www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Terēze, Gundega
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Roberts Mūks. „Reliģija un filozofija”02.07.2007

Reliģija parasti saistās ar ticību Dievam vai citām pārdabiskām būtnēm, ar nemirstības solījumiem utt. Reliģisks cilvēks (homo religiosus) ir tāds, kas mēģina dzīvot saskaņā ar šādu pārliecību un kam šīs zemes dzīve ir tikai pagaidu mājoklis vai pārejas stadija ceļā uz pilnīgāku eksistenci viņsaulē (kā tas ir kristietībā) vai nākamajā reinkarnācijas posmā (kā tas ir Austrumu reliģijās).

Šāda reliģijas izpratne ir metafiziski orientēta – visu esošo sadala divos atsevišķos segmentos – pārpasaulīgajā un pasaulīgajā, lai gan budismā „pārpasaule” tiek uzskatīta par transcendentālu stāvokli vai novadu.

Man personīgi šķiet pieņemamāka psiholoģiska reliģijas interpretācija. Cilvēku no dzīvnieka atšķir tas, ka cilvēks ir pašapzinīgs. Viņa prāts ne tikai risina dažādas problēmas, uzdod jautājumus un meklē atbildes, bet arī apzinās pats sevi kā tādu. Cilvēks ne tikai zina, bet arī zina, ka viņš zina un ka viņš eksistē. Zināt, ka es zinu, ir augstākā mērā traucējoši: tas izsauc hronisku nemājīguma, neomulības sajūtu un līdz ar to – pārliecību, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Rodas iekšēja sašķeltība, ko pavada atsvešināšanās un vientulības sajūta. Angļu filozofs un matemātiķis A.N. Vaitheds ir definējis reliģiju kā veidu, ar kuru cilvēks tiek galā ar savu vientulīgumu vai – kā teiktu eksistenciālisti – ar iesviestību pasaulē.

Paš-apzinīgums nozīmē, ka cilvēks sevi apzinās kā neatgriezeniski iesviestu laika plūsmā. Tikai cilvēkam ir pagātne, tagadne un nākotne. Lai izbēgtu no šā sprosta, viņš mēģina vairāk dzīvot nākotnē, savu vēlmju pasaulē nekā tagadnē. Rietumos zinātne un tehnoloģija garantē, ka visas mūsu vēlmes tiks īstenotas nākotnē. Tādā nozīmē zinātne ir aizstājusi tradicionālo reliģiju, kas solīja mūsu cēlāko vēlmju piepildījumu debesu valstībā. Zinātniski tehnoloģiskie solījumi ir jaunas paradīzes solījums

Vārds „filozofija” ir saliktenis no grieķu „filein” (mīlēt) un „sophia” (viedība). Filozofs ir cilvēks, kas iemīlējies viedībā – taču ne tik ļoti, lai zaudētu prātu. Viņa prāts nav atdalījies no jūtām, no jūtu dzīves. Filozofija ir viedības mīlestība tādā nozīmē, ka cilvēka zināšana (atziņas) neatrodas konfliktā ar viņa personisko dzīvi. Latvietis to dēvētu par sirdsprātu (dzīvesziņu), par tādu dzīvošanas veidu, kurā es esmu tas, ko es zinu.

Modernajā Rietumu pasaulē šāda harmonija ir izjaukta. Prāts ir pasludināts par neatkarīgu faktoru un lidinās virs zemes garozas stratosfēriskās tālēs. Te vēlreiz būtu vietā pazīstamais teiciens „Prātiņ, nāc mājās!” Izbeidz ignorēt sirds imperatīvus! Prāta mājas nav debesskrāpjos un supersoniskās lidmašīnās. Un, ja vel ievēro faktu, ka, pateicoties tieši prāta darbiem, pasauli apdraud globālas katastrofas, vides piesārņošana utt., šķiet, ir pienācis laiks šo imperatoru atcelt no troņa un ierādīt tam pienācīgāku vietu lielajā hierarhijā. Tas arī nozīmētu, ka filozofiju nedrīkstētu krasi atdalīt no reliģijas.

Miermīlīga dzīve starp filozofiju un reliģiju joprojām pastāv Austrumu tradīcijā, sevišķi budismā. Budisms ir ateistiska reliģija, kurā Dievs – vismaz kā to saprot Rietumu tradicionālā teoloģija – netiek pielūgts. Reliģijas mērķis ir sagatavot cilvēkam ceļu uz apgaismi (prāta apskaidrošanos). Tas ir nedualitātes stāvoklis, kurā debesis ir sasniedzamas „šeit un tagad” (hic et nunc). Prāts nekur nav pazudis, tas ir atnācis mājās un jūtas pavisam svētlaimīgi. Prāts jūt un jūtas prāto. Kristīgā kontekstā kaut kas sastopams inkarnācijas notikumā. Jēzus personā Dievs ir nokāpis virs zemes, piezemojies, kļuvis par kosmisku faktoru, līdz ar to likvidējot aizu starp pārdabisko un dabisko.

Kristietībā – Vecās derības ietekmē – uzsvars likts un tikumīgu dzīvošanu. Būt kristietim galvenokārt nozīmē iesaistīties labdarības pasākumos, mīlēt savu tuvāko. Bet tajā pašā laikā aizmirsts „tālākais” – daba un kosmiskā orientācija, cilvēka nesaraujama iesakņošanās kosmosa norisēs.

Tuksneša mūki mērdēja savu miesu, nevis lai no tās atbrīvotos, bet lai liktu tai ieklausīties gara un dvēseles vajadzībās. Atrofētā veidā kaut ko līdzīgu tagad iesaka dietologi – postmodernie mūki. Taču viņi „moka” miesu, nevis lai to samierinātu ar garu – nevis lai miesa kļūtu par gara templi, bet lai izskatītos skaistāka, apburošāka un beigās – lai padarītu garu par iztapīgu kalpu, ja vispār vēl kaut kas ir palicis pāri no šā miesas „ienaidnieka”. Dietoloģijā gars ir „lieka greznība”.  

iesūtīja Ģirts


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv