www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Māra, Marita, Mārīte
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Prāts - draugs vai ienaidnieks?08.04.2008

Jau iepriekš esmu pievērsis uzmanību prāta darbībai un tā īpašībām. Atļaušos atgādināt savu nostāju par to, ka prātu uzskatu par spēku, kas darbojas tieši pretēji izziņas procesam. Ar to gan es nevēlos pasludināt, ka prāts ir slikts vai nevajadzīgs. Tas ir vajadzīgs un pat noderīgs, tikai, līdzīgi kā arkls nav piemērots zivju zvejai, prāts ir jāuzlūko kā pašizziņas procesu nevis atbalstošs, bet gan traucējošs spēks.

Mēģināšu to pašu pateikt nedaudz citādi. Ja cilvēka dzīves laikā pienāk brīdis, kad viņš apjēdz, ka nav īsti apmierināts ar savu dzīvi, tad, lielākoties viņš nonāk pie atziņas par nepieciešamību uzsākt garīgās izaugsmes ceļa meklējumus. Ja pēc šādām pārdomām, cilvēks atrod sevī spēku uzsākt jebkādu reālu darbību ( kaut, par piemēru, ierakstīt meklētājprogrammā vārdu ‘’garīgs’’ ), tad tas ir uzskatāms par ievērojamu sasniegumu. Šī nav ironizēšana. Es to tiešām uzskatu par ievērības cienīgu sasniegumu. Kaut vai tādēļ vien, ka lielākoties, pārdomām par dzīvi, nekāda reāla rīcība neseko.
Lai izvairītos no iespējamiem pārpratumiem, vēlos paskaidrot, ka garīgo pilnveidošanos un reliģiju uzskatu par pilnīgi atšķirīgām lietām, no kurām otrajai ir vairāk izteiktas atkarības pazīmes. Tā vai citādi, bet lielākoties visas labās ieceres apstājas pie gribēšanas gribēt. Ja salīdzinājumam ņem visu Zemes iedzīvotāju skaitu, tad tikai nedaudzi ir spējīgi uzsākt procesus, kas var vest viņus tuvāk izziņai. Tieši par šādiem iespējami topošajiem indivīdiem arī runāšu.

Tiklīdz izziņu alkstošais cilvēks ir nobriedis un ir gatavs uzsākt kādu izziņas procesu veicinošu darbību, tā, tūdaļ pat viņš sastopas ar iekšējo pretestību. Tā parasti izpaužas kā slinkums, laika novilcināšana, dažādu citu uzdevumu nostādīšana par svarīgākiem, līdz pat saslimšanai. Ar visu šo es gribu teikt, ka cilvēkā ir kaut kas tāds, kas kavē viņu iepazīt pašam sevi. Un nav svarīgi, kādu vārdu dod šai iekšējai pretestībai, ir nozīmīgi tas, ka šī pretestība ir reāla, tā pastāv. Man to labpatīk saukt par prātu un pie tā arī pagaidām turēšos.

Tieši prāta radītās spekulācijas es uzskatu par visbīstamākajām lamatām pašizziņas procesā. Lielākais vairums meklētāju sapinas prāta izliktajās cilpās. Un vai nav dīvaini, ka gandrīz katrs, kas šobrīd lasa šo tekstu domā, ka ‘’šajās lamatās noteikti var iekrist kāds cits, bet ne jau nu es’’.’’ Es esmu pārāk gudrs ( jeb gudra ), lai vēl kristu kaut kādās lamatās.’’ Tieši tā jau arī tas viss darbojas. Prāts jums vienkārši ļauj domāt, ka jūs esat ļoti gudri. Viņš ir tas, kas rada šo ilūziju. Kamēr jūs sajūsminieties paši par savu gudrību, viņš ir panācis savu – aizvedis jūs pa maldu taku. Dzenoties pēc atzinības un slavas, jūs esat gatavi sevi pārbāzt ar intelektuālām gudrībām, tomēr no dziļākas izziņas procesa tas jūs tikai attālina. Pat tad, ja pasaulē nebūtu uzrakstīta neviena grāmata, katram cilvēkam būtu pietiekami daudz iespēju iepazīt un izpētīt sevi. Gadījumā, ja gribat šo domu apšaubīt, vispirms mēģiniet atbildēt uz jautājumu, vai uzkrātie intelektuālo zināšanu kalni jūsu dzīvi ir padarījuši kaut nedaudz laimīgāku.

Ņemot vērā to, ka šobrīd turos pie uzskata, ka šo pasauli var redzēt un saprast līdzībās, gribu piedāvāt veikt nelielu ieskatu vīrusu īpašību apskatē.

Vīrusu darbības algoritms ir visai vienkāršs. Izliekoties par labo, apmānīt šūnas aizsargmehānismus un pēc tam tos nogalināt. Jau atkal, izliekoties par labo, iekļūt šūnas iekšienē. Iztukšot visus noderīgos šūnas resursus, un, kad tas izdarīts, doties pie nākamās šūnas. Pie tam, nepārtraukti vairojoties.

Prāta veiktās darbības pēc savas būtības ir diezgan līdzīgas. Radot ilūziju par savu vienreizīgumu un neaizstājamību, saglabāt neierobežotu varu, kā paša aizsargmehānismus, lietojot aizspriedumus un fundamentālu pārliecību. Ja katru cilvēku pielīdzina šūnai, bet prātu – vīrusam, tad iegūtā aina diezin vai varētu izraisīt prieka saucienus.

Ja pietiek drosmes, var iet vēl tālāk. Vērīgi aplūkojot cilvēka ķermeni un salīdzinot to ar dzīvnieku ķermeņiem, varam konstatēt, ka trauslāku un vārgāku organismu būtu grūti pat iedomāties. Tajā pat laikā, šis trauslais un vārgais organisms sēj nāvi un iznīcību. Tam nepietiek ar to, ka viņš iznīcina savu apkārtni, viņš iznīcina arī pats sevi. Un šajā situācijā šūnai mēs varam pielīdzināt Zemi. Ja ņem vērā cilvēka tieksmi iekarot Mēnesi vai Marsu, Tad šī aina kļūst vēl bēdīgāka.

Iepriekšminētajās situācijās tomēr ir kāda lieta, kuru atstāt bez ievērības būtu necienīgi. Mēs katrs varētu mēģināt palūkoties uz šīm situācijām ‘’ar vīrusa acīm’’. Lai varētu pēc iespējas labāk saprast vīrusu un tā rīcības motivāciju, mums katram uz neilgu laiku ir ‘’jākļūst par vīrusu’’. Pārsteidzoši, taču no vīrusa pozīcijām raugoties, situācija izskatās pavisam citāda. Un proti, tas, ko daru es ‘’kā vīruss’’, ir augstākā mērā noderīgi un vajadzīgi. Tas, ka es iznīcinu jebko, kas ir man apkārt, ir likumsakarīgi, jo man ir jārūpējas par savu drošību un jānodrošina sevi ar pārtiku. Protams, ka es vairojos, jo tas ir mans pienākums. Man ir jārūpējas par savas sugas turpināšanu, jo nav citas tik labas un noderīgas dzīvības formas kā manējā.

Tomēr redzu, ka esmu pārāk novirzījies no uzstādītās tēmas. Lai nedaudz atvieglotu saspringto gaisotni, piedāvāšu kādu citu salīdzinājumu, kas balstīts uz manu pieredzi un novērojumiem alkoholisma jomā.

Šeit es gribu par piemēru nostādīt alkoholiķi (kaut vai pats sevi), kurš ir nonācis visai sarežģītas izvēles priekšā. Lai varētu izdzīvot un sakārtot savu dzīvi, ir jāpārstāj lietot. Tomēr alkohols patiesi ir vienīgais, kas šobrīd padara šī cilvēka dzīvi kaut cik ciešamu. Saprotams, ka kaut vai tikai doma par to, ka tiks atņemts vienīgais palīgs un glābējs, var izraisīt panikas lēkmi.

Līdzīgi ir arī ar prātu. Līdz pat brīdim, kad cilvēks spēj apzināties, ka prāts ne būt nav vienīgais instruments saziņai ar ārpasauli, tas tiek uzskatīts par kaut ko neaizstājamu. Par šīs leģendas uzturēšanu dāsni rūpējas viņš pats. Šajā gadījumā itin labi noder iebiedēšana ar sajukšanu prātā, un mani novērojumi rāda, ka šādas bailes ir ļoti daudziem cilvēkiem.
Ja piemēru ar alkoholu var nosaukt par atkarību, tad piemēru ar prātu, es drīzāk gribētu saukt par verdzību. Pie tam, šī verdzības iekārta tiek uzturēta ar diezgan viltīgu metodi – atļaujot vergam domāt, ka viņš ir īstais saimnieks. Prāts patiesi ir visai spēcīgs ienaidnieks pašizziņas ceļā, jo īpaši tādēļ, ka tas izliekas par draugu. Ar nožēlu jāatzīst, ka lielākais vairums meklētāju, iekrīt prāta radītajās ‘’vilku bedrēs’’. Tur viņi kļūst par viena aktiera teātra trupas vadītājiem. Viņi apjūsmo savu personu, savas brīnišķīgās prāta spējas un savu augsti attīstīto intelektu. Un ja vēl rodas iespēja izrādīties apkārtējiem, tā sakot ‘’samērīties ar intelektiem’’, un pierādīt savu pārākumu, tad iekšējās triumfa fanfaras viņu ceļ aizvien augstāk un augstāk pretī slavai un Nobela prēmijai. Un tikai retu reizi pārņem tāda kā neērtības sajūta. It kā pietrūktu telpas. Un arī kaut kādi mieti ribās duras. Bet tas jau nekas īpašs. Tas jau laikam tikai tāds slavas blakusefekts. Parakņāšos pa savu bibliotēku un, gan jau atradīšu kāda gudrā dotu skaidrojumu arī tam.

Lielākais vairums ‘’skolotāju’’ sēž šajās vilku bedrēs, bet paši to nemaz nemana. Viņi māca kā labāk iegulties bedres dibenā tā, lai mieti mazāk traucē un būtu vieglāk nodoties pašapmānam un ilūzijām.

Šķiet, ka nebūšu sevišķi tālu no īstenības, ja apgalvošu, ka katrs no mums ir pabijis šajās lamatās. Tomēr tikai retajiem izdodas no šīm bedrēm izkāpt. Tos, kuri ir spējuši to izdarīt, es saucu par izredzētajiem. Un nebūt ne tādēļ, ka viņi ir iemantojuši kaut kādas īpašas spējas jeb dotumus. Viņi ir izredzēti ar to, ka ir spējuši uzveikt pretinieku, kas ir neredzams, nejūtams, pat nenojaušams. Un viņa arsenāla labākais triks ir stingras pārliecības radīšana, ka viņa (pretinieka) nemaz nav.

Pēdējā laikā aizvien vairāk pieejamas ir skolas, kuru zināšanas agrāk ir turētas slepenībā. Tomēr nebūs nekāda jēga no tā, ka lasīsiet gudras grāmatas par garīgo pilnveidošanos un spriedīsiet ‘’O, jā. To viņi ir labi izdomājuši. Šī metode varētu būt ļoti iedarbīga.’’, jeb arī ‘’ejot pa šo ceļu varētu sasniegt tādus un tādus rezultātus.’’ Jums nav un nevar būt nekādas jausmas par to, ko var sasniegt, ejot pa kādu garīgās attīstības ceļu, ja jūs paši pa to neejat. Ir milzīga atšķirība starp gribēšanu un gribēšanu gribēt. Starp gribēšanu iet un iešanu ir bezdibenis, kuram tiltu pāri varat uzbūvēt tikai pats.
Katram ir tiesības izvēlēties gudras runas un atzinību, nogurdinoša un smaga darba vietā. Katram ir tiesības kritikas vietā izvēlēties slavu un uzmanību. Tomēr, šķiet, ka šādā gadījumā, viņš var tikai zaudēt nevis iegūt.


Nobeigumā gribu pievienot īsu šī raksta pārskatu.

Lai nebūtu jālasa viss raksts.

1. Prāts nav ne labs, ne slikts.
2. Prāts prot mānīties.
3. Gribēt iet un iet pa ceļu nav viens un tas pats.
4. Katram ir tiesības neaugt, ja viņš to nevēlas.




Andris Siliņš


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv