www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Marlēna, Ilvija, Ziedone
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Par jaunatdzimšanas trīs stāvokļiem12.12.2007

Kungs māca, ka, ja kāds netiek par jaunu dzemdināts; tad tas nevar redzēt Dieva Valstību (Jņ.3,3.5.7); bet maz ir to, kuri zina, ko nozīmē tikt par jaunu dzemdinātam jeb atdzemdinātam. Tas tāpēc, ka nebija zināms, kas ir mīlestība un labprātība (darbīgā mīlestība — izd.), un tāpēc arī ne, kas ir ticība; jo, kurš nezina, kas ir mīlestība un labprātība (darbīgā mīlestība), tas nevar zināt, kas ir ticība, tāpēc ka labprātība un ticība ir /izšķirīgi/ viens, tāpat kā labais un patiesais un arī kā gribas rosme un saprāta domāšana.

Iemesls, kāpēc neviens nevar nākt Dieva Valstībā, ja nav par jaunu dzemdināts, ir tas, ka cilvēks no vecākiem iedzimtā mantojuma pēc piedzimst ikvienas sugas ļaunumos, līdz ar spēju, ka, tos ļaunumus atstādinot, var tapt garīgs; un ja netop garīgs, tad debesī nākt nevar. No dabīga tapt par garīgu nozīmē (ir) atdzimt jeb tapt atdzemdinātam. Bet lai zinātu, kā cilvēks top atdzemdināts, tad ir jāapsver sekošie trīs cilvēka stāvokļi.

Cilvēka pirmais stāvoklis, kurš ir pazudinājuma stāvoklis, ir ikkuram cilvēkam mantots no vecākiem, jo ◊šādā kārtā (no tam) cilvēks piedzimst patmīlībā un pasaules mīlestībā, un no šīm, kā saviem avotiem, ikvienas sugas ļaunumos. Šo mīlestību patikas ir tās, no kurām viņš vadās, un patiku pēc nezina, ka viņš ir ļaunumos; jo nevienu mīlestības patiku nejūt citādi kā kaut ko labu — kālabad arī cilvēks, ja netiek atdzemdināts, zina tikai, ka mīlēt sevi un pasauli vairāk par visu ir pats labais; un ka dominēt pār citiem un turēt savā īpašumā visu citu cilvēku mantas ir visaugstākais labais. No tam arī ceļas (ir) viss ļaunais, jo aiz mīlestības viņš neraugās ne uz vienu citu kā uz sevi vien; un ja arī raugās uz kādu citu aiz mīlestības, tad kā velns uz velnu, un kā zaglis uz zagli, kad tie kopā vienu darbu veic. Tie, kuri tās mīlestības un no tām izverdošos ļaunumus to patikas pēc sevī apstiprina, paliek dabīgi un top jutekliski ķermeniski; un paši savā domāšanā, kas ir viņu gara domāšana, trako; bet tomēr, pasaulē būdami, var prātīgi un gudri runāt, un darboties — jo viņi ir cilvēki, un tāpēc viņiem ir racionālas domāšanas spēja (racionālitāte) un brīvība; bet arī to viņi dara aiz patmīlības un pasaules mīlestības. Šiem pēc nāves, kad viņi top par gariem, nevar būt citas patikas kā tā pati, kas viņiem savā garā bijusi pasaulē, un tā patika ir ellišķas mīlestības patika, kas pārvēršas nepatikā, sāpēs un negantībā — kas Vārdā domāts ar mocībām un elles uguni. No tam ir skaidrs, ka cilvēka pirmais stāvoklis ir pazudinājuma stāvoklis; un ka tajā ir tie, kuri neļaujas sevi atdzemdināt.

Cilvēka otrais stāvoklis, kurš ir reformēšanas stāvoklis, ir tad, kad cilvēks iesāk domāt par Debesi turienes prieka dēļ, un tādējādi arī par Dievu, no kā viņam debess prieks var nākt. Bet to viņš sākumā domā aiz patmīlības patikas, jo debess prieks ir viņam tā patika. Bet kamēr šās mīlestības patika līdz ar no tās izverdošu ļaunumu patikām viņā valda, tikmēr viņš citādi saprast nevar kā, uz debesi nākot, ja skaita lūgšanas, klausās sludināšanu, iet pie svētā Mielasta, dod nabagiem, palīdz trūkumcietējiem, ziedo dievnamiem, atbalsta patversmes, un dara citas tamlīdzīgas lietas. Šajā stāvoklī cilvēks neko citu arī nezina kā to, ka glābts tiekot, vienīgi ja domā lietas, ko reliģija māca — vai nu to, ko sauc par ticību, vai tos ko sauc par ticību un labprātību. Ka viņš citādi nesaprot kā, glābts tiekot, ja tās lietas domā, tas tāpēc, ka viņš nebūt nedomā par ļaunumiem, kuru patikās viņš ir, un kamēr to patikas viņā paliek, paliek arī ļaunumi. To patikas ceļas (ir) no to iekāres, kura pastāvīgi uz tiem nesas, un tos arī rada, ja nekādas bailes viņu no tiem neattur. Kamēr ļaunumi viņu mīlestības iekārēs un no tām arī patikās paliek, nav nekādas citas ticības, labprātības, svētbijības, dievkalpošanas, kā vien ārējās formās, kas pasaules priekšā izliekas, it kā būtu, tomēr nav. Šās lietas var pielīdzināt ūdeņiem, kas izplūst no netīra avota un nav dzerami. Kamēr cilvēks ir tāds, ka reliģijas pēc gan domā par Debesi un par Dievu, bet nedomā par ļaunumiem, ka tie ir grēki, tikmēr viņš vēl ir pirmajā stāvoklī; bet otrajā jeb reformēšanas stāvoklī viņš nāk tad, kad iesāk domāt, ka ļaunais ir grēks, un vēl vairāk — ka šis vai tas ļaunums ir grēks, un kad cik necik to sevī izpētī un to negrib.

Cilvēka trešais stāvoklis, kurš ir atdzemdināšanas stāvoklis, uztver iepriekšējo stāvokli un ir tā turpinājums. Tas iesākas, kad cilvēks atstājas no ļaunumiem kā grēkiem; un progresē, skatoties pēc vairīšanās (bēgšanas) no tiem, un top pilnīgāks, skatoties pēc cīnīšanās pret tiem; un tad, skatoties pēc uzvarēšanas no Kunga, viņš ir atdzemdināts. Tajā, kurš tiek atdzemdināts, dzīves kārtība apgriežas, viņam no dabīga kļūstot garīgam; jo no garīgā šķirts dabīgais ir pret kārtību, bet garīgais saskan ar kārtību. Tāpēc atdzemdināts cilvēks darbojas aiz labprātības, un to, kas pieder pie viņa labprātības, padara par savas ticības piederumu. Tomēr garīgs viņš top ne vairāk par to, cik viņš ir patiesībās, jo ikviens cilvēks tiek atdzemdināts ar patiesībām, un saskaņā ar tām dzīvojot; jo no patiesībām viņš zina, kā jādzīvo, un dzīvodams viņš tās dara. Tā viņš saista labo ar patieso, kas ir garīga laulība, kurā pastāv (ir) debess.

Ka cilvēks tiek reformēts un atdzemdināts ar to divu spēju palīdzību, kuras sauc par racionālitāti un brīvību, un ka bez tām viņu reformēt un atdzemdināt nevar, tas tāpēc, ka ar Racionālu domāšanu (racionālitāti) viņš var saprast un zināt, kas ir ļauns un kas labs, un no tam arī, kas ir nepatiess un kas patiess; un Brīvībā var gribēt to, ko saprot un zina. Bet kamēr viņā valda ļaunuma mīlestības patika, viņš nevar labo un patieso brīvi gribēt un padarīt to par sava prāta piederumu, kāpēc arī nevar to sev piesavēt. Jo, kā iepriekš rādīts, tikai tas, ko cilvēks brīvi saskaņā ar prātu dara, tiek viņam piesavēts kā savs; un ja netiek piesavēts kā savs, cilvēks netiek reformēts un atdzemdinats. Un tikai tad viņš darbojas aiz labā un patiesā mīlestības patikas, kad ļaunā un nepatiesā mīlestības patika ir atstādināta; jo reizē divu savstarpēji pretēju mīlestības patiku nav. Darbošanās aiz mīlestības patikas ir brīva darbošanās, un tā kā prāts mīlestībai piekrīt, tad tāda darbošanās saskan arī ar prātu.

Tā kā racionāla domāšana un brīvība ir tā ļaunam kā arī labam cilvēkam, tad kā ļaunais tā arī labais var patieso saprast un labo darīt; tikai ļaunais nevar to brīvi saskaņā ar prātu, bet labais var, tāpēc ka ļaunais ir ļaunā mīlestības patikā, bet labais ir labā mīlestības patikā. Tāpēc patiesais, ko ļauns cilvēks saprot, un labais, ko viņš dara, viņam nepiesavējas, bet piesavējas labajam cilvēkam; un nepiesavējoties to it kā par savu, nav ne reformēšanas, ne atdzemdināšanas, jo ļaunumi līdz ar nepatiesībām ļaunajiem ir it kā centrā, un labais (dsk.) līdz ar patiesībām nomalēs (perifērijās); bet labajiem labais (dsk.) līdz ar patiesībām ir centrā, un ļaunumi līdz ar nepatiesībām nomalēs; un abos tas, kas ir centrā, izplatās līdz pat nomalēm — tāpat kā siltums no uguns centrā, un kā aukstums no sala centrā. Tādējādi labo (dsk.) nomalēs pie ļaunajiem apgāna centra ļaunumi, un ļaunumus nomalēs pie labajiem lēnina centra labais (dsk.); aiz kura iemesla ļaunumi atdzemdināto nepazudina, un labais (dsk.) neatdzemdināto neglābj.

— No E. Svedenborga “Par Dievišķo Gādību”


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv