www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Kazimirs, Izidors
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




PRĀTS UN TĀ VEIDI25.05.2007

Apziņa, saprašana un zinātājs ir sinonīmi; tie ir visplašākie apzīmējumi prāta raksturošanai. Ikviens prāts (čitta) vai mentāls faktors (čaitta) ir apziņa, ir saprašana, ir zinātājs. Šie termini būtu jāsaprot aktīvā nozīmē tādēļ, ka prāti ir momentānas apziņas, jo tie ir aktīvi zināšanas aģenti. Buddhismā prātu neuzskata kā tikai vispārēju informācijas krātuvi vai kā smadzeņu mehānismu, bet gan kā atsevišķus zināšanas momentus, kuru nepārtrauktā plūsma veido mūsu zināšanas maņu.

Prātus var iedalīt vairākos veidos, galvenais veids ir septiņās grupās:

I. Septiņveida iedalījums
1. Tiešie sapratēji prāti
2. Secinājumu izzinātāji prāti
3. Pēc izzinātāji prāti
4. Pareizi pieņēmēji prāti
5. Neuzmanīgi prāti
6. Šaubīgi prāti
7. Nepareizi prāti

Tiešie sapratēji
Pēc definīcijas tiešie sapratēji ir zinātāji, kas ir brīvi no koncepcijām un ir nekļūdīgi. Būt brīvam no koncepcijām nozīmē, ka šāds prāts jeb apziņa, aplūko savu objektu tieši, bez mentālas iztēles. Ilustrācijai- tas nozīmē vienā gadījumā redzēt podu, kā tas notiek ar tieši uztverošu maņas apziņu, un otrā gadījumā tikai domāt par podu ar konceptuālas mentālās iztēles palīdzību. Pirmajā gadījumā, apziņa rodas atkarībā no tieša acs kontakta ar patiesu podu, kamēr otrajā gadījumā prāts nodarbojas tikai ar poda mentālu attēlu.
   Būt nekļūdīgam nozīmē, ka tas, kas parādās apziņai, nesatur nekādus kļūdainus elementus. Konceptuālas apziņas izskaidros vēlāk šinī tekstā un šinī sakarībā tās ir kļūdainas. Tādēļ kvalifikācija ‘nekļūdīgs’ vien būtu pietiekoša izslēgt šīs apziņas no tiešo sapratēju kategorijas. ‘Brīvs no koncepcijām’, lai gan nevajadzīgs paskaidrojums, ir speciāli minēts lai izslēgtu Vaišešiku uzskatu, kas nav Buddhistu, ka pastāv konceptuālas maņu apziņas.
   Termins ‘nekļūdīgs’ ari izslēdz no tiešo sapratēju kategorijas tās nekonceptuālās apziņas, kas ir kļūdainas pavirša kļūdas cēloņa dēļ, kā redzes traucējums, slimība utt. Šīs apziņas nav konceptuālas, bet ir kļūdainas. Piemērs ir kāda cilvēka redzes apziņa, kurš brauc laivā, viņam šķiet, ka koki krastā kustās. Šī cilvēka redzes apziņa ir nekonceptuāla, jo tā tieši skata kokus, bet tā ir kļūdaina attiecībā uz kokiem, jo tie tai šķiet kustamies, tomēr tas tā nav, kustās tikai laiva; tādēļ šāda apziņa nav tiešs sapratējs.
  Tiešie sapratēji ir četru veidu:
1 maņu tiešie sapratēji
2 mentālie tiešie sapratēji
3 pašzinātāju tiešie sapratēji
4 jogu tiešie sapratēji

Maņu tiešie sapratēji ir piecu veidu: tie kas aptver formas, skaņas, smaržas, garšas un taustes objektus. Tie rodas ja ir trīs priekšnoteikumi:
1 novērotā objekta noteikums
2 neparastās iespējas noteikums
3 iepriekšējā momenta noteikums

Ņemot kā piemēru redzes apziņu, tās novērotā objekta noteikums ir šīs apziņas aptvertā forma. Tās neparastās iespējas noteikums ir acs jeb redzes maņas spēks, kas ir zināma veida tīra iekšēja matērija, kas pieļauj tai saprast redzamas formas un nevis skaņas, garšas utt. Tās iepriekšējā momenta noteikums ir apziņas moments, kas eksistēja tieši pirms patreizējā momenta, tā radot apziņas plūsmu kā nepārtrauktu pārdzīvojumu.
   Visās Buddhisma sistēmās, izņemot Vaibāšikas, cēlonim un sekām ir jānotiek laika secībā, tie nevar būt vienlaicīgi. Tā kā apziņas novērotais objekts ir viens no šīs apziņas cēloņiem, tad tam ir jābūt pirms šīs apziņas, un tādēļ to pieņem kā faktu, ka, ja apziņa aptver kādu parādību, tad tā eksistē vienu momentu pirms apziņas. Vēl vairāk, lai gan apziņas ir momentānas parādības, tas ir, tās izzūd no momenta uz momentu, viens apziņas moments ir pārāk īss lai to ievērotu parastais cilvēks. Īstenībā ko mēs pārdzīvojam kā maņu uztveršanu, ir apziņas momentu nepārtraukta plūsma, savukārt šī apziņa aptver kāda objekta momentu plūsmu, kas ari izzūd no momenta uz momentu.
   Maņu tiešie sapratēji nenosauc viņu objektus un nedomā par tiem. Pēc dabas nekonceptuāli, tie tikai izjūt objektus. Visa novērotā objekta apskate notiek vēlākos konceptuālās apziņas momentos ko izraisa šī maņu izpratne. Tādēļ Buddhistu aprindās maņu tiešos sapratējus dažkārt apzīmē par ‘stulbiem’ un starp Buddhisma Rietumu tulkotājiem ir plaši izplatīts uzskats, ka maņu apziņas ir tikai ‘raidītāji’, kas pārraida signālu no maņu orgāna uz domu. Bet tā tas nav, jo maņu apziņas zina un realizē viņu objektu. Un ne tikai tas, maņu apziņas var apmācīt tā, ka, piemēram, redzes apziņa var zināt ne tikai, to, ka redzētā persona ir vīrietis, bet arī , ka tas ir viņa tēvs. Tas nenozīmē, ka redzes apziņa apzīmē šo personu, ‘tas ir mans tēvs’, bet šī apziņa to zina un šī zināšana ietekmē nākošo konceptuālo apziņu kas tad pievieno vārdu ‘tēvs’ bez kādām tālākām pārdomām. Maņu apziņas spēj ari aptvert viņu objekta spēju funkcionēt; tā redzes apziņa pati var aptvert to, ka uguns spēj vārīt un ari dedzināt.
   Otrā tiešo sapratēju grupa ir mentālie tiešie sapratēji, tie ir divu veidu. Gelukpas apgalvo, ka kāda objekta maņu tiešā sapratēja plūsmas beigās rodas viens mentālā tiešā sapratēja moments, kas savukārt izraisa šī objekta konceptuālo izpratni, to nosaucot un tamlīdzīgi. Šis viens moments maņu tiešās saprašanas beigās ir pirmais mentālās tiešās saprašanas veids. Tas ir pārāk īss lai to pamanītu parastie cilvēki, bet to spēj ievērot garīgi augstas būtnes (ārijas), tie kuri ir tālu progresējuši meditācijā un kuri ar plašu praksi ir izveidojuši spēju saprast tukšumu tieši. Otrais mentālās tiešās saprašanas veids ietver dažāda veida gaišredzību, kā spēju zināt citu prātus, atcerēties savas iepriekšējās dzīves, uztvert formas un skaņas, kas ir pārāk tālas vai nemanāmas lai uztvertu ar maņu apziņām utt.
   Trešais tiešo sapratēju veids ir pašzinātāji. Pieņēmums vai šāda veida tiešais sapratējs eksistē vai nē, kalpo kā galvenais pamats četru buddhisma doktrīnu atšķirībai – Vaibāšika, Sautrāntika, Čittamātra un Mādhjamika. Sautrāntika, Čittamātra un Jogāčāra-Svātantrika-Mādhjamika pieņem pašzinātāja eksistenci, kamēr Vaibāšika, Sautrāntika-Svātantrika-Mādhjamika un Prāsaņgika-Mādhjamika to noliedz. Tās doktrīnas, kas atzīst pašzinātāja eksistenci, izskaidro, ka tas ir nepieciešams lai atcerētos garīgos pārdzīvojumus. Viņi saka, ja nebūtu šāda apziņa, kas novēro to apziņu, kas uztver kādu objektu, tad nebūtu iespējams zināt, ka kaut kas ir uztverts. Bet tās doktrīnas, kas neatzīst pašzinātāju, noliedz tās vajadzību lai atcerētos pārdzīvojumus un paskaidro, ka šāda apziņa noved pie bezgalīga regresa, kur viens pašzinātājs novēro citu pašzinātāju, kas savukārt novēro iepriekšējo pašzinātāju utt.
   Pašzinātāja loma ir tikai dot iespēju atcerēties iepriekšējās apziņas. Tai nav aktīva introspekcijas vai pašapziņas loma kā tās nosaukums varētu likt domāt; to izdara mentālais faktors saukts introspekcija, kas var pavadīt galveno apziņu. Tādēļ, pašzinātāji nav kaut kas ko kāds censtos izveidot kā daļu no prāta vingrinājumiem. Viņi veic savu funkciju tādā pašā veidā visos mentālās attīstības līmeņos.
   Ceturtais un pēdējais tiešo sapratēju veids ir jogu tiešie sapratēji. Gaišredzība ir iespējama kurā katrā mentālā plūsmā, kā Buddhista tā citās, un tur nav nepieciešami speciāli mentālie vingrinājumi, kamēr jogu tiešie sapratēji ir atrodami tikai augstāko (āriju) būtņu mentālajās plūsmās, tas ir tie, kuri no pieciem ceļiem – uzkrāšanas, sagatavošanās, redzēšanas, meditācijas un pilnības – ir sasnieguši (tiešās) redzēšanas ceļu vai augstāku līmeni. Kamēr piecu maņu tiešo sapratēju neparastās iespējas noteikums ir viņu attiecīgā maņas spēja, kā piemēram tas ir acij, ausij, degunam utt., tad jogu tiešajam sapratējam tas ir meditatīvā stabilizācija, kas ir prāta pilnīga miera stāvokļa (šamata) un dziļa ieskata (vipašjanā) savienojums. Tādejādi jogu tiešie sapratēji ir apziņas līmenis kas ir daudz savādāks kā parastā maņu uztvere, lai gan tiem ir kopējs tas, ka abi ir nekļūdīgi, nekonceptuāli objektu zinātāji.
   Izveidot jogu tiešos sapratējus ir meditatīvo vingrinājumu galvenais mērķis. Lai gan mums ir spēja bez grūtībām uztvert tieši tādas lietas kā formas un skaņas ar redzes un dzirdes apziņām, mēs nespējam to attiecībā uz dziļi abstraktām parādībām kā nemanāma nepastāvība un personas neesamība. Tādēļ šīs parādības iesākumā ir jāsaprot konceptuāli, tas ir, tās ir jāaptver kā mentāli attēli un nevis tieši. Tad, atkārtoti iepazīstot realizēto objektu, kļūst iespējams izveidot aizvien tīrāku izpratni par šo objektu, līdz beidzot mentāls attēls vairs nav nepieciešams un objekts ir saprotams tieši. Šādiem jogu tiešiem sapratējiem ir lielas spējas, viņi spēj pārvarēt nepareizos priekšstatus, kas piesaista cikliskajai eksistencei.
   Tādēļ tiešie sapratēji aptver kā parastās tā augsti attīstītās apziņas.

Secinājumu izzinātāji
Secinājumu izzinātājs ir zināma veida konceptuāla apziņa, kas realizē aptveramo objektu vai neapšaubāmi nokļūst pie tā, ko pirmā brīdī nevar aptvert ar tiešo saprašanu. Šie izzinātāji rodas kā kulminācija prātojumu un pārdomu procesam, kam pamatā ir pareizas zīmes jeb pareizi pieņēmumi. To var ilustrēt ar vienkāršu piemēru; ja skatoties pa logu ir redzami dūmi, kas nāk no kaimiņu mājas skursteņa, tad tūliņ var secināt, ka mājā iekšā ir uguns. Pamats šim secinājumam, zīme uz kuru paļaujoties šis secinājums ir pieņemts, bija redzamie dūmi. Pamatojoties uz faktu, ka pastāv nemainīga sakarība starp sekām, šinī gadījumā dūmiem, un iepriekšēju cēloni, uguni, var pareizi secināt, ka kaimiņu mājā ir uguns. Šāda zināšana nav tiešs sapratējs, jo uguns nav tieši redzama, neskatoties uz to tā ir pareiza un droša zināšana.
   Tā kā secinājumu izzinātājs neapšaubāmi izprot savu izzināšanas objektu, tad tā ir tikpat droša zināšanas forma kā ir tiešais sapratējs. Tomēr ir šāda starpība, kamēr tiešais sapratējs saskaras ar savu objektu tieši un nekļūdīgi, tikmēr secinājumu izzinātājs, kas ir konceptuāls, nokļūst pie sava objekta tikai ar attēla (iztēles) palīdzību. Šī iztēle, saukta ‘vispārēja iedoma’, parādās domai it kā tā būtu īstais objekts, lai gan tas tā nav, un šinī sakarībā konceptuāla apziņa ir kļūdaina attiecībā uz objektu kas tai parādās. Šis kļūdas elements tomēr neietekmē pareizību ar kādu šī apziņa saprot īsto objektu ko atvieto ‘vispārējā iedoma’, un tādēļ šī apziņa ir pareizs un neapšaubāms zinātājs.
   Visas konceptuālās apziņas ir kļūdainas attiecībā uz objektu, kas tām parādās kā ‘vispārēja iedoma’ un tādēļ tās visas saucās kļūdainas apziņas. Tomēr tikai dažas ir kļūdainas attiecībā uz pašu objektu ko tās aptver, objekts kam doma ir tieši piesaistīta. Konceptuālas apziņas kas nav kļūdainas attiecībā uz objektu ko tās aptver, ir tomēr kļūdainas apziņas, bet nav nepareizas apziņas; tās kas ir kļūdainas attiecībā uz aptveramo objektu ir ari nepareizas apziņas. Secinājumu izzinātāji pēc definīcijas nav kļūdaini attiecībā uz aptveramo objektu. Tā kā viņi ir neapstrīdami tādā nozīmē, ka viņu realizācija ir noteikta, tas dod viņiem viņu spēku un ticamību.

Pēc izzinātāji
Pirmais tiešā sapratēja moments aptver tā objektu ar pieredzes spēku, pirmais secinātāja moments to izdara paļāvībā uz pareizu zīmi jeb pieņēmumu. Vēlākie saprašanas momenti tanī pašā plūsmā, tas ir, kamēr aptver to pašu objektu, šiem abiem saprašanas veidiem vairs nebalstās ne uz pieredzi, ne uz zīmi, bet tos izsauc tikai izziņas pirmā momenta spēks. Šos vēlākos momentus sauc par ‘pēc izzinātājiem’. Paša pirmā momenta izpratnes spēks nezūd un tādēļ vēlākie pēc izzinātāji ir neapstrīdami zinātāji, kas izprot viņu objektus. Tomēr, izprašanas momentu tie neiegūst ar viņu pašu spēku, jo viņi paši neattīra traucējumus lai izprašana varētu notikt. Patiesībā viņi konstatē to, ko jau ir izdarījis iepriekšējais moments, tas ir, attīrījis traucējumus un kas izsauc vēlākos momentus.

Pareizi pieņēmēji prāti
Pareizi pieņēmējs prāts ir, kā jau nosaukums to izsaka, ir nepieciešami pareizs domas veids. Tam ari jābūt konceptuālai apziņai, pretēji tiešam sapratējam. Kas to atšķir no trīs iepriekšējām apziņām – tiešie sapratēji, secinājumu izzinātāji un pēc izzinātāji – ir tas, ka pareizi pieņēmējs neizprot savu objektu, tas ir apšaubāms. Tādejādi ir atšķirība starp - būt tikai pareizam attiecībā uz kādu objektu un īsti izprast to, piekļūt pie tā. Iemesls šai atšķirībai ir atrodams veidā kā rodas šīs apziņas; tā tieša saprašana rodas no pieredzes spēka, secinājumu izzināšana rodas no ilgstoša un pārliecinoša pārdomu procesa un pēc izzināšana ir tiešas saprašanas vai secinājumu izzināšanas turpinājums. Pareizi pieņēmēja apziņa nonāk pie sava slēdziena vai nu bez pārdomām, veids kas ir pretējs pareizām pārdomām, vai ari balstās uz pareizām pārdomām, bet nenoved tās līdz pilnīgam noslēgumam. Lielākā daļa informācijas, ko mēs uzņemam klausoties skolotājus vai lasot grāmatas, ietilpst pareizas pieņemšanas kategorijā; daudz ko mēs tikai pieņemam, un pat lielākā daļa no tā ko mēs pārdomājam un analizējam, nav izprasts ar pilnu secinājuma spēku. Vājā pamata dēļ uz kā pareizi pieņēmējs prāts ir radīts, tas nav zināšanas veids uz ko var paļauties, tas ir apšaubāms un mēs viegli zaudēsim savu pārliecības spēku, piemēram sastopoties ar kādu, kurš spēcīgi aizstāv pretēju uzskatu.

Neuzmanīgi prāti
Apziņa kam parādās kāds objekts, bet tā to pilnīgi neaptver, ir tieša sapratēja veids, kas ir atsevišķi uzrādīta septiņveida iedalījumā lai uzsvērtu, ka ne visi tiešie sapratēji ir prāti, kas pilnīgi izprot savu objektu. Tāpat kā tiešie sapratēji, tie ir nekonceptuālas apziņas, kas ir nekļūdīgas attiecībā uz aptveramo objektu. Tomēr, ja kaut kāda iemesla dēļ kā piem. kad uzmanība ar nolūku ir novirzīta no objekta vai apziņas ilgums ir bijis par īsu lai pilnīgi aptvertu objektu, šie prāti pēc tam nav pārliecināti vai attiecīgais objekts ir pareizi izzināts. Parasts piemērs ir, ka kāds ejot pa ceļu ir dziļā sarunā ar otru personu, nojauš, ka garām paiet citi cilvēki, bet vēlāk nevar tos pilnīgi identificēt. Šāds prāts nav kļūdains, jo tas neuztvēra kaut ko, kas tur nebija, tur nav kļūda, tādēļ tas ir ietverts starp tiešiem sapratējiem. Bet tā kā tas nesagādā drošu informāciju un tam nav drošības faktora, to neuzskata, ka tas ir pilnīgi aptvēris savu objektu un ka tas būtu neapšaubāms.

Šaubīgi prāti
Šaubīgi prāti ir konceptuāli pēc dabas, un tie iezīmējas ar savu nenoteiktību vai nespēju izšķirties. Šaubas var nosliekties problēmas vienā vai otrā pusē, vai ari pilnīgi neizšķirties, bet tās vienmēr pavada nedrošības elements. Drošākais slēdziens pie kā šaubas var nonākt ir, ‘Varbūt tas ir tāds vai ari tāds’. Šaubīgi prāti sevī ietver pareizas, nepareizas un neitrālas apziņas. Piemēram, prāts, kas domā vai nākotnes dzīves eksistē vai nē un nosliecas uz patiesības pusi, ka varbūt tās eksistē, tās ir pareizas šaubas, kamēr nosliece pretējā virzienā ir nepareizas šaubas, un prāts, kas domā vienlīdzīgi, ka varbūt eksistē, varbūt nē, nav ne pareizas ne nepareizas šaubas.
   Lai gan mazāk spējīgi izprast savu objektu kā pareizi pieņēmēji prāti un tālu no tiešo sapratēju neapšaubamības un secinājumu izzinātājiem, tomēr šaubīgi prāti, kas nosliecas uz patiesību un tādēļ ir pareizi, ir spēcīgs pirmais solis samazināt stipru pieķeršanās spēku nepareiziem uzskatiem un ir iesākums procesam pareizas saprašanas virzienā.
   Šaubu spēks, kas tiecas uz pareizību, ir uzsvērts Ārijadevas tekstā ‘Četri Simti...’ šādā veidā: “Tiem, kuru nopelni ir mazi, nav šaubas par šo doktrīnu (parādību patiesā daba). Ar pozitīvu šaubu palīdzību vien var iznīcināt ciklisko eksistenci.

Nepareizi prāti
Tās ir apziņas kas ir kļūdainas attiecībā uz izprotamo objektu. Kā tādas, tās ir atšķiramas no kļūdainām apziņām, kas, kā iepriekš paskaidrots sakarībā par secinājumiem, ir kļūdainas attiecībā uz to kas tām parādās. Piemēram, konceptuālas apziņas ir kļūdainas tanī ziņā, ka objekta attēls parādās tām kā pats objekts, bet neskatoties uz to, tās ir spējīgas pareizi realizēt viņu aptveramo objektu. Bet tā tas nav ar nepareiziem prātiem, kas nespēj realizēt viņu objektus un ir pilnīgi kļūdaini attiecībā uz tiem.
   Nepareizas apziņas ir divu veidu, nekonceptuālas un konceptuālas. Nekonceptuālas,  piemēram, ir redzes apziņa, kas redz apsnigušus kalnus zilā krāsā, vai redzes apziņa, kas dzeltenās slimības dēļ, redz visu dzeltenā krāsā utt. Tādēļ, ka tas kas parādās nekonceptuālai apziņai ir tikai aptveramais objekts, apziņa kas ir kļūdaina attiecībā uz savu objektu, ir ari neizbēgami kļūdaina attiecībā uz savu objektu ar ko tā ir iesaistīta, un tādēļ nekonceptuālas nepareizas apziņas ir kļūdainas attiecībā uz abiem.
   Nepareizas konceptuālas apziņas ir, piemēram, prāts kas pieņem, ka nav iepriekšējas vai nākošās dzīves, vai prāts, kas pieņem, ka ir būtiski eksistējošs ‘pats’. Tā kā tie ir konceptuāli, šie prāti ir noteikti kļūdaini attiecībā uz objektu, kas tiem parādās, piem. aptveramā objekta attēls kļūdaini parādās kā pats objekts. Turklāt tie ir kļūdaini attiecībā uz izzināmo objektu, šinī gadījumā uzskats, ka nav pagājušās un nākošās dzīves, ka tas kas patiesībā eksistē, neeksistē, un attiecībā uz ‘pats’, ka tas kas patiesībā neeksistē, šie prāti pieņem kā eksistējošu.
   Šīs nepareizās konceptuālās apziņas parāda īsto jēgu Buddhisma meditācijai, jo Buddhisms pieņem kā faktu, ka pamata cēlonis nebeidzamajam dzimšanas, novecošanas, slimību un nāves ciklam, kur būtnes nespēcīgi riņķo un nemitīgi ciešs, ir tieši šīs nepareizās apziņas, kas pieņem, ka ir šāds ‘pats’, kamēr patiesībā tāda nav. Veids kā atbrīvoties no šīm ciešanām un sasniegt atbrīvošanos no samsāras, ir identificēt kā īsto cēloni nepareizo uzskatu, ka eksistē šāds patstāvīgs ‘pats’ un tad pielietot prasmīgus līdzekļus šāda uzskata pārvarēšanai. Šādi līdzekļi pēc Gelukpas tradīcijas ir prātošana, pārdomas, un prātu septiņveida iedalījumu var ņemt kā ilustrāciju kādām pakāpēm būtu jāiet cauri lai, to pielietojot, izveidotu pareizu saprašanu.
   Iesāk ar nepareizu uzskatu kā piem., ka pastāv būtiski eksistējošs ‘pats’. Kamēr pie šīs  idejas turas stingri, tā ir nepareiza apziņa. Tad, dzirdot mācības par ‘pats’ nebūtību, rodas pārdomas vai tiešām ir tāds ‘pats’, un tad rodas šaubas. Iesākumā vēl būs nosliece domāt, ka tomēr varbūt pastāv šāds ‘pats’, tās būtu šaubas, kas tiecas uz nepatiesību. Tad, atkārtoti pārdomājot, nonāk pie vienlīdzīgu šaubu pakāpes, kad nevar izlemt vai ir vai nav šāds īsts ‘pats’. Beidzot izveidojas šaubas, kas tiecas uz patiesību, rodas nedroša sajūta, ka varbūt nav šāds ‘pats’.
   Nākošais solis pareiza uzskata izveidošanā, ka šāds īsts ‘pats’ neeksistē, ir izveidot pareizi pieņēmēju apziņu, kas noteikti nolemj, ka neatkarīgs ‘pats’ neeksistē. Tad ir sasniegts pareizs uzskats. Neskatoties uz to, īstā atklāsme, ka neatkarīgs ‘pats’ neeksistē, vēl nav sasniegta, lai gan mutvārdu tradīcija apraksta pirmo pareizi pieņēmēju apziņu, attiecībā uz ‘pats’, kā ļoti spēcīgu pārdzīvojumu. Tālāk, ir nepieciešams atkārtoti pārdomājot, pielietojot prātošanu, izveidot noteiktu pārliecību no kā vairs nevar atkāpties.
   Secinājums ir kāda specifiska prātojuma gala rezultāts. Attiecībā uz ‘pats’, gadījumā ja būtu īsti eksistējošs ‘pats’, tad tam būtu jāeksistē vienā no ierobežota skaita veidiem, un ja tas neeksistē nevienā no šiem veidiem, tad tas pilnīgi neeksistē. Tā ar pārdomātu izpētes palīdzību konstatējam, ka tas neeksistē nevienā no iespējamiem veidiem un tā secinām, ka tas pilnīgi neeksistē. Lai šim slēdzienam būtu pārdomātas pārliecības spēks, ir vairākkārt jāiet cauri šim izpētes procesam lai pie tā pierastu un būtu pilnīgi pārliecināts par to. Apziņas šī procesa laikā ir pareizi pieņēmēji prāti un kad šis process nonāk pie nešaubīgas drošības, tad ir sasniegta secinājumu izzinātāja apziņa.
   Ar secinājumu izzinātāja rašanos ir realizēta ‘es’ nebūtība un sasniegta neapšaubāma zināšana par to. Bet tas vēl nav gala rezultāts, jo šinī līmenī izpratne vēl joprojām ir konceptuāla, tas ir, tā nonāk pie izzināmā objekta tikai ar attēla palīdzību. Mērķis ir izveidot izpratni vēl tālāk un sasniegt tiešu saprašanu, kur attēls vairs nav vajadzīgs, jo mentālā apziņa tad spēj sasniegt savu objektu tieši. Šāda tieša ‘es/pats ‘ izpratne ir patiesais pretlīdzeklis, kas pēc ilgstošas pielietošanas spēj uz visiem laikiem izskaust nepareizo uzskatu par ‘es’ patiesu eksistenci, kā ari visus citus nepareizos uzskatus un tendences, kas rodas sakarā ar to un tādejādi rast iespēju atbrīvoties no samsāras.
   Veids kā secinājums ir pārveidots tiešā saprašanā ir tikai atkārtota meditējamā objekta iepazīšana. Pirmais secinājuma moments radās atkarībā no pareizas zīmes. Vēlākie šīs realizācijas momenti jau ir pēc izzinātāji, kas vairs nav tieši atkarīgi no prātošanas. Tā atkārtoti aplūkojot ‘es ‘ nebūtību ar prātu sava atklāsmes spēka robežās, šī objekta uzskatāmība pakāpeniski kļūst aizvien tīrāka, līdz beidzot objekta attēlu atvieto pats objekts. Kad tas notiek, tad ir sasniegta meditācijas objekta tieša saprašana. Šī pirmā tiešā ‘es’ nebūtības saprašana ir spējīga pilnīgi un uz visiem laikiem izskaust tikai daļu no nepareizās ‘es/pats’ patiesas eksistences izpratnes, tā nespēj atbrīvot no visiem šīs nepareizās izpratnes līmeņiem. Šis nepareizais patiesas eksistences jēdziens ir samsāras pamats, tas ir uzskats kas kopš mūžīgiem laikiem piesaista neskaitāmas būtnes neizmērāmām ciešanām. Tas ir dziļi iesakņojies mūsu apziņas plūsmā un tā spēks ir ļoti liels. Pirmā tiešā saprašana pārvar tikai uzkrītošāko, rupjāko nepareizā uzskata līmeni, piemēram, kas balstās uz nepareizu prātošanu. Ir jāturpina uzlabot ‘es’ nebūtības izpratne, izveidojot tiešā sapratēja spēku, jo tiešie sapratēji prāti ar augošu stiprumu varēs pārvarēt aizvien smalkākus nepareizu uzskatu līmeņus līdz beidzot tos pilnīgi izskaudīs.

‘Apziņa un Zināšana’ iepriekš apskatītais septiņveida iedalījums nav pilnīga apziņu uzskaite, ir vēl prāti, kas tur nav minēti, kā augsti attīstītas konceptuālas meditētājas apziņas, piem. liela līdzcietība un nekonceptuālas apziņas, kur jogs skata visu savu apkārtni kā tikai zemi vai tikai ūdeni. Drīzāk, septiņveida iedalījums ir dažāda veida apziņu sakārtojums pēc to pareizības un nepareizības un kādā pakāpē šīs apziņas izprot viņu objektus, kā ari sakārtojums pēc priekšrocības.

Fragments no grāmatas "PRĀTS TIBETAS BUDDHISMĀ" God. Lāti Rinpoče
http://www.ganden.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv