www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Leontīne, Ligija, Lonija, Leokādija
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Sliekšņa stāvoklis.31.10.2007

            Evolūcija pieder pie tām retajām pasaules parādībām, par kuras esamību ir principā vienisprātis gan ticīgie, gan neticīgie, gan visvisādi citādi domājošie. Strīdīgais jautājums šeit piesaukto vidū būtu par evolūcijas virzītājspēku, taču to šoreiz neaiztiksim (šeit domāts virzītājspēka primārais aspekts – vēl aiz pretstatu vienību cīņas).

            Tātad evolūcija notiek. Esošā harmoniskā stāvokļa ietvaros kvantitāte pāriet kvalitātē, līdz esošais harmoniskais stāvoklis tiek sajaukts un tiek radīts jauns augstākas harmonijas stāvoklis. Tad tiek sajaukts arī tas, un seko nākošais pakāpiens - augstākā harmonijā. Un tā tālāk. Droši vien šo harmoniju rindu caurauž vēl kāda cita, attiecībā pret to transcendentāla harmonija, kura tāpat, jūkot un kāpjot augstāk, evolucionē, veidojot savu harmoniju rindu. Iespējams, šo rindu caurauž vēl cita rinda. Un tā varbūt līdz bezgalībai.

            Vienai harmonijai izjūkot un nākošai dzimstot, rodas īpašs stāvoklis. Man to gribētos nosaukt par sliekšņa stāvokli. Tas pienāk tad, kad esošais ir sevi izsmēlis, taču jaunā vēl tā īsti nav.

            Paraudzīsimies uz sliekšņa stāvokli, skatoties kā pa dzīvi soļo mūsu laikabiedrs cilvēks. Es, tu, viņš vai viņa. Teiktais attieksies uz ikvienu, paturot prātā apsvērumu, ka katram cilvēkam attiecības ar dzīvi ir savas. Gan kopējas ar citiem laikabiedriem, gan neatkārtojamas un īpašas.

            Cilvēks arī ir pakļauts evolūcijai. Jūs varat jautāt: „Uz kurieni tad cilvēks tiecas? Kā tad tas evolucionē?” Atbilde uz pirmo jautājumu būs trīspakāpju. Pirmā pakāpe – cilvēks tiecas pēc laicīgās laimes. Sākotnēji viņš laimi meklē laicīgās lietās – mantā, attiecībās un visā citā, ko var nopirkt un pārdot.  Otra pakāpe – apjauzdams, ka pārejošajās laicīgajās vērtībās ilgstošas laimes nav, cilvēks tiecas pēc pastāvīgas laimes. Trešā pakāpe – pastāvīgo laimi sniedz savienošanās ar Esamību. Precīzāk, neatdalīšanās no Esamības. Ja vēlaties – neatdalīšanās no Dieva. Un līdz tam cilvēks agri vai vēlu nonāk. Visas trīs pakāpes savstarpēji integrējas ar lielāku vai mazāku īpatsvaru.

   Šī tiekšanās - slāpes ir objektīva parādība. Rakstnieka Nauma Nadežņikova darbā „Apokalipse” Dievs galvenajam varonim saka: „ Jūsu tirgos ir daudz dažādu preču. Apģērbs un juvelieru izstrādājumi, tehnika un mākslas priekšmeti, ēdiens un reliģisku kultu lietas. Izvēle – jebkurai gaumei! Taču atklāšu tev noslēpumu – jūsu tirgos nav manis. Mani nevar nopirkt un nevar pārdot! Un, starp citu, lai ka tu arī nemeklētu, ar ko mani aizstāt, tavi meklējumi lemti neveiksmei. Neviena prece nespēs remdēt tavas slāpes. Tik un tā tu atnāksi pie manis.”  

Tiekšanās var būt apzināta (ja cilvēks ir “atdzimis no augšas”), tā var būt neapzināta, izbrienot daudzas maldu takas. Taču līdzīgi kā dīgstošs asns salauž asfalta segumu, šī tiekšanās nenovēršami notiek.  

Atbilde uz otro jautājumu skan – likvidējot sevī šķēršļus, kuri cilvēku nošķir no Esamības. Tas ir mācīšanās process, kurš parasti ar dzīves situāciju izraisītām ciešanām māca cilvēkam nepieķerties un atmest visu pārejošo, iluzoro, tādējādi tuvinot tam, ko sauc par Dieva Vārdu, jeb dzīvošanu saskaņa ar Esamības likumiem un vērtībām.

Atbildes uz abiem jautājumiem var rezumēt arī citādā veidā. Aplūkojot cilvēka trīsvienību – gars, dvēsele, fiziskais ķermenis, – evolūcija nosaka virzību no fiziskā ķermeņa uz garu. Respektīvi, cilvēka evolūcijas rezultātā gars arvien vairāk sāk izpausties caur fizisko ķermeni.

Pievērsīsimies konkrētām lietām, ko sastopam ikdienā. Kā tad ikdienas situācijas sasaucas ar evolūciju, un kā cilvēka attīstība maina ikdienas situācijas?

Piemēra pēc pieņemsim, ka cilvēks strādā kādā uzņēmumā. Pildot sev uzticētos pienākumus, cilvēks iesaistās dažādās mijiedarbībās – ar priekšniecību, ar padotajiem, ar kolēģiem, ar sadarbības partneriem. Vide, kurā cilvēks ir nokļuvis, nav nejauša. Esamība ir ielikusi konkrēto cilvēku konkrētā vidē tā, lai ārējie apstākļi būtu atbilstoši minētajam mācību procesam. Citiem vārdiem sakot – apstākļi ir konkrētajā brīdī konkrētā cilvēka evolūciju visveicinošākie – tie ir tādi, kas atbilst cilvēka tā brīža iekšējai harmonijai.

Tātad notiek dažādas mijiedarbības, atstājot mierā vai kairinot cilvēkā to vai citu iekšējo problēmu, ar šo jēdzienu saprotot iekšēji nēsātu emocionālu bloku, kurš, sadarbojoties ar ego, tad arī rada nošķirtību no Esamības. Caur ikdienas situācijām – parasti nepatīkamām – cilvēks mācās šos sasprūdušos enerģijas blokus atbrīvot. Ja tas izdodas, cilvēks kļūst harmoniskāks, un rodas situācija, kad ārējie apstākļi vairs neatbilst cilvēka iekšējai harmonijai. Te nu veidojas sliekšņa stāvoklis.

Ja tas neizdodas, cilvēks no ārējiem apstākļiem var bēgt, mainot uzņēmumus, darba vidi neskaitāmas reizes un nespēt vien nobrīnīties, ka visur zem dažādām dekorācijām priekšā būs tāds pats priekšnieks idiots vai kolēģe čūska.

Sliekšņa stāvokļa gadījumā attīstības modeļi ir iespējami daudz un dažādi. Aplūkosim dažus no tiem, manuprāt, populārākos, kā arī interesantākos, kurus mēs varbūt ikdienā nepamanām.

Pats populārākais un reizē vienkāršākais modelis veidojas, kad, mainoties cilvēkam, piemērā ar uzņēmumu esošā uzņēmuma iekšienē pēkšņi nomainās kāds kolēģis vai priekšnieks un mainās darba pienākumi. Vai vienkārši mainās kolēģu attieksme. Vide paliek tā pati, apstākļi jau ir citi.

Interesantāks gadījums ir tad, ja cilvēks „pāraug” apstākļus, ko esošā vide vispār spēj nodrošināt (ir spēkā gan minētajā uzņēmuma gadījumā, gan jebkurā citā, kurā cilvēks var iesaistīties – attiecībās draugu lokā, attiecībās ar pretējo dzimumu, attiecībās ar kaimiņiem, radiem, utt).

Šajā gadījumā parasti vispirms rodas sajūta, ko varētu saukt par „vecā zābaciņa” sajūtu. It kā viss ir kārtībā, un tomēr kaut kas vairs nav tā, kā gribētos, kaut kas sāk „nepanesami spiest”. Griesti kļuvuši par zemiem. Tajā pašā laikā pie visa ir pierasts. Viss ir zināms. Varētu tā kā kaut ko mainīt, bet priekšā ir nezināmais. Nezināmais biedē. Un labāk šķiet nepatīkams zināmais, nekā tas tur ārpusē, ej nu sazini, kas tas ir, un kas tur būs. Taču asns aug. Cilvēka jaunās vibrācijas no Esamības dzīlēm veido jaunus apstākļus. Un te ir pats interesantākais – stāvoklis, kad pats cilvēks sev izveidotos jaunos apstākļus vēl nepamana, taču tie jau ir gatavi. Esmu daudzkārt vērojis šādas situācijas un varu tikai apbrīnot Radītāja scenārista meistarību un izdomu dekorāciju veidošanā (atzīšos – šādu situāciju vērošana arī inspirēja šo rakstiņu). Pie kam iespējams, ka jaunie apstākļi ir radušies saskaņā ar cilvēka slēptajām vai atklātajām vēlmēm. Atklāto vēlmju gadījumā, protams, ir vienkāršāk – lai arī varbūt ar nelielu šaubīšanos, cilvēks itin ātri izdara izvēli, kurai seko „pārlēciens”. Slēpto vēlmju gadījumā šaubu periods ir ilgāks, jo ietver uzdrošināšanās fāzi – vispirms jau jāuzdrošinās ieraudzīt pašu vēlmi un jānotic– heijā! es to drīkstu un varu darīt!

Vēl viens sliekšņa stāvokļa apraksts, šoreiz alegorisks – jau minēts kaut kad iepriekšējās sarunās. Iedomājies, ka tu stāvi pierastajā autobusa pieturā zem pierastās kļavas. Tu esi šeit gaidījis autobusu katru dienu pēdējos divus, piecus, desmit vai divdesmit gadus. Pēkšņi tu atskārt, ka pasažieris, kurš brauc regulāri ar to pašu autobusu, pieturvietā smēķē un vējš nes dūmus tieši tev virsū. Iespējams, viņš ir smēķējis arī iepriekšējās reizes – dažas vai visas, nav svarīgi. Iespējams, toreiz vējš ir pūtis no citas puses, iespējams, no tās pašas puses, tikai tu to līdz šim neesi pamanījis, vai arī tas tev nav bijis nepatīkami. Varbūt pat, tu toreiz pats smēķēji. Lai kā nu tur būtu bijis, tu pats [vairs] nesmēķē, tu to esi pamanījis tieši tagad un tev ir nepatīkami.

Ko tu vari darīt? Varianti ir trīs.

1)            Tu vari palikt stāvēt ar domu – nekas, pacietīšos, šī pietura un šī kļava ir tik pierasta, es šeit gaidu autobusu jau tik daudzus gadus, ja paiešu malā, tur vairs nebūs pierastā kļava, ja aiziešu uz citu pieturu, tur varbūt būs vēl sliktāk, nē, nē, nekur prom neiešu. Galu galā, katram savs krusts jānes.

2)            Tu vari uzbrukt smēķētājam. Sak’ ko tu te maitā gaisu, ES te arī esmu, man tavi dūmi traucē! Taču uzbrūkot un aizrādot ir jāsaprot, ka smēķēt vai nesmēķēt – tā ir tā otra cilvēka brīva izvēle un šādi tiek mēģināts mainīt otru.

3)            Tu vari paiet sānis no dūmiem. Vai, tu pat vari aiziet uz citu pieturu, tādējādi iegūstot iespēju elpot tīru gaisu, neatkarīgi no vēja virziena un neatkarīgi no otra braucēja vēlmes uzsmēķēt. Kas par to, ka nākas atteikties no ierastās pieturas un ierastās kļavas? Varbūt tā otra pietura būs vēl ērtāka. Varbūt tieši otrādi, tur būs jāiemācās apstāties sausā vietā, nemērcējot peļķēs kājas. Taču kā tur būs, tu nekad neuzzināsi, pirms uz turieni neaiziesi. Vai, precīzāk, kamēr nebūsi gatavs „palaist vaļā” esošo gaidīšanas vietu.

Ja sliekšņa situācija ir tāda, ka esošā vide ir izsmēlusi tavu attīstību veicinošos apstākļus, iespējamie pamata varianti ir šie trīs minētie. Tad nu katram jāizvēlas sev atbilstošais, saskaņā ar savu iekšējo gatavību.

Tiesa, ir vēl ceturtais variants, kurš nesen atklājās vienā sarunā – palikt stāvēt pieturā un lūgt Dievu, lai tas otrs autobusa gaidītājs pārstāj smēķēt. Apzināti neminēju to pie trijiem pamata variantiem, jo šis ir visai īpašs. Par to varētu parunāt atsevišķi, taču tas tad jau būtu cits raksts.  

       /Ģirts/


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv