādīt ar pirkstu, ka tā ir patiesība? Tā ir mana vai tava patiesība. Doma ir pasaules saprāta izzinātāja, un tās ātrums ir bezgalīgs. Bezgalības ātrums iespējams tad, kad domas vairs nav. Kad domas vairs nav, iestājas tādējādība, kad akmens ir akmens, koks ir koks, plaukst sniegpulkstenītes. Harmonijas kritērijs ir tāds, ka nekas netiek diferencēts, konceptualizēts, analizēts, kad iestājas  pilnības skaistums. Bērns aug pats no sevis (mēs varam viņu tikai pabarot), to visu dara lielais tādējādības spēks. Neviens to spēku nav redzējis, bet, redziet, embrijs attīstās, puķes aug, lietus līst, saule spīd. Kāds informatīvais spēks to darbina ? Kas ir redzējis dvēseli? Kāds nofotografējis dažādus astrālos apvalkus un tā saucamos leptonu gāzes ķermeņus, kas veidoti no mazliet rupjākas ērteriskas enerģijas nekā dvēsele, jo ir tāds „pasvordiņš” (no angļu val. password – parole), ko ekspluatē modernā zinātne – tukšums. Lai Dievs Tēvs aizved tur, kur tu esi nekas, kā teikts Bībelē. Šis NEKAS principā ir kritērijs tam, kas ir. Ja kāds grib nosaukt to, kas ir NEKAS, kas ir absolūts, tā būs kļūda. To zināja daudzās sakrālās austrumu praksēs. Arī latvieši to zināja: saki ne jā, ne nē, ne balts, ne melns. Kritērijs ir realitātes uztveršana tā, kā viņa ir. Un tad, kad tev būtībā vairs nav domu, tu vari izzināt visu vienlaicīgi. Ja divi sasniedz tādu tehnoloģiju, tad viņiem vairs nav ne karu, ne reliģijas, ne filozofijas, viņi vienkārši bauda dzīvi, jo dzīve ir bauda.
 Neredzamajā pasaulē tādu piemēru ir daudz. Piemēram, redzēšana – tā ir informācijas iegūšana, bet neviens par to nedomā. Tas taču ir brīnums – redzēt pasauli! Uz jautājumu, kāpēc mēs pasauli redzam dažādi, apskaidrotie tibetiešu ārsti saka: tā kā mūsu astrālajā ķermenī ir ap 72 tūkstošiem gaismas kanālu, tad atkarībā no tā, kā šī gaismas tecēšana notiek mūsu kanālos, veidojas noteiktas prāta īpatnības. Katrs redz savādāk. Bet tad, kad šī gaisma ir pilnīgi atvērta mūsos (piemēram, bērns skatās uz pasauli bez jebkādām koncepcijām un redz absolūtu pasauli), tad arī iestājas domu līdzsvars. Un mēs visi redzam pasauli VIENĀDI, tādu, kāda tā ir. Tas ir grūts līmenis un piemīt augstām gaismas civilizācijām, par kurām rakstījuši antīkie zinātnieki. Tā ir sinhrona gaismas plūsma apziņā, tā ir pilnīga domu redzēšana, tā ir pilnīga apzināšanās intensitāte, un tad var runāt par kolektīvo izziņu. Mums ir grūti spriest, kāds ir šīs kolektīvās apziņas stāvoklis, ja ir tādi totāli attīstīti kritēriji.
 Ielūkosimies svētbildēs, kur attēloti svētie ar gaismas oreolu ap galvu. Svēti un apskaidroti cilvēki bijuši akadēmiski neizglītoti, bet viņiem bija pieejamas bezgalīgas, neierobežotas zināšanas par realitāti. Ja runājam par redzamo un neredzamo pasauli, tad svētais nimbs ap galvu ir enerģija, ko izstaro smadzenes pie pilnīgi sinhronizētas elektromagnētiskā prāta starpības. Kad cilvēks  pilnīgi nomierinājis smadzenes, kad nav vairs emocionālā uzbudinājuma par realitāti, iestājas harmonija. Kad smadzenēs harmonija ir sinhronizēta, ap galvu parādās svētais nimbs. Tas redzams ar aci un pat nofotografējams. Tas ir kā procesors, kas var noskenēt jebkuru informāciju, kāda tā ir, no jebkuras telpas vietas – par jebkuru telpas vietu, tāpēc Buda, Krišna un citi VIENLAICĪGI zināja visu, jo tas ir realitātes vienlaicīgums. Šis kritērijs, akadēmiski varētu teikt, ir sinhronizēta smadzeņu darbība.
 Dvēsele ir gaismas elektrība mūsos, kas pieļauj realitātes attīstību un atpazīšanu. Dvēselei pašai nevajag saprast realitāti, to vēlas prāts. Dvēsele pati ir realitātes centrs. Mēs it kā skatāmies aiz spoguļa, bet vajadzētu skatīties šaipus tā. Modernajai zinātnei interesē šāda pieeja realitātei. Kritēriji sinhronizēsies tad, kad kolektīvā apziņa, nevis viens zinātnieks, kuru ik pa laikam piesit krustā par savādāku domāšanu, tam būs nobriedusi, kad būs harmonizējusies saprašana, ka ūdens ir H2O. Bet tas var būt gaiss, tas var būt tvaiks, tas var būt ledus un tas var būt šķidrums. Visu nosaka izglītība. Tāpēc ir būtiski, kas valstī nosaka izglītības kritērijus – nevis tā šķira, kura vēlas visu pirkt un pārdot un audzināt patērētājus, bet domātāji. Mums nav domātāju. Bērnus neaudzina par domātājiem, viņus māca pirkt, pārdot, apmānīt, baudīt un ātrāk kaut ko dabūt, lai apmierinātu kādu no saviem jutekļiem. Tas nevar dot ilgstošu laimes sajūtu.

 Pasaule uzbūvēta kā spogulis
 L. Z.: Tas nozīmē, ka mums jāgaida brīdis, kad traukā iekritīs pēdējais piliens un  kolektīvā domāšana pacelsies jaunā kvalitātē. Bet vai tas tik drīz notiks, ja sabiedrībā ir maz domātāju, kas varētu celt pārējos augšup?
 P.K.: Pietiek ar vienu cilvēku pilsētā, kura dēļ to varētu neiznīcināt. Tā informācija, ko viens cilvēks var nest valstij, viņa sirds gaisma un starojums, ir ļoti būtiska. Bet te ir jāzina, kurā brīdī pelītei pienākt un palīdzēt pie rāceņa raušanas. Daudzi pasaules apgaismotāji mēģinājuši rakstīt savas dzīves pārdomas. Viņi uzskata, ka nevienam nav izdevies pārveidot pasauli. Ne Kants, ne Hēgelis, ne Kampanella, ne Platons nav uzbūvējis ideālo valsti. Tas principā nav iespējams un kopējā informācijas matricā pat nav paredzēts. Skatoties kosmoglobāli, ja viss uzreiz būtu sakārtots, tad kosmosam nebūtu programmatūras, ar ko nodarboties.  Sadalītība, diferencētība un teorētiski šķietamais, kontrolētais haoss šajā duālajā pasaulē ir nepieciešams. Harmonija un labestība viena pati nevar pastāvēt, bez pretstata to nevarētu atpazīt. Acīmredzot tāpēc šajā kosmiskajā spēlē ir polaritātes.
 Konkrēts piemērs – Amerika, kas iebruka Irākā. Amerikas politiskā elite ir pietiekami oligofrēna, lai nesaprastu, ka viesuļvētra Katrīna ienāca un atdarīja vēl vairāk. Mikro vai makrolīmenī neredzamās pasaules enerģijas līdzsvarojas. Pasaule uzbūvēta kā spogulis. Spoguļattēls ir nemateriāls, bet tas ir. Neredzamos likumus nemanām, bet tie strādā. Amerikāņiem ir problēmas ar plūdiem tikai tāpēc, ka viņi iebruka Irākā. Tas ir neizbēgami.
 U. S.: Pēteris pateica daudz dziļu atziņu, taču gribu piebilst, ka dvēsele nav tik noslēpumaina, kā mums liekas. Ja pieejam ar vēsu saprātu, tā mums atklājas labi un saprotami. Kas ir dvēsele? Tas ir latīņu vārds anima. Arī dzīvniekam ir dvēsele. Dvēsele ir tas, kas pārstāv mūsu emocionālo un jūtu dzīvi. Tikai tad, kad dvēselē ienāk gars, rodas cilvēks.  Tieši tad, kad dvēselē uzliesmo kaislības, cilvēki kļūst neiecietīgi un nesaprot viens otru. Jo vairāk dvēselē ienāk gars, jo vairāk tā nomierinās – cilvēks kļūst apskaidrotāks. Dvēseles darbību var sadalīt trīs precīzās sfērās. To visu var novērot, ticiet man, jo ar šīm lietām nodarbojos jau 24 gadus. Savu psihoterapeita izglītību perfekti pielietoju praksē. Vispirms tā ir sajūtu dvēsele, kad cilvēki un dzīvnieki jūt apmierinātību vai neapmierinātību. Pēc tam ir saprāta dvēsele (tā ir radījusi mobilos telefonus un automašīnas), tā domāta dvēseliskuma apmierināšanai – lai man būtu ērti un labi. Arī par Latviju varam jautāt: kāpēc mums ir tik daudz gudru cilvēku un reizē tik daudz nejēdzību? Cilvēki ir gudri, bet viņos darbojas saprāta dvēsele ar mērķi apmierināt savas jūtas un sajūtas, lai dzīvotu aizvien lielākā komfortā. Ir trešā dvēseles daļa, ko nosaucam par apziņas dvēseli. Tā ir tā dvēsele, kurā iemājo gars jeb cilvēka ES. Tieši šī dvēseles daļa ir nemirstīga, jo gars simbolizē mūžīgo un nemirstīgo pasauli. Tā ir objektīva dvēsele, tā prasa, lai piekrītu objektīvai patiesībai, kaut arī visa mana būtne pret to saceļas. Patiesība ir augstāka par visu. Pēteris jau teica, ka gara gaismu var redzēt. Patiešām, jo vairāk dvēselē ienāk objektīvais un mūžīgais, jo dvēsele vairāk transformējas, jo tā vairāk atmirdz gara gaismas krāsās. Mūsu kļūda ir tā, ka pārāk daudz dzīvojam savā subjektivitātē, nepaceļoties līdz objektīvajai realitātei.
 I. Š.: Vai tas, ko jūs saucāt par garu, ir tas pats ātmans vai kas cits?
 U. S.: Jā, tā varētu būt. Es pārstāvu Rietumu ezoteriku – antropozofiju. Gars – tas ir ES ESMU pārdzīvojums. Šī īpašība piemīt tikai augstākajām būtnēm.
 I. Š.: Teozofija māca, ka gars iziet cauri arī zemākajām (augu un dzīvnieku) valstībām, tikai tad nonāk līdz cilvēkiem un augstākām būtnēm. Kā mēs varam zināt, ka dzīvniekam nav gara? Ja runājam par kaut ko augstāku, tad varu apgalvot, ka mans kaķis, kuru pieņēmu no ielas, prot būt pateicīgs – viņš to neapšaubāmi izrāda. Tautā smejas :”Tās ir kaķa asaras!” Bet kaķi tiešām prot raudāt.
 Otrs moments, runājot par gara pārdzimšanu. Tie reinkarnācijas gadījumi, par kuriem stāsta, neapšaubāmi nesaistās ar “pliku ātmanu” vai “pliku garu”. Tas nozīmē, ka uz nākamo ķermeni pāriet arī kāda cita informācija no zemākajiem dvēseles gara apģērbiem. Te var rasties jautājums: kā tas var būt? Tas ir iespējams, nododot informāciju ar augstākajām struktūrām. Varbūt atceraties to gadījumu Ukrainā, kad cilvēks vienlaikus jutās gan kā Dievmāte, gan Kristus. Tas liecina, ka iespējama informācijas miksēšana. Jums iespējams pievienot ne vien to informāciju, kas iepriekšējā dzīvē bijusi konkrētajam garam, bet arī miksēt to ar citu informāciju.

 Viena pasaule – divas realitātes
 P. K.: Mēs, intelektuāli akadēmiķi, nevaram paredzēt zemestrīci, bet žurkas vienkārši aizbēg no apdraudētās mājas. Spēju uztvert šo informāciju, iespējams, esam pazaudējuši, jo esam aizņemti ar savām emocijām. Ja mēs būtu atvērti realitātei, tad spētu ātri skenēt visu šo informāciju.
 I. Š.: Ja atgriežamies pie patiesības kritērijiem, tad okultajām zinātnēm (tas attiecas arī uz ezoteriku) un dabas zinātnēm ir atšķirīgas paradigmas. Piemēram, saule un zelts. No dabas zinātņu viedokļa tās ir pilnīgi dažādas lietas: viens ir metāls, otrs – sakarsētu gāzu lode. Tajā pašā laikā no okulto zinātņu viedokļa abas ir līdzīgas, jo ir dzeltenas un spīd. Marsam ir attiecīgās enerģijas tāpēc, ka šī planēta ir sarkana un visu sadedzina. Tajā pašā laikā zinām, ka uz Marsa virsmas ir plāna rūsas kārtiņa, kas nekādi nevar ietekmēt cilvēku likteņus. Tomēr ikviens okultists vai astrologs apgalvos, ka var ietekmēt. Secinājumi nāk no dažādām paradigmām, bet darbojas abas. Viena darbojas fizikālajā plānā – datora “dzelžu” līmenī, otra – garīgajā plāksnē, kur ir svarīga dzīvās būtnes klātesamība. Svētbilde pati par sevi nav nekas, lūgšanas piepildās, ja ir kāds, kas lūdz. Te darbojas smalkā, paralēlā psaaule, kura ir virtuāla attiecībā pret mūsu fizikālo pasauli. Faktiski katra pasaule, lai kurā realitātē tā nebūtu, sastāv no divām realitātēm: no tās fizikālās realitātes un tās smalkās pasaules. Un to attiecības ir tādas pašas kā starp “dzelžiem” un programmnodrošinājumu.
 P. K.: Runājot par kritērijiem, man ienāca prātā kāda doma. Ja izvirzām jautājumu, kas ir pestīšana, tad būtībājebkura informācijas apgūšana bloķē pestīšanu. Galvenais psihoparadokss ir tas, ka atvienošanās no iedziļināmā ir savienošanās ar Dievu. Kamēr procesors ir aktīvs uz izziņu, tas nevar būt atpestīts un atgriezties savā nominālajā stāvoklī, kad bijis pats.  Tev jāzina, ko gribi, jo tev ir iespēja nemitīgi kaut ko uzzināt bezgalīgajā informācijas okeānā, izzināt pašu realitātes dabu. Cilvēkiem informācijas jūklī ir grūti saprast, kas ir galīgā svētlaime un apskaidrība. Tā nav bezgalīgā informācijas apjoma izzināšana, bet gan sevis pašatpazīšana – kas ir izzinātājs, nevis izzinātais. Tā ir izeja no matricas vai izeja no realitātes vispār. To skaisti komentējis Vivakananda vienā no pasaules reliģijas forumiem: mūsu iekšējais gars, nemitīgi producējot enerģiju, sabiezē kā emalja uz gliemežvākiem, tā veidojot savu pērli. Mēs radām šo hologrāfisko konceptuālo Visumu ap sevi, nemitīgi darbinot prātu. Pestīšana un apskaidrība iestājas tad, kad netiek radīta šī emalja, jo pērļu izstrāde ir bezgalīga. Slēptajās praksēs runā par atpestīšanu no visa, bet tas nav radošais princips, jo Visums pastāv tikai tāpēc, ka pakļauj sevi izzināšanai. Atpestīšana ir iziešana no spēles, kur nekas vairs nenotiek. Tieši tāpēc svētlaime nešķiet interesanta. Tā kā Tēvam vienam ir skumji, viņš producē savu kosmisko spēli. Harmonija ir, kā pasakā teikts: esi šeit un ej uz turieni.
 I. Š.: Es kļuvu mierīgs brīdī, kad aizrakos līdz šai hierarhijai. Tobrīd sapratu, ka nav nekādas jēgas tiekties pēc atpestīšanas, ka varu mierīgi priecāties par to pasauli, kurā esmu iekļuvis, turpināt spēli, kuru to vai citu iemeslu dēļ esmu sācis. Kad tā beigsies, būs cita spēle, un par to varu neuztraukties. Varu aiziet jūras krastā un vērot, cik šī pasaule tomēr ir skaista.
 L. Z.: Jūs tagad runājāt par spēli. Kā šajā shēmā iekļaujas atziņa, ka piektās rases laiks ir pagājis un mums jāpāriet sestajā?
 I. Š.: Tas nozīmē – jauns līmenis un jauna spēle.
 P. K.: Viena no pasaulē visapbrīnotākajām dvēselēm ir Ramans Mahariši. Atkarībā no jautātāja viņš arī sniedz atbildes: zinātniekiem teiks vienu, aitu ganiņiem – ko citu. Pirmā līmeņa jautātājiem viņš apstiprināja, ka bijis pirmatnējais sprādziens, pēc tā attīstījies Visums, ir objektīvā realitāte un dzīvās būtnes. Otrs, istabas līmenis: jā, bet tas viss atrodas prātā. Trešais līmenis ir tas, ka īstenībā nekas nav radīts.
 Galvenais „pasvords”, kas ir, teiksim, tibetiešu tradīcijās, – nekas nerodas, nekas nemainās, nekas nenoārdās vienlaikus. Visu laiku ir informācijas vienlaicīgums. Tie svētie, kas atrodas samādhi stāvoklī – pilnīgā apskaidrībā, ir absolūtā potencialitātē pret jebkuru fenomenu un spēj radīt jebko – planētas, zvaigznes, Sauli, pārvietot Mēnesi, pieņemt savu izskatu, kā to darīja tēvs Pio vai citi svētie lamas un jogi. Arī matemātiķis Singhs dabūja Nobela prēmiju, runājot par to, ka ir tikai viena realitāte – Dieva apziņa, kas veido savu visumu, pats sevi novēro un pats sevi iespaido, ka novērotais nevar būt atsevišķi no novērotāja.
 Pieliekot punktu šai spēlei, var teikt, ka senie ēģiptieši saviem bērniem mācīja: Dievs sapņo, un tad rodas kosmoss. Mēs esam konceptuālas būtnes šā dievišķā sapņa redzējumā. Reāla ir tikai informācija, un tā izdala prātu, ekrānu un atspoguļo uz tā pati sevi. Masačūsetsas universitātes zinātnieki arī izstrādā šo teoriju. Tā ir kā alķīmija, kad no akmens var pāriet uz zelta stāvokli. Šī realitātes hologramma ir pakārtota saviem likumiem. No absolūtā viedokļa – nav pat īsti kam piedot un kam pārmest. Viss ir garīgs un pilnīgs. Harmonija ir atrašanās šajā Dieva harmoniskajā sapnī un baudīšana. Neiejaukšanās un līdzsvars. Tu pats sevi novēro un vienlaikus esi novērotais.
 Kolektīvā izglītība un kolektīvās metodoloģiskās apzināšanās paplašināšana var novest pie sakarīga, harmoniska kolektīvā sapņa. Tas varbūt ir pārāk augsti tēmēts, bet patiesība jau nekad nenonāks līdz mums, mums līdz tai ir jāpaceļas. Tā nav slēpta mācība, vienkārši – mēs to nespējam saprast.

 Mēs dzīvojam dzemdību periodā
 I. Š.: Mūsu diskusijas mērķis ir noskaidrot, kas vieno un šķir dabas zinātņu un okultisma patiesības kritērijus. Ja jūs man kā dabas zinātniekam prasītu par Grigorija Grabovoja augšāmcelšanas praksi, tad es acumirklī atbildētu, ka tam nenoticēšu, kamēr kāds manā priekšā netiek uzcelts vai arī – kamēr man  par to nepastāsta kāds, kuram varu ticēt. Katrā gadījumā, man nepietiek ar laikrakstu un žurnālu publikācijām. Tas pats attiecas uz runām par NLO un dažādu fantomu parādīšanos, arī – uz dziedniekiem. Starp citu, vai jūs piekrītat, ka dziednieki var izārstēt vēzi?
 P. K.: Grabovojam noticēju, jo zinu, ka tas ir iespējams. Pasaules literatūrā diezgan bieži parādīts, ka iracionālais ir iespējams. Vispirms jāzina viņa kritēriji un metodes. Domāju, ka pasaulē nav daudz tādu cilvēku, kas to var, tāpēc pseidodziednieki sabojā realitātes kritērijus, pierakstot sev rezultātus. Piemēram, tēvs Pio bija arī dziednieks. Viņam ir dokumentēti  divi miljoni gadījumu, kad cilvēki ir izārstējušies. Mums nav kritēriju, kā vispār saprast šo informācijas iedarbību.
 I. Š.:  Var nesaprast iedarbību, bet var to fiksēt. Teiksim, bieži dzirdēts, ka operācijas laikā, kad cilvēks ir narkozē, viņš it kā redz sevi no malas. To man ir stāstījuši cilvēki, kas paši to piedzīvojuši.
 U. S.: Zinu vairākus tādus gadījumus. Pirms daudziem gadiem psihoterapeita praksē bija jāstrādā ar sievieti, kura operācijas laikā bija sevi ieraudzījusi no malas. Viņa stāstīja, ka tajā brīdī nobijusies, jo secinājusi, ka ir mirusi. Pēc tam viņai sākās psihiskas dabas problēmas. Otrs gadījums saistīts ar manu meitu. Viņai izoperēja aklo zarnu. Es pēc tam tincināju, ko viņa, būdama narkozē, redzējusi. “Neko neredzēju,” viņa teica. “Man tikai bija jocīgs sapnis: redzēju, kā es guļu uz operācijas galda un mani operē.”
 P. K.: Laiks rezumēt apspriesto. Manuprāt, ir jāpaiet laikam, lai sabiedrība sistematizētu zināšanas par lietu dabu. Tam vajadzīgs laiks. Un tas ir pirmais kritērijs. Kādreiz teica, ka Zeme ir apaļa. Ak, Dievs, kas pēc tam sākās! Pagāja pāris simti gadu, kamēr to akceptēja. Otrs kritērijs: objektīva sagadīšanās, ka īstajā laikā un vietā ir zinātnieki personības, kuriem dod iespēju pasludināt kādas formulas. Pēc tam ir vajadzīga atkārtojamība. Kritēriji var būt paātrināti, ja valdība to informāciju, kas jau ir sanesta un glabājas pūra lādē, gribēs detalizēt, sakārtot un palaist kā mācību sistēmu sabiedrībai. Tas ir tāpat kā ar naftu. Sen jau ir izdomāti motori, kas pārvietojas ar elektromagnētiskajām svārstībām, un benzīns nav vajadzīgs. Pagājuši jau 70 gadi, bet tādus neražo. Tātad kritērijs ir: nepieciešama vairāku zinātnieku paaudžu nāve, lai būtu attīstība, un pietiekami degradēti Zemes resursi, kas neizbēgami liks izmantot jaunas zināšanas. Trešais kritērijs: sestās rases bērnu apziņas summas saslēgšanās – atziņa, ka vairs nevar dzīvot pa vecam. Teiksim, būtu vajadzīgs 100 000 bērnu, kuri saprot, ka viss ir savādāk nekā mācīts. Būtībā kritērijs ir domu redzēšana. Ja redz domas, tātad redz informāciju. Ja visi šie mehānismi sāk krāties, tad iespējamas pārmaiņas saprašanā. Pati sabiedrības telpa to nepieļauj līdz tam brīdim, kamēr tas kļūst nepieciešams. Kad pilnībā ekspluatēts viens līmenis, laiks ķerties pie nākamā. Mēs dzīvojam dzemdību periodā, un dzemdības ir smagas un sāpīgas. Tās ilgst apmēram 200–400 gadu, kamēr notiek pārprogrammēšanās, kamēr sabiedrības apziņa pārstrukturizējas un parādās viens jauns folderis.
 I. Š.: Mēs ar statistiku nekad tam netiksim klāt. Tiklīdz pētījumi nonāk dabas zinātņu līmenī, tūlīt nepieciešams garāks laiks un parādās kritums. Fizikālās pasaules likumi tomēr īstenojas.
 P. K.: Tāpēc es saku, ka kritērijs ir nemirstīgie cilvēki, kas savā ķermenī dzīvo 1000 gadus, arī viņu zinātne un grāmatas, kas pieejamas pasaules bibliotēkās, bet nav izdevīgas valdošajam slānim. Kritērijs ir šo dzīvo būtņu – svēto – klātbūtne laikā un telpā, kas atspoguļo visus realitātes likumus.
 U. S.: Gribu piebilst par kritērijiem. Vienkāršs lasītājs teiks, ka viņš no tiem neko nesaprot, tāpēc gribu atgriezties pie sarunas sākuma. Domāšana, manuprāt, ir tas kritērijs, kas mums pasaka patiesību gan okultajās, gan dabas zinātnēs. Pēteris Kļava citēja Vivakanandu un daudzus citus austrumu gudros, bet kas ir tas, kas gan viņā, gan lasītājos mazina uzticību? Arī Šmelda kungs uzsvēra domu, ka pieņem to informāciju, kas nāk no cilvēka, kuram var uzticēties. Bet kas nosaka to, ka varu uzticēties tieši šim cilvēkam? Es gribu vēlreiz uzsvērt – tā ir mūsu domāšana. Varbūt naivais cilvēks (to nedomāju pārākumā apziņā) to vairāk izdibina sajūtu līmenī, viņam patīk, ka baznīcā deg svecītes, skan mūzika. Tas ir skaisti, bet nav objektīvi. Viņš iegūst subjektīvās sajūtas. Objektīvā domāšana ir noteicošais kritērijs gan dabas, gan okultajās zinātnēs. Ar domāšanu ne tikai varam, bet arī iespiežamies abās nosauktajās zinātņu nozarēs. 

(Avots: Žurnāls Mistērija)
www.antroposofija.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv