www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Raimonds, Laine, Vilnis
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Pašaizliedzības ceļš14.11.2007

Tagad draugs man saka: “Nāc, atstāj šo vietu, es tevi vedīšu kādā citā apvidū!”

Mēs ejam caur brīnišķu aleju. […] Bet aleja nu kļūst arvien šaurāka un koki zemāki, bet toties stāv ciešāk viens pie otra. […] Bet ceļš kļūst arvien nogurdinošāks. […] Bet nu aleja jau ir tik šaura un ceļš tik ērkšķains un brikšņains, ka uz priekšu mēs varam tikai ar lielām pūlēm! Vēl nav redzamas nekādas beigas, kaut gan draugs saka, ka ceļš drīz būs galā un mēs busim pie mērķa. Ak, tagad krūmu kociņi aug tik cieši kopā un zeme ir gandrīz akmeņaina, un starp akmeņiem viss ir pilns dadžiem un ērkšķiem; bet te nu jau gandrīz vairs nevar tikt uz priekšu!

Es draugam jautāju, kādēļ mēs esam iegriezušies tik briesmīgi sliktā ceļā. Bet draugs saka: “Paskaties tikai pa labi un pa kreisi, un abās pusēs tu atklāsi jūru, kura ir bezgala dziļa. Tā ir tā viena un vienīgā, beigās jau ļoti šaura un ērkšņaina, bet tomēr stingra zemes mēle, kas stiepjas starp abām bezgala lielajām jūrām. Tā visu laicīgo pasauli savieno ar lielo mirušo viņpasaules paradīzes zemi. Kas tur grib nonākt, tam šo ceļu jau vajag paciest, jo tas ir vienīgais!"

[…] Bet es nu viņam atkal jautāju un saku: “Pasaulē arī ir ļoti daudzi slikti ceļi, bet tur cilvēki sev izpalīdz. Viņi ņem cirvjus, laužņus un lāpstas, un ceļu izlabo. Kādēļ šeit tā kas nenotiek?!”

Bet draugs saka: “Tādēļ, ka tieši šie varenie krūmāji šo zemes mēli aizsargā no bieži pārāk spēcīgām vētrām! Ja šis vienīgais stingrais ceļš ar šiem krūmājiem nebūtu tik cieši un stingri saglabāts, tad varenie viļņi ar to spēcīgām brāzmām to jau sen būtu pilnīgi aizskalojuši. Bet tā kā šie ērķšu krūmi tik cieši saauguši, sevišķi pret abiem krastiem, tad spēcīgie viļņi pret tiem salūzt un to biezo zaru starpā nogulsnē to putas, kas pamazām sacietē par akmeņiem, un tikai vienmēr vairāk nostiprina šo ļoti svarīgo zemes mēli. Bet šī zemes mēle nes pazemības un stingras pamatpatiesības vārdu. Bet tie abi, pazemība un patiesība, cilvēkiem vēl vienmēr bija bijuši pilni ērkšķiem."

[…] Mēs vēl staigājam pa šauro taku, bet tagad brikšņi un ērkšķi mani vairs nemulsina; es arī vairs nejūtu sāpes, ja ērkšķis man arī vēl iedur un traucē. Nu krūmāji kļūst retāki, koki atkal kļūst lielāki, atkal veidojas brīnišķa aleja. Krūmāji pilnīgi izbeidzas, zemes mēle paplašinas un jūras krasti no mums arvien vairāk attālinas un es jau redzu, gan vēl lielā attālumā, ļoti brīnišķu zemi ar skaistākiem kalnājiem un virs kalniem mirdz brīnišķa rīta ausma.

[…] Te, te jau ir tik ļoti neaprakstāmi brīnišķi. […] Tomēr draugs saka, ka ar laiku man atkal par visu to tiks atdota dzīva atmiņa; bet pirms tam man arī miesā vajadzēs iziet šo ērkšķaino ceļu!

-- No "Lielā Jāņa Evaņģēlija"

/Strādnieks/


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv