www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Marlēna, Ilvija, Ziedone
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Attālums līdz Dievam.16.11.2007

 

            Vispirms mazliet par virsrakstu.

            Ar „Dievu” šeit domāts cilvēka garīgās attīstības jebšu evolūcijas  [gala]mērķis. Nav svarīgi, kā to šeit nosauc, svarīgi saprast, ka tas ir tas, uz ko cilvēks apzināti vai neapzināti tiecas. Var saukt arī par „apskaidrību” vai vienkārši par „Turieni”. Kā jau mēs reiz runājām, evolūcija notiek neatkarīgi no tā, vai mēs ko par to zinām, vai nē. Respektīvi, uz šo apziņas stāvokli kustība rit savu neapturamo gaitu. Sliktā ziņa – jo mazāk esam lietas apzinoši, jo caur lielākām ciešanām tas notiek. Labā ziņa – būšana tur pie Dieva solās būt kaut kas ļoti labs. Tāpēc sadzīviskais teiciens „neņem galvā, viss būs labi!” ir absolūti patiess visiem dzīves gadījumiem.

            Ar attālumu gan nebūs tik vienkārši, jo tas šeit netiks uzrādīts ne metros, ne verstīs, ne olektīs. Netiks arī uzrādīta vērtību skala ar iedaļas vērtību. Tomēr, lai arī bez mērvienībām, par atrašanos tuvāk vai tālāk mēs parunāsimies.  

            Gan jau ir materiāli, kur tēma ir izklāstīta labāk un profesionālāk – ietverot skaidrojumus ar cilvēka „smalko plānu” īpašībām. Šis būs vienkāršots skatījums. Tomēr uzdrošinos aizkavēt lasītāja uzmanību, jo būs iespēja salīdzināt. Sekoju arī iekšējai dziņai – man likās svarīgi šo no sevis „izrakstīt” ārā.

            Minēšu dažus kritērijus, kuri, manuprāt, ir šo attālumu raksturojoši. Noteikti ir vēl kādi; gan jau arī šeit minētos var savādāk sagrupēt, apvienot, detalizēt – un nebūs nepareizi.  Taču – kas ir jāpatur prātā – šie kritēriji faktiski ir viens ar otru savijušies. Līdz ar to izdalīšana nav īpaši korekta, tomēr jautājuma aplūkošanai nepieciešama.

            Ķeramies klāt!

            Pirmais kritērijs – attiecības ar savu fizisko ķermeni.  Pamatjautājums – cik ļoti esam pieķērušies fiziskā ķermeņa patiesajām un iedomātajām vajadzībām, cik ļoti ir svarīgas fiziskā ķermeņa ērtības.

            Ķermeņa patiesās un iedomātās vajadzības ir pats par sevi interesants jautājums un par to varētu runāt daudz un plaši. Tās nav konstantas un ir atkarīgas no cilvēka garīgās attīstības pakāpes (lasi – attāluma līdz Dievam!). Piemēram, pie patiesajām vajadzībām šķiet noteikti būtu pieskaitāma vajadzība pēc uztura, taču ir zināmi cilvēki, kuriem uzturs vairs nav nepieciešams. Patieso/ iedomāto vajadzību kontekstā var paraudzīties arī uz veģetārismu, kā soli „nepieķeršanās” virzienā.  

            Pie iedomātām vajadzībām pieskaitāmas vajadzības pēc „pseidokaifiem” (alkohols, uzpīpošana, iekafijošana, ienarkošana). Ērtības šajā gadījumā apskatāmas ķermeņa komforta kontekstā – tā komforta, ko treniņos un sevišķi sacensībās „izaicina” sportisti, „izaicina” smagu darbu darītāji, ekstrēmu izklaižu cienītāji vai vienkārši ekstrēmās situācijās nonākušie, pārvarot prāta diktēto „vairāk nevaru” robežu.

            Tātad fiziskā ķermeņa patiesās un iedomātās vajadzības raksturo attālumu. Šeit jāuzsver – vajadzības nedrīkst vardarbīgi „pārtaisīt”! Aizdambēta vēlmju upe parasti noved pie nepatīkamām sekām (iedomātās kustības paātrināšanas vietā notiek atkrišana atpakaļ), savukārt, vajadzību apmierinājums (konkrētā attīstības stadijā konkrētās vēlmes arī var uzskatīt par vajadzībām!) var dot to „alķīmisko izejvielu”, kas tad arī tiek transformēta citos līmeņos. Apspiežot vēlmju upi, tiek liegta „alķīmiskās izejvielas” padeve.

               Pie „vairāk nevaru” robežas pārvarēšanas der atgādināt Eduarda Smiļģa slaveno teicienu par mūsu lieluma atkarību no mūsu gribas stipruma. Dotajā kontekstā šis teiciens ir patiess, taču citu kontekstu gadījumā neaizmirsīsim, ka dižās patiesības mēdz pārsteigt ar pretstatiem, kas arī ir dižas patiesības!

            Otrais kritērijs – attiecības starp iedomāto un patieso „es”. Jo biezāka ir iedomātā „es” uzliktā „maska” (ego), jo lielāks ir attālums. Savukārt, jo plānāka ir „maska”, jo vairāk cilvēks spēj izstarot īpašības, ko mēdz dēvēt par dievišķām (Mīlestība, miers).

            Par „maskas” biezumu uzskatāmi liecina iekšējās labsajūtas atkarība no ķermeniski arējiem faktoriem. Daudzām sievietēm šajā sakarā raksturīgs „dāmīgums” (nepieciešamība pēc manikīra, pedikīra, „feisakīra”, „pričenes” un pasaules gala problēma ar nosaukumu „Man Nav Ko Vilkt Mugurā”), savukārt, daudziem vīriešiem – nepieciešamība fiziski apliecināties.        

            Trešais kritērijs – sev dotā laika izlietošana. Jo piepildītāk tiek izlietots laiks, jo mazāks attālums. Un otrādi – jo vairāk laika tiek notriekts laiskojoties, slinkojot, skatoties TV „bojevikus”, ziepju operas, realitātes un citus šovus, lasot dzelteno presi vai tāpat uzsitot klačiņu – jo attālums ir lielāks. Protams, domājošais prāts mīl čukstēt priekšā – hei! ir taču galu galā arī jāatpūšas! Jā, atpūta ir nepieciešama, taču atpūsties var dažādi. Sev dotā laika notriekšana kavē ceļu un ir kā inde, kas nomāc gaišos centienus. Iedomājieties dārzu un iztēlojieties, ka, izlietojot laiku lietderīgi, jūs laistāt un „barojat” kultūraugus, nositot laiku – laistāt un „barojat” nezāles.

                 Ceturtais kritērijs – brīvības sajūta. Varbūt precīzāk būtu teikt „atbrīvotības sajūta”. Šeit jāmin nepieķeršanās tradīcijām, dogmām un būt imūnam pret „ko par mani domās citi”. Šeit jāmin arī spēja sekot iekšējiem aicinājumiem, nestresot par neveiksmēm, priecāties par to, ko dzīve dod un nebēdāt par „medni kokā”, dzīvot šeit un tagad, ļaujoties dzīves upes straumei. Šeit jāmin atdošanās dabai, atdošanās dzīvei!

            Rezumējot teikto, var nonākt pie diviem secinājumiem. Pirmais – jo mazāks ir cilvēku no Dieva šķirošais attālums, jo laimīgāks un ar lielāku iekšēju spēku apveltītāks ir cilvēks. Tuvāk Dievam esošais cilvēks ir, tautas valodā runājot,  „harismātiskāks”.  Otrs secinājums ir gana paradoksāls: attālums, kāds cilvēku šķir no Dieva, nav atkarīgs no tā, ko cilvēks par Dievu domā. Tas pat nav atkarīgs no tā, vai cilvēks Dievam vispār tic. Jo tuvums Dievam nekādi nav saistīts ar domāšanu, tas ir saistīts ar varēšanu vai būšanu attiecīgā stāvoklī. Cita lieta, ka cilvēka domas par Dievu var noteikt, ko cilvēks ar savu „Dieva tuvuma” spēku dara – tuvina Dievam vai attālina no Tā savus līdzcilvēkus.

            Jā, mana pārliecība saka, ka rupeklis hokejists var atrasties tuvāk Dievam par dažu labu cienīgtēvu, darba rūķis zemnieks – par dažu labu jogu. Madonna vai Miks Džegers ar savu brīvības sajūtu var atrasties tuvāk Dievam par pārliecinātiem puritāņiem. Un vēl mana pārliecība saka, ka viss pasaulē ir ļoti vienkārši, bet, lai arī uzskatām sevi par ļoti gudriem, reizēm varbūt daudz kas ir stipri savādāk, nekā mēs iedomājamies.         

 

/Ģirts/


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv