www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Liene, Helēna, Elena, Ellena, Liena
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Gāzes kamera22.10.2007

Jautājums: 

Es gribēju pajautāt par „realitāti” un tās attiecībām ar Ceļu, bet varbūt pat ne par realitāti, bet par ar mani notiekošo lietu svarīgumu gan Ceļa kontekstā, gan arī vispār. Jau kopš bērnības mani nepamet nerealitātes sajūta – par ar mani šeit un tagad notiekošā nesvarīgumu. Skolā es domāju, ka nu es iestāšos institūtā un sāksies Īstā, lasi, - Reālā Dzīve. Sākās, vells parāvis. Pēc tam, jau Institūtā es sāku saprast (vai patiešām sāku?), ka arī šī dzīve nav īsta, bet viss ir vēl priekšā. Lūk šis „viss vēl priekšā” – vēl viena no visbriesmīgākajām „lamatām” manā ceļā. Ak dievs, cik gan tāls man likās 2000. gads(((((. Un nu tas būs klāt pēc diviem mēnešiem. Man tas viss jau ir apnicis. Man gribas nomainīt apstākļus, ja tā var teikt, jauni cilvēki, jauni darbi. Bet vai palīdzēs? Oj, nu es nezinu(  Iespējams tas viss ir „lomku” sekas, bet diezin vai, skolā es biju kārtīgs puika.))))) Reiz pamatīgi piedzēries es klausījos BG kaut ko tur par Ņikitu Rjazanski un tik tikko neapraudājos. Klosterī sagribējās aiziet. Pret rītu, atcerējies par saviem puņķiem, es ilgi smējos.))))) Nu kāds gan no manis mūks, vēl jo vairāk – kristiešu. Es lasu visādas muļķības, es lietoju visādus draņķus un man patīk skaistas lietas, bet tās maksā naudu, jeb kā tu izsakies – „resursus”. Bet tos vajag nopelnīt un nebūt ne klosterī. (Lai gan nesen es redzēju „svēto tēvu”, kurš kāpa ārā no lieliska jauna „passata”, un zem apmetņa tēvam karājās pistoles maksts, no manis viņš to nevar noslēpt, tāds lūk „Jēzus kareivis”) Kur ir Realitāte? Kas ir Svarīgi? Ceļu ir daudz , tie ir kā elektromagnētiskie lauki, un tie kā likums visi ir noslēgti paši pret sevi, tāpēc, jau tie ir lauki))))) Vieni ved kaut kur, citi – nekur, vēl citi – „uz mērķi”. Stop. Bet kas ir Mērķis? No kurienes ir jāšauj? Nu gan patiesi – vējš galvā, taifūns)))))). Kas ir „viennozīmīgi” „labi”, kas „slikti”, bet kas „ļoti slikti”? Un kam no tā visa ir slikti un labi, tev pašam vai apkārtējiem? Un ko darīt, kad tev pašam ir „slikti”, bet apkārtējiem – „vienalga” vai „nekā”? Es nežēlojos, es saprast gribu. Kas ir jāizmaina KARDINĀLI, lai rastos Realitāte un Svarīgums, tā vien gribas uzrakstīt – „Dzīves svarīgums”?

 

Atbilde: 

Ko es esmu uzracis..... nu apmēram – gadu 15 laikā, un īpaši pēdējos 10 gados – par šiem jautājumiem? Tūlīt atbildēšu. :))

Jautājums, kuru tu uzdevi, – bet tas ir VIENS :))) jautājums – vienīgais jautājums, kuru es uzskatu par īstu, svarīgu, galveno, patieso, īsteno, vienīgo. Man viņš formulējas apmēram tā: Ir dzīva dzīve un ir mirusi dzīve - ......lūk, tikko kā gāju un skaidrojos – kopš rīta no vienas no manām istabām darbavietā nospēra datoru ar printeri utt. – nu vai nav kretīni, un tā tālāk – sāk iejaukties mirušu grauzēju dzīve - ......lūk! starp citu! kādu laiku atpakaļ es ieraudzīju pasauli lūk kā – kara laikā fašisti sēdināja cilvēkus gāzes kamerā. Gāzes kamera ir telpa, kuras garums ir 20 metru, bet platums – 7 metri, metri 3 līdz griestiem, sienas un griesti apsisti ar dzelzs plāksnēm, grīda no cementa.

Durvis – tikai vienā istabas galā, durvis ir divviru un visas sienas platumā, - faktiski, kā ieeja aizgaldā. 2-3 metru attēlumā no ieejas grīdā ir apaļš caurums centimetru 15 diametrā, kas pievērts ar apaļu bieza metāla plāksni, kurā ir caurumiņi. Kamerā sadzina ļaudis – kailus – vīriešus, sievietes, bērnus, sirmgalvjus – pa apmēram 70 cilvēku lielām grupām, it kā lai nomaizgātos. Durvis aizvērās. Pēc minūtes no cauruma grīdā sāka padot gāzi „Ciklons B” – šņākoņa un bālganas gandrīz dūmu strūkliņas-mutuļi, kas izraisīja kasīšanos kaklā un degunā, graizes acīs, dedzināšanu plaušās. Ļaudis metās uz durvju pusi – parasti nāvējošu briesmu brīdī ļaudis instijnktīvi metas uz to ieeju, kura viņiem bija ieeja...

Pēc 15 minūtēm durvis atvērās un apsargi-strādnieki ādas priekšautos ar gariem dzelzs āķiem rokās sāka vilkt ārā miroņus.

Viņi vienmēr redzēja vienu un to pašu skatu. Cilvēki gulēja cieši sapresētā slīpā kaudzē, kas piespiedusies durvīm visā to platumā un augstumā, un šī kaudze jo tālāk no durvīm-jo bija zemāka, kamēr izbeidzās metru 5 attālumā no durvīm. Ar āķiem atdalīt viņus bija grūti – viņi patiešām bija sapresējušies...

Pie tam. Vienmēr! – apakšā gulēja bērni, sievietes un sirmgalvji. Tos nomīdīja pirmos... Augšā – vīrieši. Pašā augšā – paši stiprākie vīrieši. Visi centās aizlīst-aizmukt no cauruma, no kura plūda gāze, pēc iespējas tālāk. Paši stiprākie aizlīda tālāk par visiem.

Nu, un pēc tam viņus ķeksēja ārā ar āķiem. Visus.

Un lūk es skatos uz šo dzīvi. Un redzu to pašu bildi. Es te nedomāju savu paša vai kāda cita nāvi. Ar to tam nav nekāda sakara. Es biju domājis – „stipro” cietsirdīguma veltīgumu un bezjēdzīgumu.

Es atsakos ņemt dalību šībrīža bezjēdzīgajā, cietsirdīgajā, uz dzīviem bērniem, sievietēm un citiem cilvēkiem kāpjošajā skrējienā. Es negribu piedalīties šajā „nāves skrējienā”, kuru vairums uzskata par „dzīvi”.

Nu, un tad atliek tikai saprast – ko es GRIBU? :))) un iemācīties to varēt. :)))

Un pēkšņi izrādās, ka tikko kā es saku savu globālo „NEGRIBU”, kā tikko es sāku domāt un censties saprast „ko tad es gribu” un sākt to darīt visās pieejamajās formās, :))) - es acumirklī nokļūstu pašā labākajā sabiedrībā, kas uzkrājusies pēdējo 2 ar pusi tūkstošu gadu laikā visos kontinentos. :))) Un man kļūst skaidrs, par ko viņi runā. :)) Un ja kādreiz kāds mēģina imitēt viņu runu – nav svarīgi, kāda iemesla dēļ viņš to cenšas – arī redzu kas tas ir. :))) Nu, un vispār – es sāku ātri mācīties. Saprotams, ka to, kas vajadzīgs... :)))

* * *

/Wu/

zen.ru


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv