www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Kitija, Viesturs, Viestards
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Iecietība19.11.2007

Plašākā nozīmē iecietība ir īpašība, kura pieļauj, ka citiem ir savs, no jūsējā atšķirīgs viedoklis, kuru tie apliecina. Tas prasa zināmu prāta atvērtību un saasinātu brālības izjūtu.

Tāpat nepieciešams noslāpēt augstprātību un būt spējīgam saprast, ka neuzskati sevi par vienīgo, kam taisnība. Tuvāk aplūkojot, neiecietība bieži vien redzama kā nekontrolējama „ego” izpausme. Galējos gadījumos tas ir vienkārši muļķības rezultāts, tas ir, reāls prāta trūkums. Lai nu kā būtu, jāprot uzklausīt citus un viņu vārdos saskatīt iespēju apšaubīt savus personiskos spriedumus. Protams, tas bieži ir grūti, sevišķi, kad mums ir neiecietīgs vai naidīgi noskaņots pretinieks. Taču tieši tādos apstākļos jāprot būt iecietīgam un jāparāda gudrība.

Tomēr augstākminētais prasa nopietnus paskaidrojumus, lai neteiktu, ka brīdinājumus. Tiešām, nekādā gadījumā nedrīkst sajaukt iecietību ar vājību, kā diemžēl bieži notiek. Tas nozīmē, ka pastāv ievirzes un uzvedības tipi, neciešami šī vārda tiešā nozīmē. Es uzskatu, ka ne privātā, ne sabiedriskā plāksnē nedrīkst izrādīt iecietību pret jebkuriem vārdiem un jebkuru darbību, kas apdraud citu cilvēku drošību. Pretējā gadījumā mēs kļūstam par dažādu uz Zemes pastāvošu ļaunuma formu līdzdalībniekiem. Tādā nozīmē vairums politiska, reliģiska vai citā ekstrēmisma veidu nozīmē cilvēciskās pašcieņas apdraudēšanu, kam nekādā ziņā nedrīkst piekrist vai atbalstīt.

Kā jau jūs, protams, esat ievērojuši, bieži blakus neiecietībai atrodas citu necieņa. Daži uzskata, ka viņiem ir tiesības kritizēt, nosodīt un sodīt, uzskatot, ka runa iet par brīvību un ka viņu viedoklis pamatojas uz absolūtu pārliecību par savu taisnību. Bet, vai pietiek ar pārliecību par savu taisnību, lai varētu apgalvot, ka citam nav taisnība? Pieņemsim, ka ar to pietiek, bet vai tas ir iemesls spriedzes radīšanai situācijā, kur nākas mēroties spēkiem ar cilvēku, kura uzvedību mēs nosodām vai kura domām nepiekrītam? Protams, nav. Tieši tā ir neiecietības pazīme. Un pretēji – iecietīgs cilvēks vienmēr ir spriedumos atturīgs un nekad neizsaka neapstrīdamas domas, kas pamatojas uz „absolūtu pārliecību”. Tas ir, viņš prot uzklausīt citus.

Protams, cilvēkam ir likumīgas tiesības uz vārda brīvību, kas dod katram pilsonim iespēju paust savu viedokli visdažādākajās jomās, - vismaz tajā sabiedrībā, kur tāda brīvība pastāv. Taču, nevēloties apšaubīt šīs katra cilvēka pamattiesības, mēs tomēr varam uzdot sev jautājumu, vai tiešām cilvēce ir garīgi tik tālu evolucionējusi, lai katrs varētu runāt un rīkoties, kā viņam labpatīkas, bez jebkādām robežām? Patiesībā, lai būtu tādas brīvības cienīgs, ir jāattīsta sevī ļoti augsta personības ētika un jāsaglabā visstingrākā cieņa pret otru cilvēku. Taču, mums diemžēl jāatzīst, ka pašreizējā situācijā ļoti nedaudzi atbilst šiem diviem kritērijiem. Tiešām, neiecietība, ko šodien cilvēki viens otram izrāda, to apliecina.


Jomās, kur neiecietība parādās visspilgtāk un darbojas visgraujošāk, mēs redzam politiku un to, kas ar to saistīts zem nosaukuma „socioloģija”, „ekonomika” utt. Cik privātu un sabiedrisku konfliktu tā izraisījusi aizvadītajos gadsimtos? Cik draudzības izjaukusi? Uz to neviens nespēs atbildēt, bet skaidrs, ka tā vienmēr bijusi par pamatu strīdiem, domstarpībām un savstarpējām ķildām. Kāpēc? Tāpēc, ka katrs uz to pārnes savu personisko pieredzi, savu pārliecību, savas kaislības, cerības, šaubas utt.

No otras puses, tā pēc sava rakstura ir protesta avots tiem, kuri nepiekrīt vienām un tām pašām idejām. Bet vai var ticēt, ka reiz pienāks diena, kad tā apvienos vairāk cilvēku nekā šķirs? Iespējams, ka – jā, bet tikai tad, ja cilvēki būs tik gudri, ka izmantos savu prātu visu labā, nevis personisko vai grupas interešu realizēšanā. Un šajā aspektā es uzskatu, ka politikas augstākā forma ir garīgums.

Politika – tā nav vienīgā joma, kur neiecietība izpaužas īpaši graujoši. Arī reliģijas vienmēr izraisījušas karus un konfliktus. Jo nožēlojamāk tas tādēļ, ka tās bija dibinātas viena un tā paša Dieva pielūgšanai. Taču gadsimtu gaitā pirmās mācības piedzīvoja izmaiņas un nostiprinājās dogmas, - tālas no mistiskajiem principiem, kurus sludināja to dibinātāji. Bez tam, katra reliģija bija dibināta citā laikmetā, noteiktā kontekstā un konkrētai tautai. Laika ritējums un tautu dzīves globalizācija padarīja par novecojušiem daudzus reliģiskos priekšrakstus. Diemžēl daudzi turpina ticēt, ka šie priekšraksti ir Dieva Vārds, un ka tie nosaka dzīvesveidu, kuru nekādā ziņā nevar apšaubīt. Lielāko tiesu tieši acīmredzamā nepieņemšanā slēpjas reliģiskās iecietības trūkums. Taču vienlaicīgi jāatzīst arī tas, ka visas reliģijas ir devušas savu pozitīvo ieguldījumu un vēl arvien to turpina.

Kopš pašas senatnes Rozenkreiceru ordenis nav bijis ne politisks, ne reliģiozs. Tāpēc tā rindās pulcējas cilvēki no visām politiskajām šķirām un visām reliģiskajām konfesijām. Ja tas kalpotu kaut kādai politiskai ideoloģijai vai reliģijai, tas zaudētu savu neatkarību un nāktos aizstāvēt savas pozīcijas, kuras noteikti liktos neciešamas tiem, kuri tām nepiekrīt. Acīm redzams, ka Rozes un Krusta ideāli sniedzas pāri politisku domstarpību vai reliģisku skolu robežām, kuras (jūs tam piekritīsiet) gan pēc to rašanās cēloņiem, gan pēc rakstura, ir neiecietīgas. Bet tai pašā laikā rozenkreiceriem ir tiesības interesēties par sabiedrisko dzīvi un sabiedrības problēmām. Tāpat viņš ir brīvs savā reliģijas izvēlē un reliģiskajā praksē. Šajā jomā nav nekādas nesaderības.

Iecietība pieņem citu cilvēku tiesības uz viedokli, kas atšķiras no mūsējā, bet neuzliek par pienākumu tam piekrist vai atbalstīt. Tādā nozīmē būt iecietīgam nenozīmē viegli pieņemt citu idejas. Tas liecinātu par pārmērīgu pakļaušanos svešai ietekmei, tas ir, par personības vājumu vai nedrošību par sevi. Galējos gadījumos tas runātu par liekulību. Tāpēc jāatrod zelta vidusceļš starp „prasmi klausīties” un „prasmi tikt uzklausītam”. Lai to sasniegtu, labāk rīkoties savaldīgi un vadīties pēc principa, ka patiesība atrodas starp diviem pretējiem viedokļiem. Tas noved pie secinājuma, ka nav taisnība tam, kurš grib pārliecināt otru par tā kļūdīšanos.

Jebkurā jomā neiecietība kļūst par konfliktu cēloni, jo pastāvīgi mudina cilvēkus un veselas tautas vienai pret otru sacelties. Visbiežāk tas notiek augstprātības dēļ, tas ir, pārākuma sajūtas dēļ. No tā izriet, ka iecietības pamatā atrodas vienkāršība.

Tātad iecietība ir brālības izpausme, kā tas jāsaprot un jāpieņem ikdienā visiem cilvēkiem, neatkarīgi no viņu izcelšanās un politiskās vai reliģiskās pārliecības. Tāpēc labākais veids būt vai kļūt patiesi iecietīgam – tas ir pārliecināt sevi, ka katram no mums ir dvēsele, kas vēl tikai attīstās, un ka mēs no absolūtas Patiesības viedokļa esam neizglītoti. Bet - jūs paši ievērosiet, ka visvairāk ciena cilvēkus, kuri savos spriedumos un uzvedībā ir iecietīgi.

Seržs Tusēns, Lielais Maģistrs "Rozenkreiceru ētiskā ideāla divpadsmit tikumi"
http://www.rozenkreicers.lv/


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv