www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Leonīda, Leonīds
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Kontemplatīvās lūgšanas vēsture kristīgajā tradīcijā24.05.2007

Pirmos piecpadsmit kristīgās ēras gadsimtus valdīja pozitīva attieksme pret kontemplāciju. Diemžēl, no sešpadsmitā gadsimta viedoklis attiecībā pret kontemlāciju izmainījās un nosvērās vairāk uz negatīvo pusi. Kontemplatīvās lūgšanas vēsture var palīdzēt labāk saprast mūsdienu Baznīcas stāvokli un tās garīgo pieredzi.

Termins kontemplācija ir diezgan neskaidrs, jo, gadsimtiem ejot, tas ieguva vairākas atšķirīgas nozīmes. Gribot vairāk uzsvērt uz pieredzi balstīto Dieva pazīšanu, Septuagintā senebreju vārds da`ath ir iztulkots grieķu valodā kā gnosis, kurš spēcīgāk norāda uz tuvas personas pazīšanu un kurā piedalās visa persona, ne vien viņa prāts.

Svētais Pāvils savās vēstulēs izmanto vārdu gnosis, apliecinādams, ka Dieva pazīšanu var sasniegt tikai Viņu mīlošas personas. Viņš vienmēr prasīja šo pazīšanu no saviem mācekļiem un lūdza to kā nepieciešami svarīgu elementu kristīgās dzīves pilnveidošanai.

Gnošanu.theoria. Sākotnēji šis vārds nozīmēja intelektuālu patiesības pazīšanu, uz kuru grieķu filozofi raudzījās kā uz augstāko saprātīgā cilvēka darbības pakāpi. Grieķu Tēvi šo nozīmi papildināja ar senebreju vārdu da`ath, kurš nozīmē uz pieredzi balstītu pazīšanu, nākošu caur mīlestību. Tā paplašināts termins theoria tika iztulkots uz latīnisko contemplatio un kristīgajā tradīcijā tika nodots no paaudzes paaudzē.

Sestā gadsimta beigās šo tradīciju rezumēja Gregors Lielais, skaidrodams kontemplāciju kā Dieva pazīšanu, piesātinātu ar mīlestību. Gregors Lielais uzskatīja, ka kontemplācija ir  Svētajos Rakstos Dieva vārda apdomāšanas auglis un reizē arī Dieva dāvana. Tā ir atpūta Dievā. Šajā atpūtā vai miera stājā prāts un sirds pasīvi meklē Viņu, bet sāk piedzīvot, nogaršot to, ko meklēja. Tas sniedz patiesu iekšēju mieru. Šāds stāvoklis nav jebkādas darbības pārtraukšana, bet vienīgi apzināta uzmanības sakoncentrēšana uz Dievu, tā ir Dieva esamības piedzīvošana caur mīlestību.

Šāda kontemplācijas izpratne, pamatota uz Dieva pazīšanu, personīgi piedzīvojot Viņa esamību, nemainījās līdz viduslaiku beigām. Tā laika askētikas disciplīnas bija virzītas uz kontemplāciju, kā patieso ikvienas garīgās darbības mērķi.

Lūgšanas veids, ieteicams kā laicīgajiem cilvēkiem, tā mūkiem, pirmajos kristietības gadsimtos tika saukts par Lectio divina, burtiski tulkojot - "dievišķo lasīšanu". Tā ir Svēto Rakstu lasīšana, iesaistot lasīšanas procesā arī savu miesu. Caur Lectio divina viņi centās attīstīt spēju vēl vērīgāk un dziļāk ieklausīties tekstā. Lūgšana bija viņu atbilde Dievam, kuru viņi klausījās caur Svētajiem Rakstiem un kuru slavēja liturģija.

Lūgšanas apdomāšanas daļa, kurā sakoncentrējas uz Svēto Rakstu vārdiem, tika saukta par meditatio - "meditācija", bet spontānas gribas atbildes uz šo apdomāšanu - oratio - "lūgšana". Šīm apdomāšanām un gribas aktiem kļūstot vienkāršākiem, persona iegāja atpūtas Dievā stadijā, tajā, kas saucama par contemplatio - "kontemplācija". Šie trīs akti - meditācija, lūgšana un kontemplācija - var notikt vienas un tās pašas lūgšanas laikā. Tie savā starpā ir cieši saistīti. Tika domāts, ka lūdzēja uzmanībai ir jauzkāpj un jānokāpj pa apziņam kāpnēm, līdzīgi kā eņģeļi, kuri paceļas un nolaižas pa Jēkaba kāpnēm. Reizēm cilvēks slavēja Dievu lūpām, reizēm domām, reizēm gribas aktiem un reizēm ar sakoncentrētu uzmanību kontemplēdams. Uz kontemplāciju raudzījās kā uz normālu virzību uz priekšu ceļā uz ieklausīšanos Dieva vārdā. Tuvošanās Dievam netika dalīta atsevišķos komponentos - meditāciju, lūgšanu un kontemplāciju. Līdz XVI gs. kristīgajā tradīcijā neizmantoja jēdzienu "prāta lūgšana".

XII gs. notika lielas reliģiskās domas izmaiņas. Tika nodibinātas slavenas teoloģijas skolas. Attīstījās jēdzienu analīze, tika izdalīti jēdzienu veidi, noteikti raksturojumi, izveidota klasifikācija. Spēja aizvien labāk analizēt bija spilgta iezīme cilvēka prāta pilnveidošanās procesam. Diemžēl, vēlāk šī kaisle uz analīzi teoloģijas jomā tika pārcelta uz lūgšanas prakses jomu un apslāpēja vienkāršo, spontāno viduslaiku lūgšanu, balstītu uz kontemplācijai atvērtu Lectio divina. XII gs. garīgie mācītāji, tādi kā Klervo Bernards, Hugons no Viktorijas, Ričards no Viktorijas, Vilhelms no Teodoras, centās paplašināt teoloģisko lūgšanas un kontemplācijas izpratni. XII gs. viņa mācību popularizēja franciskāņi.

XIV un XV gs., tajā laikā, kad "melnā nāve" un Simtgadu karš iznīcināja daudzas pilsētas, dzīvojamās mājas un reliģiskās kopienas, nominālisms un lielā shizma radīja kopēju morāles normu un garīguma lejupslīdi. Ap 1380. gadu sākās atjaunošanās kustība ar nosaukumu Devotio moderna. Tā izplatījās Itālijā, Francijā, kā arī Spānijā un bija ļoti nepieciešamo sabiedrisko reformu sākums. Tajā laikā, kad dažādas institūcijas un struktūras masveidīgi gāja bojā, Devotio moderna kustība centās izmantot no lūgšanas plūstošo morālo spēku kā disciplīnas ieroci. XV gs. beigās tā saucamās prāta lūgšanas metodes bija pilnveidotas un, laikam ejot, kļuva aizvien sarežģītākas un sistematizētākas. Bet, pat ļoti stipri izplatoties šai metožu sistematizācijai, kontemplācija aizvien tika uzskatīta par garīgās izaugsmes pamatmērķi.

XV gs. noskaidrojās trīs prāta lūgšanas veidi: diskursīvā, kurā pārsvars tika likts uz apdomāšanu, uz ar gribas aktu pamatotu lūgšanu un kontemplāciju, kurā galveno lomu spēlē Dieva dāvājamā žēlastība. Meditācija, lūgšana un kontemplācija tika saprastas ne kā atsevišķi akti tās pašas lūgšanas laikā, bet kā atsevišķas lūgšanas formas, kurām ir atšķirīgi mērķi un metodes. Šī lūgšanas sadalīšana pilnīgi dažādās, vienai no otras neatkarīgās jomās radīja maldīgu izpratni, kura kontemplāciju uzskatīja par īpašu žēlastību, atvēlētu tikai nedaudziem izvēlētajiem. Lūgšana, pāraugoša kontemplācijā, tika uzskatīta par gandrīz neiespējamu parādību. Organiska lūgšanas attīstība kontemplācijas virzienā neatbilda pieņemtajām kategorijām un tādēļ uz to lūkojās ar neuzticību.

Tajā laikā, kad dzīvā kristīgās kontemplācijas tradīcija aizvien vairāk iznīka, jaunu izaicinājumu garīgajai dzīvei pieteica renesance. Sociālās un reliģiskās institūcijas vairs neatbildēja par atsevišķu indivīdu. Radās nepieciešamība no jauna atkarot pasauli Kristum, atbrīvot no kristietību nomācošiem pagāniskiem elementiem. Nav pārsteigums, ka vajadzēja rasties jaunām lūgšanas formām, atbilstošām apustuliskajai kalpošanai. Pa jaunam saprastais apustuliskās dzīves nozīmīgums prasīja nomainīt garīguma formas, kuras līdz tam rūpīgi audzināja slēgto un klejojošo klosteru locekļi. Ignācija Lojolas ģenialitāte un viņa kontemplācija pieredze ļāva viņam izlauzt ceļu iznīkstošajai kontemplācijas tradīcijai uz jauno laika posmu.

Svētā Ignācija Garīgie vingrinājumi, radīti ap 1522. - 1526. gadu, ir ļoti svarīgi, gribot saprast mūsdienu Katoļu Baznīcas garīguma attīstību. Garīgie vingrinājumi piedāvā trīs lūgšanas metodes. Pirmajai nedēļai atvēlētās meditācijas ir sagatavotas pēc metodes, kura balstās uz trijām spējām: atmiņu, intelektu un gribu. Atmiņa nepieciešama, lai būtu iespējams atcerēties iepriekš izvēlēto meditācijas objektu. Intelekts, lai tiktu saprastas pamācības, kuras rodas no apdomāšanas. Griba ir nepieciešama, vēloties izdarīt secinājumus, lēmumus un apņemoties atbilstoši rīkoties. Tā tiek veicināta pārmaiņu sākšana savā dzīvē.

Tātad Garīgajos vingrinājumos kontemplācijas jēdzienam piešķirtā nozīme atšķiras no līdz tam bijušās tradicionālās nozīmes. Aplūkojami konkrēti fantāzijas objekti: Evaņģēlijā darbojošās personas ir iedomājamas tā, it kā tās eksistētu tagadnē; tiek jautāts, ko viņi saka, apdomājami viņu vārdi kā arī darbība, uz kuru cenšas atbildēt. Šī otrajai nedēļai atvēlētā metode pilnveido gribas aktu pamatotu ar lūgšanu.

Trešā lūgšanas metode Garīgajos vingrinājumos raksturojama kā piecu sajūtu pielietošana. Piecas sajūtas viena pēc otras tiek ņemtas palīgā iepazīstot garīgo meditācijas objektu. Šī metode atvēlēta iesācējiem, lai iepazītos ar kontemplācijas tradicionālo nozīmi, kā arī jau pieredzējušiem lūdzējiem garīgo sajūtu pilnveidošanai.

Tātad Ignācijs nepiedāvāja vienu lūgšanas veidu. Diemžēl, šķiet, paši jezuīti sliecās sakoncentrēt garīgos vingrinājumus diskursīvās lūgšanas metodē. 1574. gadā jezuītu ģenerālis Everards Merkurians izdeva nolikumu Jēzus Sadraudzības Spānijas provinces locekļiem, ar kuru aizliedza piecu sajūtu izmantošanu lūgšanā. Aizliegums vēlreiz tika atkārtots 1578. gadā. Tā pietiekami lielas Jēzus Sadraudzības daļas garīgā dzīve tika aprobežota līdz vienīgajam lūgšanas veidam - diskursīvajai meditācijai, pamatotai uz trijām personas spējām. Šī īpaši intelektuālā rakstura meditācija XVIII un XIX gs. Jēzus Sadraudzībā kļuva aizvien nozīmīgāka. Pat līdz mūsu gadsimtam daudzas garīguma mācību grāmatas aprobežojās tikai ar meditatīvās lūgšanas shēmām.

Lai labāk saprastu aprakstītā procesa ietekmi uz Katoļu Baznīcas garīguma vēsturi, vajag ņemt vērā to milzīgo ietekmi, kāda bija jezuītiem kā izcilākajiem kontrreformācijas pārstāvjiem. Daudz vēlākos laikos dibinātās kongregācijas pārņēma Jēzus Sadraudzības statūtus, tāpat arī jezuītu mācīto, kā arī praktizēto garīgumu. Vēlāk radušies klosteri pārņēma arī visus ierobežojumus, kurus nenoteica Ignācijs Lojola, bet viņa  tuvākie sekotāji.

Ignācijs Lojola centās izveidot garīgo audzināšanu, kura būtu kā pretinde jaunajam sekulārajam un uz individualitāti tendētajam renesanses garam. Tāpat viņš centās pilnveidot kontemplatīvās lūgšanas formu, atbilstoši tā laikmeta vajadzībām. Garīgie vingrinājumi tika domāti tam, lai izaudzinātu kontemplatīvu personu, kura būtu sagatavojusies darbībai. Paturēdami prātā milzīgo Jēzus Sadraudzības ietekmi, varētu paredzēt, ka, ja tās locekļiem būtu bijis atļauts pieturēties pie garīgo vingrinājumu norādījumiem pēc sākotnējās Ignācija domas, vai, ja vairāk būtu popularizēti pašu jezuītu garīgie vadītāji, tādi kā Lallemant, Surin, Grou vai de Caussade,- mūsdienu Katoļu Baznīcas garīguma stāvoklis būtu citāds.

Arī vēl citi notikumi palielināja Baznīcas vadītāju šaubas un neveicināja kontemplatīvo lūgšanu. Viens no tiem bija kontraversija kvietisma dēļ - garīgo padomu sakopojuma, kurus 1687. gadā pāvests Inocents XII nosodīja kā izkropļotu misticismu. Fosodītajā mācībā bija diezgan daudz jaunizgudroJumu. Tās mācībaS pamats sekojošs: vienu reizi uz visu dzīvi izdarīt mīlestības Aktu Dievam, ar kuru cilvēks pilnībā atdodas Dievam ar domu nekad neatsaukt šo solījumu. Tik ilgi, kamēr persona neatsakās no nodoma pilnīgi piederēt Dievam, dievišķā savienība garantējama un vairs nekādas piepūles lūgšanā vai citās jomās nepieprasa. Tomēr tika aizmirsta svarīga atšķirība starp vienu reizi izteiktu (lai arī cēlu) intenciju un nepārtrauktu dispozīcijas īstenošanu.

Maigāka šīs doktrīnas forma uzplauka Francijā XVII gs. otrajā pusē un iegāja vēsturē kā semikvietisms. Bīskaps Boussuet, Ludviķa XIV galma kapelāns, bija viens no šīs mācības pretiniekiem un nosodīja to. Grūti pateikt, vai viņš pārmērīgi nepārspīlēja šīs mācības ļaunumu. No tā laika semināros un klosteros misticismam vairs neuzticējās. Anrē Bermonds savā grāmatā "Literārā Francijas reliģiskās domas vēsture" apgalvo, ka neviens misticisma darbs neparādījās veselu gadsimtu laikā. Tika ignorēti arī pagātnes rakstnieki mistiķi. Pat sv. Jāņa no Krusta rakstos tika saskatītas kvietisma tendences. Redaktoriem tika pavēlēts nedaudz pārveidot vai pilnībā izsvītrot vienu otru apgalvojumu, lai tie netiktu nepareizi saprasti. Īsts, nesagrozīts viņa rakstu krājums parādījās tikai mūsu gadsimtā, paejot četrsimt gadiem no to sarakstīšanas.

Tālāk par kristīgā garīguma kavēkli kļuva jansenisma herēzijas izplatīšanās, kura aizsākās XVII gs. Lai arī beigās jansenisms tika nosodīts, tas nostiprināja svarīgu antihumānistisku nostāju, kura ir saglabājusies līdz pat mūsdienām. Jansenisms apšaubīja Jēzus kā Pestītāja universālumu, kā arī cilvēka pirmdzimto labumu. Tā propogandētā pesimistiskā lūgšanas forma izplatījās angliski runājošajās zemēs kopā ar emigrantiem pēc Lielās Franču revolūcijas. Tā kā ASV vairākums katoļu priesteru un ticīgo bija ieradušies no Īrijas un Francijas, jansenistiskais šaurums, kopā ar izkropļotu askētismu, stipri ietekmēja tās semināru un reliģisko brālību psiholoģisko klimatu. Vēl šodien priesteri un ticīgie cenšas atbrīvoties no šīs askētiskās audzināšanas mākslīgi radītajiem negatīvo nostāju reliktiem.

Cita neveselīga Baznīcas tendence - pārspīlēta uzmanības veltīšana personīgās dievbijības formām, parādībām un atklāsmēm. Tās padara mazvērtīgāku kopienas liturģijas raksturu un paliek nesaprasta laba liturģija, kā transcendentāls noslēpums. Un arī vēlāk izplatījās populārs uzskats, ka kontemplēt var vienīgi svētie, brīnumdari vai arī ļoti reti īpaši izvēlēti laicīgi cilvēki. Īstā kontemplācijas nozīme palika nesaprasta vai tika jaukta ar tādām parādībām kā levitācija, stigmāti vai vīzijas, kuru attiecības ar kontemplāciju ir tikai gadījuma rakstura.

XIX gs. bija daudz svēto, tomēr tikai nedaudzi runāja vai rakstīja par kontemplatīvo lūgšanu. Šajā laikā vērojama Pareizticīgo Baznīcas garīguma atjaunošanās, tomēr Romas Katoļu Baznīcā valdīja legālā domāšana, kurai raksturīga zināma nostaļģija pēc viduslaikiem un tā laika Baznīcas politiskās ietekmes.

Abats Huberts Butlers (Cuthbert Butler) savā grāmatā "Rietumu mistika" sekojoši raksturo XVIII un XIX gs. askētikas mācību:

Atskaitot ļoti retus izņēmumus, normāla lūgšana visiem, ieskaitot kontemplatīvos mūkus un mūķenes, bīskapus, priesterus un laicīgos cilvēkus, bija sistemātiska meditācija pēc stingri noteiktas metodes. Bija iespēja izvēlēties vienu no četrām: 1) meditācija, kura balstās uz trim spējām pēc norādījumiem, atrodamiem Ignācija Lojolas "Garīgajos vingrinājumos"; 2) svētā Alfonsa metode (nedaudz pārstrādāts pirmās variants); 3) sv. Franciska Salēzieša metode, aprakstīta viņa "Ievadā lūgšanas dzīvē"; 4) sv. Sulpīcija metode.

Kā redzam, uzrādītas tikai diskursīvās meditācijas metodes. Kontemplācija tika raksturota kā īpaša un brīnumaina, bet tajā pat laikā arī bīstama parādība. Vienkāršam laicīgajam cilvēkam vai garīdzniekam rekomendēja par to jūsmot no cienīga attāluma.

Pēdējā nagla, iedzīta tradicionālās mācības zārkā, bija arguments, ka tiekties pēc kontemplatīvās lūgšanas būtu arogantiski. Mūkiem, kā arī semināristiem, tika piedāvāta ļoti šaura garīgās dzīves vīzija, kura neatbilda Svēto Rakstu un normālas garīgās izaugsmes pieredzei. Ja cilvēks turas ieķēries diskursīvajā meditācijā, un tajā pat laikā Svētais Gars aicina iet tālāk (Gars to arī dara), cilvēka centieni var beigties ar lielu vilšanos. Cilvēka prātam ir ierasts no dažādiem aspektiem aplūkot vienu un to pašu tēmu un izveidot visuaptverošu visuma tēlu, un tad visvienkāršākajā veidā raudzīties patiesībā. Cilvēki, kuri lūdzās, gluži spontāni gāja šo ceļu līdz sadūrās ar negatīvu nostāju attiecībā pret kontemplāciju. Viņi neuzdrošinājās iet tālāk, ne arīdzan praktizēja diskursīvo meditāciju vai gribas akta uzmodināšanu lūgšanā, jo tika iebiedēti ar iespējamām briesmām, kuras slēpjas kontemplācijā. Beigu beigās viņi vai nu pārstāja praktizēt prāta lūgšanu, uzskatīdami sevi par tai neatbilstošiem, vai ar Dieva žēlastības palīdzību atrada veidu, kā pārvarēt valdošā viedokļa dēļ radušos nepārvaramos šķēršļus.

Šā vai tā, pēcreformācijas mācība, virzīta pret kontemplāciju, bija gluži pretēja agrākajai tradīcijai. Pēc šīs tradīcijas, kura valdīja pirmos piecpadsmit kristietības gadsimtus, kontemplācija tika uzskatīta par normālu autentiskas garīgas dzīves evolūciju un tādēļ ir pieejama visiem kristiešiem. Šie vēsturiskie notikumi var palīdzēt saprast, kāpēc tradicionālais Rietumu garīgums pēdējos gadsimtos nīka un kādēļ II Vatikāna Koncils bija spiests parūpēties par garīgās atjaunošanās nepieciešamību.

Ir divi iemesli, kuru dēļ kontemplatīvajai lūgšanai šobrīd pievēršama liela uzmanība. Viens no tiem - vēsturiskie un teoloģiskie pētījumi atklāja īsto Jāņa no Krusta, kā arī citu garīgo vadītāju mācību būtību. Otrs iemesls - pēc II Pasaules kara no Austrumiem atnākušais izaicinājums. Meditācijas metodes, kuras bija līdzīgas kristīgajai kontemplācijai, tika plaši izplatītas, deva labus rezultātus un kļuva pazīstamas. II Vatikāna Koncila deklarācijā par Baznīcas attiecībām ar nekristīgajām reliģijām teikts, ka ir svarīgi atzīt tās vērtības, kuras ir citu pasaules lielo reliģiju mācībās. Austrumu garīgajās mācībās ir daudz psiholoģisku gudrību. Kristīgajiem vadītājiem ir jāiepazīstas ar tām, lai labāk saprastu mūsdienu cilvēku. Daudzi dedzīgi patiesības meklētāji studē Austrumu reliģijas un praktizē Austrumu mācītāju piedāvātas meditāciju formas.

Mistiskās teoloģijas atdzimšana Romas Katoļu Baznīcā sākās 1896. gadā, kad tika iespiests tēva Saudreau darbs "Garīgās dzīves pakāpes". Savus pētījumus viņš balstīja uz Jāņa no Krusta mācību. Vēlākās studijas apstiprināja viņa izvēles prātīgumu. Kontemplācija, kā māca Jānis no Krusta, sākas no tā, ko viņš sauc par jūtu tumsu (tumšā nakts). Tā ir it kā neapdzīvota zeme starp cilvēka darbību un tiešu Svētā Gara iedvesmu, un kur tik pat kā nav iespējams radīt domas, kas izraisītu dievbijīgas sajūtas. Šāda pieredze ir kopīga daudziem cilvēkiem, kuri jau ilgāku laiku praktizējuši diskursīvo meditāciju. Tiek sasniegta robeža, kad vairs nav par ko domāt, ko sacīt vai just. Ja cilvēkam nav nekāda garīgā vadītāja, bieži vien viņš nezina, ko darīt tālāk - kā vienīgi pārtraukt lūgšanu. Jūtu tumsa ir garīgās augšanas process, līdzīgs pārejas periodam, kad no bērna kļūstam pieauguši. Bērnišķīgo emocionalitāti un sentimentalitāti pamazām nobīdam malā, meklēdami dziļāku, nobriedušāku saikni ar Dievu. Tajā laikā Dievs vairs nedod barību prātam un jūtām, un šīs spējas un visi centieni var šķist neauglīgi. Cilvēks aizvien vairāk pārliecinās, ka vispār vairs nespēj lūgties.

Cilvēkam, nonākušam šādā situācijā, Jānis no Krusta iesaka saglabāt mieru, neatgriezties pie apdomāšanas un palikt Dieva klātbūtnē, ticot Viņa esamībai un vienmēr vēršoties pie Viņa tā, it kā raudzītos uz savu mīļoto.

Darbā "Dzīvā mīlestības liesma" (Llama III, 26 - 59), kurā Jānis no Krusta izsmeļoši apraksta pāreju no juteklīgās dievbijības uz garīgo tuvību ar Dievu, sacīts: kad cilvēks vairs nespēj domāt un gribas aktus lūgšanas laikā veic bez jebkāda gandarījuma, viņam pavisam mierīgi vajadzētu pieņemt šādu stāvokli. Tad viņš sajutīs mieru, klusumu un spēku, jo Dievs šajā laikā pats tiešā veidā baro dvēseli, dāvādams žēlastību gribai un noslēpumaini virzīdams to Sevis virzienā. Cilvēki, piedzīvodami šādu stāvokli, bieži satraucas, vai tikai viņi neiet atpakaļ. Viņi uzskata, ka visas labās lietas, kas piedzīvotas pirmajā laikā, pēc viņu atgriešanās beidzas un, palūdzot viņus raksturot savu lūgšanas dzīvi, bezcerīgi noplāta rokas. Tomēr, kad viņus vairāk izjautā, visbiežāk atzīstas, ka ļoti vēlas atrast kādu lūgšanas veidu un ka vēlas būt kopā ar Dievu, pat ja tas viņiem nesniedz juteklisku apmierinājumu. Tātad viņu dvēseles dziļākajos slāņos ir noslēpumains aicinājums. Tas jau ir kontemplatīvās lūgšanas lādiņš. Ielietais elements ir Dieva mīlestība. Ja mierīgi šo stāvokli uzturēsim, no mazas liesmiņas var izaugt kvēlojoša mīlestība. Svētais Jānis no Krusta saka, ka tie, kuri pilnībā atdodas Dievam, ļoti ātri nonāk jūtu tumsā. Šis iekšējais tukšums ir kontemplatīvās lūgšanas sākums, lai arī par to visbiežāk pat nenojauš. Attiecības starp cilvēka darbību un ielieto žēlastību ir tik subtilas, ka cilvēks visbiežāk to pienācīgi nenovērtē. Ņemot vērā to, ka jūtu tumsa tiek piedzīvota diezgan bieži, svarīgi, lai garīgie vadītāji spētu palīdzēt kristiešiem novērtēt un ar labpatiku pieņemt šo pilnveidošanās procesu, kā arī atpazīt to pēc zīmēm, par kurām runā Jānis no Krusta. Cilvēks šajā pārejas posmā var kļūt ļoti uzupurējies un aktīvs kristietis, pilnībā atdevies Svētā Gara vadībai.

Cik ilgi noris šis pārejas periods, kuru Jānis no Krusta raksturo kā "ļoti ātru"? Vai tie ir pāris gadi, mēneši, nedēļas? Viņš neatbild uz šo jautājumu. Bet uzskats, ka cilvēkam ir jāpārdzīvo lietas, kuras ir pāri pār viņa spēkiem, gadiem ilgi ieslēdzoties klosterī vai mērdējoties, izmantojot dažādus askētikas līdzekļus, līdz sasniegs kontemplāciju, ir tīri janseistisks uzskats, vai vismaz jau patiešām neadekvāta kristīgās tradīcijas interpretācija. Pretēji: jo agrāk piedzīvos kontemplatīvo lūgšanu, jo ātrāk cilvēks sapratīs sava garīgā ceļojuma virzienu. Šī intuīcija sniedz motivāciju, kas ļauj izturēt šo garīgo ceļojumu.

Tas, ka laicīgie cilvēki meklē garīgo ceļu Baznīcā, nav jauna parādība. Vienīgi, ka tas nebija ļoti populāri pēdējā tūkstošgadē. Dažādu pasaules reliģiju (kā Austrumu, tā arī Rietumu) garīgajās tradīcijās ir bijusi tendence izolēt šādus garīgā ceļa meklētājus, viņu mērķus cenšoties padarīt nesavienojamus ar ģimenes, profesionālajiem vai dienesta pienākumiem.

Origēns, ceturtā gadsimta Aleksandrijas teoloģijas skolas pārstāvis, uzskatīja, ka kristīgā kopiena ir piemērota vieta askēzei. Antonija Lielā piemērs un bīskapa Atanāzija aprakstītais dzīvesstāsts noteica to, ka nošķiršanās no pasaules kļuva par kristiešu standartceļu, tiecoties pēc vienotības ar Dievu. Diemžēl, pat svētais vientuļnieks Antonijs nepieturējās pie uzskata, ka savienošanās ar Dievu ir iespējama vienīgi norobežojoties no pasaules. Kad kustība (šajā gadījumā klosterdzīves) kļūst populāra un masveidīga, tā visbiežāk sastingst vai kļūst par karikatūru. Mūka dzīves iekšējo būtību veido nevis struktūra, bet iekšējā dzīvē, kuras pamats ir kontemplatīvā lūgšana.

Cilvēkus var mācīt praktiski, soli pa solim, tuvoties kontemplatīvajai lūgšanai, t.i. lasīt un apdomāt Dieva vārdu Svētajos Rakstos, rūpīgi audzināt no apdomāšanas izrietošās vēlmes un atpūsties Dievā. Tā tika praktizēta Lectio divina viduslaiku klosteros.

Pēdējo gadsimtu kristietības mācībā intelektuālās un antikontemplatīvās tendences dēļ cilvēkiem netika piedāvāta kontemplatīvā lūgšana, tāpēc šī lūgšanas forma tā arī var palikt līdz galam nepilnveidota. Iekšējā klusuma pieredze lielā mērā palīdzētu saprast kontemplatīvās lūgšanas būtību.

Kontemplatīvā lūgšana mums uzdod jautājumu: kas mums pašiem būtu jādara, lai sagatavotos kontemplācijas dāvanai. Gan Austrumu, gan Rietumu reliģiskajās mācībās ir veidi, kuri var nomierināt prātu un likt pamatus kontemplatīvajai lūgšanai.

Zināma ticības patiesību apdomāšana diskursīvās meditācijas laikā ir svarīga kontemplācijai. Varbūt mēs cenšamies "iestādīt" kontemplatīvo lūgšanu pārāk steidzīgi? Rietumu pasaulē nostabilizējusies tendence analizēt lietas pārspīlēti komplicēti, pēc Dekarta un Ņūtona pasaules uzskatiem, kas noteica intuitīvo spēju apslāpēšanu. Šīs domāšanas tradīcija traucē pāriet no apdomāšanas pie spontānas lūgšanas un no spontānas lūgšanas pie iekšēja klusuma (apdomāšanas vai sajūsmas). Kas praktizē Lectio divina, var ļauties žēlastības iedvesmai, apdomāt lasāmo tekstu, izdarīt zināmus gribas aktus vai pāriet pie kontemplatīvās lūgšanas jebkurā laikā. Bez šaubām, sākumā noteicošā būs meditācija un gribas lūgšana. Bet tas nenozīmē, ka nebūs iekšējā klusuma acumirkļu.

Ir nepietiekami tikai teorētiski atsvaidzināt kristīgo mācību par kontemplatīvo lūgšanu. Vajag daudz vairāk. Svarīgi atrast līdzekļus, ar kuru palīdzību būtu iespējams cilvēkiem dāvāt šādu pieredzi. Tas ir svarīgi, lai atbrīvotos no pastāvošās intelektuālās pārspīlētības. Tā ir daudz nozīmīgāka mūsu kultūrā, nekā mēs to domājam. Nosliece uz Austrumiemiem norāda uz to, kā mums trūkst Rietumos.
 

Sagatavots pēc Thomas Keating
Open Mind, Open Heart

No lietuviešu valodas tulkoja Oskars Mikažāns SJ
http://www.sj.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv