www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Ginta, Gunda, Gunta
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Iedomas04.04.2008

Domām ir varens spēks, iedomām arī. Tās materializējas, pārņem, vada. Ar ko doma atšķiras no iedomas?! Laikam jau ne ar ko, varbūt ar to, ka iedoma ir doma, kas neatbilst īstenībai? Nē, arī domas mēdz neatbilst īstenībai, jeb gan domas, gan iedomas ir īstas un tās tiecas piepildīties. Doma ir iedoma un iedoma ir doma, tās ir nešķiramas. Sākumā nebija vārds, sākumā bija doma, jeb iedoma.

Cilvēks ik brīdi domā, iedomājas, izdara dažnedažādākos secinājumu par pasauli, lietu dabu, sevi un apkārtējiem. Šīs domas, šīs iedomas veido neskaitāmu līmeņu šķietami haotisku hierarhiju, kur viens elements – iedoma, ir saistīts ar citu. Šī grandiozā informatīvā būve laikam arī ir cilvēka apziņa, tā ir laikā mainīga, pašpietiekama un pašatražojoša. Milzīgais savstarpēji saistītais elementiņu daudzums nepārtraukti  haotiski kustās pa visiem iespējamiem līmeņiem. Tas mijiedarbojas ar vidi, ar citām līdzīgām un mazāk līdzīgām apziņas formām, ņemot jaunus elementiņus no citiem un atdodot ko no sevis.

Elementiņi – domas vairojas un mirst, un mirstot kļūst par spēka avotu citiem. Domas ir dažādas, tām ir dažādas īpašības un vajadzības, tās draudzējas un cīnās viena ar otru, arī domu pasaulē ir spēkā dabiskās atlases likums. Viņu mērķis ir ieņemt pienācīgu vietu apziņas hierarhijā, kādu nu kura uzskata par pienācīgu.

Visas apziņas kustību nosaka un vada dažas domas, un ne jau visām demokrātiski nobalsojot, bet gan tikai dažas, nospiedošs mazākums no bezgalīgā daudzuma apziņas iedomu. Tās ir pašas spēcīgākās, noturīgākās, dzīvotspējīgākās, tās, kuras izdzīvošanas cīņā ir pierādījušas savas vienpersoniskās tiesības noteikt apziņas stāvokli. Šīs nedaudzās domas arī kopā, secīgi vai vēl citos veidos izlemj, kur, kāpēc, kad un vai vispār apziņai ir jāiet. Pārējās domas pakļaujas un kalpo kā instruments viedo domu lēmumam.

Katrai domai ir savs uzdevums, sava vieta milzīgajā hierarhijas mehānismā. Katra no tām ir noderīga vai arī var tāda kļūt tik mainīgās pasaules likteņa līkločos. Un katra doma sapņo kaut uz mirkli realizēties, kaut uz mirkli noteikt apziņas virzības gaitu. Dzenoties pēc šī sapņa domas grupējas ar sev līdzīgajām un cīnās viena ar otru. Katra grib tikt pie teikšanas, katra grib iespējami ilgāk pagozēties apziņas saulītē.

Viedās domas to saprot, viedās domas visvairāk zina, viedās domas nekad tieši nevada apziņu, bet vienmēr stāv blakus un nosaka, kura no domām ir pati piemērotākā šim mirklim, lai pastūrētu. Atbalstot sev tīkamās un nostājoties pret kaitīgajām, tās ir kā filtrs, kas līdz apziņas vadības grožiem ļauj nonākt tām labākajām un konkrētā brīdī nepieciešamākajām iedomām. Mainās situācija – tiek mainīta kārtēja doma pie apziņas vadības grožiem.

Jo viedās domas ir gudrākas, jo apziņa ir bagātāka, pilnvērtīgāka un mērķtiecīgāka, savu iedomu realizēšanās. Bet, ja par viedām domām uzmetas prastas viendienītes, tad vadības groži haotiski un bezmērķīgi staigā no vienas neaptēstas domiņas pie citas līdz kāda spēcīgāka apziņa pārņem vājo uz nekurieni klīstošo savas sugas īpatni savā varā.

Nekas nerodas no nekā un nepazūd nekur. Jaunas apziņas rodas no esošām. Viena apziņa iztukšo sevi un dod spēcīgu impulsu, otra to dāsni pieņem un rada. Tā viņas rodas, vismaz vairumā mums zināmos gadījumos. Katra no apziņām dod spēcīgas, elastīgas, universālas domas, kas savienojoties pārtop jaunā apziņā. Tai nav daudz domu, bet esošās ir sakārtotas spēcīgā, ļoti elastīgā un ciešā hierarhijā, kas ar varenu spēku uzsūc visu iespējamo, ko vien pasaule un apkārtējās apziņas spēj dot.

Jaunā apziņa kāri pieņem katru ieinteresējušo un noderīgo domu. Un ar katru jauno iedomu mazā apziņa kļūst lielāka un citādāka, mainās tās struktūra, viņa aug un attīstās. Tai nav izveidojušies viedo domu radītie likumi, atziņas un aizspriedumi, tai ir tikai pamatdomas, kas spēj sagremot visu, elastīgi piemēroties jebkam un pasargāt jauno dzīvību no visdažādākajām mežonīgās pasaules briesmām.

Jaunā apziņa nemitīgi mācās, tā izmēģina vienu domu, izdara secinājumus un ņem atkal nākamo, un tā nepārtraukti, krājot un audzējot savu iedomu bagāžu. Tā jaunā apziņa kļūst aizvien lielāka un tās uzbūve sarežģītāka, pamatdomas vienas vairs netiek galā ar apziņas vadību, tām talkā steidz jaunpienācējas un, jo lielāka kļūst apziņa, jo vairāk jaunu domu sāk vadīt apziņu, izšķīdinot un atstumjot pamatdomas.

Tā apziņa izaug un…. Un tad viņa mirst. Mēs augam, kad mācamies un mācoties augam un kad pārstājam vai nespējam vairs mācīties – mirstam. Domas vairs nespēj palikt kopā vienā veselumā, tās sajūt neizmērojamā pasaules plašuma spēku un aiziet katra uz savu pusi – viss apziņas vairs nav, ir tikai neskaitāms daudzums domu, kas aizklejo uz malu malām kļūstot par daļiņu no citām apziņām.

Ir labi, ja cilvēks izdara pieņēmumus, tas palīdz orientēties, saprast, dzīvot un izdzīvot. Nav labi, ja cilvēks pār mēru nokļūst kādas iedomas varā, tas var kaitēt, atņemt spēkus un pat nonāvēt, gan uzreiz, gan pakāpeniski.

Iedomas nepārņem uzreiz, tas notiek pakāpeniski. Viss sākas ar kādu iedomu, nevainīgu, šķietami labu, iespējams nenozīmīgu. Cilvēks sāk par to domāt, analizēt, vērtēt. No iedomas rodas citas, gan tādas, gan šitādas – visvisādas. Tad viņš sāk izdarīt secinājumus un pieņēmumus, kā parasti, bet šoreiz savādāk. Šoreiz par pamatu tiek ņemta kāda no Iedomas iedomām, vismaz mazliet, sākumā mazliet. Un tā vēl, vēl un vēl. Un arvien vairāk sāk vairoties domas un iedomas, kas pārsvarā balstās tikai uz šo vienu – sākotnējo.Nu ne jau tikai uz to, arī uz citām, bet vairāk tikai uz to. Iedomu iedoma sākt izstumt no apziņas citas domas, kas runā tai pretī, sākumā vājākās, tad mazliet stiprākās, tad jebkuru, kas nostājas pret to. Un tad ir viss – cilvēks ir apmāts, Tu stāsti viņam ko gribi, saki ko gribi, racionāli argumenti vairs nelīdz, viņa iedomas ir viņu pārņēmušas pilnībā – visi, kas nav ar mani ir pret mani, ir tikai viena taisnība, viena pasaule, viens mērķis – Iedomas taisnība, Iedomas pasaule, Iedomas mērķis. Viss, bez domāšanas tiek upurēts Iedomai. Tā laikam savā ziņā ir ar katru, tāda ir apziņas daba, katru no mums vada viena vai otra Iedoma.

Kādēļ nelīdz racionāli argumenti? Tādēļ ka tie cīnās ar sekām. Viņi apelē pie neskaitāmām domām un argumentiem, kas balstās tikai uz vienu – Iedomu. Šādai apelācijai rezultāts ir viens – Iedoma noraidīs visu, kas ir pret to un pieņems jebko, kas tai nāk par labu, vien atstās savā vaļā domiņas, kuras tā uzskatīs par sev nekaitīgām. Maskējot pretargumentus par šīm nekaitīgām domiņām vai Iedomu atbalstošām atziņām un pludinot tās Iedomas pārņemtās apziņas sirds virzienā, ir vienīgais veids, kā to satriekt. Pret domai ir jāpārvar neskaitāmi Iedomas aizsardzības slāņi un satiekoties aci pret aci ar pretinieci pie apziņas vadības grožiem, jāsatriec tā pīšļos. Šī ir iracionāla argumentācija. Racionālā argumentācija pieņem Iedomas spēles noteikumus un uzbrūk tieši, iracionālā – apiet Iedomas aizsargbarjeras. Iracionālā argumentācija ir burvju metode, kas ir iesūkusies reliģijās, filozofijā, psiholoģijā, mārketingā, vadības teorijās un neskaitāmās citās mācībās, mēs izjūtam to ik dienas, tas ir spēks, kas mūs vada, tas ir spēks, kas ar savu neredzamo roku vada visu cilvēci mums nezināmā un neizprotamā virzienā.

 

Oskars Cīrulis


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv