www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Emīlija
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Sinopes Diogēns. Vēstules 20.03.2008

(Interneta izdevniecība „Ramtai”, 2008.gads)

Grāmatā „Sinopes Diogēns. Vēstules” ir apkopots praktiski viss, kas ir saglabājies līdz mūsdienām no tā, ko savas dzīves laikā ir sarakstījis viens no skaidrākajiem Senās Grieķijas cilvēkiem un izcilākajiem filozofiem – Sinopes Diogēns. Diogēns ir dzimis apmēram 412.gadā p.m.ē. Sinopē (pilsēta tagadējās Turcijas teritorijā) un miris 323.gadā p.m.ē. Korintā (Grieķijā), viņš bija Antistēna skolnieks, kurš, savukārt, vienlaicīgi ar Platonu, Eiklīdu un citiem, mācījās pie Sokrāta. Sengrieķu filozofijas vēstures „atzarojumu”, jeb skolu, kuras spožākais pārstāvis ir Sinopes Diogēns un kurā parasti iekļauj arī viņa skolotāju Antistēnu un viņa skolniekus – Kratētu, Hipparhiju un citus, mūsdienu universitāšu filozofijas tradīcijā dēvē par „kīnismu”, bet tās pārstāvjus – par „kīniķiem” (no vārda „kion”, „kanis”, kas nozīmē – „suns”). No šī vārda saknes ir cēlies arī mūsdienu sadzīvē lietotais vārds un jēdziens „ciniķis”, kuram, savukārt, nav nekāda sakara ne ar Diogēnu, ne ar viņa filozofiju.

 

Šajā grāmatā ir apkopota 51.vēstule, ko Sinopes Diogēns dzīves laikā ir uzrakstījis saviem draugiem, mācekļiem, Maķedonijas Aleksandram, citiem laikabiedriem. Grāmata paredzēta visiem, kuri iet pa gara ceļu un interesējas par filozofiju.

Tālāk ir fragments no grāmatas priekšvārda un tad – dažas no vēstulēm.

 

* * *

Sapulcējušies Istmā un kopā ar Aleksandru nolēmuši doties karagājienā pret persiešiem, grieķi pasludināja viņu par savu vadoni. Tai sakarā daudzi valsts vīri un filozofi devās pie valdnieka un izteica viņam savu prieku. Aleksandrs pieņēma, ka tāpat rīkosies arī Diogēns no Sinopes, kurš tolaik dzīvoja Korintas tuvumā. Taču Diogēns ne mazdrusciņ neraizējās par Aleksandru, bet mierīgi vadīja laiku Krānijā, un valdnieks devās pie viņa. Diogēns gulēja un sildījās saulē. Nedaudz piepacēlies, ieraugot tik lielu ļaužu pūli, kas viņam tuvojās, filozofs cieši palūkojās uz Aleksandru. Sasveicinājies, valdnieks jautāja Diogēnam, vai viņam nav kāds lūgums: «Atkāpies nedaudz sāņus, – viņš atbildēja, – neaizsedz man sauli».

Runā, ka Diogēna vārdi uz Aleksandru atstāja milzīgu iespaidu un viņš bija satriekts par šī cilvēka lepnumu un dvēseles diženumu, kurš attiecās pret viņu ar tādu nevērību. Atpakaļceļā viņš sacīja saviem pavadoņiem, kuri jokoja un izsmēja filozofu: «Ja es nebūtu Aleksandrs, es vēlētos būt Diogēns».

(no priekšvārda)

 

* * *

Tu paziņo man priecīgu vēsti, ka Maķedonijas valdnieks ļoti vēlas man uzmest skatu. Tu labi darīji, pastāstīdams par mani Maķedonijas valdniekam. Tu taču zini, ka es neesmu pakļauts nevienam valdniekam. Bet palūkoties, cik man ir ērmots paskats, tas lai nevienam neienāk prātā. Ja nu Aleksandrs vēlas pārņemt manu dzīvesveidu un klausīties manās sarunās, tad saki viņam, ka no Atēnām līdz Maķedonijai ir tik pat garš ceļš ejams, kā no Maķedonijas līdz Atēnām.

(23. vēstule. Lakīdam)

 

 

* * *

Ej klāt un lūdz maizi pat statujām agorā! Zvēru, tas ir brīnišķīgs pārbaudījums, jo tu savā ceļā satiksi ļaudis, kuri ir vēl mazāk jūtīgi par statujām. Un, ja einuhiem un kinēdiem dāvanas sniedz labprātāk nekā tev, tad nebrīnies, jo katrs izjūt simpātijas pret to, kurš viņam ir tuvāks gara ziņā, bet nevis pret to, kurš no viņa tālāks. Tā lielākais vairums vēlas saistīties ar einuhiem, nevis filozofiem.

(11. vēstule. Kratētam)

 

* * *

Sieviete, es esmu sajūsmināts par tavu kaislību pret filozofiju un par to, ka tu esi pievienojusies mūsu skolai, kuras skarbums ir atbiedējis pat daudzus vīrus. Tad pacenties padarīt tā, lai arī beigas ir tikpat cienīgas kā sākums. Esmu pārliecināts, ka tā arī notiks, ja tu neatpaliksi no sava dzīvesbiedra Kratēta un mums, filozofijas skolotājiem, rakstīsi biežāk. Jo arī vēstules var dot daudz labuma – ne mazāk par personīgām sarunām.

(3. vēstule. Hipparhijai)

 

* * *

Daudzas lietas no tām, kas padarīja smagu manu kuli, es izmetu, kad biju uzzinājis, ka plauksta man pilnībā var pakalpot par maizes šķīvi, bet kausiņā saliktas rokas – par dzēriena trauku. Pat skolotājam nav jākaunas sacīt: „līdz šim es biju vēl bērns. Noderīgām lietām ir jāmācās jebkurā vecumā un nav tās jānoniecina”.

(13. vēstule. Apoleksīdam)

 

* * *

Tu nosodi manu apnēsāto apmetni un kuli kā smagu un grūtu nastu, kas dzīvei nedod it nekāda labuma. Tev tā ir, patiesi, smaga un grūta nasta, jo tu, piedalīdamies maltītēs pie tirāniem, esi radis pārliecīgi piesātināties un lepoties nevis ar garīgajiem tikumiem, bet ar auna kuņģi. Kas attiecas uz mani, tad es savu nastu esmu savienojis ar tikumību. Kāds tam vēl pārliecinošāks pierādījums man būtu jāpieved, izņemot to, ka es neesmu izrādījies ērtību un baudu varā?

Es uzskatu par svarīgu nest labumu visai cilvēku dzimtai vairāk nekā visi citi cilvēki, ne tikai ar to, kas man pieder, bet arī ar savu paša personību. Kurš ienaidnieks gan sāks karot pret tik pieticīgu un trūcīgu cilvēku kā es? Pret kādu valdnieku vai tautu gan sāktu karot ļaudis, kuri samierinās ar apmetni un kuli? Tādu ļaužu dvēsele ir bez grēka, tāla no godkāres un pārmērīgām kaislībām un tai pat laikā patiesa un naidīga pret jebkādiem meliem. Ja tevi tas nepārliecina, turpini nodoties baudām un smejies par mani kā vājprātīgo.

(46. vēstule. Viedajam Platonam)

 

* * *

Lakedemonieši ir pieņēmuši lēmumu neielaist mani Spartā. Taču tu nebēdā, ja reiz sauc sevi par kīniķi. Protams, ir nožēlojami, ka ļaudis, kuri domā par sevi, it kā viņi vingrinātos, nesaprot, ka vienīgi es varu viņus ievirzīt. Nezinu, vai jebkad kāds vēl ir dzīvojis pieticīgāk par mani. Kurš gan Diogēna klātbūtnē varētu apzvērēt, ka ir izcietis vēl vairāk bēdu? Bet ar to saistītas arī citas lietas: nolēmuši, ka pateicoties viņu drosmei Sparta atrodas drošībā, viņi ir atstājuši savas dvēseles nepasargātas no kaislībām un pret tām nav izlikuši nekādas aizsardzības. Iedvešot bailes kaimiņos, viņi ir pakļauti iekšējo slimību uzbrukumam. Viņi ir izraidījuši tikumību, kam pateicoties būtu varējuši būt stipri savā garā un brīvi no savām kaitēm.

(27. vēstule. Annikerīdam)

 

* * *

Paud savu drosmi ne tikai, kad nēsā kīniķa apģērbu un dzīvo kīniķa dzīvi, nebīsties lūgt ļaudīm žēlastības dāvanas. Tas nav negods. Pat ķēniņi un valdnieki lūdz saviem pavalstniekiem naudu, karotājus, kuģus, pārtiku, bet slimie ārstiem zāles ne vien pret karsoni, bet arī drudzi un mēri, bet iemīlējušies izlūdzas zēniem skūpstus un glāstus. No ļaudīm ņemot, ir jāsniedz pretim, nebūt ne kas sliktāks, bet jālūdz ir vispārējai labklājībai, pie kam tikai to, kas ir dabīgs. Jārīkojas tā, kā rīkojās Hērakls Zeva dēls, un jādod pretim daudz vairāk. Tā Tev būs jācīnās nevis ar īstenību, bet ar aizspriedumiem, bet ar tiem tu it visur izcīni cīniņu, pat tad, kad uz to tevi nekas nepamudina. Tāds karš – tas ir lielisks paradums. Sokrāts sacīja, ka gudrie nelūdz dāvanas (aitein), bet lūdz vienīgi atgriezt atpakaļ (apaitein), jo viņiem, tāpat kā dieviem, pieder viss. Viņš to pierādīja, pamatojoties uz šādu prāta slēdzienu: dieviem pieder viss, bet draugiem viss ir kopīgs, bet gudrais – viņš ir dievu draugs. No tā izriet, ka tu lūgsi to, kas tev jau pieder.

(10. vēstule. Metroklam)

 

* * *

Nebēdājies, tēvs, par to, ka mani dēvē par suni un, ka es nēsāju uz saviem pleciem dubulto apmetni un kuli, bet rokās man ir spieķis. Nav vērts par to skumt, drīzāk ir jāpriecājas, ka tavs dēls apmierinās ar mazumiņu un ir brīvs no maldiem, kam kalpo visi – gan hellēņi, gan barbari. Jo vārds vienmēr, izņemot tad, kad ir saaudzis ar pašu lietu, ir, savā ziņā, simbols, kaut kam vispārzināmam. Mani dēvē par debesu suni, bet ne par zemes, jo, nedzīvojot pēc ļaužu maldīgajiem priekšrakstiem, bet saskaņā ar dabu, es līdzinos tai. Bez tam, uz saviem pleciem es uzveļu laba darīšanas nastu, bet ne uz cita pleciem.

Bet šādu apģērbu, kā es, pēc Homēra liecībām, nēsājis arī Odisejs, viedākais no hellēņiem, kad pēc Atēnas rīkojuma atgriezās mājās no Ilionas. Šis apģērbs ir tik brīnišķīgs, ka jāatzīst: to izgudrojuši nevis cilvēki, bet gan dievi.

 

Pleci ir ietīti autā – skrandās, kas plosītas, vecas

Kankaros netīros, melnos no smārda un dūmiem,

Virspus pār apģērbu nokaras briežāda plata un gara

Kaila, pavisam bez spalvas, rokā tam spieķis un kule,

Visa tā ielāpos, karājas auklā ap vidu, kā josta...

 

Tamdēļ, esi mierīgs, tēvs. Vārds, kurā mani dēvē, un apģērbs, ko es nēsāju – viss ir no dieviem, bet pašu ietērpu ir radījusi dieviete.

(7. vēstule. Hikētam)

(c) E.Garoza, tulkojums latviešu valodā

 

 

* * * * *

 

Šobrīd jau ir izstrādāts grāmatas makets un tuvākajās dienās tas tiks nodots tipogrāfijā tirāžas drukāšanai. Grāmata būs iegādājama aprīļa sākumā.

Pēc nodrukāšanas, grāmatas teksts tiks publicēts un būs pieejams internetā bez maksas.

Ja Jūs vēlaties atbalstīt šīs grāmatas izdošanu, Jūs varat to izdarīt. Ir šādas iespējas:

  1. Jūs varat jau tagad pasūtīt grāmatu pa e-pastu pirms tā vēl ir nodrukāta tipogrāfijā. Vienas grāmatas cena tiem, kuri pasūta grāmatu iepriekš, ir Ls 2,50
  2. Jūs varat apmaksāt un ziedot dažus grāmatas eksemplārus Latvijas skolām vai bibliotēkām, kurām grāmata tiks nogādāta bez maksas.
  3. Jūs varat ziedot man Ls 12 vai jebkuru citu summu, kas palīdzētu nosegt daļu no izmaksām, kas saistītas ar šīs grāmatas sagatavošanu un drukāšanu.

Maksājumam nepieciešamā informācija:

Hansabanka,
Konta nr.: LV05HABA0551020074950,
Saņēmējs: Ingars Ribners

Jautājumus un priekšlikumus, lūdzu, rakstiet uz e-pastu ramtaipublish [at] gmail.com

Paldies.

Ingars Ribners,
atbildīgais par izdevumu


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv