www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Rolanda, Rolands, Ronalds, Erlends
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Par tandēma darbības principiem 12.11.2007

Senās Ēģiptes augstākā zintniecība (жречество) savas darbības organizācijā apvienoja pāra un nepāra principus. Laikā pirms ebreju iziešanas no Ēģiptes, tā sastāvēja no desmita Ziemeļu augstāko iesvētīto un desmita Dienvidu[1] augstāko iesvētīto, bet katru no desmitniekiem vadīja vienpadsmitais zintnieks (жрец), tā pirmhierarhs (первоиерарх) un vadītājs.

Tas ir, katrs no desmitnieku vadītājiem gadījumā, ja desmitniekā tiek balsots[2], pēc savas saprašanas, esot augstākais no iesvētītajiem, t.i., viszinošākais vienpadsmitnieka sastāvā, atbalstīja vienu no diviem uzskatiem, starp kuriem varēja sadalīties viņam pakļautie desmitnieka zintnieki, kuri par hierarhijas veidošanas noteikumiem zināja mazāk, nekā viņš. Tas nodrošināja nenovēršamu lēmuma pieņemšanu par katru no jautājumiem katrā no komandām kopumā, Ziemeļos un Dienvidos, neatkarīgi no tā, vai savam pirmhierarham pakļautajā desmitniekā bija domstarpības vai nebija.

Bet ja abas komandas strādāja kopā, tad „balsojumu” situācija, kurā viedokļi sadalījās 11 – „par” un 11 – „pret”, ne tikai nebija viennozīmīgi izslēgta, bet bija statistiski ieprogrammēta pašos sistēmas veidošanas principos, tāpēc, ka augstākie iesvētītie pirmhierarhi, kuri vadīja katru no desmitniekiem, bija līdztiesīgi, bet viņu viedokļi bija vienādi autoritatīvi visiem pārējiem.

Pat ja ne abu komandu balsis kopumā, bet tikai pirmhierarhu balsis par vienu jautājumu sadalījās uz pusēm starp diviem viedokļiem, kuri izslēdza viens otru, tad komandu vadītāju vienlīdzība novietoja viņus stāvoklī, kurā tie bija spiesti divatā nonākt pie viņiem kopēja vienota viedokļa.

Tādējādi, senās Ēģiptes augstāko varas struktūru matemātiski varēja aprakstīt ar visai savdabīgu formulu:

2 x (1 + 10)

Protams, ir viegli stādīties priekšā to, kā divi augstākie zintnieki varētu sarunāt vilkt lozes un pieņemt to jautājuma risinājumu, kura loze tiks izvilkta. Tāda pieeja nenoteiktības atrisināšanas problēmas risināšanai lēmuma pieņemšanā (situācijā, kad balsis starp diviem savstarpēji izslēdzošiem variantiem ir sadalījušās vienādi) ir saprotama un pieņemama nospiedošajam vairākumam „balsošanas mašīnu” piekritēju. Un daudzu no šīm mašīnām izveidošana uz balsošanas dalībnieku nepāra skaita principa spēlē tieši šādu lozes vilkšanas lomu, tāpēc, ka maz kurš var paredzēt iepriekš, kā tieši grupas vienlaicīgas balsošanas gadījumā sadalīsies balsis, un kurā pusē izrādīsies vienīgā izšķirošā balss.

Lai gan, kā mēs pieņēmām, desmitnieku vadītāji varēja savā starpā vienoties un vilkt lozes, tomēr no viņu puses tas būtu viņu tās darba struktūras „2 x (1 + 10)” sistēmu veidojošo principu pārkāpums, kuru viņi apzināti izveidoja un paaudžu nomaiņas gadījumos uzturēja tādu, lai tā statistiski ieprogrammēti pieļautu balsu sadalīšanos uz pusēm, starp diviem savstarpēji izslēdzošiem viedokļiem par vienu un to pašu jautājumu.

Citiem vārdiem sakot, lai arī pirmhierarhi, kuri vadīja augstāko zintnieku desmitniekus, nebija ne par matu dumjāki par mūsdienu demokratizatoriem un varēja nojaust to, ka šāda veida lēmuma pieņemšanas neiespējamību, ja „par” un „pret” balsu skaits sakrīt, viegli var novērst ar vienkāršu lozes vilkšanu, bet virs tā viņi saprata vēl ko citu: labāk to nedarīt. Un tieši to, ka jautājuma risināšanu patiešām labāk ir neatdot neaptverama gadījuma rokās, bet pie virknes apstākļu to neuzticēt arī balsu vairākumam[3], to nesaprot naivie balsošanas mašīnu piekritēji; kā arī monarhijas piekritēji, kuri rūpējas par automātiski neizbēgamu lēmuma pieņemšanu par jebkuru jautājumu ar minimums vienas balss pārsvaru balsojošās „komitejas” dalībnieku nepāra skaita gadījumā.

Šī zintnieku darba struktūras „2 x (1 + 10)” izveidošanas īpatnība paredz, ka divu vienlīdz tiesīgu pirmhierarhu viedokļu atšķirības gadījumā par vienu un to pašu jautājumu, tiem abiem ir jākļūst par kaut kāda cita veida lēmuma izstrādes un pieņemšanas procesa dalībniekiem, kurš izslēdz apzināti neaptveramu lozes izvilkšanas nejaušību, bet līdzinās – vienīgajai izšķirošajai balsij. Tas ir vienīgais saprātīgais izskaidrojums sistēmiski izpaustam Ēģiptes augstākās zintniecības riebumam pret lēmuma pieņemšanu uz neaptverama nejauši izvilktas lozes pamata, un tādējādi arī neaptverama nejauša vienas balss pārsvara rezultātā.

Un ja darba struktūra ”2 x (1 + 10)” eksistēja gadsimtu gaitā bez ķildām starp tās zaru pirmhierarhiem un netika nomainīta ar struktūru, kas atspoguļotu nepāra principu, tas nozīmē, ka pirmhierarhi patiešām spēja nodrošināt sistēmas darbaspēju uz principa „prāts – labi, bet divi – labāk”[4] pamata un pamatoti mērķtiecīgi izvēlēties labāko no diviem savstarpēji izslēdzošiem viedokļiem, vai arī izstrādāt trešo viedokli, kurš bija pārāks par diviem iepriekšējiem nesavietojamajiem viedokļiem.

Citiem vārdiem sakot, viņi, intelektuālajā un psihiskajā darbībā vispār, meistarīgi realizēja tandēma principu, kuru no viņiem[5] pārmantoja arī senatnes Lielās Sinagogas rabīni, kuri izraisīja A.Revilla neizpratni un izbrīnu ar savu piespiesto būšanu pārī bez jebkādiem redzamiem homoseksuāliem iemesliem, ar ko, iespējams, to izskaidrotu freidisti.

Tomēr praktiski vispārējas lasīt un rakstīt prašanas, bet nevēlēšanās un neprasmes domāt sabiedrībā, kādā dzīvojam arī mēs un šī darba lasītāji, viens no visvieglāk veicamajiem darbiem ir – uzrakstīt, kā arī izlasīt, vārdus „intelektuālā darbība, kas balstīta uz tandēma principa”. Praktiska to izprašana, un vēl jo vairāk, tā, uz ko šie vārdi norāda, realizēšana savā paša dzīvē, ir daudzkārt grūtāka par vārdu izlasīšanu vai uzrakstīšanu.

Pirmais, kas varētu ienākt prātā lasītājam, ir atmiņas par tandēmu – velosipēdu, kura pedāļus vienoti un saskaņoti griež divi velosipēdisti. Tie, kuri ir ne tikai redzējuši velosipēdu-tandēmu, bet arī uz tā ir braukuši ne vienatnē, droši vien atceras lidojuma vieglumu, salīdzinājumā ar vienvietīgu velosipēdu, kurš rodas tādēļ, ka pretestība tandēma kustībai ir tikai nedaudz lielāka, nekā vienvietīgam velosipēdam, bet enerģijas krājumi ir apmēram divas reizes lielāki. Tāpat laikam arī atceraties to, ka, ja jūsu pārinieks tandēmā tikai kustina kājas, lai tikai viņš neatpaliktu no tempa, ar kuru personīgi Jūs griežat pedāļus no visa spēka, tad Jums būs daudz nepatīkamāk, nekā vest ceļabiedru uz vienvietīga velosipēda.

Apmēram tāpat, kā velosportā, notiek arī ar tandēma principu intelektuālās darbības jomā: ja divi tandēmā ir atraduši ceļus, lai nodrošinātu savu personisko iespēju apvienošanu[6], tad tandēma efektivitāte pārsniedz katra tā dalībnieka iespējas, bet tandēma principa „prāts – labi, bet divi – labāk” priekšrocības tiem, kuri spējuši to realizēt, ir acīmredzamas un neapstrīdamas; bet ja divi, mēģinājumā izveidot tandēmu, neapvienojas, tad tam, kura personiskā garīgā kultūra ir vairāk attīstīta, vienam nāksies vilkt uz sevis cauri „dzīves šķēršļu joslai” gan savu pārinieku, gan arī visus tandēma darbības rezultātus, un tas dažos gadījumos var izrādīties pāri viņa spēkiem pat gadījumā, ja viņa paša personiskās iespējas ļauj viņam salīdzinoši viegli pārvarēt visu „šķēršļu joslu” vienatnē.

Tomēr, intelektuālās darbības tandēma principam piemīt arī īpatnība: atšķirībā no velosporta, kur tandēms, uz kura var uzsēsties un aizbraukt, apdzenot velosipēdistus-vieniniekus, vienmēr ir redzams un aptaustāms, visi noderīgie tandēma efekti intelektuālās darbības laikā rodas un parādās tikai tajā gadījumā, ja tā dalībnieki ir saskaņā. Tā var būt jau sākotnēji, un šajā gadījumā tandēms izveidojas „pats no sevis” bez jebkādas mērķtiecīgas piepūles no dalībnieku puses, un šī iemesla dēļ tas var palikt neredzams viņu apziņai, kura ir aizņemta ar citām problēmām, un šis tandēms var uzturēties bezapzinātās psihiskās darbības apgabalā. Bet ja sākotnējās saskaņas nav un cilvēki nenojauš par savu iespēju sasniegt savā darbībā tandēma efektu, tad viņi arī nepieliek mērķtiecīgas pūles, lai, izmainot savu attieksmi pret sevi un apkārtējiem, nodrošinātu savu saskaņotību tandēmā.

Šie ir divi iemesli, kuru dēļ tandēma princips „prāts – labi, bet divi – labāk”, ir palicis ārpus jautājumu loka, kurus apskata dažāda veida psiholoģijas skolas: ja tas ir realizējies, tad par to īsti nav ko runāt, jo tas nav mērķis, bet gan līdzeklis kaut kādu citu mērķu sasniegšanai; ja tas nav realizējies, tad runāt vienkārši nav par ko, jo nav sarunas priekšmeta. Tomēr mēs tam veltām lielu uzmanību tāpēc, ka tas ir vistuvākais mērķis, kurš pēc tā sasniegšanas kļūst, par līdzekli citu, būtiskāku mērķu realizācijai.

Lai arī vēl Senās Ēģiptes zintniecība savā darbībā balstījās uz tandēma principu, uz tā balstītās intelektuālās darbības apmācības metodes Senās Ēģiptes pārmantošanas sistēmā bija vai nu netiešas (šis liekas ticamāks variants, balstoties uz mūsu izpratni par informācijas izplatīšanos sabiedrībā[7]); vai arī tiešas metodes bija pieejamas tikai un vienīgi augstākajiem iesvētītajiem (šis variants mūsu skatījumā ir mazāk ticams, jo šajā gadījumā kāds būtu atstājis ja ne tiešas norādes uz to, tad vismaz netiešas, bet tādas nav zināmas).

Iepriekšējā rindkopā izteiktajam par labu runā arī tie vēsturiskie apstākļi, kuros Ēģipte pārstāja būt par Ēģipti un „pati no sevis” nokāpa no vēstures skatuves. Tas notika pēc tā, ka gadsimtu laikā virs faraona un valstiskuma stāvošā Ēģiptes augstākās zintniecības konceptuālās varas struktūra „2 x (1 + 10)” pameta Ēģipti Mozus laikā, kopā ar Amona kalpotājiem, kuri ēģiptiešu gūsta laikā iefiltrējās seno ebreju vidē. Kā pēc šī notikuma iznīka faraonu Ēģipte, ir plaši zināms, lai arī šo iznīkšanas procesu vēsturnieki nesaista ar zintniecības darba struktūras „2 x (1 + 10)” izzušanu[8].

B.Prusa romāna „Faraons”[9] pēcvārdā, kuru uzrakstījis I.Kacnelsons, ir atzīmēts, ka ēģiptiešu senatnē Tēbās bija vēsturiski reāls Amona augstākais zintnieks Herihors, kurš ieņēma Ēģiptes troni, novācot Ramzesu XII, kurš bija vēsturiski reāls XX dinastijas pēdējais faraons (kas B.Prusam kalpoja par pamatu romāna sižetam). Šajā periodā Ēģipte sadalījās divās daļās, bet pēcāk kļuva par citzemiešu laupījumu tādā mērā, kādā „elites” un zintniecības, kura degradējās līdz mirkļa izdevīguma orientētai alkatīgai priesterībai (знахарство), izprātojumi (отсебятина) un muļķība noveda pie pieaugoša vadības kvalitātes krituma, kurš arī noslēdzās ar pilnīgu krahu pēc dažiem gadsimtiem, Kleopatras valdīšanas laikā.

I.Kacnelsons, kā arī daudzi citi, nepievērš uzmanību tam, ka šie reālie XX dinastijas kraha un augstākā priestera iesēšanās faraona tronī notika PĒC EBREJU IZIEŠANAS no Ēģiptes, kura mums ir zināma no Bībeles. Tas ir, pēc tam, kad Ēģipte jau bija sākusi izplatīt globālo vergturības doktrīnu, kas balstījās uz augļotāju tirānijas, kuru veica ebreju klani, kuri pakļauti ēģiptiešu Amona (bībeliskā vispār, un baznīcas-„pareizticīgā” Āmen, Amiņ, Ameņ, A,Meņa, konkrēti) hierarhijas mantiniekiem.

Pēc šīs, ar „kultūru sadarbības” metodi veiktās, agresijas sākuma, globālajiem priesteriem, kuri ar augļošanas un rasisma baušļiem bija izkropļojuši Atklāsmi, kas tika nodota caur Mozu, Ēģiptes, kā valstiska veidojuma, kultūra sāka traucēt. Lai nodrošinātu principu „visi gali ūdenī”[10], hierarhijas saimnieki izjauca lēmuma izstrādes principu, kas balstīts uz diviem paralēliem un vienlīdz tiesīgiem zariem „2 x (1 + 10)”. Ar to pašu vēsturiski reālajam Herihoram tika dota iespēja kļūt par vienīgo rīcībspējīgo tās priesteru pakāpes pirmhierarhu, kura tika apieta, iesvētot globālajos plānos, lai tā, paliekot Ēģiptē, nemaisītos pa kājām pretendentiem uz pasaules kundzību.

Iespējams, ka, nesaprotot lēmumu izstrādes pēc tandēma principa būtību un efektivitāti, un lēmuma realizācijas dzīvē vienvadības (to veica faraons un ierēdņu hierarhija), kā arī neesot iesvētītam lietderīgumā, ko dod Ēģiptes vadības sistēmas, izveidošana, kas ir noturīga paaudžu maiņas gadījumā, pie kādas Ēģipte dzīvoja vairākus tūkstošus gadu, reālais Herihors – individuālists pēc saviem tikumiskajiem ideāliem un pasaules skatījuma – pats sāka tiekties pēc vienpersoniskas augstākās valsts varas un ieņēma faraona troni. To viņam zintnieku neformālā sistēma „2 x (1 + 10)”, kura tiecās pēc globālas nedalītas varas pār sabiedrību, arī atļāva, tāpēc, ka tai vairs nebija vajadzīgs, lai Ēģiptes varas struktūras pēc savām iespējām būtu pārāka par citu valstu varas struktūrām. No neformālās struktūras „2 x (1 + 10)”, kura kļuvusi virsvalstiska un starptautiska, skatu punkta, visām valstīm ir jābūt ar mazāk efektīvām pārvaldes struktūrām, bet to kultūrām jābūt unificētām arī šajā nozīmē. Pāreja Ēģiptē pie monarhijas, kurā monarhs sabiedrisko hierarhiju sistēmā ir augstāks par kulta kalpotājiem, kurus pa vecam dēvēja par „zintniecību” arī risināja tieši šo uzdevumu. Tas bija senēģiptiešu reģionālās pūļa-„elitārisma” sabiedrības pašvadības (самоуправления) sistēmas stabilitātes zudums, kura līdz tam vairāk nekā 2000 gadus bija uzturējusi ēģiptiešu reģionālās civilizācijas dzīvību, izvedot to pat no notikušām karu un sociālajām katastrofām (vadības katastrofām) bez tās kultūras savdabīguma pazaudēšanas.

Tādā veidā senēģiptiešu zintnieku sistēma „2 x (1 + 10)”, kas pateicoties tandēma principam bija pilnīgāka un nekļūdīgāka lēmumu izstrādē, nekā „nepāra” sistēmas, pārstāja nospiest tās valdnieku vienvadību un kādu laiku eksistēja apslēptā stāvoklī jūdu vidū. Vēlāk tās augšējā daļa parādījās atklātībā, divu augstāko rabīnu izskatā, kuri vadīja senatnes Lielo Sinagogu apmēram no 230. gada p.m.ē. visu vēstures periodu, līdz savukārt Senā Jūdeja, viņu pašu piespiesta, pēc pirmās Kristus atnākšanas, bija spiesta nospēlēt seno ēģiptiešu „spēli” „visi gali – Lētas ūdenī[11]”.

Tas, kopumā ņemot ir arī apmēram viss, ko no vispārzināmās vēstures var izvilināt par tandēma principa lomu pagātnē. Pirms pāriesim pie tā iespēju analīzes mūsdienās un perspektīvā, ir jāatzīmē, ka senās zintniecības pārstāvju, kuri rīkojās saskaņā ar tandēma principu, psihika (психика) redzami atšķīrās no otras zintnieku daļas, kuri bija līdzīgi Herihoram un deva priekšroku vadībai, balstoties uz personiskajām īpašībām; bez tam, arī pārējo iedzīvotāju psihika, kuri nepiederēja zintnieku struktūrām, lielākajā daļā gadījumu atšķīrās no augstāko hierarhu psihikas[12].

Tieši psihikas uzbūves īpatnību un pašdisciplīnas dēļ, kas piemīt augstākajai zintniecībai, kas apguvusi intelektuālās darbības tandēma principu, attiecībā pret viņiem nav piemērojamas uzpirkšanas metodes, kas ir pašsaprotamas attiecībā pret kā pagātnes, tā mūsdienu pūli, piemēram, oponenta uzpirkšana vai šantāža uzskatu nesakrišanas gadījumā ar spēku, vai ar ko citu. Un tiem, kuri domā, ka rīcībspējīgas augstākās zintniecības vidū bija iespējams tas, ka viens pirmhierarhs uzpirka vai šantažēja otru, ir jāatbild sev uz jautājumiem: ar ko viens otru varēja uzpirkt cilvēki, kuru vārds reāli bija spēcīgāks par faraona vārdu, kuri no bērnības tika audzināti tā, lai tiem nebūtu jābūt atkarīgiem no instinktiem un alkām pat tad, ja nelādzīgu (дурных) alku vētra ir aizrāvusi gandrīz visu tiem pakļauto sabiedrību? Kādas personiskas domstarpības starp viņiem varēja rasties, ja viņu ierobežotās fizioloģiskās un kultūras nosacītās (audzināšanas rezultātā) vajadzības garantēti apmierināja visas ēģiptiešu valsts resursi[13], kas nebija mazi pat mērot ar mūsdienu mērauklu, vēl jo vairāk tāpēc, ka ķildas iznīcinātu struktūras „2 x (1 + 10)” dzīvotspēju, kura tiem nodrošināja dzīvē visu un darīja viņus gandrīz pilnīgi neatkarīgus no sabiedrības un tās „viedokļa”, kuru viņi paši lielākoties arī veidoja?

Bet tas nozīmē, ka, tandēma princips, kas ir pamats dažāda veida „pārpratumu” atrisināšanai, pats pieprasa noteiktu lietu skaidru sapratni un stingru turēšanos pie pieņēmuma, ka šāda pati sapratne ir katram tandēma dalībniekam.

Pirmkārt, ir nepieciešams saprast un samierināties ar to, ka vienpersonisko „autortiesību”, „tiesību uz intelektuālo īpašumu” koncepcija, kura Rietumos tiek aplūkota kā viens no viņu civilizācijas pamatiem, ir šķērslis brīvas intelektuālās darbības realizācijai un garīgās kultūras pilnveidošanai sabiedrībā kā vispārīgi, tā arī konkrēti uz tandēma principa pamata.

Tandēma intelektuālā darbība visos gadījumos bez izņēmuma pamatojas uz tāda fakta atzīšanu, ka visām tandēma konstrukcijām piemīt objektīva patstāvīga esamība, un uz katra tandēma dalībnieka savas rīcības pakļaušanu šim faktam, kurš stāv augstāk par tandēmu. Tas, kas rodas uz tandēma principa balstītas intelektuālās darbības rezultātā, nav kāda viena no tandēma dalībniekiem intelektuālās darbības produkts. Un tandēma darbības produktā patiešām nav iespējams nodalīt katra no tā dalībniekiem „autortiesības”, kuras būtu mākslīgi izdalītas tandēma darbības veselā rezultāta sastāvdaļas[14].

Pēdējo nosaka tas, ka tandēma princips tā realizācijā lielā mērā ir līdzīgs domino spēlei tajā nozīmē, ka viena dalībnieka ieguldījums veidojamajā tandēma darbības produktā ir nosacīts ar otra dalībnieka iepriekšējo ieguldījumu un, savukārt, izvirza prasības nākamajiem abu ieguldījumiem. Tieši tādēļ visiem tandēma darbības rezultātiem arī piemīt esamības, pie kuras ir klāt tandēma dalībnieki, patstāvīgums. Tandēmā neviens no tā dalībniekiem neapkalpo otra intelektuālo darbību[15].

Teiktais ir atslēgas tandēma principa realizācijai dzīvē, nevis noteikumi, kas izdomāti kaut kādai intelektuālai „spēlei”, kurus var patvaļīgi izmainīt, rezultātā iegūstot citas „spēles” noteikumus, pēc kā var izvēlēties to „spēli”, kura vairāk patīk.

Katram cilvēkam, tā kā viņš ir daļa no objektīvās pasaules, piemīt tikai viņam vien raksturīgas personiskas īpašības, kuras ir ieguvušas apzīmējumu „subjektīvisms”. Cilvēku sabiedriskajā dzīvē tieši pētnieku, zinātnieku un izstrādātāju subjektīvisms ir cēlonis tam, ka sabiedrībā rodas jaunas zināšanas un iemaņas. Bet tajā pašā laikā tas ir arī galvenais cēlonis kļūdām, kuras rodas no subjekta dažāda veida nepilnībām. Ja kāds izsaka viedokli, kurš nesakrīt ar vispārpieņemto, valdošo viedokli, tad diezgan bieži viņam pārmet šādi: „A-a-a... Tas ir tavs viedoklis...” Tomēr, nospiedošajā vairumā gadījumu tie, kuri šādā veidā pārmet citiem to, ka tiem ir savs viedoklis, dod priekšroku neaizdomāties par šī viedokļa saturu un par to, cik atbilstoši un samērīgi tajā ir izpausts dzīves notikumu objektīvais tecējums, un kur konkrēti subjektīvais viedoklis ir kļūdains un kādas cilvēka, kurš to izteicis, psihiskās darbības īpatnības šajās kļūdās ir atradušas savu izpausmi.

Ja aizdomāties tieši par šiem jautājumiem, tad visu iznīcinošais skepticisms un nihilisms „A-a-a... Tas ir tavs viedoklis” pārveidosies par vienu no divām tandēma principa sastāvdaļām. Ja tāda viedokļa, kā „A ej tu... Kas tu tāds esi, lai mani mācītu?!!” nesējs nenoraidīs atbildes uz tāda veida jautājumiem, viņš ar to pašu sāks savu tandēma darbības daļu, kā rezultātā viņa sākotnējais viedoklis var izmainīties, bet bez tā, ka jauno viedokli vēl pavadīs viedoklis par pārinieku, kā cilvēku un kā noteiktu zināšanu un iemaņu nesēju.

Ja pārinieks neatraidīs šo viedokli par jautājumu un to pavadošo viedokli par sevi, un nepārtrauks apspriešanu, tad viņš var noslēgt pirmo tandēma darbības takti, radot trešo viedokli, kurš kaut kādās savās īpatnībās atšķiras no katra no sākotnējiem viedokļiem par vienu un to pašu jautājumu. Šo trešo viedokli par izskatāmo jautājumu, neizbēgami pavadīs nepieciešamība katram no tandēma dalībniekiem izmainīt savus pašnovērtējumus par tām vai citām savām personiskajām īpašībām, zināšanām un iemaņām. Ja šajā procesā tiek skarti pietiekami nopietni jautājumi, tad iespējams kā tās personības, kura stūrgalvīgi turas pie viedokļiem, kas ir nesaskanīgi (несообразным) un nesamērīgi (несоразмерным) ar Objektīvo realitāti, krahs, tā arī tās pārveidošanās.

Tandēma efekti intelektuālajā darbībā ir sekas tam, ka no katra tandēma dalībnieka veselā saprāta viedokļa, pārinieka subjektīvisms ir sava veida „šķēres”, kas attīra tandēma darbības rezultātus no kļūdām, kuras rodas dēļ subjektīvisma, kurš piemīt katram no dalībniekiem; bet attiecībā pret cilvēka personu, pārinieka subjektīvisms ir kalēja veseris, bet tandēma darbības rezultāts – lakta. Tāda veida savstarpējas „kalšanas” apstrādes rezultātā no personas atdalās diezgan daudz visvisādu kļūdaina subjektīvisma „čaumalu”. kuras bija atradušas savu izpausmi personiskajā ieguldījumā tandēma darbības produktā. Jo persona vairāk pretendē uz „intelektuālo īpašumu” attiecībā pret tandēma darbības rezultātu un to sastāvdaļām, un jo vairāk tā izceļ sevi pār apkārtējiem[16] pašnovērtējumā, jo psiholoģiski sāpīgāks un nepatīkamāks tai ir šis process. Kad sākas personas apstrāde šajā tandēma attiecību kalvē, tad no viena otra nolido tik daudz čaumalu, ka no viņiem maz kas paliek pāri, un personu, kas reiz dižojās, tagad vairs nevar atrast šajā drazu kaudzē. Un tieši bailes pazaudēt seju šāda veida apstrādē, kas raksturīgas egoistiskajam individuālismam, ir galvenais šķērslis, kuru ir jāpārvar, lai praksē pārliecinātos, ka „prāts – labi, bet divi – labāk”.

No tā var saprast to, ka jo daudzveidīgāka ir dzīves pieredze, kas iespiedusies tandēma dalībnieku dvēselēs, un jo brīvāk un labvēlīgāk katrs no viņiem izturēsies pret otru, jo spilgtāk izpaudīsies tandēma efekts. Un attiecīgi, tandēma efekts izzūd situācijās, kāda aprakstīta I.A.Krilova fabulā „Dzeguze un gailis”, kad „Dzeguze” slavē „Gaili” par to, ka tas slavē „Dzeguzi”. Tomēr, individuālistiski domājošās inteliģences vidē biežāk nākas sastapties ar tandēmiem, kas līdzinās I.A.Krilova aprakstītajam putnveidīgajam, kurš ir pilnīgi aizņemts ar savstarpēju slavināšanu; pie tam viens un tas pats „intelektuālis” var secīgi būt dalībnieks vairākos savstarpējās slavināšanas tandēmos. Bet ja kaut viens no savstarpējās slavināšanas dalībniekiem pāries uz tandēma darbības principu realizāciju, tad viņš riskē pazaudēt savu pārinieku un slavinātāju, kuram viņa pašvērtējuma „apstrāde kalvē” ir nepatīkama un aizskaroša.

Intelektuālā darbība tandēmā notiek kā tieša cilvēku saskarsme, kuras laikā starp viņiem notiek apmaiņa ar subjektīvo informāciju. Jo vairāk katra no viņiem uzmanība ir sakoncentrēta uz pārinieku, jo šī apmaiņa ir efektīvāka. Tāda veida informācijas apmaiņa bez pārtraukuma var notikt diezgan ilgi; tā var atjaunoties pēc atkārtotiem pārtraukumiem, kuri var uz daudziem gadiem pārtraukt kādas noteiktas problemātikas apspriešanu. Tandēma darbības takts lielais ilgums un informācijas apmaiņas raksturs starp cilvēkiem dod atbildi uz jautājumu, kāpēc „trešais ir lieks” un kāpēc vēl vairāk lieki ir ceturtais un nākamie prāti.

Visredzamākajā veidā informācijas apmaiņa starp cilvēkiem notiek kā saruna. Cilvēks var runāt, vēršoties kā pie vienīgā sarunas biedra, tā arī pie vairākiem klausītājiem. Bet absolūtais vairums cilvēku spēj atsekot un analizēt domas tecējumu tikai viena sarunas biedra stāstījumā. Trešais, kurš cenšas kļūt par sarunas dalībnieku, novērš klausītāja uzmanību, tādā veidā izjaucot tandēma procesu. Tas nenozīmē to, ka visos gadījumos bez izņēmuma trešais ir jāizraida ārpus sarunas sfēras, taču ja viņš saprot tandēma principu, tad esot klāt pie citu tandēma darbības, viņa pienākums ir padarīt sevi viņiem neredzami caurspīdīgu, vai arī saplūst ar fona atmosfēru (средой). Bet tas ir tikai viens no ierobežojumiem, kuru tandēma princips uzliek trešajam.

Cits apstāklis izpaužas nedaudz citā veidā. Protams, triumvirāts kā jebkura daudzskaitlīgāka „komiteja”, līdz pat parlamentam vai kongresam, var strādāt daudztandēmu (politandēma) režīmā, kad tā dalībnieki pārmaiņus izveido tandēmus dažādos sastāvos. Bet nospiedošajā daudzumā gadījumu tas novedīs tikai pie „komitejas” darba aizkavēšanās bez būtiska ieguvuma tās izstrādātā lēmuma kvalitātē. Cēlonis ir tajā, ka nospiedošais vairums tandēmu, kurus veido ”komitejas” dalībnieki, kuri aizņemti ar kādu noteiktu problēmu, izrādīsies ar apmēram vienādu efektivitāti. Bet laika gaitā, attiecībā pret katru no problēmām, izdalīsies daži tandēmi-līderi šīs problemātikas jomā, no kuriem viens spēj aizvietot visus pārējos[17]. Bez tam, daudzskaitlīgā „komitejā” ne tuvu ne visos dalībnieku apvienojumos iespējama ātra strādātspējīgu tandēmu izveidošana, kas novedīs pie frakciju ķildām, kuras pazīstamas katram parlamentam, papildus laika patēriņa un „komitejas” izstrādātā lēmuma kvalitātes samazināšanās.

Politandēma princips ir efektīvs apstrādājot problēmu spektru, kuru viss kopējais apjoms un nepieciešamais izpratnes dziļums iziet ārpus viena cilvēka iespējām. Tas noved pie vēl vienas tandēma principa īpatnības, kurai ir izšķiroša nozīme tieši politandēma variantā, apstrādājot problēmu spektru: tandēma procesa dalībniekam nav tiesību melot, tāpēc, ka ne tuvu ne visu viņa izteikto politandēma procesa citiem dalībniekiem ir iespējams pārbaudīt citos veidos, bet viņa apzināti izteikts melīgs viedoklis, kuru cits politandēma procesa dalībnieks pieņēmis par patiesu, var kalpot par iemeslu dziļi kļūdainam lēmumam ar ļoti smagām sekām.

Bet ja izskatām kādu tematiski noteiktu problēmu kopas spektru, tad politandēma principā ir realizējams viens no individuālās psihikas (un konkrēti – intelekta) sadarbības veidiem ar kolektīvo psihiku (un kolektīvo intelektu), kuras daļa ir indivīds – tandēma dalībnieks. Šī iemesla dēļ tiem, kuriem mēra sajūtu zaudējis un egoistisks individuālisms neļauj darboties saskaņā ar tandēma principu, labāk paklusēt par kopīgumu (соборность) un kolektīvismu. Kamēr indivīds attiecībās ar citiem cilvēkiem nav iemācījies darboties saskaņā ar tandēma principu, tā vietā, lai realizētu kopīgumu vispār un kopīgumu konkrēti Svētajā Garā, viņš izplatīs vairāk vai mazāk izteiktu kolektīvo šizofrēniju; klaju melu izplatīšana, attiecībā pret kolektīvo psihiku, ir viens no veidiem, kā tā tiek šizofrēniski sadrumstalota[18]. Praksē tandēma darbības rezultātos izpausta tandēma darbības principa apgūšana ir pirmā pārvarētā robeža, kura atver ceļus uz indivīdu kopīgu dzīvi.

No grāmatas „Pēdējais gambīts” (http://dotu.ru/2002/06/01/20020601-gambit/)



1. Skaitījās, ka faraonu laiku Ēģipte sastāvēja no divām zemēm: Ziemeļiem un Dienvidiem, kuras bija apvienotas zem viena faraona kroņa. Abi desmitnieki un vadītāji katrai no augstākajām priesteru komandām kopumā Ēģiptes varas attiecībās reāli stāvēja hierarhiski augstāk par faraonu, kaut arī sabiedrībā tika uzturēts faraona, un nevis priesteru, personības kults, un faraonam parasti bija diezgan augsta iesvētības pakāpe.


2. Ja pirmhierarhs to pieļāva, un nevis pieņēma lēmumu vienpersoniski.


3. Tajā var izpausties sabiedrībā valdošais maldīgais viedoklis, sekošana kuram ir sabiedriski kaitīga, it īpaši krīzes situācijās.


4. Attiecībā pret balsošanas mašīnu tas nozīmē to, ka katra tās dalībnieka prāts ir labi, bet divi to vadītāju prāti – labāk, nekā jebkurš tajā ietilpstošais individuālais prāts.


5. Caur ēģiptiešu priesterības perifēriju, kura pavadīja Mozu, iefiltrējusies levitu klanā.


6. Šajā gadījumā vārds ir ļoti precīzs: tandēms – tas ir pirmais „pāris” naturālo skaitļu rindā („11”), kuru veido divi vieninieki – „nepāri” („1”), kuri ir savstarpēji apvienoti.


7. Diezgan grūti ir izstāstīt par to, kā apzīmēšanai kultūrā nav „vārdu”.


8. Viena, pat iespējams ne dumja, bet vis atļauti uz vīriešu dzimuminstinktiem spēlējoša Kleopatra, kuras valdīšana beidzās ar pašnāvību un Ēģiptes, kā provinces, pievienošanu Romai, nespēja aizstāt šo struktūru. Bet Kleopatra bija pēdējā no ēģiptiešu monarhu kārtas, kuri valdīja bez priesteru struktūras aizsargājošās aizbildniecības, kuru bija pametuši Ēģipti. Viņas valdīšanas laiks vienkārši sakrita ar tā procesa beigām, kurš sākās krietni agrāk, un kuram viņa nevarēja pretoties tāpēc, ka tas bija ilgstošs process, kurš nebija pieejams valdnieces un viņas apkārtnes acumirklīgā un miesaskārīgā prāta uztverei un izpratnei.


9. Šis romāns, kurš radīts 1895.gadā un Krievijā pēc 1985.gada daudzkārt izdots atkārtoti, ir viens no nedaudziem mākslas darbiem, kurā sabiedriskās pašvadības procesi valstī ir aprakstīti mākslas tēlos to attiecībās ar globālās civilizācijas pašvadības procesu. Īpaša romāna vērtība ir tajā, ka autors ir pareizi ieraudzījis un aprakstījis šajā pūļa-„elitārās” sabiedrības pašvadības procesā esošo funkcionālo slodzi, kas piemita dažādām sabiedriskajām grupām, kuras bija noturīgas pret paaudžu nomaiņu, un amatpersonām valsts un nevalstiskās varas struktūrās.

Ja romānā izdalītu sižeta vadības aspektu, atbrīvojot to no mazāk nozīmīgiem faktiem, kuri padara stāstījumu vairāk skatāmu un aizkustinošu, tad ir jāpievērš uzmanība sekojošai attiecību sistēmai:

  • zemniecība un amatnieki, t.i. ražojoši strādājošās tautas masas, ārpus sava profesionālisma sfēras sabiedriskajā darba apvienošanā – ir pilnīgā atkarībā no ierēdņu korpusa darbības, kurš iemieso valstisko aparātu uz vietām („dzīvo gleznu” scēna templī);
  • visa ierēdniecības perifērija uz vietām un nozarēs (armijā), kas skaitliski pārsniedz centrālo aparātu – faraona pili – neraugoties uz to, nav spējīga pa vienam turēties pretī centra politikai, un arī izrādās pilnīgi atkarīga no tās;
  • romāna atslēgas scēna – tautas sadumpošanas epizode, kuru priesteri bija sinhronizējuši ar saules aptumsumu. Tā parāda, ka arī centrālais aparāts ar savu nominālo galvu – faraonu – priekšgalā, savā rīcības spējā ir ierobežots ar ēģiptiešu priesteru hierarhijas (parasti tiek dēvēta par „zintniecību”) darbību, par cik administratīvā „elite” ar savu pasaules uzskatu nav spējīga atšķirt vadībai nozīmīgu informāciju no niekiem: tādēļ tai ir nepieciešamas priesteru konsultācijas, kas ļauj priesteriem manipulēt ar dažādiem sabiedrības slāņiem, dozējot konsultācijas;
  • bet izrādās, ka arī Ēģiptes priesteru hierarhija, savukārt, nav brīva savās darbībās, un atzīstot Babilonas priesteru hierarhijas augstāko statusu, ir spiesta piekrist tās sūtnim un kardināli izmainīt Ēģiptes politiku. Valstiski domājošais faraons to uztver kā kaitniecību un nodevību, par cik viņš neietilpst augstāko iesvētīto skaitā, kuriem, esot uzticamiem hierarhijas disciplīnai, savā konsultatīvajā darbībā, attiecībā pret valstisko aparātu, nav tiesību izskaidrot viņam visu cēloņu-seku nosacītību plūsmu.

Tas ir, attiecību sistēma: „virs valsts esoša priesterība – priesteru klani valstī – „elitārais” valsts pārvaldes aparāts – ražojoši strādājošās tautas masas” – pēc to darbības būtības pūļa-„elitārajā” sabiedrībā ir parādīta pareizi.

Ja vilksim paralēles ar mūsdienām, tad mainījies ir tikai viens: valsts iekšējā priesterība un globālā priesterība – nerīkojas sabiedrībā tikpat atklāti, kā tas bija Ēģiptē un kā B.Pruss to attēlo romānā.

Priesterība maskējās zem citām sociālajām grupām, pie tam bībeliskajā civilizācijā valdošā virs valsts esošā priesterība un tās vietējā perifērija – tika identificēta ar „eliti” (no šejienes arī baznīcas kalpotāja K.P.Pobedonosceva (К.П.Победоносцев), kuru garīgi un pasaules uzskata ziņā salauza Bībele, identificēšana ar augstāko priesteri, kas bija sastopams uzskats Krievijas inteliģences vidū, Nikolaja II valdīšanas sākuma laikā, kad iznāca romāns; lieta tajā, ka priesterība ar kultu norobežojās no pūļa, bet pašu priesterību kulta autoritāte nenospieda); bet valsts priesterība, kura nepārdevās virsvalsts globālajai priesterībai un netika nospiesta ar pasaules uzskatu, tika izspiesta no sabiedrības vadības un valsts aparāta konsultēšanas sfēras uz „dziedniecības” un tautas praktiskās maģijas sfēru, kaut arī ik pa laikam tā aktivizējās arī politikā, caur vienkāršās tautas „ordeņu” struktūrām.

Vienlaicīgi ar to ir jāatzīmē, ka B.Pruss ir bībeliskās civilizācijas produkts un tāpat, kaut kādu viņam raksturīgu iemeslu dēļ, ir ienesis savu devumu šīs civilizācijas stabilitātes nodrošināšanā. Romānā tas izpaudās ebrejiskās-augļošanas tēmas atspoguļojumā.

  • Augļošana, kas pēc romāna sižeta, žņaudza nost Ēģipti, tika „norakstīta” uz feniķiešiem, kuri ir nogājuši no vēstures skatuves un mūsdienās kā dzīva nacionāla kultūra neeksistē.
  • Jaunā faraona, kurš uzsāka konfliktu ar priesterību, iemīļotā Zāra un viņas dēls ebrejs – Ēģiptes troņa mantinieks ir priesteru hierarhijas despotisma nevainīgi upuri. Kaut kas līdzīgs notika Nikolaja II jaunībā: bija iemīļotā – ebrejiete, bet trešā nodaļa iejaucās savlaicīgi un līdz valsts vai baznīcas kāzām, un mantiniekam – ebrejam lieta nenonāca.

Ļaunajai un despotiskajai Ēģiptes priesterībai romānā, starp citu ir pretstatīts Mozus, kuru priesteris – romāna personāžs raksturo kā „priesteri – atkritēju”, kurš pārkāpis hierarhijas klanu disciplīnu, kā rezultātā Zāra uz upes dzied atklāti svētu dziesmu, kurā tiek slavināts Vienotais Visaugstākais Dievs. Šīs zināšanas Ēģiptē bija tikai augstāko iesvētīto „īpašums”, kas bija apslēpts tempļos, un tās nebija paredzēts propagandēt tautā, par cik tas vestu pie priesteru zemes hierarhijas iznīcības, jo tā vairs nebūtu vajadzīga tajā kultūrā, uz kuru aicināja Mozus.

Tomēr, liekot saprast šo patiesību, B.Pruss nenocitēja Bībeles iekšsociālo doktrīnu, saskaņā ar kuru augļotāju valdīšana pār valstīm un tautām – nav vis no vēsturiskās skatuves nogājušo feniķiešu liktenis, bet gan ir vēsturiski reālo un gan B.Prusa, gan mūsu laikabiedru – ebreju liktenis, kuru priekšteči atraidīja visu tautu apgaismošanas misiju ar patiesu reliģiju, kas viņiem tika piedāvāta caur Mozu, lai aizsargātu arī viņus pašus no ēģiptiešu hierarhijas despotisma, kuri bija izvēlējušies ebrejus kā ieroci, ar kura palīdzību panākt pasaules kundzību.

Ar to pašu, neatkarīgi no B.Prusa nolūkiem, šī augļošanas parazītisma doktrīna pēc noklusējuma asociējas ar Visaugstākā Dieva pravieša Mozus mācību, kam nav nekādu reliģisku in vēsturisku iemeslu. Bet lasītāja līdzjūtīgajai attieksmei pret bez vainas bojāgājušajiem – Zāru un viņas dēlu, arī, līdzīgi, pēc noklusējuma būtu jāizplatās uz visu ebreju diasporu, kura realizē šo augļotāju tirāniju visas vēstures gaitā.


10. Un tāpat arī mūsdienu bībeliskās civilizācijas vēstures sākumu – Lētas (aizmirstības upe sengrieķu mitoloģijā) ūdenī.


11. Lēta sengrieķu mitoloģijā ir aizmirstības upe, kas atdala mirušo valstību no dzīves. Pārceļoties tai pāri, mirušie, pēc ticējumiem, zaudēja atmiņas par dzīvi.


12. Turpretī zināšanas, izpaustas tajā vai citā terminoloģijā un simbolikā, kuras piemita dažādu sabiedrisko grupu pārstāvjiem, ir tikai „piedeva” psihikas iekārtojumam. Tāpēc tandēma principa intelektuālajā darbībā realizācijas iespējamība vai neiespējamība nepavisam nav dažādu sociālo grupu izglītības cenzos.


13. No senās karalistes laikiem, t.i. no paša Ēģiptes civilizācijas sākuma, Ēģiptē eksistēja „Dzīves māja” – priesteru struktūra, kas, tēlaini izsakoties, apvienoja sevī šodienas PSRS Zinātņu Akadēmijas informatīvo spēku un specdienestu varas iespējas. Pēc pirmā Dzīves mājas pieprasījuma, Ēģiptes saimnieciskās sistēmas pienākums bija nodrošināt to ar visu pieprasīto norādītajā apjomā, bez jebkādiem iebildumiem.


14. Līdzīgi tam, kā tas notika izziņās, kuras pieprasīja Krievijas valsts patentu ekspertīzes institūts par katra dalībnieka ieguldījumu izgudrojuma kolektīvajā pieteikumā. Izgudrojuma pieteikuma dokumentos bija izziņa, no kuras varēja uzzināt, ka „Vasja” piedāvāja tehnisko risinājumu; „Petja” izstrādāja izgudrojuma formulu; „Koļa” veica meklēšanu patentu dienestu arhīvos un tamlīdzīgi. Bet atlīdzībai par izgudrojumu jābūt sadalītai starp dalībniekiem proporcijā „x : y : z”.


15. Augstākajā Ēģiptes priesterībā viss desmitnieks apkalpoja sava pirmhierarha darbību, bet neviens no pirmhierarhiem neapkalpoja otru.


16. V.I.Uļjanova un Ļ.D.Bronšteina (Trocka) rakstu analīze rāda, ka ja viņi būtu varējuši pārvarēt savas pašu vadoņu ambīcijas un savstarpējos apvainojumus, ar kuriem viņi apbēra viens otru vairāk, nekā desmit gadu garumā, tad uz tā, ko uzrakstījis katrs no viņiem, pamata, tandēma darbībā viņi varēja atbrīvoties no kļūdām, kuras radīja viņu subjektīvisms, un kopā izvest komunistisko kustību Krievijā un Pasaulē no prokrusta gultas – bībeliskā projekta scenārija pasaules kundzības iekarošanai ar kultūru sadarbības metodi.


17. Saprātīgi ir pieņemt, ka katra no seno ēģiptiešu desmitniekiem pirmhierarhs strādāja ar to politandēma režīmā, bet katrs no desmitnieka dalībniekiem specializējās kādā noteiktā darbības jomā.


18. Tieši šī iemesla dēļ jebkura valsts darbinieka, privātuzņēmēja vai cita administratora meli ir noziegums ar iepriekš neprognozējamām sekām, kura izdarītājs pelnījis ja ne nāvessodu, tad viņa novākšanu bez žēlastības no sabiedrības vadības sfēras uz citu, kurā no viņa meliem būs atkarīgs minimāls cilvēku skaits.

/Wu/


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv