www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Leontīne, Ligija, Lonija, Leokādija
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Krišnamurti mācību dažu aspektu apskats01.07.2007

"Es"

Dž, Krišnamurti mācībās centrālais punkts ir jautājums par "es".
Kamēr Freids uzskata, ka psiholoģijas uzdevums ir integrēt "es"-ā neapzinātā "es" daļas, lai šādā veidā likvidētu (jau esošos) konfliktus, Krišnamurti īsto problēmu saskata jau kāda "es"eksistences pieņemšanā: Krišnamurti netiecas pēc "es"stabilizēšanas, bet gan pēc tā likvidēšanas. "Es", pats vai arī ego (Krišnamurti šeit nešķiro) viņa acīs ir visu konfliktu cēlonis. "Es", viņš paskaidro, ir produkts, tīra domāšanas struktūra: "Pašam par sevi tam trūkst realitātes." Tad kādēļ domāšana rada kaut ko tādu, ko mēs saucam par "es"?

"...jo domāšana ilgojas pēc drošības un stabilitātes... Tomēr domāšana ir nedroša, sevī saskaldīta, tādēļ tā ir radījusi "es" kā kaut ko pastāvošu, kas parādās kā šķirts no domāšanas un kuru domāšana atkal atzīst kā kaut ko pastāvošu. Un šo pastāvību identificē ar ieslodzīšanu - mēs sakām: mana māja, mans raksturs, manas vēlmes, manas ilgas - kas "es"-am dod pilnu drošības un nebeigšanās izjūtu."

Tātad "es"-u rada domāšana ar nolūku piešķirt mūsu dzīvei drošību un stabilitāti (ilūziju par tiem) mūsu attiecībās, mūsu darbībās, visā mūsu eksistencē. Domāšana uz "es" pamata radīja un visu laiku rada (šķietami sargājošo) iedalījumu subjektā un objektā, novērotājā un novērojamā un līdz ar to bāzi konfliktam. Šis konflikts tomēr neved pie "es" iznīcināšanas, bet gan šī sevis uzturēšana un stabilizēšana tagad tiek sasniegta un nodrošināta ar atsevišķā indivīda identificēšanu ar viņa domāšanu, viņa pieredzi, viņa idejām utt. Šis es-identitātes - ne tikai tīrās sevis Paša apziņas - uzturēšanas mēģinājums tiek projicēts uz āru ideoloģiju, varas pretenziju un visbeidzot vardarbības formā.

Krišnamurti (pēdējā konsekvencē) noliedz visas struktūras, kuras varētu ņemt palīgā, tādējādi, ka viņš atmasko un nepieļauj sekojošās koncepcijas, priekšstatus utt., kuri rodas no "es".
Vispār viņš nenoliedz to jēgu, vienīgi šīs palīgkonstrukcijas nespēj sniegt radikālu cilvēka gara transformāciju - tā gara, kurš savu darbību pasaulē vairs nesmeļ no koncepcijām, pasaules uzskatiem, atdarināšanas un beigu beigās - apmulsuma.
Tomēr - vai "es"-a dēļ radītās ciešanas var tagad beigties, un - ja tas tā ir - tad kā? Pats šis jautājums Krišnamurti acīs attēlo mūsu stāvokļa projekciju:

"Prasība likvidēt "es"-u tagad kļūst par jaunāko "es" darbību, taču tā nav nekas jauns, bet tikai nākošā alku forma."

"Domāšana"

Tātad saskaņā ar Krišnamurti domāšana nespēj sniegt atrisinājumu mūsu konfliktiem, tikpat maz to spēj no domāšanas cēlušies pasaules uzskati, noteiktas vērtības, personīgie uzskati utt. Domāšana ir šķirošs, analītisks process un nekad nevar būt īstenība. Daudz lielākā mērā tā ir mūsu personīgā, kondicionētā skata uz lietām atspoguļojums. To atzīt, un proti, ne tikai kādā intelektuālā plānā ar domāšanas, saprāta vai pat kā dogmas un tīri pārņemta uzskata palīdzību pieņemt, - tāds ir Krišnamurti mērķis.

"Domāšana ir process laikā un telpā. Domāšana ir atmiņa, atmiņas par bijušo. Domāšana ir zināšanas aktivitāte... Ja jūs novērosit savas domāšanas aktivitāti, tad jūs atzīsit, ka pieredze un zināšana ir jūsu dzīves pamats. Zināšana nekad nav pilnīga. Tā vienmēr iet roku rokā ar nezināšanu. [...] Laiks, zināšana, atmiņa, domāšana ir viena vienīga vienība. Tās nav atdalītas aktivitātes, bet gan viens vienīgs process. Domāšanai, kura pieder laikam, ir savas robežas. Domāšanai, kura rodas no nepilnīgas zināšanas, ir jābūt nepilnīgai, tādēļ ierobežotai. Reliģiskā ticība ir ierobežota. Pieredze, kuru jūs esat ieguvuši vai pēc kuras ilgojaties, ir ierobežota. Katrai pieredzei ir jābūt ierobežotai."

Mūsu domāšanas fragmentārums, ierobežotība un līdz ar to arī katras tai sekojošās darbības nepilnība ar šiem apgaismojošajiem izteicieniem kļūst saprotama. Domāšana tātad barojas no atmiņām; pēc Krišnamurti teiktā, tā ir "vienmēr veca". Līdz ar to viņš ieskicē domāšanas robežas un secina: "Kādu jaunu faktu nevar uztvert ar domāšanas starpniecību. Domāšana to vēlāk var ietvert vārdos; bet jauna fakta izpratni domāšana nespēj dot. Domāšana nekad nevar atrisināt kādu psiholoģisku problēmu."

Jāuzsver, ka Krišnamurti saka: "psiholoģiska problēma". Ar to viņš nenoliedz domāšanas un zināšanas nozīmi ikdienas dzīvē. Krišnamurti ar savu domāšanas kritiku nekādā ziņā netiecas atpakaļ arī cilvēka pirmspersonālajā, pirmsapzinīgajā stāvoklī. Daudz vairāk viņš mēģina parādīt postošo ietekmi, kuru domāšana kopā ar "es" rada mūsu dzīvē un mūsu attiecībās. Viņš jautā, vai var tikt sasniegta kāda cita, ārpuslaika pasaules uztvere, kura neplūstu caur sadalošās, šķirošās domāšanas filtru. Šeit viņš pētī attiecības starp domātāju un domām un saka, ka ar "es" ilūziju var tikt galā tikai tad, ja domātājs atzīst, ka viņš un domas nav divas atšķirīgas vienības, bet pamatā ir pilnīgi identiskas. Šis "es" trūkums, transpersonālā ziņā, ietver visu lietu vienotības atziņu. (Pie tam, kā mēs redzējām jau ievadā, aprakstīšanas iespēju robežas par sevi jau ir pārkāptas.) Kāds svarīgs un ļoti dziļš Krišnamurti izteiciens šajā kopsakarā skan, ka katra cilvēka apziņa ir visas cilvēces apziņa. Cilvēka esamība ar to iegūst pilnīgi jaunu kvalitāti un nozīmi, tā taču iekļauj atbildību par visu pastāvošo, arī tad, ja domāšanā šī atbildība ir tikai fragmentāri konstatējama. (Šī atbildība tad iegūst īpašu nozīmi audzināšanā.)

Tomēr vēlreiz ir jāatgādina, ka šos secinājumus nedrīkst saprast tikai ar domāšanu vien. Domāšana, prāts, nevar pats sevi izskaidrot un tādēļ tā pārvarēšana nekad nav iespējama ar domāšanas starpniecību. Krišnamurti pieeja šim procesam ir citāda:

"Bet ja Jūs šos izteicienus aplūkojat, tos izskaidrojat, tiem tomēr pievēršot Jūsu pilnīgu uzmanību (ne koncentrāciju), tad Jūs atklāsit, ka nepastāv nedz vērotāja, nedz vērojamā, nedz domātāja, nedz domu. Nesakiet: "Kas bija vispirms?"; tas ir asprātīgs arguments, kas nekur neved. Jūs to varat sevī novērot: kamēr šeit nav neviena doma - kam nav nekāda sakara ar atmiņas zudumu un tukšumu -, kamēr nepastāv domu, kuras ir atvasinātas no atmiņām, pieredzes, zināšanām un kuras visas pieder pagātnei, tikmēr vispār nav nekāda domātāja."

"Idejas un ideāli"

Šajā kopsakarībā idejas un ideāli tāpat iegūst kādu pilnīgi jaunu nozīmi. Krišnamurti tiem nepiedēvē nekādu pasauli uzlabojošu nozīmi, bet gan, gluži pretēji, daudz lielākā mērā mēģina parādīt to bīstamību, ja tie ir cēlušies tikai no domāšanas un "es"-a.

Idejas un ideāli ir kādi tālāki mūsu konfliktu cēloņi:

"Ideja mums ir svarīgāka nekā īstenība: tas, kam mums ir jābūt, mums ir vairāk pie sirds nekā tas, kas mēs esam. [...] Mūsu tiekšanās ir pastāvīgi vērsta uz to, lai šo īstenību iespiestu mūsu priekšstatu šablonos. Tā kā mums tas neizdodas, tad ar to mēs radām pretstatu starp to, kas ir, un to, kam būtu jābūt. Kam būtu jābūt, tā ir ideja, mūsu fantāzijas produkts, tādējādi nonākam pie konflikta starp ilūziju un īstenību - ne uz āru, bet gan mūsos pašos."

Pēc Krišnamurti teiktā, ideāli ir domāšanas projekcijas, uz "es"-u vērstās darbības, kuras kalpo tā vajadzību apmierināšanai un ir to rašanās cēlonis. Galu galā ideāli mums kalpo tikai tam, lai novirzītu mūs no sevis paša, no mūsu patiesajām problēmām un konfliktiem, lai uz tiem nevajadzētu skatīties. Šī iemesla dēļ mēs pārvietojam konfliktus uz āru un nosaucam mūsu pašu stāvokļus un īpašības precīzā pretstatā tam, kas mēs esam: mēs esam vardarbīgi, tādēļ mēs radām nevardarbības ideālu, mēs ienīstam cits citu, tādēļ mums ir mīlestības ideāls, mēs esam iekšēji nedroši un apmulsuši, tādēļ mēs tiecamies pēc kārtības. Tādējādi mēs radām un proklamējam ideālos stāvokļus, kurus ir jāsasniedz: 1. pašiem sevī; ar to rodas konflikts personā starp to, kas ir īstenībā, un to, kam būtu jābūt; 2. citos; ideāli tiek propagandēti, par tiem cīnās un tos mēģina (bieži ar visiem līdzekļiem) īstenot (kā mums māca vēsture).

Tomēr tieši tiekšanās pēc mūsu atzītās īpašības pretstata ar priekšstata, idejas, starpniecību izsauc konflikta turpināšnos: kā piemēru Krišnamurti izmanto vardarbību:

"Lai būtu ārpus vardarbības, es nedrīkstu to apspiest, to noraidīt, es nedrīkstu teikt, ka `Tā ir tikai daļa no manis`... Man ir to jāvēro, man ir to jāizpēta, man ir to labi jāiepazīst, un to es nevaru, ja to nosodu vai attaisnoju."

Ar to Krišnamurti vienlaikus noslēdz arī jebkādu atkāpšanās ceļu, jo viņš liek pārdomāt par to, ka šī pētīšana nekad nevar notikt "es"-a vai domāšanas plānā. Ar to konflikts atkal tiktu radīts. Tādējādi idejas, ideāli, domāšana un "es" kopspēlē kļūst par konflikta cēloni un savstarpēji cits citu nosaka. Krišnamurti pieeja, tas, kā viņš aplūko problēmu, konfliktu, atkal izslēdz jebkādu intelektuālu, analītisku metodi:

"Jūs tagad esat izlasījuši virkni izskaidrojumu, bet vai Jūs tos patiešām esat sapratuši? Jūsu iepriekšpieņēmumi, Jūsu dzīves veids, sabiedrības struktūra, kurā Jūs dzīvojat, traucē Jums kādu faktu uzlūkot un būt pilnīgi tiešiem un pilnīgi brīviem. Jūs sakāt: "Es gribu to pārdomāt; es gribu apsvērt, vai ir iespējams būt brīvam no vardarbības vai ne. Es gribu mēģināt būt brīvs."Šis "es gribu mēģināt" ir šausmīgākais, ko Jūs varat pateikt. Nav nekādas mēģināšanas, Jūs nevarat gribēt izdarīt to labāko."

Šeit parādās, ka Krišnamurti klausītājam vai lasītājam nepiedāvā nekādu ceļu, nekādu iepriekš sagatavotu atrisinājumu, bet gan daudz lielākā mērā atstāj katra atsevišķā ziņā strādāt ar šo problēmu kādā ārpusjēdzieniskā līmenī.

"Laiks":

Krišnamurti atšķir hronoloģisko un psiholoģisko laiku. Viņa diskusijas vidudpunkts nav hronoloģiskais laiks, bet gan laika psiholoģiskā nozīme: "Tas ir intervāls starp ideju un rīcību".

Laiks (psiholoģiskā nozīmē) Krišnamurtim ir starpība starp to, kas ir, un to, kam ir jābūt; un kura ir domāšanas mākslīgi radīta. Mūsu priekšstatu dēļ par to, kam ir jābūt (nākotnē), mūsu uzmanība, mūsu dzīve tagadnē tiek pārvietota kādā iedomātā nākotnē, un līdz ar to arī mūsu konflikti, problēmas un vēlmes. Šis process traucē dziļi iepazīt mūsu ikreizējo tagadējo situāciju. Kādas problēmas atrisinājums tiek projicēts kādā (neeksistējošā) nākotnē. Bailes, bailes no nāves, vēlmes, alkas pēc kādas (pagājušas) priekpilnas darbības atkārtošanās ir problēma, kas parāda mūsu ieslodzītību laikā un domāšanā. Krišnamurti mēģina paskaidrot, ka mūsu priekšstati, mūsu domāšana par laiku, ietver sevī konfliktu.

"Domāšana, kas ir notverta šajā procesā, uzstāda jautājumu: "Kas ir laiks?" Un šis pētījošais jautājums nāk no laika mehānisma. Tādēļ šim pētījumam nav nekādas vērtības, jo doma ir laiks. Vakar doma tika izsaukta, un tādējādi doma iedala laika telpu pagātnē, tagadnē un nākotnē. Vai arī tā saka: "Pastāv tikai tagadne", un pie tam aizmirst, ka tagadne pati ir pagātnes rezultāts."

Un atkal Krišnamurti nogriež intelektuālo atkāpšanās ceļu ar to, ka viņš uz uzmācīgo jautājumu, kā šo psiholoģisko piesaistītību izbeigt, atmasko to ka tālāko ideju, kā vēlēšanos, kura rodas no domāšanas, no "es"-a. Intervāls, piesaistītība ( psiholoģiskajam) laikam ir radusies no jauna. Krišnamurti iet tik tālu, ka pasaka, ka laiks eksistē tikai tad, ja ir domāšana. Atraujiet domāšanas procesu, tad nebūs arī nekāda laika. Tomēr ne jau domāšana pati par sevi ir problēma, bet gan psiholoģiskā piesaistītība laikam, kuru "es"-a sagūstītā domāšana rada ar savām pagātnē un nākotnē projicētajām vēlmēm. Turpretī īstā un līdz ar to no konfliktiem brīvā darbība Krišnamurtim ir vienmēr tieša, nepastarpināta; tā nepieder pagātnes vai nākotnes jomai, un līdz ar to tā ir bezlaicīga. Taču darbības, kurās starpā ir ieslēgti intervāli (un līdz ar to - laiks), ir tik bīstamas, tik nedrošas tādēļ, ka tās vadās pēc idejām, no kurām cer, ka tās mums dod zināmu drošību. Šīs idejas, šī domāšana kondicionē darbību.

"Domāšana ir laiks. Domāšanu dzemdina pieredze un zināšana, un abas ir nešķirami saistītas ar laiku un pagātni. Laiks ir cilvēka dvēseles ienaidnieks. Mūsu darbība balstās uz zināšanu un līdz ar to - uz laiku, tādēļ cilvēks vienmēr ir pagātnes vergs. Domāšanai vienmēr ir savas robežas un tādēļ mēs dzīvojam konfliktā un cīņā, kura aizvien turpinās. Nenotiek nekāda dvēseles evolūcija."

"Par audzināšanu":

Augšminētie izvilkumi nevar tikt uzlūkoti šķirti no sekojošās tēmas. Daudz lielākā mērā tie zināmā veidā uzbūvē pamatus sekojošajai īsajai skicei Krišnamurti izteicieniem par audzināšanu, un tie ir jāaplūko šajā gaismā. Kādas citas audzināšanas nepieciešamību un nozīmi Krišnamurti tāpat atvasina no pasaules stāvokļa vērošanas: viņš kritizē mūsu zināšanu iegūšanas un pēc iespējas no konfliktiem brīvas iekļaušanas mūsu sabiedrības mehānismos, ar tās vērtībām un tradīcijām, kurās sekmes un panākumi bieži ir pirmajā vietā, vienpusīgo uzsvēršanu. Turpretī īstai audzināšanai ir "skolēnam jāpalīdz iepazīt visas sabiedriskās atšķirības un aizspriedumus un tos sevī noārdīt...". Tādā veidā ievirzītai audzināšanai nav jāpamudina skolēns vai bērns no sākta gala neņemt vērā konvencijas vai uzvedības formas - tā būtu tikai reakcija uz sabiedrību, nevis brīva rīcība - bet gan daudz lielākā mērā ir jātiek izpētītām mūsu korumpētās sabiedrības iedarbībām un cēloņiem mūsos pašos.

Audzināšana, kā to šodien daudzējādi saprot, "sniedz mums smalki uzbūvētu veidu, kā aizbēgt pašiem no sevis, un rada... neizbēgami augošas ciešanas", jo: "Ja dzīvo tikai vienā plānā un neņem vērā dzīves kopējo procesu, tad ar to sekmē tikai postu un iznīcību".

Vai pastāv kāda iespēja to mainīt? Acīmredzami audzināšanas koncepcijas vai reformas neizraisa nekādas fundamentālas pārmaiņas: "Nesaprotot visu cilvēka komplekso būtību, kaila reformēšana izsauks tikai mulsinošas alkas pēc vēl tālākām reformām". Tikai jautāšana pēc sevis paša un sevis paša saprašana, un nevis metožu, principu, autoritāšu vai ideālu pārņemšana, var izraisīt īstas pārmaiņas:

"Kas ir audzināšana? Būtībā tā ir mācīšanās māksla, ne tikai no grāmatām, bet arī no visas dzīves kustības... Grāmatas ir svarīgas, bet daudz svarīgāk ir studēt to grāmatu, kas ir Jūsu pašu vēsture, jo Jūs esat visa cilvēce. Šo grāmatu lasīt ir mācīšanās māksla."

Šeit ir jākļūst skaidram, ka pirmajā vietā nav zināšanu sniegšana. Zināšana, kādas profesijas apgūšana utt. gan tiek cienīta kā svarīga un nepieciešama, bet pamatā esošā atziņa pie tam ir tāda, ka zināšana vienmēr ir ierobežota, nepilnīga, un līdz ar to iekļauj briesmas dzīvot dzīvi uz šīs ierobežotības bāzes:

"Zināšanas kodols ir vērotājs, un viņš uzspiež tam, ko viņš novēro, to, ko viņš bija piesavinājies ar pieredzi un dažādām juteklisko reakciju formām. Vērotājs vienmēr manipulē to, ko viņš novēro, un tas, ko viņš novēro, vienmēr tiek reducēts līdz zināšanām. Tā viņš vienmēr paliek ieslodzīts vecās tradīcijās un veido ieradumus.

Tātad mācīšanās ir tīra vērošana - ne tikai to lietu vērošana, kas "norisinās ārā", bet arī to, kuras norisinās iekšienē; vērošana bez vērotāja."

Šajā kopsakarībā Krišnamurti redz arī salīdzināšanu - kā šķietami mācīšanos veicinošu - kā ļoti apšaubāmu:

"Cilvēku vairākums domā, ka mācīšanās tiek veicināta ar salīdzināšanu, kamēr tas ir tieši pretēji. Salīdzināšana izsauc vilšanos un veicina tikai skaudību, kura tiek saukta par sacensību. Līdzīgi kā citas pierunāšanas formas, salīdzināšana traucē mācīšanos un rada bailes."

Tomēr šeit nav domāta skolēnu atšķirību objektīva novērtēšana pēc viņu spējām, apdāvinātības, - šī novērtēšana, protams, tikai padara iespējamu kāda bērna mācīšanās optimālu veicināšanu - bet gan mērījošā prāta tiešais, vērtējošais salīdzinājums, kas ved pie atsevišķā fragmentēšanas. Cilvēku iedalījums "labos", "labākajos", "sliktajos" utt. sagroza skatu uz cilvēkiem, traucē realitātes, tā, "kas ir", kā to sauc Krišnamurti, uztverei un atziņai. "Ja A tiek salīdzināts ar B, kurš ir gudrs, inteliģents un pašapzinīgs, tad tieši ar šo salīdzinājumu A tiek sagrauts." Tagad, saka Krišnamurti, audzinātājs var salīdzināšanu un mērīšanu nolikt pie malas, jo "mīlestība nesalīdzina". Visa kādas skolas atmosfēra piedzīvotu pārmaiņas, ja izdzistu sacensības un salīdzināšanas izjūta.

"Ir nepieciešama kāda cita veida audzināšana - nevis bāla atmiņas kopšana ar visu spiediena, piemērošanās un atdarināšanas uzsvēršanu, kas ved uz vardarbību, bet gan cilvēka vispārējās kultūras kopšana, kurā "tavs" un "mans" izzūd un netiek aizvietots ar valsti vai kādu jaunu svēto figūru. Šī citādā audzināšana ir nodarbināta ar zināšanu, ar brīvību. Viedums nav atrodams nedz kādā grāmatā, nedz perfektā zināšanā, bet gan ir atziņas brīvībā. Šī atziņa nekad nebeidzas - un viedums izbeidz ciešanas."

Līdz ar to Krišnamurti savus bezkompromisa izteicienus konsekventi turpina arī audzināšanas jomā: "īpašais" viņa izteicienos par audzināšanu ir tas, ka tie mums nedod rokā gandrīz nekādas koncepcijas, nekādas vadlīnijas, pēc kurām būtu jādarbojas un kuras vienmēr būtu jāievēro. Krišnamurti bieži saka tikai ļoti vispārīgi, kā un kas ir audzināšana, un kam tai nevajadzētu būt. Tomēr šie izteicieni būtu bezvērtīgi, ja to jēgu abas puses - kā audzinātājs, tā arī audzēknis - paši neatklātu un nenoskaidrotu; Krišnamurti izteicienu kaila akceptēšana vien laikam gan sniegtu pretstatu tam, ko tiem būtu jāsniedz.

Tulkoja Modris
no Wikipedia.org vācu versijas


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv