www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Bernhards, Boriss
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Vai egoisms ir cilvēka būtība?17.05.2008

1. Egoisma definīcija. Daudzi cilvēki attaisno savu egoismu ar to, ka pasludina to par neatņemamu cilvēka īpašību, bez kuras nebūtu iespējama eksistence šajā pasaulē, kurā virzošie spēki ir cīņa par izdzīvošanu un dabiskā izlase. Bet vai patiešām tā ir? Un vai šos likumus var pārcelt uz cilvēku sabiedrību?

Lai to noskaidrotu vispirms definēsim, kas ir ‘’egoisms’’? Izplatītākais skaidrojums ir, ka egoisms ir ‘’domāšana tikai par sevi, neņemot vērā citu vajadzības.’’ Ar šādu skaidrojumu, manā skatījumā, rodas daudzi kļūdaini pieņēmumi. Piemēram, nereti par egoistu nosauc cilvēku, kurš neizpilda kāda cilvēka vēlmi vai dara kādam ne pa prātam.

Iedomāsimies situāciju, kad dzīvoklī dzīvo divi cilvēki, teiksim, - īrnieks, kurš izīrē istabu, un saimnieks, kuram dzīvoklis pieder. Saimniekam patīk celties sestdienas rītos agrāk, nu kaut kur ap 9.00. Viņš izdara visas savas rīta lietas – aiziet uz vannas istabu, uztaisa brokastis. Pie kam viņam patīk dziedāt, darot savas lietas. Un visā šajā rīta cēlienā vairākkārtīgi tiek atvērtas un aizvērtas durvis, kā arī grīda tā kā mazliet čīkst.

Pa to laiku otrā istabā guļ īrnieks, kurš ir liels guļava un kuram diena sākas tikai 12.00. Īrniekam traucē saimnieka rosīšanās – viņš nevar pagulēt. Šādā situācijā viņš var par saimnieku padomāt: ‘Tas nu gan ir egoists!’’

Bet vai patiešām tas tā ir? Vai saimnieks ir egoists? Pieņemsim, ka tā ir pirmā nedēļa, kad īrnieks ir ievācies, un abi vēl nav iepazinuši viens otra paradumus. Saimnieks neiedomājas, ka jaunajam īrniekam 9.00 ir agrs rīts – viņam tas liekas pietiekami vēls laiks, lai netraucēti veiktu savus rīta darbus. Turklāt viņš uzaudzis ģimenē, kurā visi mīl dziedāt un nevienam tas netraucē, tāpēc saimnieks neiedomājas, ka īrniekam tas varētu likties kaitinoši, varbūt viņš pat to dara neapzināti. Tādā gadījumā saimnieks nemaz nav egoists, kā īrniekam šķiet, - viņam vienkārši ir citāda saprašana par dažādām lietām.

Turpretī vēlāk, ja īrnieks palūdz ievērot dažas lietas, kas viņam ļoti traucē, un saimnieks turpina rīkoties pa vecam, tad gan runa ir par egoismu, jo netiek cienīts otrs cilvēks.

Tad vēl viena situācija. Droši vien būsit pamanījuši, ka mazi bērni apvainojas uz mammu, ja viņa neiedod konfekti. ‘’Labs’’ mazam bērnam ir tas, kurš izdabā viņa vēlmēm, bet ‘’slikts’’ ir tas, kurš tā nedara. Vairums cilvēku šādu domāšanu pārceļ arī uz vēlāku vecumu un pieaugušā dzīvi.

Iedomāsimies skolu, kontroldarba laiku. Viens skolnieks, kurš ir cītīgi sagatavojies, raksta savu variantu, bet otrs, kurš nav, nezina atbildi uz jautājumu. Viņš prasa, lai cītīgais skolnieks pasaka priekšā. Pa to laiku skolotāja cieši vēro klasi tā, ka nav iespējams ‘’nošpikot’’ vai sačukstēties. Laiks tuvojas beigām, bet cītīgais skolnieks tā arī nepasaka atbildi priekšā. Pēc kontroldarba slinkais skolnieks var pārmest cītīgajam: ‘’Tu domā tikai par sevi! Egoists!’’

Bet vai patiesām tā ir? Vai mums obligāti vienmēr ir jāizpilda citu vēlmes? Domāju, ka nē. Vēl jo vairāk tāpēc, ka cilvēku vēlmes bieži vien ir nesaprātīgas vai arī mūsu palīdzību vēlas izmantot kaitīgiem mērķiem.

Kāds var teikt, ka es te pievedu pārāk vienkāršus piemērus – ka dzīvē jau lielākoties cilvēki tā nedara un nedomā. Taču man ir nācies dzirdēt arī daudz absurdākas lietas, nekā manos piemēros. Piemēram, kāda sieviete vīrietim, kurš uz jautājumu par kādas citas sievietes privāto dzīvi atbildēja, ka viņu tā neinteresējot, saņēma pārmetumu: ‘’Nu, jā! Jūs jau interesē tikai jūs pats! Jūs jau esat egoists!’’

Tā kā cilvēku domāšana nereti patiešām ir absurda. Tamlīdzīgas lietas var arī nepateikt skaļi, bet var tā nodomāt. Apzināti vai neapzināti, bet vairumam cilvēku visi viņu spriedumi un uztvērumi norit no viņu šaurā ‘’es’’ pozīcijām.

Tieši tas arī ir pamatā tam, ko es saprotu ar egoismu, kuram, ņemot vērā iepriekšējos piemērus, es sniegtu šādu definīciju.

‘’Egoisms ir domāšanas un rīcības veids, kuru nosaka priekšstats par sevi kā no pārējā Visuma atdalītu būtni, vērtējot savas vajadzības un vēlmes augstāk par citu būtņu vajadzībām un vēlmēm, un kurā spriedumus nosaka Aktīvās Inteliģences principa pārsvars pār Mīlestības-Vieduma principu.’’

 

2. Dievtapšana. Tagad atgriezīsimies pie sākotnējā jautājuma: ‘’Vai egoisms ir cilvēka būtība?’’

Ezoterika saka, ka nē. Bībelē ir teikts, ka Dievs radīja cilvēku pēc savas līdzības. Šāds apgalvojums izriet no cilvēka dievišķuma atzīšanas. Tas nozīmē, ka Dievs ir cilvēka augstākā būtība. Dievs ir transcendents un imanents vienlaikus. Tas nozīmē, ka Dievs ir klātesošs visā radītajā, tātad arī cilvēkā. Bet vai tad Dievam ir piedēvējams egoisms?

Gluži pretēji. Tie, kuri izprot Hierarhijas principu, redzēs, ka Visumā eksistē viena bezgalīga upurēšanās ķēde – augstākais kalpo zemākajam. Kalpošanas pamatā vienmēr ir Mīlestība, un kur ir Mīlestība, tur nevar būt egoisms.

Diemžēl cilvēku sabiedrībā mīlestība izpaužas ierobežotā mērā, un patiešām ir grūti noticēt, ka egoisms nav neatņemama cilvēka īpašība, ja jau apkārtējie cilvēki ir egoistiski. Pat, ja cilvēks nevēlas būt egoists, sabiedrība viņu ātri ‘’pārmāca’’.

Tāpēc mani vārdi, šķiet, esam tikai vārdi, un nav neviena piemēra, kas tos varētu apstiprināt. Taču ezoterika sniedz šādus piemērus Meistaru personā, kuri pārgājuši superhumānajā jeb dvēseļu valstībā, kurā vairs nevalda likums ‘’kurš stiprāks’’, bet gan – ‘’kurš mīlošāks’’. Protams, Meistarus ir saticis retais, un tāpēc es nevaru pierādīt savu vārdu patiesīgumu. Taču visiem zināmi tādi piemēri kā Sv. Asīzes Francisks, Māte Terēze vai Ramakrišna. Šajos cilvēkos novērojams patiesais izplaucis mīlestības zieds. Taču arī šeit kāds atradīs slēptu tīksmināšanos par savu svētumu, kas būtībā arī ir egoisms. Tāds cilvēks, tā teikt, spriež pēc sevis, un man nav viņam, ko teikt, kā vien novēlēt mistisku pieredzi, kas atvērtu viņa acis.a. Dievs ir transcendents un imanents vienlaikus.ururk  cien

Turpretī manā skatījumā Rāmakrišna, Francisks u.c. parāda augstāku mīlestības izpausmes pakāpi nekā vidusmēra cilvēks. Viņos vērojams patiess altruisms un redzams, ka egoisms viņos lielā mērā ir izšķīdis. Šādos gradācijas novērojums starp parastiem cilvēkiem, svētajiem un Meistariem mani patiesi iedvesmo un liek domāt, ka tas ir katra liktenī izšķīdināt savu egoismu un savu sirdi padarīt par mīlestības avotu visiem.

Tāpēc katra cilvēka mērķim ir jābūt sava egoisma pārvarēšanai un pieaugošai mīlestības izpausmei, kas ir neatņemama dvēseles īpašība un līdz ar to – cilvēka būtība. Ezoterika māca, ka dvēselei (bet faktiski – monādei) ir jāiziet cauri visām dabas valstībām, tajās gūstot nepieciešamo pieredzi. Tādējādi šādas evolūcijas mērķis ir katrā būtnē ieliktā dievišķuma realizācija. Faktiski šajā procesā Dievs spēlē Kosmisko Spēli – Lilu –izpaužot Pats Savu Dievišķumu caur radību. Domāju, ka nebūs nepatiesi apgalvot, ka patiesībā tas ir Dievs, kas izpauž Mīlestību caur mums un, ka tā ir tikai ilūzija, ka mēs attīstām sevī Mīlestību. Tas vienmēr jāpatur prātā, jo nav nekāda ‘’es’’ – viss ir Dievs. Tomēr objektīvajā plānā var arī runāt par individualizētu ‘’es’’, jo Dieva pašizpausme realizējas vairākos (kaut arī nosacītos) līmeņos katrā savā ‘’fragmentā’’. Šie ‘’fragmenti’’ ir dažādā ‘’Dievtapšanas’’ stadijā. Egoisms manā skatījumā ir pārejoša parādība un ir novērojama tikai cilvēciskajā valstībā kā rezultāts nepareizai identifikācijai ar atsevišķo ‘’es’’. Aplūkosim kā norit šāda ‘’es’’ un egoisma attīstība.

 

3. Dzīvnieku evolūcija. Kā māca teozofija, dzīvniekiem nav individuālas dvēseles, viņiem ir tikai kolektīvā dvēsele – viena uz visu sugu. Dzīvnieku uzdevums ir attīstīt astrālo ķermeni, vienlaikus ‘’astralizējot’’ augus, individualizēties un caur pieaugošu prāta iedīgļa attīstību nobriest pārejai uz cilvēku valstību. Cilvēks no dzīvniekiem atšķiras ar individualizēta saprāta esamību. Tas nav intuitīvais prāts, bet gan intelekts, kurš saistīts ar Aktīvās Inteliģences principu. Un tā kā dzīvniekiem ir jākļūst par cilvēkiem, tad Aktīvās Inteliģences princips spilgti izpaužas dzīvnieku valstībā. Darvinisti tā izpausmi dēvē ‘’cīņa par izdzīvošanu’’. Novērotājam tā var likties egoisms tīrā formā. Taču es atļaušos tam nepiekrist. Ja ņemam jēdzienu ‘’egoisms’’ tādā definīcijā, kā es to sniedzu iepriekš, tad dzīvniekiem tas nemaz nevar piemist, jo viņiem nav sava ‘’es’’ izjūtas. Tā parādās tikai augstākajiem dzīvniekiem, kuri savā attīstībā pietuvojušies cilvēku valstībai. Taču šeit drīzāk jāsastopas ar tāda līmeņa pašapziņu, kāda piemīt mazam bērnam, nevis par stabilu, daudzlīmeņu pašidentitātes izjūtu, kāda izveidojas pēc pašidentitātes krīzes aptuveni 17 gadu vecumā. Zemākajiem dzīvniekiem (zemākos zīdītājus ieskaitot) turpretī šāda sevis izjūta nepiemīt. Viņu darbību pilnībā nosaka instinkti, caur kuriem viņus vada sugas dvēsele un devas, kas ar viņiem strādā. Devu mērķis ir aizvadīt dzīvniekus līdz individualizācijai un intelekta (Aktīvās Inteliģences) pietiekamai attīstībai, kas sekmētu viņu pāreju cilvēku valstībā. Tādējādi cīņa par izdzīvošanu un dabiskā izlase nav nejaušs dabas mehānisms, bet gan dabas garu (devu) apzinātas manipulācijas rezultāts.

No malas var izskatīties, ka dzīvnieki ir vistīrākie egoisti; taču es vēlreiz uzsveru, ka tas tā nevar būt, jo dzīvnieki neapzinās sevi, kas ir būtisks egoisma rašanās priekšnoteikums. Tāpat ir arī daudzi gadījumi, kas no malas var izskatīties kā altruisms, piemēram, lemingu masveida pašnāvība, metoties jūrā, ja to ir savairojies par daudz; mangustu sardzē stāvēšana; māte aizstāv savus mazuļus. Taču abos gadījumos tā nav apzināta lēmuma pieņemšana par ‘’savtīgu’’ vai ‘’altruistisku’’ rīcību – tas vienkārši ir instinkts – sugas dvēseles un devu manipulācija ar konkrētajiem indivīdiem.

Bez tam jāpatur prātā kāda okulta nianse attiecībā uz Saules sistēmas evolūciju. Iepriekšējā Saules sistēma bija uz Trešā jeb Aktīvās Inteliģences Stara. Tagadējā Saules sistēma ir uz Otrā jeb Mīlestības-Vieduma Stara. Taču uz Zemes, Trešā Stara planētas, vēl ir saglabājušās dažas reliktas iepriekšējās Saules sistēmas enerģijas. Dzīvnieku valstībā tās izpaužas, piemēram, kā plēsonība. Ja būtu pilnībā tikai Otrā Stara enerģijas, tad attiecības dzīvnieku valstībā, domājams, lielākā mērā raksturotos ar mīlestību un simbiozi. Pašreizējā situācija ir radusies Materialitātes Kungu darbības dēļ, kuri darbojas uz involūcijas loka.

Tātad noskaidrojām, ka dzīvnieku evolūcija ir vērsta uz individualizāciju un Aktīvās Inteliģences attīstību. Šeit Aktīvā Inteliģence izpaužas savā dabiskajā gultnē un nerada tādu ļaunumu, kādu rada egoisms cilvēku valstībā. Augstākajos zīdītājos (mājdzīvniekos, ziloņos, primātos, delfīnos) Aktīvā Inteliģence ir sasniegusi savu kulminācijas punktu un šie dzīvnieki ir gatavi pilnīgai individualizācijai (atdalei no kolektīvās dvēseles) un pārejai cilvēku valstībā kā iemiesotām, individuālām cilvēku dvēselēm tuvākajā iespējamajā laikā atbilstoši kosmiskajiem un planetārajiem cikliem. Teozofs Č. Džinaradžadass pat min, ka pirms šādas pārejas daži dzīvnieki patiesībā dzīvo kā cilvēku dvēseles dzīvnieku ķermeņos, kuri vairs nav daļā no kolektīvās dvēseles, bet gan individuālas dvēseles.

4. Cilvēku evolūcija. Savulaik cilvēce jau ir veikusi šādu pāreju. Saskaņā ar ‘’Slepeno Doktrīnu’’ tās būtnes, kuras iepriekšējā ciklā bija iemiesotas dzīvnieku valstībā uz Mēness, tagadējā ciklā ir cilvēki uz Zemes. Pašlaik ir 5. pamatrases laiks un tikai šajā pamatrasē cilvēki ir ieguvuši pilnībā pabeigtu personību, sastāvošu no fiziski-ēteriskā, astrālā un mentālā ķermeņa. Fiziskais ķermenis tika attīstīts 3. pamatrases laikā, jo tā bija pirmā rase, kas sāka dzīvot blīvi fiziskajā pasaulē; astrālais ķermenis – 4. pamatrases laikā, un tagad, 5. pamatrases laikā attīstās mentālais ķermenis. Tā kā Aktīvās Inteliģences princips ir saistīts ar intelektu, bet intelekts ir mentālā ķermeņa funkcija, tad var teikt, ka šajā pamatrasē Aktīvās Inteliģences princips ir sasniedzis savu kulmināciju.

3. pamatrases laikā cilvēki psiholoģiski vairāk līdzinājās dzīvniekiem, jo viņu darbību lielā mērā vēl noteica instinkti un fiziskās vajadzības. Šajā rasē egoisms izpaudās tāpat kā dzīvniekiem – kā instinktīva savu dziņu apmierināšana. Cilvēks tajā laikā bija kā mežonis (neskatoties uz civilizāciju, ko palīdzēja radīt Hierarhija).

4. pamatrases (atlantu) laikā egoisms sāka izpausties arī emocionālajā līmenī. Jo līdz ar astrālā ķermeņa iemantošanu un attīstību cilvēkos pamodās astrālā līmeņa kaislības un vēlmes. Cilvēku darbību tad noteica egoistiska baudas gūšanas tieksme, taču ne tik pārdomāta un racionalizēta kā tagad, bet gan spontāna un stihiska, vēlākajās apakšrasēs kļūstot rāmākai, pateicoties plaukstošajam prāta iedīglim un ideāliem. Vairums cilvēku mūsdienās psiholoģiski ir joprojām palikuši šajā līmenī.

5. pamatrases laikā attīstījās mentālais ķermenis, un egoisms kļuva ‘’racionāls’’. Šeit jau pilnībā var runāt par tādu egoismu, kāds formulēts definīcijā. Šajā stadijā parādās egoismam pamatā esošais domāšanas veids; cilvēks ne tikai tiecas pēc savu vēlmju apmierinājuma, bet viņa vēlmes kļūst izsmalcinātākas, cilvēks iemācās atteikties no mazāka labuma, lai iegūtu lielāku labumu, viņš savu darbību prot plānot un ir izveidojis savu dzīves filozofiju, ar kuru nopamatot un aizstāvēt savu, būtībā, egoistisko eksistenci. Apgalvojumi, ka ‘’visi cilvēki ir egoisti’’, ka ‘’bez egoisma nav iespējams izdzīvot’’, dzīvnieku valsts likumu pārcelšana uz cilvēku valstību – tas viss raksturo ‘’egoistiskās filozofijas’’. Šajā stadijā cilvēks ir kļuvis par superegoistu, kurš ir spējīgs attaisnot šo savu dzīvniecisko pusi gan sevis, gan citu priekšā un nomaskēt to ar sabiedrībā pieņemto uzvedības un ētikas normu ievērošanu. Jo intelektuāli attīstītāks cilvēks ir, jo viņš ir izsmalcinātāks egoists. Tas izskaidro arī intelektuāļu vidū nereti sastopamo snobismu un cinismu.

Sakarā ar personības struktūras pabeigtību un pilnīgas pašidentitātes izveidošanos, mēs jau pilnībā varam runāt par tādu psihes struktūru, kādu piedāvā, piemēram, Freids, kurā Ego ieņem būtisku lomu, integrējot un saskaņojot cilvēku dziņas Id (kas atbilst astrālajam ķermenim) ar Superego (sabiedrības prasībām un normām – zemāk attīstītajiem indivīdiem; sirdsapziņu un dvēseles impulsāciju – augstāk attīstītajiem). Protams, šis modelis ezoteriķim liksies stipri nepilnīgs, taču nevarētu teikt, ka tas būtu aplams, un cilvēces vairuma gadījumā tas darbojas.

Taču ciktāl tas attiecas uz egoismu kā cilvēku īpašību, tad es to izteiktu šādā formulā:

 

 

Pašidentitāte + Aktīvā Inteliģence = egoisms

 

 

Tā būtu raksturojams nobriedis egoists – vidusmēra rietumnieks (austrumnieks droši vien arī, bet tur ir vēl dažas citas būtiskas nianses). Altruisms savukārt, manā skatījumā, būtu definējams šādi:

 

 

Kolektīvā identitāte + Mīlestība = altruisms

 

 

Pirms pavirzāmies tālāk, attiecībā uz iepriekšteikto vēl piebildīšu, ka, tā kā mentālais ķermenis ir saistīts ar ideju uztveršanu, tad līdz ar Aktīvās Inteliģences augsto attīstību 5. pamatrasē un vienlaikus zemo Mīlestības izpausmes līmeni, attīstījās arī kolektīvās egoisma formas – nacionālisms, šovinisms, rasisms, un es pat teiktu, ka arī kapitālisms – mūsdienu kroplajā formā.

Uz pirmajiem trim es attiecinātu formulu:

 

 

Kolektīvā identitāte + Aktīvā Inteliģence = kolektīvais egoisms

 

 

Visspilgtāk šāda kārtība izpaudās nacistiskajā ideoloģijā. Ja nacisti būtu uzvarējuši 2. pasaules karā un sagrābuši varu pasaulē, tad mums būtu sabiedrība, kurā ir 100 % Aktīvās Inteliģences un 0 % Mīlestības-Vieduma.

 

5. Egoisma rašanās cēloņi. Iepriekš apskatītā egoisma rašanās cilvēku valstībā liks kādam izsaukties: ‘’Nu, re!’’ Taču sanāk, ka egoisms ir neatņemama cilvēka sastāvdaļa!’’ Bet es atkal to noliegšu, teikdams, ka egoisms ir kļūda, nevis dabiska cilvēka īpašība. Jāpatur prātā, ka tas, kas saskaņā ar Dievišķo Plānu tiek attīstīts dzīvniekos un vēlāk uzplaukst cilvēku valstībā ir Aktīvās Inteliģences princips, egoisms šajā procesā ir tikai blakusparādība. Cilvēku valstībā dvēsele cenšas attīstīt prātu un personību, egoisms ir tikai paredzamie zaudējumi, ar ko jārēķinās investējot savu enerģiju šajā procesā. Egoisms ir tikai blakusparādība, tiesa gan neizbēgama, jo lai iegūtu zeltu, tas ir jāattīra no piemaisījumiem, smiltīm un dubļiem.

Pats par sevīm Aktīvās Inteliģences princips nav slikts, slikta ir tā nepareiza izmantošana, kas rada egoismu. Ir jāņem vērā vēl divas lietas. Saskaņā ar Dievišķo Plānu cilvēku valstībā ir jāparādās būtnēm ar individuālu dvēseli un sevis apzināšanās spējām. Otra lieta: astrālajam ķermenim jābūt par buddhi atspoguļojumu zemākajā triādē.

Kā jau tas vienmēr notiek, Dievišķais Plāns realizējas pakāpeniski un sākotnējās realizācijas stadijās ir daudz nepilnību. Tā arī tagad: līdz šim brīdim mums ir vidusmēra cilvēciska būtne ar individuālu dvēseli, kas sevi apzinās un kurai ir astrālais ķermenis. Sevis apzināšanos sniedz dvēseles klātbūtne cilvēkā. Taču ņemot vērā personību veidojošo ķermeņu nepilnību salīdzinājumā ar dvēseli, tie nevar būt pilnīgi tās atspoguļojumi savā plānā, jo to vibrācijas nav sinhronas. Tā piemēram, astrālais ķermenis nav pilnīgs buddhi atspoguļojums, kura uzdevums būtu ģenerēt (vai pareizāk sakot, atspoguļot) mīlestības jūtas, skaistuma izjūtu, prieku, laimi, mieru un augstus ideālus (kopā ar mentālo ķermeni), bet tā vietā tas ir mutuļojošs emociju un vēlmju katls. Tāpat arī cilvēka prāts (mentālais ķermenis un aiz tā stāvošais elementālis) ir nošķīruši personību no dvēseles un rada nepareizu ‘’es’’ izjūtu. Tā visa rezultātā arī rodas egoisms.

Šāda kropla mehānisma pastāvēšanas cēloņus man izdevās noskaidrot kādā vīzijā.

 

6. Egoisma rašanās mehānisms. Šī vīzija man ļāva dziļāk izprast skandhu darbību un kāpēc budistu ‘’Šunjata’’ nozīmē ‘’Tukšums’’. ‘’Skandhas’’ ir budisma termins un apzīmē ‘’psihofiziskās kopsakarības, kuras jāattīra meditācijā par dievībām’’. Šunjata ir stāvoklis, kurā cilvēks ir atbrīvojies no skandhām un izkļuvis no Sansaras rata. Sansara ir psiholoģisko nosacītību kopums, kas cilvēka prātu tur ilūziju varā un neļauj viņam sasniegt Šunjatu. Līdz ar to es skandhas definētu kā nosacījumu kopumu, ar kurām prāts izveido mūri ap iluzoro ‘’es’’, kas ir nekas cits kā projekciju kopums, ar kuru prātam ir nepārtraukti jāmijiedarbojas, lai aizmuktu no savām eksistenciālajām bailēm un vientulības un tukšuma sajūtas, uzturot ilūziju par ‘’es’’.

Un tātad par pašu vīziju...Uz to mani noveda pārdomas par to, kas tad ir ‘’es’’, ja nomirst mans fiziskais ķermenis. Un kas tad ir ‘’es’’, ja es atmetu savas emocijas? Un kas tad ir ‘’es’’, ja es atmetu savas domas? Un kas tad ir ‘’es’’, ja es atmetu domas par ‘’sevi’’? Tā domās atmetot visu uzskaitīto, es sajutu prātu visā tā kailumā. Bija sajūta par atrašanos ‘’tumšā tukšumā’’. Tajā prāts izjuta vientulības sajūtu, kas lika prātam iedomāties biedējošo domu ‘’ bet ja nu manis nemaz nav?’’, ‘’bet ja nu ‘’es’’ nemaz neeksistē?’’. Lai aizbēgtu no šīs vientulības sajūtas, prāts sāka radīt savs projekcijas. Lai aizpildītu apkārt un sevī esošo tukšumu, prāts radīja domas. Un domas pavadīja emocijas. Jo vairāk domu un emociju bija un jo tās bija dažādākas, jo prāts labāk jutās. Tas varēja aizmirst bailes par neesamību un pievērsties savām domām-projekcijām. Tad es sapratu, kāpēc cilvēka prāts tik drudžaini nemitīgi rada domas – lai aizmirstu tukšumu un uzturētu ilūziju par ‘’es’’.

Bet patiesībā kaut kur tajā tukšumā, it kā aiz plīvura, slēpās Šunjata – Tukšums, kas ir piepildītība vienlaikus. Taču prāts izvēlējās domāt par atsevišķo ‘’es’’ – pārāk lielas bailes izšķīst tukšumā. Bet tieši tas ir tas, kas būtu jādara, lai iegūtu pilnīgu brīvību un mīlestības piepildījumu. Tā notiek ego dzimšana, un tieši šīs atšķirtības dēļ rodas egoisms.

Lai sniegtu sīkāku ieskatu skandhu darbībā, piedāvāju Čogjama Trungpas skandhu darbības aprakstu.

 

Pavisam ir 5 skandhas.

 

1.        skandha – ego dzimšana; saucas ‘’forma’’ jeb ‘’pamata neziņa’’. Mēs nepamanām tādas telpas īpašības kā ritība, saprātīgums. Kad mūsu intelektuālajā pārdzīvojumā rodas atausme, t.i., telpa, kad rodas pēkšņs zibsnis, personības sajušana, tad rodas šaubas. ‘’Bet ja nu atklājas, ka stingrs ‘’es’’ neeksistē? Kāda biedējoša iespēja! Es nesākšu iet līdz tam!’’ Tāda abstrakta paranoja, nepatīkama sajūta, piesardzība attiecībā uz kaut ko neīstu – tas arī ir karmiskas ķēdes reakcijas cēlonis. Šeit eksistē bailes no galīga sajukuma un izmisuma, bailes no personības trūkuma, no stāvokļa bez ‘’es’’ – un šis stāvoklis pastāvīgi ir mūsu drauds. Neziņa tādā stāvoklī nav muļķība, bet drīzāk gan spītība. Mēs putrojamies, esam apjukuši, atraduši ‘’es’’ neesamību, mēs nevēlamies pieņemt šo faktu; mēs vēlamies uzturēt līdzsvaru uz kāda pamata.

 

2.        skandha – ‘’sajūta’’; mēs cenšamies atrast sevis nodarbināšanas iespēju, novērsties no mūsu vientulības. Sākas karmiskā ķēdes reakcija. Karma ir atkarīga no nosacītības, no ‘’manis’’ esamības un ‘’manām’’ projekcijām; atkarībā no tā, cik spītīgi mēs cenšamies nodarbināt sevi, neizbēgami atdzimst karma. Citiem vārdiem eksistē bailes netikt savu projekciju atbalstītam. Mēs visu laiku meklējam apstiprinājumu tam, ka mēs patiesībā esam, bet tam ir nepieciešami sajust savas projekcijas kā cietu lietu (visu laiku vajadzīga ilūzija, lai apklusinātu savas šaubas).

 

3.        skandha – ‘’uztveršana-impulss’’; ego izstrādā 3 veidu stratēģiju kā mijiedarboties ar savām projekcijām: vienaldzība, kaisle un agresivitāte. Šos impulsus vada uztvere. Šeit uztvere nozīmē pašapziņas jūtas – jūs it kā esat spiesti galvenajam vadības centram ziņot, kas notiek katru mirkli. Tad jūs esat spējīgi īstenot atbilstošu stratēģiju. Pie kam visas stratēģijas tiek izmantotas, kad jūtamies apdraudēti.

 

4.        skandha – ‘’domāšana’’ jeb ‘’intelekts’’. Visas iepriekšējās skandhas bija instinktīvi procesi, tomēr, lai eksistētu ego, vajag arī intelektuālu pamatu, tāpēc šajā skandhā mēs visam dodam nosaukumus, klasificējam, analizējam.

 

5.        skandha – ‘’apziņa’’. Ar šo mehānismu mēs koordinējam visus instinktīvos un intelektuālos ego procesus.

 

Tādējādi 5 skandhas nodrošina ilūziju par ego īstumu.

Apziņa sastāv no emocijām un bieži vien muļķīgiem stereotipiem, kas kopā veido sešas pasaules ([apziņas stāvokļus]), ar kurām mēs sevi nodarbinām.

Emocijas ir it kā ego ģenerāļi, bet domas – armija. Meditācija ([apzināšanās]) ļauj pakāpeniski sagraut piecu skandhu mūri, ar ko ego sevi norobežo un aizsargā. (Tā Čogjams Trungpa pabeidz savu aprakstu; kvadrātiekavās manas piebildes).

 

Nu, lūk, tādi ir tad tie cēloņi mehānismam, kas neļauj personībai būt apzināti saistītai ar dvēseli un pienācīgā kārtā ieplūst tajā Mīlestības-Vieduma principam. Īpaši vēlos uzsvērt šajā aprakstā teikumu: ‘’Emocijas ([astrālais ķermenis]) ir it kā ego ģenerāļi, bet domas ([mentālais ķermenis]) – armija.’’

Domāju, ka, neskatoties uz atšķirīgo terminoloģiju, no šī apraksta var izsekot, cik lielu lomu ego nobriešanā spēlē Aktīvās Inteliģences princips un kā pakāpeniskās stadijas šajā procesā atbilst manis iepriekš aprakstītajām norisēm dzīvnieku un cilvēku rasu evolūcijā. Domāju arī, ka šāds 5 skandhu ego cilvēkam izveidojās tikai sākot ar 5. pamatrasi.

Tātad galīgais slēdziens: egoisms nav cilvēka būtība, bet ir tikai uzslāņojums, ko rada astrālā un mentālā ķermeņa nepilnīgā darbība un fiziskā ķermeņa uztveres ierobežotība.

Lai galīgi sasaistītu kopā visu iepriekšteikto, vēlreiz atkārtošu savu egoisma definīciju:

‘’Egoisms ir domāšanas un rīcības veids, kuru nosaka priekšstats par sevi kā no pārējā Visuma atdalītu būtni, vērtējot savas vajadzības un vēlmes augstāk par citu būtņu vajadzībām un vēlmēm, un kurā spriedumus nosaka Aktīvās Inteliģences principa pārsvars pār Mīlestības-Vieduma principu.’’

Un lai vēl pilnīgāk pamatotu savu viedokli par egoismu kā evolūcijas blakusproduktu un to šīs definīcijas daļu, kas attiecas uz Mīlestības principu, sniegšu aprakstu par to, kā tad tālāk norit cilvēka evolūcija un egoisma pārvarēšana.

 

7. Egoisma pārvarēšana uz Atgriešanās Takas. Evolūcija ir Visumā pastāvošs mehānisms, kurš ir vērsts uz arvien pilnīgāku Absolūta izpausmi Tā atsevišķajā fragmentā jeb citiem vārdiem – Dievtapšana. Neviens (vismaz ne no cilvēkiem) nezina, kāpēc tas tā ir. Mums tas šķiet kā Dieva spēle Pašam ar Sevi, kuras jēgu un mērķi mēs nezinām. Taču evolūcijas procesa pastāvēšana ir fakts, kur noliegs tikai retais.

Šajā procesā Absolūts izpauž Sevi Kosmiskajā Logosā, kurš sevi savukārt izpauž mazākos Logosos, kuri ir tā atspulgi. Tie savukārt izpauž sevi citos vēl mazākos Logosos līdz pat Planetārajiem Logosiem. Planetārā Logosa atspulgs ir monāde. Tā tas arī ir cilvēku gadījumā. Monādes atspulgs ir dvēsele, bet dvēseles atspulgs ir personība.

Dvēsele izmanto personību, lai pieaugošā mērā izpaustu to, kā atspulgs tā ir, t.i., monādi. Tas tiek panākts ar pakāpenisku personību veidojošo aparātu – fiziskā, astrālā un mentālā ķermeņa – pilnīgošanu, kā jau to aplūkojām iepriekš.

Tādējādi pirmā fāze ceļā uz tādu Sevis īstenošanas stāvokli, kādu sasnieguši Meistari, ir saistīta ar spēcīgas personības izveidošanu. Cilvēkam vispirms ir jākļūst par Lauvu, lai pēcāk kļūtu par Ūdensvīru, t.i. cilvēkam ir jāizveido spēcīga personība, ko dvēsele varētu izmantot kā pienācīgu kalpošanas instrumentu nesavtīgā un pazemīgā darbā.

Iepriekš jau tika sniegts ieskats, kā tas notiek. Taču vēl labāku ieskatu šajā pirmajā fāzē sniedz A. Maslova vajadzību piramīda, kas parāda, ka cilvēks sāk ar savu fizisko vajadzību apmierināšanu (mežoņi te arī apstājas), turpina ar sociālo un estētisko, kā arī ar intelektuālo vajadzību apmierināšanu (vairums cilvēku ir apstājušies šajā līmenī) un tikai dažiem par būtisku vajadzību pilnīgai laimei kļūst pašizpausme, sava potenciāla īstenošana. Šajā stadijā nokļuvušie tad, manā skatījumā, arī ir Lauvas – ar spēcīgu personību apveltīti cilvēki, spilgtas un spēcīgas personības ar tieksmi maksimāli pašizpausties un realizēt savu potenciālu.

Taču, tā kā cilvēka potenciāls ir dievišķs, un tā īstenošana beigu beigās noved pie saskarsmes ar savu dvēseli un no tā izrietošā altruisma, šajā 5. stadijā mēs varam runāt par pagrieziena punktu – par pāreju no Lauvas uz Ūdensvīru. Šīs pagrieziena punkts iezīmējas ar Kristus apziņas dzimšanu vīrieša vai sievietes sirdī, kas pietuvina viņu Pirmajai iesvētībai.

‘’Kristus dzimšana’’ ir saistīta ar Mariju, kura savukārt ir saistīta ar Pasaules Mātes tēlu, kas savukārt astroloģiskajā simbolikā atbilst Jaunavas zīmei. Tātad pāreja ‘’LauvaàJaunava’’ ir pirmais nozīmīgais solis uz Atgriešanās Takas. Lauva ir kulminācija visam tam, kas iegūts pieredzē, kas attiecas uz Dabas valstību ar trim tai piederošajiem elementāļiem – fizisko, astrālo un mentālo.

Labība ir nobriedusi, laiks to pļaut, ko Jaunava arī dara. Viņas sirpis – paškritiskā attieksme rūpīgi ievāc ražu un atsijā graudus no pelavām, pakļaujot cilvēku pašdisciplīnai, kas ļauj iegūt kontroli pār fizisko elementāli, kas līdz tam turējis cilvēku viņa materiālo vēlmju gūstā (Pirmā iesvētība). Tas viss tiek darīts ar vairāk vai mazāk apzinātu kalpošanas gribu, ko Jaunava ienes cilvēkā un kas izriet no Kristus apziņas dzimšanas.

Turpmāk cilvēkam arvien tuvāk jāpietuvojas līdzsvaram (Svaru zīme) savā kalpotāja dzīvē, it īpaši attiecībā uz savām emocijām un vēlmēm, kas beigu beigās sniegs kontroli pār astrālo elementāli un ievedīs cilvēku Otrajā iesvētībā. To visu pavada Mīlestības-Vieduma (Svari – planēta Venera) ieplūšana mācekļa dzīvē, kas, protams, šķīdina Lauvas zīmē izveidoto ‘’ego’’ un tuvina cilvēku Ūdensvīra altruismam.

Taču visu laiku, kamēr māceklis atbilstoši saviem uzskatiem par labo un ideāliem strādā pie savas personības uzlabošanas, kaut kas vienmēr viņu aiztur. Un jo vairāk viņš cenšas no tā aizmukt, jo vairāk tas liek par sevi manīt. Šis kaut kas ir cilvēka Ēna – pretstats tam ideālajam ‘’es’’, par kādu cilvēks cenšas kļūt. Tā sevī ietver visas domas, vēlmes, dziņas, sliktās rakstura īpašības, kuras cilvēks centies sevī apspiest. To nosaka visas psiholoģiskās un fizioloģiskās nepieciešamības, ko rada dzīve materiālajā plānā. Ēna, manā skatījumā, ir cilvēka dzīvnieciskā daļa – to destruktīvo enerģiju kopums, kas evolūcijas gaitā izveidojies un saglabājies, lai uzturētu trīsdaļīgās personības pastāvēšanu.

No Ēnas nevar aizmukt, to var tikai pieņemt. Katram māceklim ir jāsastopas ar savu Ēnu. Viņam ir jāatklāj, ka fiziskajā dzīvē viņš ir ne tikai gaišā dvēsele, kas ir mīlestības un gaismas caurstrāvota, pilna nesavtības un vieduma, bet arī personība, zemākais ‘’es’’, ar mentālo, astrālo un fizisko ķermeni, ar savām vajadzībām, vēlmēm un dziņām, kuras liek par sevi manīt, neatkarīgi no tā, kā māceklis censtos tās apklusināt. Ēna sevī iemieso visus cilvēka dēmonus – bailes, dusmas, iekāres, - kas karmiskajā pavadā vilkušies cauri neskaitāmām dzīvēm. Tagad, kad māceklis ir ‘’pietuvojies’’ tik tuvu savai dvēselei, visi dēmoni iziet gaismā. Sākumā māceklis negrib tos redzēt, viņš tiecas tikai pēc savas dvēseles gaismas. Viņš cīnās ar saviem dēmoniem, ar savu dzīvniecisko iedabu, taču tas ir bezcerīgi – Ēna ir kā hidra, - jo vairāk galvu tai nocērt, jo vairāk izaug vietā. Taču tiklīdz māceklis pieņem savu Ēnu un vienkārši ļauj dvēseles gaismai plūst uz to, tā Ēna tiek transmutēta, un cilvēka dvēseliskā daļa tiek integrēta dzīvnieciskajā.

Manā skatījumā mītā par Mīnotauru parādīta tieši šī iesvētība. Iesvētītais-varonis Tēsejs dodas uz Labirintu (pēc K. G. Junga: Labirints – Patības simbols), kur mīt Mīnotaurs – cilvēks ar vērša galvu. Tātad Mīnotaurs tiek parādīts kā dzīvniecisks cilvēks (manā skatījumā, labs simbols Ēnai). Tēsejs arī uzveic Mīnotauru, t.i., savu ēnu. Mītā gan tas tiek izdarīts fiziski, bet dzīvē iesvētītais izdara to ar savas dvēseles gaismu, līdz ar to Hērakla cīņa ar hidru un tās izvešana no alas (ala= tumša vieta = zemapziņas dzīles) dienas gaismā varbūt ir labāks simbolisks attēlojums minētajai iesvētībai. Mītā par Mīnotauru Tēsejam palīdz Ariadne (dvēsele?), kuras pavediens palīdz varonim atgriezties no labirinta ārpasaulē (tas simbolizē iesvētītā atgriešanos no zemapziņas dzīlēm, savas personības integrācijas pabeigšanu, panākot līdzsvaru starp radošajiem dvēseles spēkiem un stihiskajiem dabas spēkiem sevī.

Ja uz to visu paraugās no astroloģiskās simbolikas viedokļa, tad šīs posms atbilst Skorpiona zīmei, kura saistās ar nāvi un vienlaikus ar atdzimšanu jaunai dzīvei, kā arī seksu (mācekļi nereti apspiež savas seksuālās vēlmes kā kaut ko nepiedienīgu svētam cilvēkam, kādi viņi vēlas būt).

[Piezīme. Seksuālā vēlme zūd līdz ar 4. iesvētību.]

Nākamais posms ir zem Strēlnieka zīmes. Šīs zīmes simbols ir kentaurs ar loku un bultu. Kentaurs, puscilvēks-puszirgs, manā skatījumā, parāda to stāvokli, kad cilvēks ir panācis pilnīgu līdzsvaru starp savu dvēseli un Ēnu, kad viņš ir pieņēmis savu dzīvniecisko pusi un ir gatavs to transmutēt (‘’loks ar bultu’’ – virzība pretim jaunām virsotnēm un vienlaikus – tas pats ‘’Ariadnes pavediens’’, kas ļauj cilvēkam līdzsvarot savu dvēselisko un pasaulīgo dzīvi).

Mežāzis savukārt simbolizē to posmu, kad šāds līdzsvars jau ir pilnībā panākts un Ēna jau ir transmutēta. Līdz ar to cilvēka personība ir pabeigta, pilnīga. Šis posms iezīmē Trešo iesvētību, kad cilvēks ir atbrīvojies ne tikai no apmātībām, bet arī no mentālajām ilūzijām un sper pirmo soli no Dabas valstības Dvēseļu (Garīgajā) valstībā.

Un visbeidzot pienāk Ūdensvīra posms. Cilvēks no egoistiska Lauvas, kurš kalpo sev, ir pārvērties nesavtīgā Ūdensvīrā, kurš kalpo citiem. Šis posms atbilst Ceturtajai iesvētībai, kas saucas Krucifikācija jeb Lielā Atsacīšanās, kad tiek upurēts viss – iepriekš pilnīgotā personība, ego, pasaulīgās saites un ideāli. Cilvēks ir brīvs no egoisma un ir kļuvis par pilnīgu kalpotāju.

Tad vairs paliek tikai pēdējās ‘’astītes’’, ko nokārtot. Šis pēdējais posms atbilst Zivju zīmei, un pēc tā cilvēks sasniedz Piekto iesvētību un piedzīvo Apgaismību. Nu viņš ir pilntiesīgs Meistars un pilnībā pieder Dvēseļu valstībai. Meistariem piemīt tikai kolektīvā apziņa un viņos nav ne piles no egoisma; Meistari ir pilnīgi Mīlestības iemiesojumi un viņu astrālais ķermenis ir pilnīgs buddhi spogulis – kā tas sākumā bija iecerēts.

Lūk, tā izskatās realizēts cilvēka dievišķais potenciāls un īstenā būtība.

 

8. Galīgā izvēle. Nobeigumā vēlos teikt, ka rakstīju šo rakstu ar mērķi likt cilvēkiem apzināties to izvēli, kuras priekšā tagad katrs no mums atrodas. Šī izvēle ir saistīta ar noteiktu Staru darbību.

Kā ezoterika māca, Cilvēcei atbilst Trešais jeb Aktīvās Inteliģences Stars, bet Hierarhijai atbilst Otrais jeb Mīlestības-Vieduma Stars. Hierarhijas kā Otrā Stara departamenta galva ir Maitreja, kurš ir vispilnīgākais Kristus principa iemiesojums uz šīs planētas (ja neskaita Sai Babu, kurš iemieso Kristus Principu kosmiskajā līmenī).

Parasti Kristus ierodas laikā, kad ir izjaukts līdzsvars starp Aktīvās Inteliģences un Mīlestības-Vieduma principu, kas rada šķeltnieciska egoisma izplatīšanos cilvēcē. Tā tas notika pirms 2000 gadiem Palestīnā un tā tas notiek tagad.

Pirms 2000 gadiem Palestīnā ieradās Jēzus-Kristus. Tajos laikos valdīja domāšana ‘’aci pret aci, zobu pret zobu’’, jūdi uzskatīja, ka ir ‘’izredzētā tauta’’, Romas impērijā valdīja verdzība un izlaidība. To visu bija radījis nepareizs Aktīvās Inteliģences principa pielietojums. Kristus caur Jēzu tam pretnostatīja Mīlestības-Vieduma principu, mācot ‘’mīli savu tuvāko kā sevi pašu’’, piedošanu un ‘’otra vaiga pagriešanu’’ – pavisam ‘’neracionālās’’ lietas.

Tagad situācija atkārtojas. Pasaulē joprojām valda verdzība – tikai šoreiz kā pseidodemokrātisks kapitālisms. Cilvēki pielūdz Mamonu – dolāru. Pastāv maldīgs uzskats, ka visiem ir vienlīdzīgas iespējas izsisties šajā pasaulē, tādējādi – katrs vainīgs pie sava stāvokļa. Izlaidība arī pastāv – jo cilvēki ir zaudējuši garīgo orientieri. Izraēļi, amerikāņi un citi rietumnieki arī tagad uzvedas tā, it kā viņi būtu ‘’izredzētie’’. Tas viss arī ir sekas tam, ka izjaukts līdzsvars starp Aktīvās Inteliģences un Mīlestības-Vieduma principu.

Un Kristus (Maitreja) atkal ir ieradies, lai šo līdzsvaru atjaunotu. Viņš māca un mudina uz savstarpēju dalīšanos: ‘’Daloties ar savu brāli, tu atzīsti Dievu viņā.’’ Visa Viņa mācība aicina uz praktisku Mīlestības paušanu.

Tādējādi tagad cilvēce atkal stāv izvēles priekšā. Vai pārvarēt savu separatīvo domāšanu un egoismu un parādīt Mīlestību caur savstarpējo dalīšanos, vai nē. Tagad mēs ieejam Ūdensvīra laikmetā, kad uzsvars tiek likts uz kolektīvo. Tagad it īpaši ir svarīgi izdarīt pareizo izvēli, jo no tās būs atkarīga cilvēces nākotne – viss ir tik savstarpēji saistīts, ka pareizas attiecības cilvēku starpā noteiks tālāku mūsu pastāvēšanu. Būtībā šī ir izvēle starp Aktīvo Inteliģenci un Mīlestības-Vieduma principu. Ko izvēlēsimies?

 

Edgars Lūkins
(Kopsavilkums pēc: http://www.vieda.blogs.lv/)


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv