www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Bernhards, Boriss
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




KĀDS IR MŪSU DZĪVES MĒRĶIS? 08.01.2008

Mēs dzīvojam kādā konkrētā vidē un sabiedrībā. Mēs visi sasto­pamies ar problēmām, daļa no tām mums ir katram sava, bet daļa - visiem kopīga, jo viss šajā pasaulē ir savstarpēji saistīts. Cilvēks nodzīvo līdz 50, 70, retu reizi pat līdz 100 gadiem, bet beigu beigās tāpat nomirst. Kādēļ šajā īsajā, dzīvei atvēlētajā laika sprīdī mēs tik bieži kaut ko gaidām no citiem, bet nedomājam par to, KO paši varam paveikt? Mūsu dzīve diezgan vienmuļi turpinās no dienas dienā, mēs strādājam, ēdam, guļam. Domājam par naudas pel­nīšanu, ēdienu, īpašumu... Paveroties apkārt, uz to, kā dzīvo mani draugi, paziņas, ģimene, es nodomāju, ka tas, patiesībā, ir skumji, jo mēs necenšamies sevi pilnveidot... Tā dzīvoja mani vecvecāki, vi­ņu vecāki... Un ko gan vēl, izņemot atmiņas un nedaudzās lietas, viņi beigu beigās pēc sevis ir atstājuši? Tā savu dzīvi nodzīvo lielā­kā dala cilvēku.

Nepieciešamība pēc ēdiena un pajumtes mums liek strādāt. Tomēr mūsdienās darbs un miega stundas vairs neaizņem visu laiku. Nepārtraukti strādājot, mēs visdrīzāk sajuktu prātā. Dzīvē ir jābūt kaut kam, kas sniegtu prieku un gandarījumu. Lielākajai daļai cil­vēku ir kāds vaļasprieks. Vismaz daļu brīvā laika mēs pavisam noteikti varētu veltīt pašattīstībai un sevis iepazīšanai. Mēģiniet padomāt par to, kā izvēlētais vaļasprieks var jūs pilnveidot, cik ilgi jūs ar to varēsiet nodarboties un ko tas jums dos. Padomājiet, vai ir vērts pavadīt savu dzīvi, pilnveidojoties tieši šajā virzienā?

Arvien vairāk sāku domāt par to, kā varētu sevi izprast, iepazīt un izzināt to, kas sagaida nākotnē. Citiem vārdiem sakot, vai ir kāds veids, kāda iespēja ieskatīties nākotnē? Šo pārdomā rezultātā es sāku ļoti nopietni nodarboties ar cigun un veltīju tam visu savu brīvo laiku.

Visas cilvēces attīstības gaitā mēs esam nodarbojušies tikai un vienīgi ar ārēju metožu radīšanu un izstrādāšanu. Gan ikdienā, gan pētnieciskajā darbā jau sen ir kļuvusi ierasta visdažādāko ārējo priekšmetu lietošana: brilles un kontaktlēcas, mikroskopi un teleskopi, radio, televizors un sadzīves tehnika - pēc savas būtības mērķa un izmantošanas tās visas ir ierīces, instrumenti un meto­des, kas vērstas uz ārējām izpausmēm un to apmierināšanu. Tādēļ ari visizteiktāk un straujāk mūsu pasaule attīstās tieši ārējo izpausmju sfērā. Pasaulei attīstoties tikai ārēji, redzamu un taustāmu lietu līmeni, kas novērojams gan sadzīvē, gan zinātnē, tehnikā un medicīnā, cilvēks un sabiedrība bieži vien nonāk strup­ceļā. Mēs nepievēršam pienācīgu uzmanību sevis un savas iekšējās pasaules attīstīšanai.

Katrs cilvēks ir ļoti smalks un precīzs mehānisms. Šis me­hānisms ir mūsu ķermenis, un līdz pat šai dienai nekas precīzāks nav izdomāts. Savas smadzenes, gudrību un zināšanas izmanto­jam, lai kontaktētos un sadarbotos ar apkārtējo pasauli, bet sevis un savas attīstības labā visbiežāk nepiestrādājam. Ja tikpat daudz laika mēs veltītu sevis pilnveidošanai, tad, iespējama, varētu pat veikt daudz vairāk laba visam un visiem, kas dzīvo uz šis planētas. Es pazīstu daudz labu speciālistu un zinātnieku, kuri savas dzīves nogalē visvairāk ir uztraukušies par to, ka varētu nepagūt dzīves laikā iegūtās un uzkrātās zināšanas nodot tālāk jaunajai paaudzei. Tikai vecumdienās viņi ir sapratuši, cik, patiesībā, dzīve ir īsa un, ka eksistē vēl kāda cita zināšanu sfēra - sevis izpēte - un tieši tai būtu vajadzējis veltīt krietni vairāk uzmanības. Diemžēl viņiem priekš tā nebija atlicis laika. Jūs jau zināt, ka ne viens vien slavens zinātnieks, piemēram, Ņūtons, Menedeļejevs un citi savas dzīves beigās ir pievērsušies jautājumam par Dieva eksistenci. Kas liek Zemei griezties? Kas nosaka Visuma likumus? Kā, ar kādu me­tožu palīdzību tos ir iespējams atklāt? Kādā virzienā mums būtu jā­veic šīs pasaules izpēte, KAS NOTIEK PĒC NĀVES? VAI NĀVE IR BEIGAS VAI KAUT KĀ JAUNA SĀKUMS? Kur pēc cilvēka nāves paliek viss tas, ko viņš sava mūža laikā ir pieredzējis un sapratis? Kas notiek tad, ja cilvēka nāves cēlonis ir kāda slimība, nevis ve­cums? Vai to ir iespējams novērst? Kurā brīdī kaut kas būtu jādara?

Savas dzīves sākumā cilvēks ir jauns un spēka pilns, viņš jūtas kā pasaules valdnieks, un šķiet, ka jebkas ir pa spēkam, cilvēks raugās nākotnē un par pagātni nedomā. Tomēr laiks paiet ļoti ātri, un katrs kādā brīdī sāk apzināties savu iespēju robežas. Līdz ar ve­cumu sāk rasties slimības. Neviens to nevēlas, tomēr dzīve tā ir iekārtota. Pārkāpjot četrdesmit gadu slieksni, lielākā daļa cilvēku sāk apzināties, ka pienācis laiks vairāk uzmanības pievērst ve­selībai.

Tā kā esam saistīti ar savu fizisko ķermeni, no slimībām izvairī­ties nav iespējams, un bieži vien tās sagādā problēmas un nepatīka­mus brīžus ne tikai mums pašiem, bet arī mūsu tuvajiem cilvēkiem. Slimības laikā cilvēks bieži vien cieš ne tikai no sliktās pašsajūtas, sāpēm un bezpalīdzības, bet arī smagi pārdzīvo, ka ir spiests izmantot apkārtējo palīdzību. Tieši šo iemeslu dēļ slimības radītās ciešanas jau izsenis ir tikušas uzskatītas par smagākajām un ierindotas pirmajā vietā. (šī ir budismā pieņemtā klasifikācija)

Otrajā vietā ierindojas vecuma radītās ciešanas. Visi vēlas būt jauni, veseli un spēka pilni. Tomēr vecums diemžēl pienāk katram. Vecumdienas ir tikpat neizbēgamas kā nāve. Nāves gaidas – trešais ciešanu veids.

Ceturtais - piedzimšana. Tikko piedzimis, bērniņš kliedz. Kā­dēļ? Jo nejūtas labi, un pārcelšanās no viņam ierastās vides mūsu pasaulē, iespējams, sagādā sāpes.

Atskaršot, ka dzīvot vairs nav atlicis pārāk daudz, cilvēks atskatās pagātne, kur atšķirībā no nākotnes viss ir skaidrs, jo nu viņa nākotne ir aiziešana no dzīves. Un kas pēc tam? Šajā brīdi cilvēks sāk saprast, ka dzīves patiesais mērķis viņam tā ari palicis nezināms, sāk aizdomāties par iespējām paildzināt savu dzīvi un jau­nību, par iespējām uzzināt, kas viņu sagaida pēc nāves, kas patie­sībā ir mūsu gars un dvēsele un kas ar tiem notiek pēc ķermeņa atstāšanas.

VAI JŪS BAIDĀTIES NO NĀVES? Katrs apzinās, ka nāve ir neizbēgama un ka mēs visi kādu dienu mirsim. Personīgā pieredze ir daudz svarīgāka par to, vai mēs ticam vai neticam Dievam un aizkāpa dzīvei. Tikai uzzinot, kas ir nāve, jau pirms sastapša­nās ar to mēs pārvarēsim šīs bailes. Cilvēks, viņa psihe un apzi­ņa ir iekārtotas tā, ka vislielākās bailes sagādā tieši nezinā­mais. Ja mēs no personīgās pieredzes zināsim, KAS IR NĀVE, un spēsim šo procesu kontrolēt, tas būs brīnišķīgi. Skaidrs, ka attie­cībā uz piedzimšanu šāda kontrole nav iespējama, jo šis process nav atkarīgs no mums. Tomēr no mums ir atkarīga spēja kontrolēt aiziešanu no dzīves un zināmu treniņu rezultātā šādu spēju iegūšana ir pilnīgi iespējama.

KĀDS IR MŪSU DZĪVES MĒRĶIS? Tas ir jāsaprot katram pa­šam priekš sevis, katru dienu. Tad kļūs skaidrāks arī tas, KAS IR KOSMOSS un pasaule ap mums. Iemācoties saprast, NO KURIE­NES MES NĀKAM un UZ KURIENI DODAMIES pēc nāves, spēsim saprast arī to, KAS MĒS ESAM. To visu sapratis, cilvēks nekad neskums par velti nodzīvotiem gadiem, jo spēs saskatīt savas dzīves saikni ar pagātni un nākotni, ar Kosmosu.

Savas dzīves laikā uz Zemes ciešanas piedzīvo visi - gan bagātie, gan nabagie. Svarīgi ir iemācīties saprast savstarpējo saistību, kas pastāv starp dažādiem notikumiem, novērtēt savu emocionālo stā­vokli un no jebkuras situācijas gūt mācību, kas ļauj pilnveidoties.

 

„Džun Juaņ Cigun”


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv